Photo by Victoria Heath on Unsplash
 
Sabiedrība
21.08.2018

Kas ir labs darbs?

Komentē
2
Saglabā

1. daļa: no 917 uz 24/7

Mūsdienu pasaulē cilvēkus arvien vairāk nodarbina īpaša dilemma: kā atrast un darīt darbu, kas ir reizē gan tīkams, gan arī ienesīgs. Šis jautājums ir aktuāls arī Latvijā. To apliecina, piemēram, dažādi kursi un semināri par to, kā atrast jēgpilnu un aizraujošu darbu, publikācijas, kas vēsta par cilvēkiem, kuri pametuši savu ienesīgo, bet garlaicīgo algoto darbavietu un pievērsušies savam mazajam, taču mīļajam biznesam, kā arī visur esošā jaunuzņēmumu (start-up) kultūras sumināšana, kas mudina ļaudis ieguldīt milzīgus laika un enerģijas resursus savas unikālās un sev svarīgās biznesa idejas izstrādē.

Iespējams, mazāk pamanāms, taču bezgala svarīgs aspekts šajos mums visapkārt cirkulējošajos diskursos ir uzsvars uz to, ka sev tīkama un jēgpilna darba atrašana lielā mērā ir saistīta ar sevis meklējumiem, sava patiesā "es" uziešanu un pilnvērtīgu realizēšanu. Šī nostāja definē darbu nevis kā kaut ko, ko mēs darām noteiktos laikos un noteiktu stundu skaitu diennaktī, nedēļā vai mēnesī, bet gan kā daļu no cilvēka identitātes un personības, kas tiek aktualizēta darba procesā un entuziasmā par savu nodarbošanos. Tāpat šī nostāja arvien vairāk nojauc robežu starp darbu un brīvo laiku, it īpaši tā dēvētajās "radošajās industrijās" (creative industries), kas nodarbojas ar dažāda veida informācijas radīšanu, cirkulēšanu un izmantošanu.

Priekšstats par darbu kā daļu no savas personības un uzsvars uz to, ka cilvēkam jāinvestējas reizē jēgpilna un ienesīga darba atrašanā, nav bijis allaž dominējošs. Pat neejot plašākā vēsturiskā apskatā, to, kā dažādu – politisku, sociālekonomisku un ideoloģisku – iemeslu dēļ globālā mērogā ir mainījies cilvēku skatījums uz attiecībām starp sevi un darbu, lieliski parāda arī sociālo zinātņu pētījumi, kas pievērsušies darba jautājumiem pēdējās desmitgadēs. Tā, piemēram, amerikāņu socioloģe Kristīna Niperta-Enga (Chirstena Nippert-Eng) 1996. gadā publicētā pētījumā [1] detalizēti parāda dažādos veidus, kā kādas laboratorijas darbinieki velk robežas starp darba un mājas dzīvi ar – cita starpā – apģērba maiņas, maltīšu ieturēšanas un citu ikdienas rituālu palīdzību. Kā viņa norāda, dažādām vienā laboratorijā nodarbināto grupām šī robeža var būt vairāk vai mazāk stingra, taču svarīgs ir fakts, ka par šo robežu vispār tiek domāts, runāts, un tā tiek aktīvi veidota.

Savukārt jau 2004. gadā publicētā grāmatā [2] par Ņujorkas Silīcija ielejas (Silicon Alley) [3] jaunās digitālās ekonomikas "bezapkaklīšu" (no-collar) darbiniekiem sociologs un kultūras analītiķis Endrū Ross (Andrew Ross) atklāj jauna tipa darbavietu: tādu, kas šķietami piedāvā fleksibilitāti un personisko brīvību, pretī prasot neproporcionāli daudzas darba stundas, emocionālo ieguldījumu un personisko risku, kas pakļauj strādājošos lielai sociālekonomiskai nedrošībai. Šajās darbavietās, kā Ross norāda, uzsvars uz fleksibilitāti nojauc robežu starp darbu un dzīvi ārpus tā, dodot darbiniekiem iespēju, piemēram, uzspēlēt galda futbolu darbavietā un pretī sagaidot milzīgu laika, enerģijas un resursu atdevi kompānijai.

Līdzīgu darbavietu novēroju arī pati, doktorantūras studiju sākumā veicot nelielu antropoloģisku pētījumu ar studentiem un mācībspēkiem kādas ASV universitātes starpdisciplinārā programmā, kas 2000. gadu otrās desmitgades sākumā tika uzskatīta par ļoti inovatīvu. Šajā programmā – tikai maksas studijās – tika uzņemti studenti, kuri nākuši no dažādām jomām (piemēram, programmētāji un mākslinieki) un kuru mācību process galvenokārt sastāvēja no kopīgu projektu īstenošanas semestra garumā. Šos projektus savukārt universitātei – arī par maksu – pasūtīja privātas kompānijas, kam tika solīts jaunas, entuziastiskas komandas darbs pie viņu ideju aizmetņiem, taču netika garantēts veiksmīgs gala produkts, jo projektos darbojās tikai studenti pasniedzēju vadībā. Lielā mērā šī programma sagatavoja darbiniekus darbavietām, kādas savā pētījumā aprakstījis Endrū Ross: ar lielu individuālo atbildību, uz projektu bāzes notiekošām un laikā ierobežotām. Tāpat arī universitātes telpas, kurās norisinājās darbs pie pasūtītajiem projektiem, šķietami ienesa brīvo laiku darbavietā: sienas vairākos stāvos rotāja populāru filmu plakāti (protams, ar aktieru un režisoru parakstiem), un atpūtas telpās bija gan galda tenisa, gan videospēļu stūrītis. Ironiski, taču indikatīvi Rosa aprakstītajai darbavietai gan bija tas, ka semestra laikā, ieskatoties šajā telpā dažādos diennakts laikos, gandrīz nekad tur neredzēju nevienu no studentiem, kam šī atpūtas vieta bija domāta. Galu galā, viņi bija aizņemti, strādājot pie saviem projektiem, cenšoties panākt to pozitīvu realizāciju, kā arī meklējot nākamās darbavietas. Kā viens no studentiem man atbildēja, kad painteresējos par viņa domām par videospēli, ko viņš kādā brīdī spēlēja, konkrētās spēles apgūšana bija nevis atpūta, bet gan darbs, kas jāizdara, jo viņš plānoja pieteikties darbā kompānijā, kas spēli bija veidojusi.

Atgriežoties pie jautājuma par to, kā pēdējo desmitgažu laikā mainījusies darbavieta un cilvēku izpratne par darbu, jāmin arī nākamais līmenis, ko savā 2015. gadā izdotajā grāmatā [4] apraksta britu komunikācijas zinātņu profesore un kultūras teorētiķe Andžela Makrobija (Angela McRobbie). Viņa norāda uz arvien aktuālāku tendenci izpratnē par darbu mūsdienu Eiropas jauniešu [5] vidū: pat individualizētas, projektos balstītas un īslaicīgas nodarbinātības, kā arī nemitīgas dažādu prasmju papildināšanas apstākļos (piemēram, cilvēkam vienlaikus strādājot dažādos projektos un paralēli meklējot nākamās darba iespējas) cilvēki saglabā ideju par piederību vidusslānim vai pat augšupejošu sociālo mobilitāti. Šī izpratne nodarbinātajiem liek arī reizē pagriezt muguru kolektīvas identitātes veidošanas iespējām, piemēram, iesaistei arodbiedrībā vai cita veida kustībā, kas iestātos par grupas tiesībām un darba apstākļu uzlabošanu.

Ja Endrū Rosa aprakstītajās darbavietās kompāniju telpās ienāca atribūti, kas asociēti ar brīvā laika pavadīšanu (piemēram, neformāls apģērbs un galda futbols atpūtas telpā), Makrobija savā pētījumā atklāj jau nākamo virzienu, ko viņa dēvē par "klubu kultūras socialitāti" (club culture sociality). "Klubu kultūras socialitāte" apzīmē aktīvu, enerģisku un individualizētu tīklošanos, kas pieprasa ne tikai sava darba un prasmju, bet arī savas personības aktīvu investēšanu darba atrašanā, menedžēšanā un noturēšanā, reizē arī pieņemot, ka darbs būs īslaicīgs, projektos balstīts un bez īpašām sociālajām garantijām. Šī socialitāte norāda arī uz to, ka šķietami ārpus darba esoši kontakti tiek izmantoti, lai parādītu un sekmētu savu profesionālo tēlu.

Latvijas kontekstā šo motīvu varam pamanīt kaut vai veidā, kā "radošās industrijas" pārstāvošie cilvēki meklē darbu (vai cita veida palīdzību) sociālajos tīklos. Piemēram, feisbuka kontaktiem tiek lūgts dalīties ar glīti veidotu sludinājumu, kam reizēm pievienota arī smaidoša un diezgan neformāla darba meklētāja fotogrāfija un uzskaitītas viņa vai viņas labās un arī nedaudz ekscentriskās īpašības. Šie sludinājumi ceļo sociālajos tīklos, paļaujoties uz katra personisko tīklu – radu, draugu un paziņu – atbalstu un iesaisti darba meklējumos, tādējādi šķietami nemanāmi sasaistot darba un ārpus darba dzīvi, pienākumus un attiecības.

Protams, lai saprastu, kā cilvēki domā par darbu Latvijā, būtu jāveic atsevišķs padziļināts pētījums vai pat vairāki, pievēršoties, piemēram, "padomju mantojuma" diskursa analīzei, idejām par darbu dažādu paaudžu vidū, starptautiskās migrācijas ietekmei utt. Taču citās vietās veikti pētījumi – kā, piemēram, šajā rakstā minētie Nipertas-Engas, Rosa un Makrobijas teksti – ļauj mums saskatīt plašāka mēroga pārmaiņas tajā, kā cilvēki domā par to, kas ir labs darbs, kā arī aizdomāties par to, kā šie globālie procesi ietekmē arī Latvijas iedzīvotāju idejas par darbu, kompāniju cilvēkresursu politiku, kā arī valsts rīcībpolitiku nodarbinātības jautājumos.

Tam, kā pētnieki ir analizējuši individualizēto un izteikti personisko darbu, ko cilvēki – it īpaši nemateriālā darba (immaterial labor) [6] darba darītāji – pēdējās desmitgadēs iegulda savas nodarbinātības nodrošināšanā, pievērsīšos nākamajā rakstā.

[1] Nippert-Eng, Christena. 1996. Home and Work: Negotiating Boundaries through Everyday Life. Chicago: University of Chicago Press.

[2] Ross, Andrew. 2004. No-Collar: The Humane Workplace and its Hidden Costs. Philadelphia: Temple University Press.

[3] Alūzija uz Silīcija ieleju Kalifornijā.

[4] McRobbie, Angela. 2015. Be Creative: Making a Living in the New Culture Industries. Cambridge: Polity Press.

[5] Jēdziena “"jaunieši”" nozīmi darba kontekstā apskatīšu kādā no nākamajām esejām, taču, kā vairāki pētnieki ir norādījuši, “"jauniešu”" kategorija pēdejās desmitgadēs ir paplašinājusies.

[6] Lazzarato, Maurizio. 1996. “"Immaterial Labor." Generation Online. http://generation-online.org/c/fcimmateriallabour3.htm (Piekļuve 31.07.2018.)

 

Ieva Puzo

Ieva Puzo ir kultūras antropoloģe, kuras pētniecības intereses saistās ar zinātnes un tehnoloģiju studijām, darba antropoloģiju un augsti kvalificēta darbaspēka mobilitātes izpēti.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!