Ar bērniem
03.07.2014

Kas ir ķīniešiem, kā mums nav?

Komentē
0
Saglabā

Kad augām mēs – paaudze, kas tagad paši audzina vai gatavojas laist pasaulē bērnus, – mājās mūs atstāja vienus kopā ar nevērīgi nomestām sērkociņu kastītēm, etiķa esences pudelēm, kaķu noķertajām, daļēji apēstajām pelēm un neierobežotu fantāziju, ko ar to visu pasākt. Neaizmirsīsim arī tos šausmīgos pērienus ar siksnu, žagariem vai rāvienu aiz auss tajos brīžos, kad par fantāzijas trūkumu galīgi nevarēja sūdzēties. Tie bija vienlaikus gan labi, gan tumsonīgi laiki. Neviens mūs nesūtīja attīstību veicinošos pulciņos sešas dienas nedēļā, daudzus no mums pat tā īsti nepieskatīja – mēs augām brīvi un mežonīgi, un varbūt vienīgi skola mūs ielika rāmjos. Vai mums bija laimīgāka bērnība?

Mēs visi vēlamies, lai mūsu bērniem būtu laimīga, bezrūpīga bērnība. Vēl mēs vēlamies, lai mūsu bērni izaug par veiksmīgiem, izglītotiem un patstāvīgiem pieaugušajiem, kas būs konkurētspējīgi darba tirgū. Bet vai tas panākams liberālā audzināšanas stilā, sniedzot bērnam izvēles brīvību, drošību un beznosacījuma atbalstu, vai ar autoritatīvas audzināšanas paņēmieniem, kuros ietilpst disciplīna, stingrs dienas režīms un spiediens uz akadēmiskajām sekmēm? Vai sūtīt bērnu "parastajā" skolā, lai pats mācās izdzīvot, kā kaķēnam izpeldot no nežēlīgās jūrskolas jau ar reālās dzīves rūdījumu, vai "īpašajā" skolā, kurā mūsu ideāli par vēlamo pasauli padarīti reāli – par nožēlu gan tikai skolas siltumnīcas efekta ietvaros?

Liberālo audzināšanas stilu visspilgtāk pārstāv t.s. "franču skola"[1]. Brīvās audzināšanās spilgtākie uzstādījumi ir: bērns ir tāda pati racionāla būtne, kas jāuztver un pret kuru jāizturas kā līdzīgs pret līdzīgu; bērna piedzimšana nav nekas ārkārtējs divu pieaugušu cilvēku dzīvē, kura dēļ būtu jāmainās pašiem vai jāmaina līdzšinējais dzīvesstils, pēkšņi pakārtojot bērnam visas savas vajadzības vai intereses; bērnam jāļauj augt un attīstīties pašam, kas nozīmē, ka nav vērts viņu mākslīgi stimulēt ar attīstību veicinošiem pulciņiem un nodarbēm, u.tml. Vienvārdsakot – ļausim viņiem vienkārši būt kopā ar pusapēsto peli un sērkociņu kastīti. Liberālās audzināšanas estētisko skaistumu uzsver arī kāds franču fotogrāfs – sešu bērnu tēvs, kurš dokumentē savu bērnu absolūto brīvību, pat ja tas nozīmē nedēļu staigāt no galvas līdz kājām apzīmētiem flomāsteru ķēpās (iesaku – Alain Laboille).

Tradicionālajās sabiedrībās bērnu audzināšanā uzsvars tiek likts uz vecāku autoritāti, stingru disciplīnu un bērnu akadēmiskajām sekmēm. Tādēļ nepārsteidz nu jau pasaules slavu un bestsellera statusu guvušās autoritatīvā audzināšanas stila Bībeles "Tīģermātes cīņas himna. Kā es mācīju bērniem uzvarēt"[2] (Battle Hymn of the Tiger Mother) autores izcelsme. Emija Čua (Amy Chua), saukta arī par tīģermammu, ir ķīniešu izcelsmes amerikāniete, kas savā memuārā apraksta "ķīniešu bērnu audzināšanas metodes", līdz ar ko izsaucot plašu sašutuma un tam sekojošu atbalsta vilni visā pasaulē – kā Rietumos, tā arī autores dzimtenē grāmata vērtēta pretrunīgi. Emijas metožu priekšā pieri saraukt nākas ne reizi vien, kā, piemēram, kad viņas četrgadniece dzimšanas dienā uzdāvina pašdarinātu apsveikuma kartiņu, Emija to atmet atpakaļ ar piezīmi, ka tas ir pilnīgs mēsls un pie tā vajadzēja kārtīgāk piestrādāt. Par labiem nodomiem vien uzslavas bērnam nedrīkst dot, uzslava pienākas tikai par labu rezultātu. Emijas mājā valda nesatricināma disciplīna – nekāda televizora, datora vai tikšanos ar draudzenēm – tiek pieļautas tikai augstākās atzīmes mācībās un izcilība mūzikas instrumentu spēlē. Kad Rietumu cilvēks rūpējas par savu bērnu, neļaujot tam ēst tikko no dobes izvilktu burkānu ar smiltīm, tīģermamma par savu bērnu rūpējas, kad pēc garas skolas dienas beigām līdz pusnaktij, uzmundrinošu aizvainojumu un iedrošinošu pazemojumu pavadībā, neļauj savai septiņgadniecei padoties franču komponista Žaka Ibēra "Mazā baltā ēzelīša"[3] virtuozās kompozīcijas priekšā. Lai cik necilvēcīgi tas izklausītos, tas sniedz gaidītos rezultātus – Emijas Čuas meita galu galā ir kļuvusi par pianisti un uzstājas Karnegī zālē.

Ķīniešu bērni nepagurdami strādā, strādā un vēlreiz strādā. Viņu mammas nepagurdamas kontrolē, piedraud, kliedz. Un tas viss – bērnu labā. Un visas valsts labā. Kura nācija gan vēl ir spējīga uz tik centīgiem mazajiem pianistiem, mūziķiem, sportistiem, skolēniem? Ķīnā ir visaugstākie PISA rezultāti pasaulē (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programma). Savukārt Latvija no 65 valstīm ir ierindota 28. vietā. Visaugstākie rezultāti sekojošā secībā ir Šanhajā (Ķīna), Singapūrā, Honkongā (Ķīna), Taipejā (Ķīna), Korejā, Makao (Ķīna), Japānā utt.[4] Visiem, kas redzēja miljardu tautas biedējoši sinhrono kustību dejas, kuras izstrādātas līdz pilnīgai precizitātei sekundi sekundē, Pekinas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā, kaut reizi prātā ienāca doma: kāpēc mēs tā nevaram? Kas ir tāds ķīniešiem, kā mums nav?

Tam nav nekāda sakara ar nācijas talantīgumu, bet gan tradicionāli autoritatīvu audzināšanas režīmu, kur primārie ir sasniegumi un rezultāts ar visaugstāko novērtējumu un tikai tad – indivīda vēlmes. Un kas būtiskākais – izglītība nesākas un nebeidzas skolā. Kā min Emija Čua, ķīniešu mātes tic, ka ikviens viņu bērns var kļūt par "vislabāko" klasē neatkarīgi no bērna pašreizējām sekmēm un ka akadēmiskie sasniegumi tiešā veidā parāda, cik veiksmīga ir audzināšana ģimenē – ja bērns nesasniedz vēlamos rezultātus skolā, problēmas sakne meklējama ģimenē un vecāki gana labi nepilda savus galvenos pienākumus, t.i., izaudzināt konkurētspējīgu sabiedrības locekli. Izglītība ir process, kas sākas un beidzas mājās, bet skolā tikai ievāc šī darba augļus.

Vērā ņemamus rezultātus šādi var sasniegt ikviens – pat mēs, kas vēl neesam atraduši savu nokiju. Tur nav vajadzīgs sevišķs talants, vien rūpīgs darbs, kas pieprasa vecākiem upurēt savas vajadzības un prioretizēt bērnu nākotni. Jautājums tikai, kā vārdā to darīt – vai tikai nav tā, ka tādējādi nodrošinām sev ekonomisko atbalstu vecumdienās? Vai tomēr rūpējamies par tautas nākotni? Vai tiešām bērniem tas nāk par labu?

Ne visi spēj izturēt milzīgo spiedienu būt vislabākajiem starp labākajiem. Neaizmirsīsim, ka Ķīnā ir augstākais pašnāvību skaits pasaulē[5]. Pārapdzīvotības rezultātā radusies konkurence darba tirgū veicina lielāku spiedienu uz akadēmiskajiem sasniegumiem jau no bērna kājas – stress ir tik liels, ka daudzi jaunieši Ķīnā savu dzīvi beidz pašnāvībā. Sabiedrībā, kurā kolektīvam un sabiedriskajai domai ir noteicošā loma, individuālā neveiksme ir kas ļaunāks par nāvi – tā ir nespēja iekļauties kolektīvā. Nāve atbrīvo ne tikai no ciešanām, bet galvenokārt no sagaidāmā kauna sajūtas, nespējot izpildīt uz sevi liktās kolektīvās cerības.

Ja tu dzīvo valstī, kurā esi viens no diviem miljoniem cilvēku, ir visai grūti aptvert to uzcītības režīmu, kādā cilvēki pavada dienu no dienas, lai kaut ko sasniegtu valstī, kur esi viens no miljarda. Bet vismaz pagaidām mums un mūsu bērniem vismaz ir kaut kas, kā vairs nav daudziem ķīniešiem. Mums vēl ir atlikusi īsta bērnība. Varbūt ir vērts šovasar ļaut bērniem tā kārtīgi pagarlaikoties – daudziem bērniem šāda nodarbe jau ir kļuvusi par privilēģiju.

 

 

[1] Pamele Drakermena "Bērnu audzināšana franču gaumē"

[2] Emija Čua "Tīģermātes cīņas himna. Kā es mācīju bērniem uzvarēt"

[3] Žaks Ibērs: "Mazais baltais ēzelītis"

[4] PISA 2012

[5] "The world of Chinese"  un "The Epoch Times"

Luīze Pastore

Luīze Pastore vienlaikus ir runājošs suns, vienacaina anakonda, 9 g. v. zēns un princese no J. Rozentāla slavenākās gleznas, jo par tiem visiem raksta piedzīvojumu stāstus bērniem. "Maskačkas stāsta" ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!