Kultūra
09.01.2014

Kas ir kultūras žurnālistika?

Komentē
0

Raksts tapis, par pamatu ņemot Ilvas Skultes referātu "Kultūras žurnālistika kultūru kontekstos: kas tas ir – kultūras žurnālistika?", kas nolasīts Latvijas Kultūras akadēmijas Starptautiskās zinātniskās konferences "Kultūras krustpunkti 2013" laikā pagājušā gada novembrī.

Latvijas kultūras žurnālistikas mūsdienu situāciju raksturo ne tikai izmisīgs darbs saskaņā ar tirgus loģikas "būt vai nebūt" ekonomiski spiedīgos apstākļos, bet arī vairākas citas problēmas, no kurām viena daļa ietekmē nozari globālā mērogā, bet otra saistīta ar Latvijas mediju sistēmas un mediju tirgus specifiku. Globālas problēmas saistītas ar migrāciju, ekonomiskajām krīzēm, kultūru sajaukšanos un īpaši – ar patērnieciskuma izpausmēm mediju tirgū, ko varētu aprakstīt kā satura komercializāciju, kuras dēļ tiek upurēta kvalitāte. Visur pasaulē tradicionālos medijus ietekmē un izmaina arī sociālo mediju ekspansija. Tas dažādos veidos skar dažādus satura segmentus, bet īpaši kultūras saturu – gan informējošo, gan viedokļu žurnālistiku – informācijas cirkulācija par kultūras dzīves notikumiem tādos sociālajos tīklos kā "Facebook" un "Twitter" ir efektīvāka laika, daudzveidības un tiešuma ziņā, savukārt blogosfēra veido nopietnu konkurenci ekspertu kritikai, ko tradicionālie mediji izkopuši kopš masu komunikācijas pirmsākumiem.

Vietēja rakstura problēmas Latvijā varbūt nav tik viennozīmīgas, tomēr ir ne mazāk aptverošas un ietekmīgas. Stabilas nacionālas mediju politikas trūkums, nemaz nerunājot par kultūras mediju atbalsta mehānismu izstrādi un/vai garantētu, relatīvi nemainīgu finansiālā atbalsta minimumu, pēcpadomju gados iznīcinājis pieprasījumu pēc pastāvīgas un kvalitatīvas (pētnieciskas un refleksīvas) kultūras žurnālistikas – auditorijas ekspektācijas un uzticēšanās kultūras žurnālistikas kvalitātei ir zudušas. Pēcpadomju laikā nemitīgi mainoties izdevumiem un redakcijām, zudušas arī pašas žurnālistikas kultūras tradīcijas – paradumi, vērtības, normas un standarti, žanri un stili, profesionālās prasmes. Varam droši teikt, ka tas domas dziļums, aplūkoto jautājumu plašums un iespaids, kas padomju laikā raksturoja, piemēram, "Literatūru un Mākslu" ar tās uzticīgo lasītāju un autoru loku un skaidrajiem, pat nereti drošajiem mērķiem, ir neatgriežami zaudēts. Un tas ir tikai daļēji saistīts ar ekonomiska rakstura iemesliem.

Tomēr visas minētās grūtības ir dziļākas problēmas vieglāk tematizējamā daļa – kultūras žurnālistiku skārusi identitātes krīze, kas lielā mērā izriet no tās objekta – kultūras – likteņa modernajā un postmodernajā sabiedrībā.

Lai izprastu kultūras mediju un kultūras žurnālistikas darba specifiku, vērts paraudzīties uz tās īpašo statusu mediju nozarē. Piemēram, mediju teorētiķis Deniss Makkveils[1] savā ietekmīgajā mediju teorijā uzskicē mijiedarbību lauku, parādot, kā mediju organizācijas, kuras iesaista dažāda sociālā statusa un dažādu jomu darbiniekus – mediju administratorus un vadītājus, satura veidotājus un tehniskos darbiniekus –, strādā vairāku elementu ietekmes vektoru krustpunktā. Šaurākā kontekstā to darbību nosaka avoti, īpašnieki, reklāmdevēji un auditorija, plašākā kontekstā atbilstoši – dažādas ieinteresētās grupas, investori, valdība (caur likumdošanas instrumentiem), kā arī sabiedrības un kultūras prasības un īpatnības. Kultūras mediju un kultūras žurnālistikas paradokss pamatā ir tāds, ka mediji paši pieder kultūras laukam – pirmkārt, tie darbojas pēc kultūras organizāciju principiem, ražojot zīmes un simbolus saskaņā ar vispārīgi atzītām normām, otrkārt, tajos (vai to kultūrai atvēlētajās daļās) tiek atspoguļotas kultūras dzīves norises un, treškārt, nereti strādā darbinieki, kas ir profesionāli izglītoti un iesaistīti dažādās kultūras jomās. Mediji un izmaiņas tajos ietekmē visu kultūras lauku "no iekšienes". Šis secinājums ir vienlīdz relevants, vienalga – vai izprotam kultūras jēdzienu vairāk ekonomiski (kā radošās industrijas, kur produktu novērtēšanā (tirgus vērtības pamata definēšanā) un izplatīšanā medijiem ir kardināli svarīga loma), vai arī vairāk antropoloģiski – kā vērtību, normu, tradīciju, tekstu, mītu un simbolu kopumu, kas darbojas kā savdabīgs mentāls protokols sabiedrības locekļu uzvedības noteikšanā un definē tai skaitā arī mākslas kā cildenā sfēru, kura stāv pāri visam. Šajā pēdējā, antropoloģiskajā skatījumā kultūra ir gan kultūras mantojums, arhīvs, gan laboratorija, kas orientēta uz jauno, oriģinālo, autentisko, radošo un ir cieši saistīta ar izglītošanās, audzināšanas un socializācijas funkcijām. Te medijiem ar to pamatfunkcijām – informēt, izglītot, izklaidēt, audzināt – atkal ir īpaša, ļoti svarīga, bet nebūt ne viennozīmīga loma. Tādēļ nozīmes un mērķi, ko mēs kultūras medijiem piešķiram savos priekšstatos, ir tik ļoti dažādi un nereti subjektīvi. Daudzi uzsvērtu mediju nozīmi elitārās kultūras kopšanā, taču pasaulē ir arī piemēri, kur medijiem ir milzīga un konsolidējoša loma tautas kultūras izzināšanā, saglabāšanā un izpratnē, nemaz nerunājot par tā sauktās populārās kultūras ekspansiju medijos (mediji ir tieši līdzdalīgi tās tapšanā, bez masu medijiem nebūtu arī mūsdienu populārās kultūras) un dzīvesstila jeb ikdienas kultūras elementu konceptuālu iekļaušanu kultūras atspoguļojumā. Situāciju vēl vairāk sarežģī tādi mūsdienu globālās kultūras raksturojumi kā etniskā un sociālā hibriditāte, mainīgums un strukturālā variabilitāte – "šķidrums" – poļu sociologa Zigmunda Baumana modernitātes apraksta metafora. Par mūsdienu kultūru viņš raksta: "...šķidrās [jeb plūstošās] modernitātes kultūrai nav "tautas", ko apgaismot un padarīt cēlāku; toties tai ir klienti, ko pavedināt. Pavedināšana, atšķirībā no apgaismošanas un pacilāšanas, nav vienreizēja, viena reize par visām, bet darbība ar atvērtām beigām. Kultūras funkcijas ir nevis apmierināt esošās vajadzības, bet radīt jaunas – vienlaikus uzturot vajadzības, kas apspiestas vai pastāvīgi netiek apmierinātas. Tās galvenais mērķis ir neļaut agrākajiem subjektiem just apmierinājumu un īpaši pretoties to pabeigtam, pilnīgam un galīgam apmierinājumam, kas neatstātu telpu nākamām, jaunām un vēl neapmierinātām vajadzībām un iegribām."[2]

Kā šādā situācijā jādarbojas kultūras žurnālistikai? Ir skaidrs, ka mediju kā starpnieku loma nepārtrauktā jaunu vajadzību radīšanā ir nenovērtējama. Tieši mediju atspoguļojumā taču kultūras produkti iegūst nepieciešamības preču statusu. Tomēr kultūras žurnālistika medijos visdrīzāk nevar vai nevarēs saglabāt savu tradicionālo vietu un darbības principus, jo jaunā kultūras situācija ne tikai liedz ieturēt ierastās kategorijas (balansējot mākslas žanru un veidu atspoguļojumu, izšķiroties par labu augstās/ tradicionālās/ populārās kultūras atspoguļojumam[3]), bet arī izvirza jaunus kritērijus, tādus kā ātrums, savlaicīgums, vēstījumu īsums, uztveramība, reportāža analīzes vietā, spēja pielāgoties un atbildīgi izvēlēties, kā arī žurnālistiskā profesionalitāte.

Tieši šīs piedējas tendences kontekstā vērts uzstādīt jautājumu – kas tad īsti ir kultūras žurnālistika? Kādi ir tās mērķi, uzdevumi, un ko mēs sagaidām no tās – vai arī nesagaidām? Ir vismaz trīs iespējamās atbildes uz šiem jautājumiem. Pirmkārt, ja skatāmies uz kultūras žurnālistiku no radītāju (radošo industriju vai mākslu) skatpunkta, kultūras žurnālistikai būtu pastāvīgi jābūt spējīgai dot kompetentu ekspertīzi (kritiku), kas ir neatsverami svarīga mākslas tirgus vajadzībām, jo tikai ar atspoguļojuma un izvērtējuma palīdzību mākslas darbs iegūst sociālu akceptu un atpazīstamību. Kultūras žurnālisti joprojām pilda vārtsargu funkciju, kur māksliniekam tiek dota vai liegta ieeja mākslas pasaulē (arī pamatot savas ambīcijas tālākās darbības atbalsta iegūšanā, kas nav mazsvarīgi) – šajā pasaulē šādi traktēts kultūras žurnālists ir "savējais", un tādam viņam jābūt – jāpiedalās kultūras aprindu sociālajā dzīvē, viss un visi pēc iespējas tuvu jāpazīst, jāveido daļa no kultūras elites, kuras dzīvi viņš atspoguļo. Ir skaidrs, ka bieži vien uz koncertu vai izstādi aizejam tieši tādēļ, ka esam par to lasījuši kādā dienas laikrakstā vai interneta portālā, un, ja rakstītājs zināms kā mūzikas vai mākslas dzīves aktīvs līdzdalībnieks, kas "visus pazīst" un "neko nelaiž garām", jo vairāk viņam uzticēsimies. Savukārt pozitīvs vērtējums pēc koncerta vai izstādes ir uzskatāms simboliskais kapitāls – ko tieši izmanto gan produkta tālākajā mārketingā (bieži tieši citējot mediju tekstus izstāžu zālē, programmiņā vai uz grāmatas vāka), gan arī cenas veidošanā mākslas tirgū.

Šis Latvijā visai pazīstamais, bet ne vienmēr iespējamais modelis normu un formu ziņā ir klajā pretrunā ar otru pieeju, ko varētu raksturot kā žurnālistisko pieeju. Žurnālistikas disciplīnas skatījumā uz kultūras žurnālistiku attiecināmas visas tās pašas vērtības un normas, kas uz pārējām žurnālistikas jomām, no kurām galvenās saistītas ar informācijas kvalitātes nodrošinājumu – objektivitāti, atbilstību un saprotamību, godīgumu un sabalansētību, kultūras normu un vērtību uzturēšanu (stils, morāle un pieklājība, radošums, oriģinalitāte u.tml.). Šādas žurnālistikas uzdevums ir informēt par notikumiem mākslas un kultūras dzīvē, par jaunākajiem darbiem, tendencēm, kultūrpolitiku utt. Galvenais akcents tomēr tiek likts uz patiesuma garantijām (objektivitāte kā faktualitāte, žurnālista neitralitāte un viedokļu daudzveidība), ko ir grūti, praktiski neiespējami nodrošināt, ja žurnālists (vai kritiķis) socializējies tajā pašā vidē, kur viņa aprakstu un kritikas objektu autori, un viņa vērtējumam netiek izvirzīti zinātniska pētījuma stingrie metodoloģiskie kritēriji. Tādēļ mediju komunikācijas ekspertu atziņas par mākslas kritikas metaforiskajām interpretācijām, maigi izsakoties, lielākoties nav glaimojošas (sk. piemēram, Sergeja Kruka rakstus), bet kritiķi šādas atziņas nepieņem, jo nesaprot, piederot citai – konceptuālajai un normatīvajai – tradīcijai. Nesaprašana un tolerances trūkums kultūras nozaru ekspertu vidū Latvijas publiskajā telpā, šķiet, nav retums, sevišķi tikko saruna skar trūcīgo finansējumu, tomēr šāda uzvedība nekādi nav attaisnojama ar finansējuma apjomu, bet gan ar darbojošos personu kultūru, t.i., solidaritātes iztrūkumu tajā. Kultūras žurnālistikas "žurnālistiskošanās", kas draud tieši finansiālu, ne ētisku vai estētisku apsvērumu dēļ, solidaritātes trūkuma problēmu varētu vienkārši izslēgt – taču tikai kopā ar mediju bezierunu atvērtību nozaru "kultūras ļaudīm" kā autoriem. Un – paraugoties optimistiski – iespējams, tieši žurnālistikas "cieto" normu ieviešana tajos izdevumos, kas nav specializējušies kādā vienā jomā, piemēram, dienas laikraksti vai "Kultūras rondo" un "100 g kultūras", padara to saturu arvien saistošāku un interesantāku plašākai auditorijai. Varētu pat teikt, kvalitatīvāku. Tomēr kvalitatīvai kultūras žurnālistikai ir vēl kāds cits priekšnoteikums – interpretācija, analīze, pārdomas.

Trešo pieeju varētu aprakstīt kā refleksīvi kritisku. Tās pamatā ir kultūras žurnālistikas sasaiste ar intelektuālo refleksiju vispār, nekoncentrējoties ne uz aptverošu, objektīvu mākslas un kultūras dzīves atspoguļojumu, ne uz tās artefaktu padziļinātu pētīšanu un vērtēšanu, bet drīzāk uz radošu darbību, reizē ziņojot par norisēm kultūras laukā un filozofiski analizējot un radoši interpretējot ne vien tās, bet arī notikumus citās sociālās dzīves jomās, t.i., kultūras žurnālistikas tradīcijās trenēta analīze un kritika ir vērsta arī pret citiem sociālo lauku spēkiem. Šāda pieeja daļēji ir vairākiem Latvijas izdevumiem, visspilgtāk un visilgāk to izkopj "Rīgas Laiks", arī "Satori" pamatā atbilst šim raksturojumam – redakcija pati izvēlas definēt sevi kā kultūras mediju vai apiet sarežģīto un daudz cietušo kultūras jēdzienu pašidentifikācijā, un dažkārt refleksīva kultūras žurnālistika izaug no kādai kultūras nozarei sākotnēji rezervēta medija – to, piemēram, daļēji varētu teikt par LR3 "Klasika" atsevišķām radio programmām. Vajadzība pēc šāda veida pārrunas auditorijā tātad ir, tomēr arī reflektīvi kritiskai pieejai kultūras žurnālistikā ir vairākas problēmas, proti, laika trūkums. Laika pietrūkst gan auditorijai, lai uztvertu, izprastu un iedziļinātos, gan medijiem, lai izveidotu padziļinātu vēstījumu un – ne mazāk svarīgi – audzinātu sev potenciālu autoru "nākamās paaudzes". Otra problēma ir intelektuālās refleksijas tradīcijas pārtraukums, kas, iespējams, vissāpīgāk izpaužas tieši autoru loka šaurībā, ar kuru "jāiztiek" redaktoram, un drīz kļūst garlaicīgi lasītājam, ja (žanriski nebūt ne tālu) viņa skatam paveras internacionālās blogosfēras neaptveramie plašumi…

Kritiski kultūras žurnālistikai jāvērtē arī pašai sevi. 21. gs. sākumā šī vērtējuma sniegtie signāli daudz kur pasaulē ir visai trauksmaini, it īpaši attiecībā uz kritiku, kas tradicionāli spēlējusi milzu lomu mākslinieciskā snieguma novērtēšanā un mākslas lauka uzraudzīšanā. "Mākslas kritika ir vispasaules mēroga krīzē. Tās balss kļuvusi ļoti vāja un izkūst bezgalīgās efemērās kultūrkritikas kņadā. [..] Īsumā mākslas kritikas situācija ir sekojoša: tā tiek praktizēta plašāk nekā jebkad iepriekš un gandrīz pilnībā ignorēta.[..] Mākslas kritika ir caurspīdīga: tā ir kā plīvurs, kas plīvo kultūras diskusiju elpā un nekad pilnībā nekur nenolaižas.[..] Iespējams, ka laikrakstu mākslas kritika ātrā tempā pagrimst un ka tas atbilst mākslas kritikas izgaišanai no kultūras programmām televīzijā un radio," savā 2003. gada pamfletā "Kas noticis ar mākslas kritiku"[4] raksta amerikāņu mākslas zinātnieks Džeimss Elkinss. Kas tad īsti noticis un kādi ir tā iemesli, mēģina noskaidrot arī citu jomu pārstāvji. Piemēram, latviešu literatūras kritikas nāve tikusi paziņota jau 2008. gadā, veltot šim jautājumam diskusijas ar klusu, bet daiļrunīgu secinājumu[5]. Salīdzinājumā ar to franču žurnāls "Le Temps Modernes" ir daudz radikālāks izteikumos un minējumos; šīgada sākumā vesels tā numurs veltīts kritikas krīzes jautājumam literatūras kontekstā, vienam no autoriem – Pjēram Žurdam rakstā ar zīmīgu nosaukumu "Kā literatūras kritika sevi nogalināja" secinot: "Žurnālistiskā kritika, kuras uzdevums principā ir iepazīstināt publiku ar labāko daļu no literārās produkcijas, lielā mērā zaudējusi savu svarīgumu un uzticamību. [..] Interneta konkurence, lielajos medijos literatūrai un tās kritikai atvēlētās vietas samazināšanās, gaumīguma ziņā šaubīgu produktu pārpilnība neapstrīdami ienāk to parādību sarakstā, kas jāņem vērā. Kritiskās refleksijas laiks slikti saskan ar komerciālā laika paātrinājumu."[6]

Laika, vietas un līdzekļu taupīšanas, citiem vārdiem sakot, darba efektivitātes kāpināšanas tendence medija organizācijā ir viens no galvenajiem faktoriem, kas liek atteikties no kritiķu "ārštatnieku" pakalpojumiem, uzticot kultūras un arī kritikas sadaļas profesionāliem žurnālistiem izdevumu mākslas sadaļās un iekļaujot kritikas elementus mākslas norišu un produktu atspoguļojumā. Tā pazūd kritiķa autentiskā skaidrotāja, interpretētāja un vērtētāja loma, un mediji kļūst par radošo nozaru apkalpotāju. Pie līdzīga secinājuma nonākušas somu pētnieces H. Hellmane un M. Jaakola, pētot mākslas/kultūras žurnālistiku laikrakstā "Helsingin Sanomat".

Tabula. Paradigmas maiņa kultūras žurnālistikā – no estētiskās uz žurnālistisko. Pēc: Hellman H., Jaakola M. From Aesthetes to Reporters: The Paradigm Shift in Arts Journalism in Finland  – Journalism, 13 (6), 2011.

 

Viņas saista "pasliktināšanās tēzi" ar paradigmu cīņu ("...mēs interpretējam šo "krīzes runu" tā, ka tā atspoguļo sadursmi starp divām fundamentālām kultūras žurnālistikas paradigmām – cīņu starp estētisko un žurnālistisko pieeju un vērtībām"[7]) un apraksta kultūras (mākslas) žurnālistiku kā tādu, kas tradicionāli baudījusi "atšķirīgās, citādās" žurnālistikas privilēģijas (kas neievēro normas – īpaši objektivitātes un neitralitātes –, jauc žanrus un stila brīvībā līdzinās literatūrai), bet tagad tiek "normalizēta", ieviešot žanrisko dažādību, formātu konkrētību, uztveramību, vairojot spēju uzrunāt plašāku auditoriju, taču liekot atteikties no analīzes dziļuma, kā dēļ auditorijas īpašā, kultūrmīļu daļa visticamāk paliek neapmierināta.

Trešās pieejas (un trešās iespējamās paradigmas) – ar zināmu risku nonākt "bezgalīgās efemērās kultūrkritikas" statusā – pamatā ir plašāka un fleksiblāka kultūras jēdziena definīcija, kas ietver kultūras daudzveidību un mainīguma potenciālu un kas kultūras žurnālistikas refleksijas patosam pievieno pašreflekcijas patosu. Tā to dara S. Porombka un E. Šucs ievadā grāmatai, kas aplūko pazīstamākos kultūras izdevumus Vācijas vēsturē un mūsdienās, viņiem arī pieder tā atbilde uz jautājumu "Kas ir kultūras žurnālistika?", kuram šī raksta autore pilnībā pieslejas:

"Kultūras žurnālistikas teksti nekādā gadījumā nedarbojas tikai ar to, ko visbiežāk saprot ar kultūru un kas parasti nozīmē tā saukto augsto kultūru: literatūru, teātri, tēlotājmākslu, mūziku, arhitektūru, varbūt vēl kino, televīziju un varbūt arī vēl kultūrpolitiku. Dažas kultūras daļas varbūt ar šo komplektu tiek aptvertas, tomēr tā nav kultūras žurnālistika, kā mēs to saprotam. [..] Vienkāršā veidā var teikt: tā vēro, apraksta un pārdomā kultūru kā kaut ko, ko cilvēki rada kā kaut ko jēgietilpīgu. Kultūra tai atklājas kā kaut kas radāms, ilgākā radīšanā esošs jēgas konstrukts, kas mainās, pakļaujoties pašiem par sevi mainīgajiem kultūras noteikumiem.

Kultūras žurnālistika [..] nodarbojas ar kultūras faktiem to relatīvā nozīmīguma aspektā. Tomēr šādi tā ne tikai piedalās šī nozīmīguma izziņošanā un noteikšanā. Kultūras žurnālistika to dara, pati būdama kultūrfakts, kura patstāvīgais nozīmīgums nav noteikts vienreiz un uz visiem laikiem, bet visu laiku jāpaziņo no jauna kultūras procesā (kurā tā pati piedalās). Tas tomēr arī nozīmē, ka tikpat labi šeit teiktais var attiekties uz kultūras fenomenu novērojumu kā fenomenu novērojumu kultūras perspektīvā."[8]


[1] McQuail D. Mass Communication Theory: An Introduction. London: SAGE, 1994.

[2] Bauman, Z. Culture in a Liquid Modern World. – Cambridge: Polity Press, 2011, p.16-17

[3] Janssen S. Art journalism and cultural change: The coverage of the arts in Dutch newspapers 1965 – 1990 // Poetics 26, p. 329 – 348

[4] Elkins J. What Happened to Art Criticism? – Chicago: Prickly Paradigm Press, 2003, p. 1

[6] Jourde P. Comment la critique litteraire s’est suicidee. Le Temps Modernes, 1-3, 2013, p. 35

[7] Hellman H., Jaakola M. From aestates to reporters: The paradigm shift in arts journalism in Finland – Journalism, 13 (6), 2011.

[8] Porombka, S., Schutz, E. Ein Vorwort.// 55 Klassiker der Kulturjournalismus. Hrsg.von Porombka, S., Schutz, E. – Berlin: B&S Siebenhaar Verlag, 2008., S. 12-14.

 

Ilva Skulte

Ilva Skulte ir beigusi LU Filoloģijas fakultāti (tādēļ uzdrošinās laiku pa laikam rakstīt par literatūru), šobrīd strādā RSU Komunikācijas fakultātes Komunikācijas studiju katedrā un vairākus gadus (2...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!