Photo by Tim Marshall on Unsplash
 
Sabiedrība
05.12.2018

Kartupeļu civilizācijas sadursme ar islāma monstru

Komentē
23
Saglabā

Es dažreiz tiešām nezinu, ko domāt par Latviju un latviešiem. Par politiķiem, kurus ievēlam, un par iemesliem, kāpēc viņus ievēlam. Par to pārspīlēto, slimīgo nacionālismu, kas mums liek dzīvot pastāvīgās bailēs no kaut kādiem cilvēkiem, kuri lāgā nemaz uz šejieni nevēlas braukt. Es izlasīju, ka Latvijā 80% iedzīvotāju nevēlas redzēt imigrantus no trešās pasaules valstīm, bet 50% cilvēku nevēlas arī imigrantus no citām ES valstīm. Tas pēdējais skaitlis ir grūti saprotams valstī, kur kāda ceturtā daļa pilsoņu dzīvo citās ES valstīs un lielākā problēma ir emigrācija, nevis imigrācija. Nu un tagad mēs esam gatavi diskutēt par to, vai parakstīt ANO migrācijas kompaktu kopā ar visām pārējām pasaules valstīm vai pievienoties nelielai ksenofobu saujiņai, kas to neparaksta. Tas būtu patiesi stulbs, bezjēdzīgs un absolūti tukšs žests, kura vienīgā jēga ir demonstrēt pasaulei, būsim atklāti, neslēptu, bezkaunīgu rasismu, jo nevienam nav noslēpums, tieši no kā mēs baidāmies.

Cik es saprotu, tas migrācijas pakts pat nav juridiski saistošs. Tas ir tikai apliecinājums, ka mēs atzīstam faktu, ka pasaulē pastāv migrācija un ka dažādu objektīvu iemeslu dēļ tās apjomi nākotnē tikai pieaugs, un ka ir nepieciešams izveidot kaut kādu vispārējās cilvēktiesībās balstītu principu, kā šo problēmu uztvert. Kā lielākā daļa ANO dokumentu tas ir drusku tāds kā labo nodomu protokols, kuru katra atsevišķa valsts var mierīgi aizmirst, kad tai tas nav izdevīgi, un skaļi kliegt par tā pārkāpšanu, kad tiek aizskartas pašas pilsoņu tiesības. Taču pāri visam tas, protams, ir apliecinājums, ka mēs kā pieauguši cilvēki atzīstam problēmu, kas ir globāla, un kā pieauguši cilvēki piekrītam to risināt kopīgiem spēkiem. Pāri tam visam mēs vēlreiz simboliski apliecinām savu atbalstu uz starptautiskām normām un cilvēktiesībām balstītai pasaules kārtībai, kas, protams, realitātē lielāko tiesu ir fikcija, bet tomēr var izrādīties būtiska mums pašiem. Kur ir problēma? Latviešu verdzības gadu traumētajās galvās?

Pavisam objektīvi runājot, mēs esam maza, ekonomiski un militāri vāja valstiņa, kura šobrīd ir NATO un ES, nevis PSRS vai Krievijas Federācijas sastāvā, jo kā nu uz to paskatās: vai nu mēs nonācām pretējās puses interešu sfērā, vai arī tāpēc, ka paši gribējām piederēt pasaulei, kura balstās uz cilvēktiesībām un starptautiskām normām, un tie naivie idioti mums noticēja... Muahahahahaha... kā raksta jaunieši internetā šādos gadījumos. Tā mēs izturamies. Kā mazais, viltīgais latviešu zemnieks, kurš kārtējo reizi aptina ap pirkstu velnu. I desu dabūja par velti, i tagad pigu jaunajam vagaram var parādīt, un tas muļķis arī nesit kā vecais. Tādi lohi viņi tur visi, vai ne? Vai tā mēs tiešām jūtamies? Tā izskatās.

Tikai latviešu zemnieciņš ir gudrs, jo viņš zina, ka jēga ir nevis tiesībās un paktos, bet kartupeļos, dzīvesziņā un Gaujmalā, kas brīva no nēģeriem, dvieļugalvām un žīdiem. A viss tas, ko tie jaunie vagari runā, ir kaut kāda viltība un sazvērestība. Jo mazais latviešu zemnieciņš ir tik dziļi saaudzis ar savu kalpa mentalitāti, ka nesaprot: viņš nav vairs kalps un viņam nav vagara. Ka patiesībā viņš sēž pie galda vienā no pasaules elitārākajiem klubiem un viņam ir pašam savs sēdeklis ANO, un viņa galda biedri gaida no viņa savam jaunajam statusam atbilstošu domāšanas līmeni un uzvedību. Jā, tas tiesa, ka arī tie smalkie kungi iet uz ateju un tas, ko viņi tur dara, smird, un katram ir kaut kādas intereses, bet vismaz pie galda viņi neurbina degunu un nerunā, ka štrunts par jūsu problēmām, tās nav mūsējās, labāk parunājam par to, ka muslimi var noburt govīm pienu.

Mazais latviešu zemnieciņš 800 verdzības gadu laikā ir iemācījies nemitīgi gausties par savām ciešanām, klaigāt par tiesībām skaitīt pašam savus tupeņus pašam savā pagrabā, lūgt palīdzību Dieviņam un Laimai, un visiem svešajiem kungiem. Tas, ko viņš, dzīvodams savu dzimtcilvēka dzīvi, nav iemācījies, ir palīdzēt citiem, ja to kāds lūdz. Droši vien tāpēc, ka viņam neviens nekad agrāk neko nav lūdzis. Viņš ir pieradis uzklausīt pavēles un dabūt pa muti, ja neklausa. Kad kāds viņu uzrunā, viņš to gluži automātiski uztver kā pavēli, mēģina izdomāt kaut kādu viltību, kā to nepildīt un pie viena izkalkulēt, cik ļoti sāpēs kāviens, ja kāds šo blēdīšanos pamanīs. Tas, ka kaut kāda kopējā labklājība vairs nav tikai vagaru un kungu problēma, tas, ka tagad viņam arī jāpiedalās tās risināšanā, viņa prātam ir par sarežģītu.

Patiesībā viltīgais latviešu zemnieciņš jūtas neērti pie kungu galda Briselē vai ANO, vai, vienalga, kur. Tur visas tās 17 dakšas priekš kūkām un aizjūras zivīm, kādas Ventas krastos nevar noķert un kuras tāpēc negaršo tik labi. Visas tās sarežģītās sarunas par to, ka arī tiem cilvēkiem, kuri nekad nav ķēruši Jumi un dzēruši Jāņos, arī ir tiesības dzīvot un ka tagad viņu tiesības dzīvot ir zināmā mērā arī mūsu problēma, – tas nav priekš latvieša. Nē, nu ja dod paiku par brīvu, tad ēst, protams, var. Un galdauti jau smuki un mīksta auduma, un tajos tik patīkami iešņaukt zaļu puņķi pērkoņkrusta formā pēc pusdienām, lai to garlaicīgo sarunu par nēģeriem novirzītu daudz aizraujošākā diskusijā, ka tas puņkis taču ir tikai sens pagānu simbols. Vēl, protams, vajag paņemt uz mājām dažas ārzemju kotletes maisiņā, lai mājiniekiem būtu ko pagaršot, bet tos papīrus, ko visi tur paraksta un no kuriem viņš nekā nesaprot, ja tur skaidri un gaiši nav rakstīts "bezmaksas desa", zem tiem viņš savu krustiņu nevilks, viņš jau nav tāds muļķis.

Mazais latviešu zemnieciņš savu zemniecisko viltību sauc par gadsimtiem lolotu dzīvesziņu un gudrību. Un viņš to aizstāvēs ar cirvjiem un dakšām no imagināriem melnādainu musulmaņu pūļiem, kuri, te ir tas fenomenālākais, ka pat viņš to saprot, uz šejieni nemaz neraujas, bet tas nekas: kamēr viņš rībina vismaz kaut kādas bungas, viņš jūtas drošībā. Jautājums tikai: no kā?

Faktu, ka blakus ir par mums daudzreiz spēcīgāka agresīva, neprognozējama valsts ar impēriskām ambīcijām, kurai uz starptautiskām normām ir gluži vienkārši pajāt, viņš tajā bungu rīboņā pavisam aizmirsis. Viņš mierina sevi ar domu: ja viņi kaut ko mēģinās, tad mums ir dakšas, cirvji un bungas, un beigu beigās viņš acīmredzot pats no sirds tik ļoti tic, ka ir nonācis citā ietekmes sfērā, un paļaujas uz to, ka vagari tās lietas nokārtos savā starpā. Mēs taču tik daudz laba dodam tiem jaunajiem vagariem, būvējot par viņu naudu sev ceļus un muzejus, un visu pārējo.

Realitāte, protams, ir tāda, ka nu, vismaz man tā šķiet, gan ES, gan NATO ir ļoti maz tiešām pamatotu, labu, praktisku iemeslu, lai mūs aizstāvētu. Ja nu kaut kādā gadījumā, nedod Dievs, sanāk kaut kādas ziepes, viņi to varētu darīt vienīgi principa, starptautisku normu un cilvēktiesību, nu, vārdu sakot, visu šito pretdabisko, nesaprotamo pseidovērtību, kuras viņi mums mēģina uzspiest, vārdā. Solidaritātes vārdā, ja jau sēžam ar viņiem pie viena galda. Bet solidaritāte nav vienvirziena iela.

Ja es būtu politiķis, kuram patiešām rūp Latvijas drošība, nevis kaut kādu paša izdomātu rēgu dzenāšana interneta diskusijās un makaronu karināšana uz vēlētāju ausīm, es droši vien lielāko daļu sava laika pavadītu, skraidot apkārt pa Eiropu un pasauli, veidojot un stiprinot alianses, nevis cenšoties sagraut jau esošās. Es droši vien censtos skaļāk par visiem piesaukt vispārcilvēciskās vērtības, jo neesmu pārliecināts, ka pat Itālijā vai Austrijā lielākā daļa vēlētāju un politiķu redz nākotni caur to Islāma pret Kristietību draudošā Armagedona prizmu, kā to dara daži no Latvijas ievērojamākajiem kultūras un politikas darboņiem, kuri atšķirībā no itāļiem nevienu musulmani savā dzīvē nav sastapuši, kur nu vēl dzīvojuši ar viņu zem viena jumta. Es drīzāk domāju, ka itāļi galu galā bija noguruši no milzīgā ārzemnieku skaita, ar kuru tiem pēkšņi bija jāsaskaras, un tāpēc pavisam pamatoti apvainojās par solidaritātes trūkumu ES, it īpaši mūsu galā, un daļēji tāpēc ievēlēja prokrievisku un eiroskeptisku valdību.

Tās ir viņu tiesības. Jautājums, protams, cik tas ir izdevīgi mums, un jautājums: vai tiešām mēs toreiz, pirms pāris gadiem, atsakoties izskatīt dažu simtu bēgļu, kuri no mums tāpat būtu aizbēguši, patvēruma tiesības, patiešām padarījām Latviju stiprāku un drošāku? Es jau nesaku, ka mums bija izšķiroša nozīme, bet vai tas bija pareizais solis? Tas ir tiešām nopietns jautājums politiķiem. Es būtu ļoti priecīgs, ja kādā no analītiskajiem raidījumiem TV vai internetā kāds tādu viņiem uzdotu.

Jo, manuprāt, tā bija supertuvredzīga rīcība. Nu labi, es varu ar prātu saprast, ka mēs nevēlamies šeit redzēt svešiniekus. Mēs esam ksenofobi, un mums ir pie vienas vietas tas, ka Vidusjūrā slīkst cilvēki, ja vien viņiem nav āriešu asinis. Taču toreiz tas nebija tikai par nabaga bēgļiem, tas bija arī par solidaritāti ar itāļiem, grieķiem, vāciešiem, kuriem tobrīd bija grūtības. Es ceru, ka viņi to neatcerēsies tad, kad mums kaut ko vajadzēs. Taču tas būtu tikai godīgi, ja atcerētos.

Šoreiz mums neviens pat neprasa uzņemt nevienu bēgli. Mūs aicina parakstīt papīru, apliecinot, ka esam daļa no cilvēces, ka piekrītam kopā ar visiem censties risināt problēmu. Parakstīt papīru, kuram pat nav juridiski saistoša spēka un kuru parakstīs absolūti lielais vairums pasaules valstu. Papīru, kura efektivitāti visdrīzāk sirds dziļumos apšauba pat tie cilvēki, kas tik veikli manipulē ar tām 17 dakšām un dzied lakstīgalu mēlēs par tiesībām, vienlaikus darot visu iespējamo, lai līdz Eiropai nokļūtu pēc iespējas mazāk patvēruma meklētāju. Ieskaitot pat morāli un ētiski apšaubāmo skābekļa piegriešanu nevalstiskām organizācijām, kas Vidusjūrā glābj slīkstošus cilvēkus. Ar vai bez mūsu piekrišanas Eiropa tāpat nevarēs uzņemt visus. Taču viņi arī labi saprot, ka problēma nenoslīks kopā ar dažiem tūkstošiem vai pat dažiem desmitiem tūkstošu vīriešu, sieviešu un bērnu un ka šī problēma būs jārisina, un, vēlams, pēc iespējas cilvēcīgāk, un tāpēc vajag šo papīru. Visai pasaulei vajag dzīvot cilvēcīgākā pasaulē. Visai pasaulei vajag, izņemot mūs un to dīvaino radījumu ar oranžo galvu, kas dzīvo tviterī un, pateicoties Putina specdienestu atbalstam, šobrīd ir pie varas Amerikā.

Nu labi, mēs varam paslaucīt zem paklāja savu godu, cieņu un sirdsapziņu. Tās tāpat nav dzimtcilvēka mentalitātei raksturīgas vērtības. Mums ir jāsargā kartupeļi no vagariem un žīdiem - tās ir mūsu vērtības. Bet jautājums ir par to, vai mums ir prātīgi par visām varēm censties paslaucīt zem šī paklāja mēģinājumus veidot kaut kādus jau tāpat praksē ne pārāk efektīgus starptautiskus noteikumus.

Tas nav absolūti nereālistisks variants, kas nevar notikt nekādā gadījumā, ka šādi noteikumi visvairāk būs vajadzīgi mums pašiem. Tāpat kā mums būs vajadzīgi sabiedrotie. Vēlams, spēcīgi sabiedrotie, nevis tikai Slovākija vai pat Polija. Problēma ir tā, ka šie spēcīgie sabiedrotie vēlas dzīvot pasaulē, kas balstīta uz principiem, kuri mums nav pieņemami. Piemēram, citu rasu un reliģiju pārstāvju cilvēktiesības. Un problēma ir tā, ka potenciālie sabiedrotie mums nevar aizliegt pasūtīt viņus trīs mājas tālāk.

Tas sliktākais scenārijs, protams, ir tikai fantāzija, bet ja nu tas notiek? Politiķus un kultūras smagsvarus, protams, evakuēs pirmos, lai viņi varētu izveidot trimdas valdību un cīnīties par cilvēku un nācijas dievišķajām tiesībām no droša attāluma. Es ceru, ka tad visi tie deputāti, kuri cīnās pret pakta parakstīšanu, un mūsu kultūras krustneši, režisori un aktieri kādā brīdī atradīsies vienā caurā laivā, apmaldījušies kaut kur Baltijas jūras vidū, un garām tiem trauksies bēgošs itāļu karakuģis.

"Glābiet mūs!" viņi kliegs. Bet itāļi teiks, ka nav laika, jo Vidusjūrā slīkst citi cilvēki. "Bet.. bet..." izbrīnīts iesauksies kāds režisors (sauksim viņu par Alvi). "Mēs taču braucam glābt Eiropu no islamizācijas draudiem, mums ir dzīvesziņa, mēs esam jūsu pusē šai baisajā civilizāciju sadursmē."

"Kur? Kur?" jautās itāļu jūrnieki.

"Civilizāciju karā, vai tad jūs, lumpeņi, nezināt par tādu? Tūlīt piezvaniet operas priekšniekam!"

"Piedod, bet mēs nešķirojam cilvēkus pēc pasakām, kuras tie stāsta viens otram. Mums teica glābt migrantus tikai no tām valstīm, kas parakstījušas paktu. Jūs gribējāt dzīvot pasaulē, kurā katrs ir par sevi, tad, lūk, arī dzīvojiet!"

"Bet, Alvi," neizpratnē nomurminās slavenais psihoterapeits (sauksim viņu par Viesturu), vērojot tālumā izgaistošo kuģi un vienlaikus alkstot uzšaut kādai mātītei. "Kāpēc viņi tā? Mēs taču arī esam gandrīz fašisti. Vai tad viņi ne?"

Mazajā, lepnajā Latvijā, kas bija izvēlējusies dzīvot pasaulē, kurā katrs ir pats par sevi, tikmēr, protams, ieradušies jaunie vecie vagari. Nu, un viss nav nemaz tik traki, naida runu viņi neaizliedz, tā tagad plaukst un zeļ, un visiem par to ir liels prieks, lai arī gluži par vārda brīvību jauno kārtību arī nevar nosaukt. Vismaz neviens neuzmācas ar godu un sirdsapziņu, un tādiem sūdiem. Tiesa: jāslēpj kartupeļi no vagara, bet to mēs protam vislabāk, tāpat kā nebeidzami gausties par savu sūro un grūto likteni un lūgties visai pasaulei žēlastību par savām drausmīgajām ciešanām pagātnes, nākotnes un tagadnes verdzības gados, kas, visdrīzāk, protams, ir tikai problēma mūsu galvās.

Es tomēr ceru un zinu, ka mums ir arī cilvēki un politiķi, kuri ir spējīgi atraut acis no vagas un nemitīgajām ķildām par to, kurš atradis āriskāku kartupeli, un paskatīties apkārt, un tad atklāt, ka aiz tupeņu lauka ir pļava, bet aiz tās mežs, un aiz tā jūra, un aiz jūras vēl viena, un kaut kur tur visam pa vidu dzīvo citi cilvēki. Ne mazāk svarīgi vai nesvarīgi kā mēs paši. Ka neviens netaisās šeit ieviest nekādu šariata tiesu. Un ka šajā sarežģītajā pasaulē, kādā šobrīd dzīvojam, mūsu visu (un varbūt it īpaši mūsu) labklājība ir atkarīga vienam no otra. Un es ceru, ka šie cilvēki un politiķi pārliecinās pārējos.

Mārtiņš Galenieks

Mārtiņš Galenieks ir studējis kino, strādājis žurnālistikā, par daudz domā.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
23

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!