Karš ir tikai pirmizrāde

Sadarbībā ar "Dirty Deal Teatro" un fondu atvērtai sabiedrībai DOTS turpinām publicēt sociāli un politiski nozīmīgā teātra projekta "Kara piezīmes" ietvaros tapušos deviņu teātra tekstu lasījumus. Šis ir trešais no tiem.

Kastes, pa visu telpu sakrāmētas kastes. Kur vien skaties, kastes un citas kastas. Mazākas kastes un lielākas kastes. Telpas centrā divas guļvietas – tie ir padomju laiku matrači. Uz viena armijas tipa guļammaiss, tas sarullēts. Uz otra izvandīta sega. Tajā ietinies ĀRONS (30). Viņš guļ, viņam mugurā mētelis, tam apakšā uzvalks. Viņš ir tik ļoti nepiemēroti saģērbts šādai videi.

LEONARDS (35) no istabas velk ārā galdu, uz kura ir televizors, pēc tam viņš iznes šūpuļkrēslu ārā. Viņam mugurā treniņbikses, novalkāts t-krekls. Leonards aizslēdz durvis, tad sāk krāmēt kastes, vienu no tām viņš nomet uz grīdas.

Ārons mostas.

Leonards. Laimīgais cilvēks pamodies.

Ārons. Man šausmīgi sāp galva.

Leonards pieskrien viņam klāt un ieskatās acīs.

Leonards. Nesaki! Nesaki, ka tev sāp galva. Tās ir tavas galvas sāpes, nepadari tās par manām galvas sāpēm. Tagad mums nevajag galvassāpes. Tas neder.

Ārons. Piedod.

Leonards turpina, sev vien saprotamā kārtībā, izkārtot kastes.

Leonards. Tu vakar tā piemāvies! Tu biji pilnīgā lupatā.

Ārons. Es negribu būt nepieklājīgs, bet ko es šeit daru?

Leonards. Tu neatceries?

Ārons. Es atceros, ka satiku tevi.

Leonards. Tu satiki mani un tik ļoti priecājies par mūsu satikšanos, ka piedzēries. Tā kā nezināju, kur tu dzīvo, atvedu tevi šeit.

Ārons. Ak, tā.

Leonards. Tu neesi priecīgs?

Ārons pieceļas, meklē kabatā savu telefonu.

Leonards. Kā tev liekas, kur mēs esam?

Ārons. Tad jau mēs esam divi, kuriem šis jautājums šķiet aktuāls. Vai tu neredzēji, kur liku savu telefonu?

Leonards. Kam tev telefons? Mini! Mini, kur mēs esam. Bābeles tornis, skabarga dieva sejā. Paliekas no laikiem, kuri vairs nekad nedrīkst atkārtoties.

Pauze.

Leonards. Tu neatceries, tu tiešām neatceries… cik interesanti, cik interesanti. Tev ir iespēja piedalīties – bet pirms tam pasaki man – tu esi egoists?

Ārons. Droši vien, ka esmu egoists.

Leonards. Tas nekam neder.

Ārons. Es ar tevi tagad nespēlēšu kaut kādas spēles. Man mājās gaida divi mazi bērni…

Leonards. Tad jau tu neesi egoists?

Ārons. Jā, mana sieva nevarēs aiziet uz darbu, ja nebūs neviens, kas paliek pie bērniem!

Leonards. Es tev neticu!

Ārons. Ja tu man atdotu telefonu es varētu tev parādīt bildes.

Leonards. Tu jau man vakar tās parādīji. Tu jau man vakar visu izstāstīji. Zini, ja tu esi egoists tu nekad nebūsi laimīgs.

Ārons. Leonard!

Leonards. Ā-roni!

Ārons. Labi, man jāiet. Visu labu!

Ārons mēģina atvērt durvis, bet par pārsteigumu viņam tās ir ciet.

Ārons. Kā tās durvis var atvērt?

Leonards. Neaiztiec durvis!

Ārons. Beidz ākstīties! Atver durvis!

Leonards. Nevēršu.

Ārons. Es tikai gribu aiziet pačurāt!

Leonards. Tualete ir tur!

Leonards vienu  no kastēm pasviež Āronam.

Leonards. Tikai nenomet! Tad būs blīkšķis.

Ārons. Kas tur iekšā?

Leonards. Neteikšu, neteikšu. Noliec pie durvīm.

Ārons. Tu taču negribi, ka mēs šķiramies šādi? Es taču vienalga kaut kā tikšu ārā! Labāk, ka mēs paliekam draugi, vai ne, Leonard? Es Tev atstāšu savu telefona numuru, mēs sazvanīsimies. Tu pārāk daudz laika pavadi viens. Piezvani man kādreiz. Tu vari pierakstīt?

Leonards. Viss gatavs.

Ārons. Kas gatavs?

Leonards. Tagad domā! Tu vari padomāt? Domā līdzi.. Nosauc man vienu ēku, jebkuru – tādu, kas tev riebjas.

Ārons. Kas ir gatavs, Leonard?

Leonards. Pasaki ēku? Tu nezini nevienu ēku. Āronis nezina nevienu ēku, Āronis nezina nevienu ēku.

Ārons. Eifeļu tornis.

Leonards. Nē, nosauc kādu ēku Latvijā. Rīgā. Eifelis nav Latvijā un arī ne Rīgā.

Ārons. Tad tu mani izlaidīsi ārā?

Leonards. Nē.

Ārons. Tad es nesaukšu.

Leonards pie sienām stiprina pelēka plastilīna klučus.

LEONARDS. Nu, uzmini! Rīgas neglītākā ēka – grausts, kurš stiepjas trīsdesmit stāvu augstumā.

Ārons. Leonard, vai tu šeit dzīvo?

Leonards. Kāpēc, lai es dzīvotu Preses namā?

Ārons. Kāpēc mēs esam preses namā?

Leonards. Āroni,  vai tu kādreiz domā par citiem cilvēkiem?

Ārons. Vai es par tevi padomāju? Kurš kuru ir ieslēdzis šajā miskastē? Taisi vaļā durvis, man jābūt darbā!

Leonards. Tev nav darba. Un pirmīt teici, ka tev jābūt pie bērniem. Un vispār tu pats atnāci. Tu pats gribēji ar mani runāt.

Ārons. Tu vakar biji pavisam citādāks.

Leonards. Tu vienkārši daudz runāji.

Ārons. Jā, un man šķita, ka tu esi normāls cilvēks nevis tāds, kas ieslēgs mani preses namā un neļaus tikt pie saviem bērniem.

Leonards. Vai uz darbu?

Ārons. Leonard, tu par mani vispār neko nezini. Mēs pat neesam lāgā pazīstami, es tevi atceros tikai kā mazu puiku, kad dzīvojam kopā Lāčplēša ielā, tajā drausmīgajā komunālajā dzīvoklī. Tas bija pirms vairāk kā divdesmit gadiem.

Leonards. Es zinu, ka tev ir divas meitas. Patrīcija, kurai ir liela šķirba priekšzobos. Un tu visiem saki, ka tas viņu padara īpašu, jo citiem tādas nav, bet patiesībā tev tas šķiet neglīti un tu gaidi, kad viņai varēs ielikt platīti. Un Viktorija. Tev bail, ka viņai varētu būt autisms..

Ārons. Nē.

Leonards. Tu vakar tā teici, jo viņai ir divi gadi un viņa vēl nevienu vārdu nav pateikusi. Vēl tu uztraucies, par to, ka tava sieva visu laiku bļauj uz viņām.

Ārons. Tas uz tevi neattiecas!

Leonards. Tad kāpēc  tu man to stāstīji?

Ārons. Par daudz iedzēru un par daudz izpļāpāju.

Leonards. Bet tu saki, ka mēs neesam pazīstami. Nepazīstamiem cilvēkiem nestāsta tādas lietas.

Ārons. Atceries, kā nācu pie spēlēties uz jūsu istabu? Man mamma teica, lai es neeju pie tevis, jo tu vienmēr man darīji pāri, bet ar ko tad citu, lai es būt spēlējies?

Leonards. Tu tagad nerunā.. tu jau vakar visu laiku runāji! Zini, kā bija ar to istabu?

Ar to istabu, uz kuru tu nāci. Tur, kur stāvēja televizors. Tad, kad jūs izvācāties – jūsu istabās ievācās cita ģimene un pēc tam vēl viena. Un pēc tam vēl viena.. Nevienam nekad nebija bērnu, nebija vairāk tādu kā tu.. bet es jau biju aizmirsis par tevi..  Mēs palikām mūsu trīs istabās līdz pat tētis nomira. Trīs istabas mums pieciem. Man, mazajam brālim, mazajai māsai, mammai un tētim.

Ārons. Es to zinu!

Leonards. Klausies!

Tava ģimene jau bija pārvākusies, kad man palika četrpadsmit gadi. Es katru nakti guļot kopā ar savu jaunāko brāli un māsu sapņoju par to, ka man varētu būt sava istaba. Es iztēlojos, ka, ja man būtu mana istaba, es sakrātu naudu un nopirktu ledusskapi. Tajā stāvētu tikai mans ēdiens. Trīs bērni kopā, vienmēr viss ko vecāki kādam nopirka, tika momentā aprīts. Es sapņoju, ka uzlikšu krampīti istabai. Tajā neviens nevarēs ienākt, kad to negribēšu. Un vecāki piekrita. Man palika četrpadsmit gadi un manā lietošanā nodeva dzīvojamo istabu. To pašu, kur tu nāci pie manis spēlēties. Tur parasti visi sēdēja un skatījās televizoru. Protams, ka savu ledusskapi es nedabūju un krampīti arī nedrīkstēju uzlikt. Televizors tika atstāts manā istabā un vienmēr kāds tur sēdēja un skatījās televizoru. Vienalga, vai man bija jāmācās vai biju slims. Vienmēr kādam kaut kas bezjēdzīgs bija jāskatās. Tajā vasarā nolēmu, ka celšos sešos no rīta. Skriešu krosu. Iešu aukstā dušā un trenēšos. Bet tas bija neiespējami. Lai celtos sešos, man būtu desmitos jau jāiet gulēt, bet pirmdienās tajā vasarā rādīja franču filmu pēc ziņām, to vienmēr bija jāredz manai māsai, otrdienās bija romantiskais vakars ar kaut kādu Danielas Stīlas ekranizāciju, kur katrā filmā kāds bagāts vīrietis iemīlējās vai nu nabadzīgā lauku meitenē, vai vecā izbijušā prostitūtā, vai mūķenē, vai vienalga kaut kādā pilnīgi neatbilstošā sievietē. To bija jāskatās manai mātei. Trešdienās bija "Kas notiek Latvijā" tad mans tēvs sēdēja manā gultā un komentēja politiķu bezjēdzīgo vāvuļošanu. Viņa komentāri arī bija diezgan bezjēdzīgi. Vienu reizi uzliku krampīti, tēvs jau nākamajā dienā to bija noņēmis un draudēja, ja to atlikšu atpakaļ, varēšu atkal pārcelties gulēt pie brāļa un māsas. Tad es pārgriezu televizora elektrības vadu, tā nebija laba ideja. Neviens neko neteica, bet es zināju, ka viņi mani par to ienīst. Īpaši mamma. Viņi mani ienīda par spīti tam, ka tēvs tajā pašā dienā jau bija salabojis vadu un viņi varēja nākt un skatīties.

Ārons. Man ļoti žēl, ka tev tā bija.

Ārons lēnām tuvojas Leonardam

Ārons. Bet tagad jau viss ir labi, tagad tev pašam sava… telpa.

Ārons rauj nost pie Leonarda jostas piestiprinātās atslēgas. Viņi abi cīnās, bet Leonards uzvar.

Leonards. Tev ir vienalga! Tev nav žēl, tu tikai domā par sevi.. nekas, nekas.. Tagad mēs esam preses namā, pašā riebīgākajā ēkā, kas stāv tukša un graužas debesīs un kas visiem riebjas, kas ir jāiznīcina.

Leonards aiziet uz blakus telpu.

Ārons meklē iespēju izkļūt ārā, viņš atkal parausta durvis.

Ārons. Piedod! Es tā to nebiju domājis. Leonard, lūdzu.. tā nebija pareizi darīt.. bet tev jāsaprot, ka es nevaru šeit palikt visu dienu.. man mājās bērni.. to jau tu it kā zini..

Ārons ievēro plastilīna klučus, vienu no tiem pieliek pie ārdurvīm un no droša attāluma cenšas tam mest.

Ārons. Es biju egoistisks piedod.. tu vakar manī klausījies un tagad es klausīšos tajā, kas tev sakāms. Cilvēki pārāk reti viens ar otru izrunājas. Tev ir pilnīga taisnība. Atdod tikai manu telefonu, lai varu piezvanīt uz mājām.. man jāpasaka, ka būšu vēlāk..

Ārons pārmeklē telpu, bet tur esošā pirotehnika viņu arvien vairāk sāk satraukt.

Ārons. Leonard, ko tu gribi, lai es daru?

Pa durvīm iznāk Leonards. Viņš ģērbies kamuflāžā, pie sāniem viņam piestiprināts izvelkams steks un viņam rokā ir cepure, kuru var pārvilkt pāri sejai un melna līmlenta.

Ārons. Tu uz karnevālu?

Leonards neatbild.

Ārons. Stāsti.. stāsti visu, kas tev uz sirds, esmu ar mieru klausīties. Un es tev no sirds atvainojos, ka biju rupjš.

Leonards iesit pa kāju Āronam.

Ārons tiek sasiets.

Leonards. Kamēr es sagatavošu spridzekļus tev vēl ir iespēja. Tev ir iespēja man pierādīt, ka tu esi cilvēks, kurš domā arī par citiem cilvēkiem. Izstāsti man stāstu, kur tev bija kādu žēl..  Es, piemēram, šo daru ne jau tāpēc, ka man nepatīk šī milzīgā māja. Es to daru, jo tā visiem citiem riebjas.. tā ir neglīta. Tā ir padomju kastīšu māju paraugs, milzīgs klucis..

Ārons. Kā tu zini, ka vispār ēkai kaut kas notiks? Bet pirmajā stāvā tur taču ir cilvēki..  Ja tu tiešām kaut ko uzspridzināsi, un  tā ēka sabruks – viņi nomirs.

Leonards. Šodien tur neviena nav..

Ārons. Kā tu to vari zināt? Tur ir mēbeļu veikals.. tur ir riteņu veikals.

Leonards. Svētdienās viņi nestrādā..

Ārons. Bet varbūt kāds ir atnācis ārpus sava darba laika. Man arī bija veikals, un man bieži gadījās, ka ienāk pasūtījums brīvdienās un tad tas ir jāpieņem.

Leonards. Tad tu nestāstīsi?

Ārons. Ko tu gribi, lai es stāstu?

Leonards. Izstāsti man stāstu, kurā tev bija kādu žēl..

Ārons. Man bija žēl tevis, kad stāstīji kā tava ģimene skatījās televizoru tavā istabā.

Leonards. Tas ir mans stāsts.

Ārons. Labi.. labi.. Zini, kas ir Gavrila Princips? Labi. Piedod, tev nekas nav jāzina.

Es vienkārši stāstu.

Kad pirmo reizi skolā par viņu dzirdēju, biju pārliecināts, ka tā ir sieviete. Gavrila. Skaidrs, ka tas izklausās pēc sievietes vārda. Sieviete, kura izraisīja pirmo pasaules karu. Es līdz šim biju domājis, ka trakākā sieviete, kas dzīvojusi uz šīs planētas ir mana māte. Nē, piedod..

Tas nav īstais stāsts.

Tas nav tas stāsts.. pagaidi.. vai varu tādu garu? Tādu garu stāstu.. īstu, no dzīves? Labi, nesaki neko.. es vienkārši stāstu..

Mēs pārvācāmies uz Bieriņiem, pēc tā dzīvokļa Lāčplēša iela. Mans tēvs tur nopirka māju. Lai tiktu uz mājām gāju kādas četrdesmit minūtes. Tas lieki.. vienalga.

Ārā pavasaris, bet peļķu virskārtas uz ielas aizsalušas. Es tās ledus kārtiņas ņemu nost no peļķēm un tad metu pret asfaltu. Tās sadalās mazos gabaliņos, veidojot nesimetriskus ornamentus. Es iztēlojos, ka tas nav ledus, bet stikls. Kaut kas daudz pastāvīgāks nekā ledus, kurš ātri vien uz asfalta izkūst. Tie ir mani stikla musturi. Manas pēdas, kas paliks tur, kad aiziešu prom.

Leonards. Kas tas vispār par stāstu?

Ārons. Pagaidi – es turpinu.. ļauj man.

Es ieeju mājā. Manā istabā sēž mana māte un raud. Man vienmēr ir viņu žēl, kad viņa raud. Es viņai apķeros apkārt un saku – "Mammu neraudi, citādi man arī gribas raudāt", bet viņa, kā vienmēr atbild  - "Tad raudāsim kopā". Es viņai jautāju, kāpēc viņa raud. Viņa atbild – "…kā kristāla vāze, kura nokritusi no galda sašķīst sīkās drumstalās". Es uzreiz atceros savus ledus ornamentus. Man kļūst skaidrs, ka mammai kaut kas saplīsis. Es zinu, ka viņa vienmēr pārdzīvo, kad viņai izkrīt no rokām kādi trauki, īpaši bieži tas notiek, kad nāk ciemos tēva draugi. Viņai vienmēr kaut kas saplīst. Un tad tēvs uz viņu bļauj. Es aizskrienu sameklēt to, kas saplīsis, jo plānoju to paslēpt, lai tēvs to neierauga. Es ceru, ka māte, tad vairs nebēdāsies,  jo tēvs nekad neuzzinās par saplēsto kristāla vāzi un nebļaus uz viņu. Visas vāzes sekcijā ir veselas. Izstaigāju visu māju un neatrodu nevienu saplēstu vāzi. Paskatos pat miskastē vai tur nav saliktas lauskas. Nav. Nav nevienas saplēstas vāzes vai trauka. Neviena paša.

Aizeju atpakaļ pie mammas un saku viņai, ka neviena vāze nav saplīsusi. Viņa turpina raudāt. Viņa vienkārši sēž manā istabā, manā gultā un raud. Un es nevaru neko izdarīt. Es patiesībā gribu ieslēgt televizoru, bet man kauns, kamēr viņa tur sēž. Viņa man iedod pulti it kā būtu dzirdējusi manas domas. Es to nolieku malā. "Mammu, kas tev noticis?". Es gribu, lai viņa zina, ka man ir skumji, ja ieslēgšu televizoru, man tas neizdosies. Es viņu apkampju, samīļoju un nobučoju.

Mājā ienāk tēvs. Viņa smagie soļi jau skan pa gabalu. Es paspēju aiztaisīt savas istabas durvis, lai viņš nenāktu un nekliegtu uz mammu. Es pat nezinu, kāpēc viņam vajadzētu uz viņu kliegt, bet tā domāju.

Māte sāk runāt: "Esmu nobijusies. Es varēju pateikt, ka nē. Es varēju ar vienu savu vārdu, kaut vai pusvārdu, pateikt, ka es tam nepiekrītu. Tagad esmu visu nokavējusi." Tēvs vēlāk izstāsta, ka māte raud par laulības līgumu. Pie notāra parakstījusi līgumu, kurā abu laulāto manta ir šķirta. Tas nozīmē, ka, ja kādreiz viņi šķirsies, viņai būs jāiet prom no mūsu mājas.

Leonards. Tas nav skumji.

Ārons. Kā nav skumji? Viņa jutās bezpalīdzīga.. Tas ir skumjākais, kas var būt, ka cilvēks zina, ko darīt, bet to nedara. Un es jūtu nostaļģiju un nostalģija taču ir skumjas, vai ne?

Leonards. Tas nav skumji.

Ārons. Ko es varu darīt, ka mana dzīve nav tik skumja kā tavējā? Es esmu pie tā vainīgs un tāpēc mani ir jāsasien un man jāsit, tāpēc ka mana dzīve ir izdevusies.

Leonards grasās aizlīmēt Āronam muti.

Ārons. Piedod.. piedod.. Es vakar iznācu no tās darba intervijas. Es jau zināju, ka viņi mani neņems. Es to zinu.. tā jau ir kāda padsmitā darba intervija uz kuru eju un viņi pat nepacenšas pieklājības pēc pateikt, ka nav mani paņēmuši. Es gribu normālu darbu no deviņiem līdz pieciem.. Un tad, kad ieraudzīju tevi uz tā soliņa Līvu laukumā, kur tu sēdēji tāds pats kā es tevi atcerējos, ar bērnu seju un ieracies savā pufaikā. Es zināju, ka tev noteikti iet sūdīgāk kā man. Piedod par to.. tāpēc es tev visu vakaru uzsaucu, bet tu ne pilīti neizdzēri, vai ne? Un man likās, ka tu domā, ka es to nevaru atļauties. Un tāpēc es dzēru vēl vairāk, lai tu redzi, ka es to varu atļauties, ka esmu laimīgs, turīgs cilvēks, kuram mājās divi brīnišķīgi bērni un varbūt ne tik brīnišķīga sieva. Un kas gan tev varētu būt? Es iedomājos, ka tu dzīvo vēl pie savas mātes, tev nav draugu. Tu varbūt esi.. nu, ka tu esi nelaimīgs.. Es gribēju uz mirkli justies kā laimīgs cilvēks, bet tagad ir skaidrs, ka man tas neizdevās un es vienkārši piedzēros.

Leonards. Gribi dzirdēt skumju stāstu?

Ārons. Protams! Protams, ka gribu dzirdēt skumju stāstu, bet tad tu mani izlaidīsi?

Leonards. Mani sauc par smieklīgu cilvēku un es labi zinu, ka esmu smieklīgs. Es esmu bijis smieklīgs jau sākot ar savu piedzimšanas brīdi. Tagad jau cilvēki sākuši mani saukt par vājprātīgo. Tas būtu labāk, ja vien viņi neturpinātu mani vienlaicīgi uzskatīt par smieklīgu[1].

Tas, ko es mācījos skolā un vēlāk augstskolā..

Ārons. Ko tu mācījies?

Leonards. … bija apliecinājums manam smieklīgumam. Man apnika un es kļuvu vienaldzīgs pret visu kas notiek. Pret bezjēdzīgām sarunām, bezjēdzīgām ziņām un bezjēdzīgiem notikumiem. Es nolēmu izdarīt pašnāvību. Tajā dienā es devos mājās, biju nolēmis ielaist lodi savā paurī. Bija vēls vakars un man šķita, ka es esmu viens uz ielas, kad pēkšņi manā priekšā parādījās veca sieviņa, kura lūdza palīdzību. Viņa teica, ka palikusi uz ielas un viņas bērni ir atteikušies no viņas. Es viņu atgrūdu un pat uzbļāvu, lai viņa liek mani mierā ar savām bezjēdzīgajām problēmām. Mājās es paņēmu ierocis, apsēdos krēslā, bet es nevarēju pārstāt domāt par šo veco sieviņu. Es redzēju viņas acis, ar visām viņas skumjām. Ar to, cik ļoti viņa nevienam nav vajadzīga. Es aizmigu savā krēslā.

Es sapņoju, ka iešauju savā sirdī. Es nomirstu, bet tā vietā, lai iestātos mūžīga tumsa, es sajutu, ka mani nes. Es varēju atvērt acis un es ieraudzīju zemi, kaut gan virsa, pa kuru pārvietojos, izskatījās pēc tās pašas zemes, kuru atstāju. Mani nesa kāda būtne, kas ārēji līdzinājās cilvēkam, bet nebija cilvēks. Tā aiznesa mani uz vietu, kur šīs būtnes bija ierīkojušas apmetni. Viņi sveica mani kā savējo. Viņi bija naivi un ziņkārīgi kā bērni. Viņu kopienā ietilpa arī zvēri un koki. Viņi spēja ar tiem sarunāties, ar kādu mums sen aizmirstu spēju.

Ārons. Kas ir šie viņi, Leonard?

Leonards. Viņi bija tik laimīgi, viņi viens otru atbalstīja un dalījās visā, kas tiem pieder. Viņi nezināja neko par bēdām vai ciešanām un es centos viņiem atklāt, kā dzīvo cilvēki. Viņi klausījās, bet smējās. Viņi nevarēja saprast, kāpēc mēs viens otru tik ļoti ienīstam. Viņi kā bērni klausījās tajā, ko es stāstīju, bet neko no tā neatpazina.

Ārons. Un tas bija sapnis? Es esmu šo kaut kur redzējis.

Leonards. Bet tad es viņus samaitāju. Tas sākās kā nevainīgs joks. Varbūt kā spēle. Tie bija pirmie meli, kas pārtrauca viņu laimi. Viņi iemācījās melot un sajutuši šīs spējas kārdinājumu viņi to izmantoja viens pret otru. Parādījās skaudība. Tai sekoja nežēlība un drīz vien viņi sadalījās atsevišķās kopienās. Katra no tām piekāra savu karogu. Viņi izdomāja, ka ir kas tāds, kas pieder vienam, bet nepieder otram. Viņi uzsāka karu par norobežošanos viens no otra. Viņi kļuva skumji un iemīlējās savās skumjās. Viņi sāka spīdzināt dzīvniekus un dzīvnieki no tiem bēga mežos un kļuva pret viņiem naidīgi. Viņu nelietība pārrauga noziedzībā un viņi izdomāja likumus. Parādījās mācības, kas sludināja, ka patiesība sasniedzama tikai caur ciešanām. Un viņi nolēma viens otram uzspiest šo patiesību.

Es viņiem lūdzu nākt pie prāta, es viņiem stāstīju par to, kā viņi kādreiz bijuši tik laimīgi, bet viņiem tas viss šķita tikai leģenda un stāsts. Viņi pat vairs nevarēja iedomāties, kas tas ir laime. Toties viņi atklāja zinātni. Un nolēma, ka viņi pētīs laimes likumus. Manā priekšā viņi bija iznīcinājuši savu bezgalīgo nevainību un kļuvuši paši par sava egoisma upuriem.

Ārons. Un tad tu pamodies no sapņa?

Leonards. Es pamodos un es nolēmu, ka es nevaru savu dzīvi dzīvot tikai savā smieklīgumā. Es atcerējos..

Ārons. Mazo meiteni?

Leonards. Veco sieviņu. Es atcerējos veco sieviņu, kura man bija lūgusi palīdzību un es nolēmu, ka es viņu atradīšu.

ĀRONS. Tajā stāstā bija meitenīte, nevis veca sieviete.

LEONARDS. Nav nekāds "tas stāsts" – ja tu tagad nesaproti, tad tu esi stulbs.

ĀRONS. Tas nav tavs stāsts.. Tas ir kaut kāds krievu klasiķis..

LEONARDS. Dzīvi, kuru tu dzīvo sevis dēļ ir stulba.. tu nedrīksti būt egoists!

ĀRONS. Tas nav tavs stāsts, Leonard. Es to esmu dzirdējis, tas ir kaut kāds krievu klasiķis.. puškins?

LEONARDS. Nē, tas nav nekāds "puškins".

ĀRONS. Vienalga, kas tas būtu, tas nav tavs stāsts.

LEONARDS. Tas ir mans stāsts! Tas ir par mani!

ĀRONS. Kāpēc tev tas ir tik svarīgi? Kāpēc  tev ir tik svarīgi tos stāstus stāstīt un izlikties, ka tie ir tavi?

LEONARDS. Ar tevi nav vērts runāt, tu neko nesaproti.

ĀRONS. Es saprotu, ka tev kaut kas sāp, bet tagad uzspridzinot mūs tu neko neizdarīsi, lai palīdzētu citiem cilvēkiem. Tev nav nekādas garantijas, ka ēkai vispār kaut kas notiks. Un vispār - kāda tai ēkai ir vaina? Tas, ka tā ir tukša? Tas, ka tā ir kantaina? Ēkai nav ne vainas. Tas, ka tā celta padomju laikos? Tad tev varbūt arī visas mikrorajonu ēkas vajadzētu spridzināt? Ko saki? Varbūt labāk aizbrauc uz Pļavniekiem un uzlaida gaisā kādu hruščovku? Tādu, kurā dzīvo cilvēki. Tad tu būsi varonis.. Ko tu te spridzināsi tukšu ēku?

LEONARDS. Tāpēc, ka tā visiem riebjas, bet nevienam nav dūšas to iznīcināt. Es varbūt tagad esmu viens, bet pēc tam, pēc tam viņi zinās, ka bija divi cilvēki, kuri nebaidījās, kuri bija piemērs.

ĀRONS. Kādi divi? Tu saproti, ka cilvēkiem ir vienalga par šo ēku?

LEONARDS. Ir cilvēki, kuriem nav vienalga!

ĀRONS. Un kā tu vispār iedomājies ar pirotehniku te kaut ko uzspridzināt? Tu vienkārši uztaisīsi mums abiem briesmīgus apdegumus.

LEONARDS. Man ir šie te!

ĀRONS. Un kā es varu zināt, kas tie ir?

LEONARDS. Spridzekļi.

ĀRONS. Man tie izskatās pēc plastilīna.

LEONARDS. Gribi pārbaudīt?

ĀRONS. Jā.. es varu saderēt, ka tie ir tikpat neīsti kā tavi stāsti.

Leonards aizdedzina diegu, kas piespraust pie viena no "spridzekļiem".

ĀRONS. Labi, es tev ticu, es tev ticu! Dzēs nost!

LEONARDS. No sākuma uzsprāgs tas viens, un sprādziens pārsviedīsies uz pārējiem, tad aizdedzinās raķetes un būs salūts ne pa jokam.

ĀRONS. Dzēs nost!

LEONARDS. Tad tu man tici?

ĀRONS. Jā.

LEONARDS. Kam tu tici?

ĀRONS. Tev!

LEONARDS. Tu tici manam stāstam?

ĀRONS. Jā.

LEONARDS. Tu tici, ka tas ir mans?

ĀRONS. Jā.

LEONARDS. Tu tici, ka šis ir preses nams un mēs ar tevi kopā to uzspridzināsim?

ĀRONS. Nē, es neko te nespridzinu.. es neko..

LEONARDS. Vai tu tici?

ĀRONS. Jā, jā.. es ticu..

Leonards ir savas lielās uzvaras priekšā, bet STOP!

Artūrs Putniņš. Šeit ir beigas. Vismaz tam, ko mēs iztēlojāmies. Tagad mēs turpināsim, lasījumu un jums ir iespēja izvēlēties kādu. Tūlīt šeit priekšā iznāks mūsu dramaturgs Matīss Gricmanis un jūs noteiksiet vai nu viņš lasīs Leonarda mātes tekstu vai viņš lasīs savu "traktātu" par medijiem un karu.

Tātad - pirmajā variantā jums ir iespēja dzirdēt, ko pie šīm durvīm dara Leonarda māte.

Otrajā variantā jūs varēsiet dzirdēt Matīsa "traktātu"

Varianti viens, otru izslēdz.

Tātad – pirmais variants – pie durvīm pienāk Leonarda māte, ko viņa šeit dara? Vai Leonards tiešām uzspridzinās šo ēku?

Otrais variants – dramaturgs Matīss ar savu "traktātu"

Kurš par pirmo variantu paceļ roku!

 

Pirmais variants

LEONARDS. Tagad tu esi atteicies no sava egoisma. Mēs abi kopā to paveiksim.

ĀRONS. Leonard, tie ir tikai vārdi.. skarbā patiesība ir tāda, ka mēs visi pirmkārt domājam par sevi. Tas ir mūsu gēnos. Mēs esam iekodēti izdzīvot.

LEONARDS. Tu tikai teici, ka tici man!

Aiz durvīm dzirdami soļi.

ĀRONS. Tur kāds ir? Deg! Deg!

Leonards atver durvis un izbāž galvu pa tām.

LEONARDS. Vēl piecas minūtes.

Leonards aiztaisa durvis ciet.

ĀRONS. Palīgā! Izsauciet policiju esmu šeit sasiets.

LEONARDS. Labi – tu noticēji..

Aiz durvīm sievietes balss, tā ir Simona.

ĀRONS. Sauciet policiju!

SIMONA. Kādas piecas minūtes, laid iekšā!

Leonards stāv priekšā durvīm.

ĀRONS. Palīgā!

Simona laužas pie durvīm.

SIMONA. Es visu dienu pa pilsētu izstaigājos un tu man tagad nelaidīsi mājās iekšā? Es tavu desiņu dabūju, to kūpinātu to, kas tev tik ļoti garšo.

Leonards pabāž galvu pa durvīm. Tad novelk cepuri no sejas.

LEONARDS. Kāpēc tu nevarēji piecas minūtes vēl pagaidīt? Ko tev uzreiz jābļaustās?

Atveras durvis un pa tām ienāk septiņdesmit gadus veca kundzīte, SIMONA, kurai rokā tīkliņš. Leonards no tīkliņa izvelk desas luņķi un iet savā šūpuļkrēslā.

SIMONA. Cik vēlāk, tad vēl? Es jau tā jums, puiši, atļāvu visu dienu te darboties.. Kur tad man uz ielas palikt, vai? Leon, kur visas mantas?

LEONARDS. Blakus istabā!

SIMONA. Un ko tās dara blakus istabā? Tūlīt pat atvelc šurp!

LEONARDS. Velc pati.

SIMONA. Āronītis arī pamodies.. Vai tad tu atceries mani arī vēl?

ĀRONS. Leonards mani sasēja..

SIMONA. Āronītis palicis, kā Āronītis. Viena sūdzēšanās.. Ko tad MAN tevi tagad jāatsien?

Simona novelk lakatu, novelk kurpes. Tad stumj no blakus istabas galdu ar televizoru.

SIMONA. Tu aizgāji uz pastu?

LEONARDS. Es rīt aiziešu!

SIMONA. Kur ta rīt tu aiziesi? Rīt tie mednieki brauks mērīt zaļās jakas.. Tev šodien bija jāaiziet.

LEONARDS. Es aiziešu no rīta.

SIMONA. Es taču tev teicu, ka jāiet ir šodien – nauda jau saņemta, bet raķetes pie mums.. tā taču nevar darīt.

ĀRONS. Atsieniet taču, lūdzu!

SIMONA. Jā, jā.. es nevaru visu uzreiz izdarīt.. mazliet jāapsēžas.

Simona ceļas un sien vaļā Āronu.

SIMONA. Ko tad puiši pa dienu sadarīja?

ĀRONS. Kāpēc jūs dzīvojat preses namā?

SIMONA. Tu man tagad te nepiemini to žurku midzeni! Nostrādāju trīsdesmit gadus par mašīnrakstītāju, ņēma un vienā dienā atlaida – tagad jau datoriem visu var, nevajag neko pārrakstīt. Ēpasti. Dažus gadus nevarēja paņemt mani par apkopēju vai ko, kamēr sagaidu pensiju. Es šiem saku, ka varu vēl lietas izdarīt.. tas, ka visu mūžu pie rakstāmmašīnas esmu sēdējusi nenozīmē, ka nevaru grīdu uzslaucīt.. tur tie garie gaiteņi zini.. nu, kāpēc nevarēja mani paturēt.. Es jau arī ar datoru tagad varētu, tagad jau es māku, man Leoniņš iemācīja, bet tie tur, lielie priekšnieki, tie jau tikai par sevi.. Es tev saku, visi domā tikai par sevi!

ĀRONS. Šis nav preses nams?

SIMONA. Kāds tev preses nams? Vēl joprojām pillā esi, vai?

ĀRONS. Kur mēs esam?

SIMONA. Leon, ieslēdz ziņas!

LEONARDS. Slēdz pati.

SIMONA. Leons jau man īstenībā ir ļoti jauks, viņš tik tagad tāds sabozies.. vai kā viņš vakar sapriecājās, ka tu izdomāji pie mums atnākt.. vai, vai.. viņš jau tev nekad pats to neteiktu, Leoniņš jau tāds savrupnieks.. tu ieslēgsi tās ziņas vienreiz!

Simona ieslēdz televizoru.

SIMONA. Es nemaz nezinu, ko es bez viņa darītu. Viņš ir gudrs puika, tu zini, Āronīt, Leonam pieder interneta veikals, viņš diezgan veikls ar tām jaunajām tehnoloģijām.. Kā mums tas veikals saucās?

LEONARDS. MAKSIMUSS punkts LV

SIMONA. Jā, maksims punkts el vē. Kāpēc tas maksims?

LEONARDS. MAKSIMUSS!

SIMONA. Mēs tur vis kaut ko pārdodam.. mums tur šitā te - pirotehnika.. armijnieku, nu, tie zaļie tērpi.. tagad mums tur pat katalogs ar visādām pārgājienu mantām, katliņi un nazīšu un kas  tik vēl ne.. Leoniņš tik nekad neatceras, kam kas ir jāsūta.. naudiņa atnākusi, bet tāpēc jau es viņam esmu.

ĀRONS. Es jau tā sapratu..

SIMONA. Kas tev te pie sienas salīmēts? Savāc, Leon!

LEONARDS. Pati savāc.

SIMONA. Man tik jāapsēžas, tad tu vari pastāstīt, kā tev iet.. Leons teica, ka tu jau precējies.. vai  tad, nu, tik jaunam vajadzēja precēties..

ĀRONS. Man ir trīsdesmit.

SIMONA. Vēl jau viss tikai priekšā, vēl jau neko nevar zināt kā domas mainīsies.. Cilvēki ļoti mainās.. bet, nu, tev jau droši vien laba sieviņa.. un bērniņi tad jau noteikti ir.

ĀRONS. Leonard, kas tas bija? Kas tā bija par slimu spēli? 

SIMONA. Āronīt, tu neskrien tika prom vēl.. Es tūlīt zupiņu taisīšu.. varbūt tev kādu čaju?

ĀRONS. Leonard, kur ir mans telefons?

LEONARDS. Āronis, āronis…

SIMONA. Būsi vakar kaut kur pa dzērumi pazaudējis. Tā jau gadās.

ĀRONS. Leonard, zini par ko man ir skumji? Par to, ka par sevi tu pilnīgi neko tā arī neizstāstīji. Tas ir nožēlojami.

Ārons iziet ārā.

SIMONA. Augstie toņi iet vaļā. Tā aizskrēja, tā aizskrēja.. Varēja jau palikt, ja jau visu dienu tāpat pie mums nogulēja..  Kāpēc tu viņu sasēji?

LEONARDS. Viņam tā patīk.

SIMONA. Man jau šitie skrienošie cilvēki vispār nepatīk.. skrien jau skrien, bet aizskriet jau nekur nevar. Tik kapā ieskries. Klausies,  Leoniņ, vai tad mums beidzot nevajadzētu kaut kādas tapetes te salīmēt?

LEONARDS. Nē!

SIMONA. Es jau saprotu, ka tu negribi atsevišķi kaut ko īrēt, lai tās kastes glabātu, bet, ja, nu, mēs šeit abi dzīvojam, tad taču vajadzētu kā pie cilvēkiem.

LEONARDS. Pastāvi klusu!

SIMONA. Es tev pastāvēšu klusu! Savāc tos savus sūdus no sienām.. aplipinājis te visu māju ar kaut kādiem plastilīniem. Es jau esmu atradusi meistaru, kas to izdarīs.. es tik gribēju tev pateikt.

Leonards nekustas no sava krēsla.

Simona pieceļas un sāk vākt kopā Leonarda nekārtību.

Otrais variants:

Es esmu Matīss Gricmanis. Šī priekšnesuma dramaturgs. Mana pārliecība ir, ka jebkuram tekstam, kas radīts mākslas procesa vajadzībām ir jārunā caur vispārinājumu. Tā jēgai jābūt saprotamai asociatīvi, ne caur paskaidrojumu. Tomēr, projekta "Kara piezīmes" noteikumi man liek atteikties no šī principa un ziņot par notikumiem Ukrainā. Veikt ziņu analīzi, kas ir žurnālistu un politologu uzdevums. Tāpēc stāsts par Leonardu un Āronu jums paliks neatklāts un es ceru, ka kaut nedaudz, bet jums ir žēl, ka tā. To pateicis, es arī apzinos, ka viss iepriekš redzētais kalpos ilustrācijai tēzei, kuru vēlos izvirzīt un caur kuru mēģināšu analizēt mediju piedāvāto informāciju.

Mana tēze ir šāda, un klausieties uzmanīgi – karš ir pirmizrāde, kurai lomas gatavojam visu savu dzīvi. Tātad šis būs stāsts par kara performatīvo raksturu. 

Pirms visa cita, man jāveic samērā liela atkāpe, lai paskaidrotu, ko es domāšu, kad lietošu vārdu savienojumu "performatīvais karš".

Es sākšu ar vienu citātu un, lūdzu, nesabīstieties par manu garīgo veselību – es runāšu par karu un mākslas attiecībām, bet ar mērķi pierādīt, ka tās ir daudz nozīmīgākas nekā no pavirša skata šķiet.

Bhagavadgīta. Senindiešu poēma, latviski to brīnišķīgi atdzejojis Valdis Bisenieks.

"Katru reizi kad vien Tikums

pasaulē kļūst Vaļīgs bhārat,

Un kad NEtikums jau slējies,

 tad es Sevi ATkal sūtu.

 lai it visus Krietnos Glābtu!,

Ļaundaru lai Zudinātu!,

TIkumu lai Stiprinātu!,

Parādos es Laiku Laikos."[2]

Karalis Ardžūns ir sava karaspēka priekšā. Viņš atrodas kara ratos. Zirgi tā priekšā nemierīgi sprauslā. Viņš zina, ka ieplakas pretējā pusē ir ienaidnieks. Un viņš zina, ka ienaidnieka rindās ir viņa radinieki. Viņa bijušie skolotāji. Ardžūns ir sapulcinājis milzīgu armiju, bet tagad, kad atliek tikai dod signālu uzbrukumam, viņš šaubās vai karš ir pareizā izvēle. Šo šaubu dēļ, dievs Krišņs[3] ir nolaidies no saviem augstumiem un stāv kara ratos līdzās Ardžūnam. Kad Ardžūns atzīstas Krišņam par savām šaubām, dievs atbild, ka Ardžūnam ir viņa karavīra pienākums un tā neievērošanas gadījumā viņš ne tikai neatgūs savu valsti, bet būs sagrāvis visu kosmisko lietu kārtību. Atvainojiet, bet paralēlisms ar karu Ukrainā šeit nav apzināts.

Es varētu minēt arī Rietumu kultūrā tik svarīgo Homēra "Iliādu", bet, manuprāt, svarīgāk norādīt, ka karš abos tekstos ir paņēmiens, lai skaidrotu vai nodotu zināšanas, attieksmi pret pasauli. Bhagavadgītas citāts ilustrē to, kā karš izmantots par simbolu robežpunktam, kurš norāda uz cilvēku pasaules trauslumu un nepieciešamību aizstāvēt ierastos dzīves principus. Karš ir notikums, kurā cilvēks paceļas virs ierastās realitātes, tāpēc tajā tik bieži cilvēku un dievu pasaule līdzdarbojas.

Karam un mākslai izveidojas pakārtotas attiecības. Karš no reāla politiska un sociāla notikuma, kura cēloņi un sekas ir samērā grūti aptveramas, ar mākslas palīdzību tiek pārvērsts jēgpilnā vai mērķtiecīgā stāstā. Māksla izdomā karam skaidrojumus. Māksla rada stāstu par karu. Ar varoņiem, mocekļiem, ar ienaidniekiem un upuriem. Karš var kalpot kā jau pieminētais robežpunkts, lai parādītu ierastās kārtības saglabāšanas nepieciešamību vai iniciācijas līdzeklis noteiktā grupā, vai vienkārši kā cilvēka dabas skaidrojums, bet vienmēr māksla izmanto karu. Karš notiek un tad māksla uz to reaģē.

Kā piemēru apskatīsimies Pirmā pasaules kara pieredzi latviešu kultūrā, un kā to pasniedz Aleksandra Čaka "Mūžības skartie". Kara laikā, pēc vāciešu iebrukuma tagadējā Latvijas teritorijā tika izveidoti atsevišķas vienības Krievijas impērijas armijas sastāvā - latviešu strēlnieku bataljoni. Vienu no šiem bataljoniem vadīja tāda leģendāra persona, kā Jukums Vācietis. Čaks raksta, ka īsi pirms došanās uz kauju 1916. gadā, Piņķos Sv. Jāņa baznīcā Jukums Vācietis noturēja emocionālu sprediķi. Šajā vietā, 1988. gadā par godu šim notikumam tika atklāts piemineklis. Man devītajā klasē šo sprediķi pasniedza kā notikušu faktu un gandrīz vai pagrieziena punktu strēlnieku attieksmē pret Krievijas patvaldību. Izrādās, ka 5. Zemgales pulks minētajā laikā neatradās Piņķos un sprediķis nekad nav noticis, bet ir Čaka izdomājums[4]. Stāstam vajag lūzuma punktu, vietu, kurā šaubas sāk pārmākt vēlmi dzīvot un tad ir vajadzīga dievišķa iejaukšanās, lai tiktu saglabāta sākumā iezīmētā mērķtiecība – Čaka stāstā, tāpat kā stāstā par Ardžunu. Es šaubos vai tā notiek patiesībā, ārpus stāsta. Es šaubos vai Ukrainā notiekošais ir jēgpilns un tā tajā iesaistītie cilvēki darbojas mērķtiecīgi, ka viņi var paredzēt tā sekas, bet esmu drošs, ka es  šo karu redzu un tie, kas šajā karā ir iesaistīti, apzinās, ka es to redzu. Un līdz ar to man šķiet, ka pats karš ir stāsts, bet par to nedaudz vēlāk.

Divdesmitajā gadsimtā kara un mākslas attiecības piedzīvo pārmaiņas. Pirmkārt, noteicošo lomu iegūst māksla, kas kritiski skaidro karu, vai pat atsakās to skaidrot un parāda tikai tā radītās briesmas un nelaimes. Otrkārt, mākslas avangards piesaka, ka mākslai nevis jāimitē karš, tas nav jāizmanto, kā līdzeklis, bet mākslai jākļūst līdzīgai karam – jāiznīcina viss iepriekšējais, jāsagrauj iepriekšējā kārtība, jāatraisa cilvēka neapjaustās spējas.

Tā, piemēram, itāļu futūrists Marineti savā manifestā, piecus gadus pirms Pirmā pasaules kara raksta:

"Dzejai jābūt kā vardarbīgam uzbrukumam pret neizzinātā spēkiem, lai piespiestu tos noliekties cilvēka priekšā!

Mēs dziedāsim slavas dziesmas milzu pūļiem, kuri samusināti uz darbu, baudu un sacelšanos; tas ir krāsainais un daudzbalsīgais revolūcijas vilnis modernajās galvaspilsētās."[5]

Šis punkts manifestā ir vēl samērā neitrāls, bet pietiekams, lai palīdzētu nokļūt līdz galvenajai domai. Pēc Pirmā pasaules kara, Anrī Bretons, sirreālistu ideologs, piesaka ideju, kas ir vēl viens solis tuvāk performatīvajam karam. Viņš, aizrāvies ar Freida studijām, raksta, ka sirreālisms atgriezīs iztēles pienācīgo vietu cilvēku kultūrā. Iztēle būs neierobežots spēks, lai satricinātu iesīkstējušos pieņēmumus par to, kas ir realitāte. Iztēle – mūsu iekšējā pasaule – tiks padarīta par vienlīdz svarīgu realitātei, kuru apzināmies.

Laikraksta "The Guardian" Lielbritānijas izdevums 2. februārī ziņo par Doņeckas operu, kura sniedz priekšnesumus, par spīti tam, ka to pametuši visi diriģenti, bet mākslinieki un personāls algas, kopš Doņecku pārņēma pro-krieviskie kaujinieki, nav saņēmuši[6]. Es neņemšu vērā praktiskos iemeslus, kāpēc opera turpina strādāt. Man svarīgāk šķiet, ka tiem skatītājiem, kas par spīti artilērijas apšaudēm, saģērbjas savās labākajās drēbēs un dodas skatīties "Sikspārni", opera ir iespēja aizbēgt no realitātes šausmām. Opera rada gandrīz vai virtuālu realitāti, kur kaut vai uz ļoti ierobežotu laiku, ir iespējams sajusties droši. Par spīti tam, ka drošība atrodoties šajā piefrontes pilsētā ir ļoti relatīva.

Mēs atrodamies tieši apgrieztā situācijā. Pateicoties mediju klātbūtnei, mūsu ekrānos norisinās karš, kaut gan tiešā veidā mēs neesam tajā iesaistīti. Latvijas Sabiedriskā medija portāls katru dienu sagatavo vidēji četras/piecas ziņas par notikumiem Austrumukrainā. Britu "The Guardian" katru dienu ziņo vidēji par sešiem notikumiem un piedāvā vismaz vienu garāku politisko notikumu analīzi. Mazliet kūtrāki ir vācu laikraksti – tā, piemēram, otrs lielākais laikraksts "Frankfurter Algemeine Zeitung" zem šķirkļa KONFLIKT IN OSTUKRAINE ziņo vidēji divreiz dienā.

Šonedēļ pēc mēģinājuma satiku savu bijušo pasniedzēju, kura man atklāja, ka katru dienu pēc darba viņa ieslēdz DOŽD TV, viņai Ukrainas notikumi izraisa šausmas, bet viņa nevar pārstāt tiem sekot. Iepriekšējā dienā viņa bija redzējusi interviju ar kādu sagūstītu pro-krievisko kaujinieku, kurš atzinās, ka patiesībā ir no Krievijas vidienes un tur nonācis policijas apcietinājumā par kādu noziegumu. Soda vietā varas iestādes viņam piedāvājušas piedalīties operācijā, kur viņam būs jāvada tanks pāri Ukrainas-Krievijas robežai[7]. Pasniedzējas līdzpārdzīvojums tai netaisnībai, kas norisinās Ukrainā ir radījis zināmu atkarību. Gandrīz kā filmas izraisīts emocionāls lādiņš.

Tas, kas Doņeckas iedzīvotājiem ir Operas izrāde, mums ir šī mediju telpa. Tās abas ir virtuālas realitātes. Šīs virtuālās realitātes līdzsvars ar to, kas notiek īstenībā, ir visai trausls. Un tas, ko dara Krievija ir brutāla iejaukšanās, lai šo līdzsvaru iznīcinātu, bet par to nedaudz vēlāk.

Tas, ko es nosaucu par virtuālo telpu, arī ir skatuve uz kuras norisinās kara performance. Tas rada mums klātesamības sajūtu, ļauj mums līdzpārdzīvot tam, kas notiek Ukrainā, kad jūtamies vainīgi par savu bezspēcību, bet ir acīmredzami, ka tieši mēs neesam tajā iesaistīti.

Emocionālo iedarbību apzinājās teroristi, kuri plānoja vienpadsmitā septembra teroraktus Ņujorkā. Pirmkārt, par to liecina viņu izvēlētais datums, kuru katrs amerikānis vienmēr atcerēsies 9/11. Otrkārt, lidmašīnas, kas ietriecās dvīņu torņos, to darīja ar pietiekamu laika nobīdi, lai pirmā pievērstu visas pasaules uzmanību un otrā tiešām tiktu pārraidīta visai pasaulei. Otrās lidmašīnas ietriekšanās Pasaules Tirdzniecības centrā ir attēls, kas ir iespiedies mūsu atmiņās. Alkaida (Al-Qaeda) mērķis nebija uzsākt vai uzvarēt reālo karu ar ASV, viņi izvēlējās rīkot milzīgu, nežēlīgu un baigu priekšnesumu, kas visiem pasaules iedzīvotājiem pateiks, ka neviens vairs nav drošībā. Ka katram rietumu kultūras piederīgajam, kuru vērtības šiem islamistiem nav pieņemamas, ir jābaidās[8]. ASV valdība atbildēja ar reālu karu, sākot spēlēt lomu, kura tai piešķirta performatīvajā karā, kuram pievienojušies visi, kuri ienīst šo laiku un vēlas atgriezties pagātnē, tajā skaitā Krievija.

Atceroties, ko divdesmitā gadsimta avangardisti uzskatījuši par mākslas mērķi, iespējams saskatīt biedējošu līdzību ar to, kā performatīvais karš tiek realizēts. Nežēlības teātra pieteicējas Antonēns Arto savā grāmatā "Teātris un tā dubultnieks"[9] 1938. gadā raksta – Nežēlības teātris piedāvā atgriešanos pie masveida uzveduma; meklēt dzeju neaptveramo pūļu uzbudinājumā, kad tie brāžas un triecas viens pret otru… Teātrim ir jādod mums viss, kas ir noziegumā, mīlestība, karā un vājprātā, lai tas atgūtu savu nepieciešamību.

Krievijas vadītāji, lai realizētu, ko līdzīgu tam, kas bija prātā Arto, izmanto dažādus līdzekļus. Piemēram, vājprātīgu un marginālu konspirologu kā Aleksandru Duginu. Viņam atļauj izplatīt stāstu par Krievijas vēsturisko misiju apstādināt Rietumu kultūras "pagrimšanu". Tā Stīva Peikina (Steve Paikin) vadītā diskusijā, Dugins atsaucoties uz krievu kultūras ikonām, piemēram, Dostojevski, mēģina pierādīt, ka krievu cilvēks vēlas būt daļa no lielākas kopības, ka viņam individualitāte nav vērtība, un tas viņu atšķir no rietumu cilvēka[10]. Dugina rediģētajā mājalapā ROSSIA3.ru ir pieteikums kādai 2011. gadā notikušai konferencei, kurā tiek runāts par postmodernās kultūras un tradicionālās kultūras cīņu[11]. Zem raksta ir ievietots video ar Dugina lekciju. Pavisam nevainīgi šim video pielikts banneris LIVE, kaut gan ierakstu var apstādināt un palaist jebkurā laikā un tas rādīs vienu un to pašu priekšlasījumu. Šis "live", protams, ir nejaušība, bet nejaušība, kura man norāda uz to, ko Eirāzijas impērijas sludinātājs mēģina pateikt – šis karš ir reāls. Saduras pasaules – rietumu liberālā un Krievijas tradicionālā. Karš jau ir sācies, tā tiešā translācijas notiek.

Kāda var būt mana atbilde šādam karam? Mēģināt atspēkot tās izplatītos melus? Tādā veidā palīdzot radīt šo virtuālo cīņas lauku, kurā Dzejai jābūt kā vardarbīgam uzbrukumam pret neizzinātā spēkiem, lai piespiestu tos noliekties cilvēka priekšā? Mana patiesība pret Krievijas patiesību? Aci pret aci, zobu pret zobu? Nē, šis ir mēģinājuma process, es un Latvija kopumā nekaro, šobrīd kara pirmizrāde notiek Ukrainā, Ukraiņi karo!

Vairāk par visiem šo kara performatīvo dabu apzinās Krievija un citi mūsdienu globālās kārtības ienaidnieki, kuri nevēlas atzīst cilvēka brīvību. Kuri vēlas pasauli iesaldēt kādā laikā, kurā viņi jūtas ērtāk.

Brīdī, kad Krievija mēģina mūs, kas dzīvojam šeit, iedzīt šajā karā, es pret to izturēšos ar vislielāko ironiju, parodiju un par to ņirgāšos. Performatīvo karu es neuztveršu nopietni. Ja man būs iespēja radīt politisku mākslu, tā nebūs karojoša māksla, kā to piedāvā divdesmitā gadsimta avangardisti, bet māksla, kas ciena savus skatītājus un atļauj viņiem pašiem atrast atbildes.

Brīdī, kad reālā kara pirmizrāde būs sākusies un man būs jāiet uz tā skatuves, spēlēt savu lomu, es ceru, ka būšu gatavs, nevis būšu spiests improvizēt vai ļaunāk, iejusties un padarīt to par savu karu.

Man šobrīd nedaudz pārņem bailes, ka jūs pie sevis jautājiet – nū un? Izklausās, ka es aicinu uz pacifismu un norobežosanos, bet tā nav. Šī ir mana metode, kā nošķirt kara performanci un īsto karu, lai man ir  iespēja piemēroti reaģēt uz tādiem notikumiem, kā Krievijas militāro lidmašīnu robežu pārkāpumiem. Intuitīvi es to uztveru, kā draudus, kaut patiesībā tas ir tikai elements, lai pastiprinātu performatīvā kara iedarbību uz mani, vienkāršu civiliedzīvotāju.

Šis karš notiek par mūsu dvēselēm. Tā mērķis ir izjaukt līdzsvaru, iedzīt mūs stūrī un panākt, ka mēs baidāmies. Un tad, kad mēs baidīsimies un būsim samusināt, mēs paši izdarīsim to, ko no mums sagaida. Mēs performatīvo karu padarīsim par reālu. Mēs sāksim viens otru ienīst, un meklēt ienaidniekus starp saviem kaimiņiem un draugiem.

Ja mēs sāksim šo performatīvo karu uztvert par īstu, tā kā to izdarīja ASV valdība, par mūsu ienaidniekiem kļūs līdzcilvēki, jebkurš, kurš domā atšķirīgi no mums. Jebkurš, kura dzīve ir citāda no mūsu, jebkurš, kurš nedzīvo, kā mēs uzskatām par pareizi. Par mūsu ienaidnieku, par teroristu, kļūsim viens otram.

Tāpēc vēlreiz atkārtoju, ka karš ir tikai pirmizrāde uzvedumam, kuram lomas mums jāgatavo visu savu dzīvi. Jāgatavojas ir mums katram, lai lomas netiktu mums uzspiestas. Vienīgā pareizā atbilde šim karam ir tas, ka mēs izturēsimies ar cieņa viens pret otru neatkarīgi no valodas, kurā runājam. Neatkarīgi no tā, kādus cilvēkus mēs mīlam. Mūsu lomām jātiek piepildītām ar mīlestību, lai brīdi, kad karš atnāk pie mums, mēs neiekļaujamies tā masveida uzvedumā, kur dzeja tiek meklēta uzbudinātajos pūļos, kuri brāžas un triecas viens pret otru. Vienīgā atbilde kara izrādei ir mīlestība.

 

---

[1] Šeit un turpmāk Leonards pārstāsta savu versiju par Fjodora Dostojevska stāstu "Smieklīgā cilvēka sapnis", pieejams šeit: http://www.online-literature.com/dostoevsky/3368/

[2] Bhagavadgīta. (1999). (V. Bisenieks, Tulk.) Rīga: "Vieda". 35.lpp.

[3] Saglabāta V. Bisenieka piedāvātā pareizrakstība.

[4] Zellis, K. (2014). Mūžības skartie: Latviešu strēlnieku tēls Latvijas kolektīvajā atmiņā. Latvijas Vēstures Institūta žurnāls, 92-110. Ielādēts 2015. gada 6. Februāris no https://www.academia.edu/10435117/M%C5%AB%C5%BE%C4%ABbas_skartie_latvie%C5%A1u_str%C4%93lnieka_t%C4%93ls_Latvijas_kolek%C4%ABvaj%C4%81_atmi%C5%86%C4%81

[5] Pieejams šeit: http://www.unknown.nu/futurism/manifesto.html

[6] Walker, S. (2015, February 2). Donetsk opera house: tanks on the street but the show must go on. Retrieved from The Guardian: http://www.theguardian.com/music/2015/feb/02/donetsk-opera-ukraine-show-must-go-on

[7] Олевский, Т. (2015, января 31). "Мы знали, что шла война. Но не до такой степени". Интервью Тимура Олевского с пленным автослесарем из Адыгеи, который оказался в танке "ЛНР". Полная версия. Retrieved from Телеканал ДОЖДЬ: http://tvrain.ru/articles/my_znali_chto_shla_vojna_no_ne_do_takoj_stepeni_intervju_timura_olevskogo_s_plennym_avtoslesarem_iz_adygei_kotoryj_okazalsja_v_tanke_lnr_polnaja_versija-381364/

[8]Šeit es izmantoju tēzi, kuru piedāvā Ričards Šešners, amerikāņu performances teorētiķis un pretkara aktīvists, savā lekcijā Beļģijas Karaliskajā akadēmijā, pieejama šeit: http://www.academieroyale.be/cgi?usr=6acnyjs6mu&lg=fr&pag=1026&tab=146&rec=9289&frm=0&par=secorig919&par2=0&id=5936&flux=60610559#detail

[9] Pieejams šeit: http://72.52.202.216/~fenderse/theatre.htm#b10

[10] Fukuyama, F., Dugin, A., & Krastev, I. (2015, February 5). Big Minds on the Future of Democracies. (S. Paikin, Interviewer) Retrieved from http://theagenda.tvo.org/episode/210573/big-minds-on-the-future-of-democracies (22. min)

[11] The international conference "Against the Post-Modern world". (2011). Retrieved from Евразийского Союза Молодежи: http://rossia3.ru/eng/ac_problems