Recenzija
24.02.2009

Karstie igauņi

Komentē
0

Pēc pagājušā gada demogrāfiskā sprādziena dzejas lauciņā šogad pagaidām gandrīz vienīgais[i] taustāmais apliecinājums tās eksistencei ir maza, no abām pusēm lasāma dubultgrāmatiņa ar lielākoties īsiem, lakoniskiem tekstiem. Un tā pati igauņu.

Pāršķirstot tās dažas igauņu dzejas grāmatas, kas pieejamas grāmatplauktā, kļūst skaidrs, ka, tāpat kā citos atdzejojumos, maz uzmanības pievērsts jaunākajam, aktuālajam literārajā procesā. Līdz ar to priecē uzreiz divu aktuālu un vēl dzīvo klasiķu saimē neieskaitītu igauņu autoru grāmatas iznākšana. Atdzejotājs Guntars Godiņš turpina iepazīstināt ar kaimiņvalsts literatūru.

Spriest par jaunākās ārzemju literatūras tekstiem, pat ja runa ir par kaimiņvalsti, apgrūtina vairāki ierobežojumi, kuru pamatā konteksta trūkums. Šeit, piemēram, atdzejotāja priekšvārdos, kas atbilstoši grāmatas apmēriem ir samērā īsi, abi autori pieskaitīti etnofutūrismam, igauņu radītam literatūras un kultūras virzienam, „kas atzīst tradicionālo kultūru un saista to ar modernismu”. Šķiet, ar šādu pieticīgu virziena skaidrojumu būtu par maz, taču, no otras puses, grāmatu var lasīt un baudīt, arī neraizējoties nedz par etnofutūrismu, nedz par to, kādēļ jakobs līvs ir neizdevies dzejnieks, kā to (:)kivisildniks apgalvo nelielajā tekstā par otru grāmatā pārstāvēto karsto igauni Contru. Un viņš ne tikai apšauba vairāku tautiešu talantu, bet pat apsver iespējas, kā tos noslaktēt. Noslēgumā argumentu ķēde ved pie secinājuma, ka labāk būtu atbrīvot Contru no necilvēciskajām ciešanām, ko labam dzejniekam sagādā diletanti.

Kā noprotams, abi izlasē pārstāvētie autori neatbilst tam igauņa tēlam, kāds redzams anekdotēs par mūsu kaimiņvalsts iedzīvotājiem, nedz romantizētajam priekšstatam par dzejniekiem kā apgarotiem mūzu tvarstītājiem. Lai gan kurš, esot pie pilna prāta un apziņas, šādām muļķībām vēl tic? Pat šeit, kur visi dzejnieki ir putni.

Vislielākos draudus sliktam igauņu papīra ķēzītājam varētu sagādāt kivisildniks jeb Svens Sildniks. Piemēram, jau studiju gados viņš iesaistījies Tartu jauno autoru apvienībās, kas ar Sildnika kungu priekšgalā konfliktējušas ar Tallinas literātiem, tomēr cietušo skaits netiek minēts. Pirmo reizi plašākā uzmanības lokā viņš nonāca 1996. gadā. Toreiz kivisildniks internetā nopublicēja darbu Igaunijas Rakstnieku savienība uz 1981. gadu, būtiskākais, kurā paņirgājās par nosaukumā minētās organizācijas biedriem, kā rezultātā sākās tiesu darbi, datora konfiskācija un citas neērtības. Tomēr šāda veida izgājieni, kā noprotams, viņam nav sveši joprojām. Tas manī rada veselīgu interesi par to, vai, apdzīvojot Igaunijas kultūras telpu, pret kivisildnika izrādēm neizveidojas imunitāte.

Kivisildnika dzeja, cik izlasē ievietotie teksti ļauj spriest, vietumis atgādina anarhistiskus lozungus, kuri labi iederētos gājēju tuneļos vai, ja pieticīgāk, uz tualetes durvīm: šodien B laiks (53. lpp.) vai atdodiet atpakaļ nevainību (62. lpp.). Nieciņi, kuru nozīmi neviens īsti neizprot, bet atmiņā paliek. Kivisildniks bieži vien atsevišķus vārdus vai frāzes atstāj it kā bezsvara stāvoklī, (te no latviešu dzejas prātā nāk Eduards Aivars, īpaši deviņdesmito gadu krājumos), taču tekstos no grāmatas Tautas eposs Kalevipoegs jeb Mīlestība tie piesaistīti vēstījumam. Un spēlēšanās ar eposa radīšanu šajā gadījumā izskatās kā pašironijas akts.

Vienaldzīgu neatstāj dažādi asprātīgi secinājumi: tēvzemes mīlestība / ir smagās / rūpniecības komplekss (19. Lpp.). Šādi autors it kā rotaļājas ar „svētajām” tēmām, kā, piemēram, kristietību (No cikla Bībeles paradīze (58. – 61. lpp.), esmu pētījis... (91. lpp.)) vai nacionālo identitāti (Hiršners un Igaunija (33. lpp.)). Tomēr pilnā nopietnībā to, kā raksta kivisildniks, negribētos apzīmēt ar vārdiem „pārsteidzoši” vai „aizskaroši”. Izsakoties tēlaini, tā nav pamatu ļodzīšana, bet gan kustība, raustot restes būrim, kurā pats esi ieslodzīts.

Vēl jāatzīmē abu autoru darba spējas. Kivisildniks sešu piecu gadu laikā ir spējīgs sarakstīt un izdod vienpadsmit iespaidīga apjoma grāmatas.

Savukārt Contra, kurš atšķirībā no vecākā kolēģa (viņš ir desmit gadus jaunāks par Svenu) savā dzejā ir liriskāks, var lepoties ar astoņpadsmit. Līdzās dzejoļiem, kuros nojaušama kivisildnika ironiskās dzejas ietekme, viņš spēj uzrakstīt arī komisku mīlas balādi (kaunis gorjačij igaunis: Latvju meiča (36. lpp.), man līgavainis zvejniekvīrs... (33. lpp.)), savukārt ik rītu tīru zobus... (53. lpp) ir sirsnīgākais no visiem abās izlasēs iekļautajiem: ik nedēļu mazgāju kājas / cerot ka gribēsi / manu kājas īkšķi paturēt mutē / tik milzīga ir mīlestība // reizi mēnesī izberžu / savu dvēseli ar bezgalīgumu / cerot ka tajā reiz / tu vēlēsies paslēpties // visu tā neņemu pie sirds / cerot ka / īstajā brīdī tajā / atradīsies vieta tev... Tāpat parodija par Igaunijas valsts himnu Himna pidžamai (56. lpp.) ir drīzāk aizkustinoša, nekā aizskaroša.

Vēl divas nozīmīgas tēmas Contras dzejā ir Latvija un sports. No otrās gan izlasē atrodams tikai viens dzejolītis par futbola zvaigzni Zinedinu Zidānu Dānija Francija (22. lpp.), lai gan igauniski palikuši ļoti daudzi, jo kādā Igaunijas radio stacijā Contra lasījis dzeju par sporta tēmu, un ir iznākusi atsevišķa grāmata Kontruzbrukums. Tāpat, domājams, pilnīgāks priekšstats par viņa dzeju veidotos, ja iepazītu dzejoļus, kuru pamatā ir valodas skaniskie efekti un sakritības, kas pieminēti atdzejotāja priekšvārdā, taču, ņemot vērā valodu atšķirības, to neesamība krājumā ir saprotama.

Dzīvojot netālu no Latvijas robežas, Urvastē, Contra pievērsies arī mūsu varoņiem. Piemēram, ciklā Natural Born Lāčplēsis (37. – 42. lpp.): 1. LĀČPLĒSIS / fašistiskās latvijas / pirmās klases iznīcinātājs (37. lpp.).

Tā vien šķiet, ka abi autori būtu spējīgi uzrakstīt asprātīgu tekstiņu par jebkuru tēmu, taču brīžiem dzejoļu mašīna it kā rit tukšgaitā. Grāmatu lasot, tā arī netopu gudrs, kā abos autoros vairāk – dzejnieka vai komiķa. Bet domāju, ja Dilans Morans būtu igaunis, tad kļūtu par dzejnieku.

 


 

[i] Rakstot piemirsu, ka šogad iznākusi vēl viena grāmatiņa, latviešu. Zīmīgi, ka tā arī ir lasāma no abām pusēm. Vien vāka noformējumā vairāk melnās krāsas. Autores: Anda Līce un Elīna Līce.

Tēmas

Arvis Viguls

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!