Mūzika
05.07.2017

Kas der visiem, neder nevienam

Komentē
0
Saglabā

Viens no Latvijas ilgtspējīgākajiem pagrīdes kulta ansambļiem – "Baložu pilni pagalmi" – nupat kā laidis klajā jau savu vienpadsmito albumu "Visi savējie". Par to arī šis stāsts.

Grupas pirmsākumi meklējami 1994. gadā nu jau leģendas statusu iemantojušajā Āgenskalna ūdenstornī, plašāk zināmā vienkārši kā "Tornis". Turpat savas saknes ir laiduši arī "Mazie smirdīgie kociņi", kā arī patrulējusi "Bērnības milicija".

Lai arī grupas sastāvs tās ilgās pastāvēšanas laikā ir mainījies vairākkārt, pēdējos sešus gadus to stabili veido grupas līderis, tekstu autors, ģitārists un vokālists Māris Šverns, basists Klāvs Lauls un bundzinieks Uldis Gedra. Gan Māris, gan Klāvs albumā ir arī iespēlējuši taustiņinstrumentus, bet atsevišķās dziesmās viņiem piebiedrojas vijolniece Zane Estere Gruntmane, saksofonists Jānis Jansons un Alises Vikanes balss.

Tomēr, lai arī kopējais mūziķu un izmantoto instrumentu skaits ir gana ievērojams, grupas skanējums ir palicis ierasti minimālistisks. Attiecīgi grupas ilgstošie fani droši vien neko pārsteidzošu vai arī nepatīkamu jaunākajā albumā nesagaidīs, tādēļ šī recenzija ir vairāk iecerēta klausītājiem, kuri ar "Baložu pilniem pagalmiem" ir uz "jūs".

Nekad nav vienkārši distancēties no grupas muzikālās un vēsturiskās bagāžas, lai izvērtētu vienu atsevišķi paņemtu albumu. Arī "Baložu pilniem pagalmiem" ir sava identitāte un zināmas gaidas no fanu puses. Viņiem pierastais ritmiskais un melodiskais minimālisms, kas robežojas ar primitivitāti, ir sastopams arī šajā albumā. Protams, tas tiek darināts apzināti: instrumenti tiek izmantoti kā fons un noskaņas radīšanas līdzeklis Māra Šverna tekstiem un vokālam – ironiskai, vodeviļiskai domu plūsmai.

Dziesmu vārdi noteikti izceļas ar savu oriģinalitāti un savdabību Latvijas mūzikas vidē un pagrīdē, it sevišķi no struktūras viedokļa. Uz papīra tos būtu pavisam viegli sajaukt ar kāda emocionāla un melanholiska vidusskolēna dzeju, kas tomēr ir apveltīts ar izteiktu autora balsi un izpratni par līniju dalījumiem un cezūru. Saturiski teksti gan ir neviendabīgi, ar izteiktiem kāpumiem un kritumiem kvalitātes ziņā.

Pie veiksmīgākajiem jāmin "Purva bridējs (Melnais bruņinieks)", kas asprātīgi apspēlē identitātē apjukušo un mūžam neapmierināto vidējo latvieti, kā arī "Viņš un viņa", kuru es uztvēru kā satīru par salkanu mīlas popmūziku (lidoju virs tevis / pievērstām tev acīm / palaistām bremzēm / – tev ir jāuzmanās).

Citviet – piemēram, tituldziesmā "Visi savējie" un "Nezināmais zināmā" – teksti ir pārlieku primitīvi, lai izraisītu padziļinātu interesi. Turklāt klausītājam bez dziesmu vārdiem acu priekšā to uztveramību apgrūtina vokāla zemā atrašanās ieraksta miksā un Māra Šverna pašķībā dziedāšana.

Protams, ieraksta zemā kvalitāte, līdzīgi kā citi iepriekšminētie trūkumi, visdrīzāk ir apzinātas stilistiskas izvēles rezultāts, it sevišķi, ņemot vērā, ka ieraksts ir ticis veikts divās ierakstu studijās divu gadu garumā (Rīgas studijā "Marts"un Valmieras "Hodila Records", kuras dibinātājs un producents Ģirts Laumanis jeb Lomiks pats par sevi tiek uzskatīts par kvalitātes zīmogu Latvijas pagrīdē).

Balstoties uz grupas iepriekšējajiem ierakstiem, domāju, ka ieraksta kvalitāte un virspusējā kompozīcija, kā arī savdabīgie teksti ir sava veida pankrociska ironizēšana (vai pat postironizēšana [1]) gan par latviešu šībrīža dzīvesziņu, gan mūziķa un klausītāja attiecībām, gan arī gaidām no neatkarīgas (jeb indie) grupas kā tādas (lai arī skanējumā ziņā vistuvāk "Baložu pilnus pagalmus" varētu pielīdzināt postpanka žanram).

Tomēr šis viss kopumā atstāj tādu lēta prikola pēcgaršu. Skan skarbi, bet 12 dziesmu garumā (no kurām divas – "Laba daba" un "Gar(a)stāsts" – jau 2015. gadā tika izdotas atsevišķi) gan vienveidīgais un atmiņā nepaliekošais muzikālais pavadījums, gan arī kvalitātē nevienmērīgie teksti kļūst nogurdinoši. Protams, būtu negodīgi teikt, ka nekas no ģitārspēles vai ritma sekcijas nav atzinības vērts: veids, kā bass spēlē galveno melodiju, piemēram, dziesmā "Nezināmais zināmā" vai "Un, bet, lūk, jo", varētu izraut klausītāju no letarģijas, tomēr šaubos, ka pat vidusmēra mūzikas patērētājam pietiktu muzikālā satura atkārtotiem atskaņojumiem.

Intervijā Latvijas Radio Māris Šverns stāsta, ka "ar savu dziesmu melodijām es dzīvoju kopējā divistabu dzīvoklī – vienā istabā dzīvoju es, bet otrā melodijas, un starp mums ir durvis. Es dzirdu, ka tajā otrā istabā ir troksnis, un reizi pa reizei es tajā istabā ieeju un tās vienkārši paņemu". Šajā gadījumā gan rodas iespaids, ka durvis ir bijušas slēgtas.

Rezumējot – "Baložu pilnu pagalmu" albums atstāj iespaidu, ka tas ir ticis radīts pašu un tuvāko draugu priekam. Tas pats par sevi nav slikti un ir gana ierasta parādība Latvijas mūzikā, tomēr ir grūti attaisnot galarezultātu klausītājiem, kas ir ārpus šī apļa. Kā jau minēts, pati mūzika nespēj īsti sniegt baudījumu vairāk par vienu klausīšanās reizi, kamēr atsevišķu dziesmu tekstus vislabāk būtu censties atrast lasāmā formā.

Bet tas nekas: ja ne visi, tad savējie gan jau sapratīs.

[1] Proti, kaut kā absurda pilnīgi nopietna uztvere vai/un ironiskā un nopietnā robežu sapludināšana.

 

Kaspars Zalāns

Kaspars Zalāns studē žurnālistiku Glāzgovā. Ir darbojies gan Skotijas televīzijā, gan rakstījis mūzikas recenzijas, gan arī pielicis roku jauniešu raidījumam Latvijā. Brīvajā laika raksta dzeju un aiz...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!