Redzējumi
02.07.2014

Karš, ballīte un kārtīga klope

Komentē
1
Saglabā

"Un tāpēc esmu sagatavojies uzņemt visas gaidāmās nepatikšanas ar mierīgu sirdi, cerēdams un būdams pārliecināts, ka daži precēti ļaudis viņu guļamistabās čukstēs man adresētus pateicības vārdus, kaut arī šie vārdi manas ausis neaizsniegs."

Dr. T. H. Vandevelde 1923. gadā, no ievada grāmatai "Laulības dzīve, viņas fizioloģija un technika"

 

"You, your sex is on fire," vēl nupat Rīgas Mežaparka estrādē esot dziedājusi "viena no visvairāk pieprasītājām grupām" "Kings of Leon" (atzīšos, nekad neesmu bijis kāds no tās "pieprasītājiem"). Ja var ticēt dažādiem nostāstiem, sekss dziesmas tekstā un nosaukumā esot parādījies nejaušas ieraksta laikā notikušas pārklausīšanās rezultātā. Un tur arī palicis. Jo kurš gan nezina, ka apmaiņā pret seksu esot iespējams pārdot pat kečupu, bet ar kečupu apēst var pat... (Katrs var turpināt pēc saviem ieskatiem.)

Mēs labi pazīstam un ik pa laikam tramīgi vērojam kādu tepat netālu esošu valsti, kuras vadītājam patīk ne vien austrumzemju cīņas mākas, bet arī fotografēties ar kailu torsu. Mums pašiem reiz bija prezidents, kurš no pirmās ārvalstu vizītes ASV pārveda "kurtku un medību dunci". Vēl mums bija prezidente, kas reiz sludināja, ka esam stipri un vareni. Tagad mums ir prezidents, kas vajadzības brīdī spēj piesolīt sadot kādam pa galvu.

Lai cik arī visu šo un daudzu citu personu rīcība būtu aprēķināta, politiska vai kulturāla, tā, protams, ir arī seksuāla – balstīta priekšstatos par to, kas piestāv tādas vai citas dzimtes pārstāvim; par to, kas ir labs, atbalstāms, slavējams, bet kas – nelabs; un arī priekšstatos par to, kā nu katrs no mums uzskatām ērti un pareizi justies pats.

Ja nu šajā ziņā ir izlolotas kādas nebūt ilūzijas, nesen iznākusī Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošās pētnieces, vairāku grāmatu un daudzām "marginālām" vēstures tēmām veltītu periodiskas rakstu autores Inetas Lipšas grāmata "Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā. 1914-1939" (Rīga: "Zinātne", 2014) varētu būt pamatīgs iemesls aizdomāties. Protams, ja vien sava vai citu seksualitāte nav aptumšojusi spēju domāt.

Grāmatas nosaukumā ieliktais gadskaitlis "1914" pirmajā acumirklī var atgādināt veco labo gadatirgus triku – grāmatu autoriem un izdevējiem ir ierasts savus darbus pieskaņot vairāk vai mazāk nozīmīgiem datumiem. Arī visādu notikumu un izdevumu, kas būtu pierūpēti tieši Pirmā pasaules kara simtgades atzīmēšanai, nav mazums. Tomēr, iepazīstot Lipšas grāmatas saturu, šādu pieņēmumu ātri vien gribas atmest. Dažādos dokumentālos avotos atrodamais atsedz kādu krietni vien būtiskāku, iespējams, pārsteidzošāku un nepatīkamāku patiesību. Proti – var teikt, ka pirms Pirmā pasaules kara latviešiem nekāda seksa nav bijis.

Nē, nepārprotiet – bija gan dažāda ņemšanās un ņudzināšanās klētiņās, pūnītes, siena gubās un vēl visādās tumšās vietās, ķermeņu sulas sajaucās, bērni dzima, paaudzes mainījās. Noteiktas pārmaiņas latviešu seksuālajās attiecībās droši vien ienesa arī dzimtbūšanas atcelšana 19. gadsimta vidū un masveidīga laucinieku ieplūšana pilsētās un saspiešanās bieži vien pārapdzīvotās strādnieku istabiņās. Taču domāts, domas ietērpjot vārdos, par seksualitāti nekas daudz īpaši netika. Citiem vārdiem sakot – nebija tā, ko smalki varētu dēvēt par seksualitātes vai seksualitāšu diskursu. Tikai ap Pirmā pasaules kara laiku mūsu valoda un domāšana atkal bija saskārusies ar tiem pašiem šķēršļiem, ko nācās pārvarēt Glikam Bībeles teksta latviskojumā, Stenderam "Augstas gudrības grāmatā" vai mūslaikos vēl arvien ik pa brīdim Eiropas Savienības dokumentu tulkojumos, proti – kā nosaukt vārdā lietas, kas līdz šīm latviešu valodā nav bijušas izsakāmas. Nē, protams, bija dainas, ko Dombrovska atturībnieku namā žēlastības maizē mītošajam Krišjānim Baronam piesūtīja dažnedažādas uzticamības korespondenti. Tomēr šīs četrrindes par latviešu seksualitātes izpratni un praksēm sniedz aptuveni tikpat dziļu iespaidu kā par mūsu senču zinātnes sasniegumiem astronomijā, zooloģijā, fizikā vai ķīmijā.

"Mākslinieka Kārļa Krauzes versija par dzimšu normativitātei neatbilstīgiem sievišķīgiem vīriešiem un vīrišķīgām sievietēm. Svari, 1925, 17". Ilustrācijas no Inetas Lipšas grāmatas "Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā. 1914-1939"

Līdzās Pirmā pasaules kara atnestajām piespiedu vai labprātīgajām izmaiņām sadzīvē, valodā un domāšanā kara apstākļu seksuālās dzīves "pienesums" mudina vērīgāk paraudzīties arī uz norisēm un iespējamajām sekām turpmākajā vēsturē. Viens no skaitliski izmērāmākajiem kara pienesumiem bija seksuāli transmisīvās slimības, kuru izplatību, kā lasāms avotos, veicināja vispirms jau gandrīz vai masveidīga prostitūcija. "[Latvijas armijas Sanitārās pārvaldes priekšnieks] Pēteris Sniķeris uzskatīja, ka liela daļa jaunatnes kara laikā sabojājusi veselību, saslimstot ar sifilisu un gonoreju, kļūstot par 68-80 procentiem mazāk dzīves spējīga, turklāt apdraudot savus pēcnācējus un līdz ar to arī Latvijas valsts nākotni." No veneriskām slimībām 1920. gadā ārstējušies 10 746 kareivji jeb aptuveni 14 procenti no visas armijas, raksta Lipša, 1921. gadā deviņos mēnešos šis skaits jau bija sasniedzis 21 procentu.

Daudzi karā pabijušie cieta no tādiem vai citādiem garīgiem traucējumiem jeb, kā tagad pieņemts teikt, posttraumatiskā stresa sindroma (te gan jāpiebilst, ka autore aplami velk vienlīdzības zīmi starp kontūziju, kas ir fiziska galvas smadzeņu trauma (angliski concussion), un kauju izraisītiem garīgiem traucējumiem jeb "kara neirozēm" (angliski shell shock)). "Vīriešu emocionālā reakcija uz piedzīvoto stresu izpaudās dažādi – veidojās ķermeņa locekļu tiks vai trīce, mocīja nakts murgi; stresa sekas izpaudās arī kā seksuāla disfunkcija: nespēja sasniegt erekciju, nespēja kontrolēt ejakulāciju vai intereses zudums par seksu," raksta Lipša. Par izplatītu šo neirotisko traucējumu izpausmi kļuva rupjība un vardarbība, tieksme ar agresivitāti, apliecinot savu piederību vīriešu dzimumam.

Kādu iespaidu karā saķertās "augšas un apakšas" slimības un gūtās traumas atstāja uz "Latvijas valsts nākotni" kopumā, var tikai minēt (mūsu politiskās vēstures saistība ar veneriskām un garīgām kaitēm varētu būt atsevišķa pētījuma tēma), taču konkrētās attiecību izpausmes (gan starp pretējiem dzimumiem, gan viena dzimuma robežās), kas fiksētas laikmeta dokumentos, vēl 20. gadsimta 30. gados ar savu brutalitāti un primitīvismu droši vien spētu pārsteigt pat dažu labu rūdītu interneta trolli.

"Kādā Dagdas apkārtnes sādžā 1931. gadā daudzi iedzīvotāji kino skatījās pirmo reizi mūžā. Epizodes, kurās filmas varoņi skūpstījās, puiši pavadīja ar skaļiem piekrišanas saucieniem un lūpu šmaukstināšanu, bet jaunās sievietes, ko notikuma vērotājs sauca par jaunavām, kautrīgi novērsās no ekrāna un aizsedza acis ar līdzpaņemto goda lakatu." Priekšstati par to, kas ir "pareizi" vai "nepareizi" vīriešiem, bet kas – sievietēm, iespaidoja it visas dzīves jomas, un ne tikai Dagdā. Tajā pašā gadā pamatīgu sašutumu – un nu jau arī Rīgā – bija izraisījis Ēriha Marijas Remarka romāns "Rietumu frontē bez pārmaiņām", kā arī pēc tā veidotā kinofilma. Kritiķi šajā darbā saskatīja gļēvuma cildināšanu un vēlmi nopulgot vīrišķās vērtības – drosmi, biedriskumu u.tml. Vīrišķīguma un nevīrišķīguma pretstatījums tika izmantots arī politiskajās cīņās, un dzejnieka Edvarta Virzas gluži vai putiniskā retorika, rakstot, ka "komunisti jās liberāļus, aiz ausīm turēdami", laikam nevienu īpaši nepārsteidza.

Par spilgtu dzimumu attiecību ilustrāciju Lipšas grāmatā kļūst "meitās iešanas" tradīcija, kas bijusi dzīva arī vēl 20. gadsimta 30. gadu sākumā. "Meitās gājēji kāvās arī lielākās grupās, piemēram, 13 pret 10, bet dažkārt iesaistījās pussimts un vairāk vīriešu. 1931. gadā liels kautiņš jaunas sievietes dēļ notika Nerzes pagasta Skobuļos, kur pagasta puiši Donatam Kušneram vairākās draudu vēstulēs solīja "briesmīgu atriebību, ja viņš savu meitu došot cita pagasta puisim". Laulības tomēr notika. Tikko kāzinieki atgriezās līgavas mājās, pagalmā iebruka bars ar mietiem bruņotu jaunekļu un izdauzīja mājai visus logus. Kāzinieki bēga uz līgavaiņa mājām, bet arī tur jau gaidīja aptuveni 300 skandālistu, kas svilpa un izkliedza bezkaunīgas piezīmes. Kad iestājās tumsa, viņi izdauzīja mājai logus. Brīdinot uzbrucējus, divi policijas kārtībnieki no kāzinieku vidus izšāva vairākus brīdinājuma šāvienus. Pūlis tomēr neatkāpās, bet sāka mest akmeņus un salušas zemes gabalus, atskanēja arī vairāki šāvieni. Tikai kad piesteidzās palīgi, tika aizturēti 55 uzbrucēji. Piecus galvenos vadoņus apcietināja, bet pārējos pēc nopratināšanas atbrīvoja." Daudzviet jaunām neprecētām sievietēm ir bijis pašsaprotami jārēķinās ar to, ka jebkurā diennakts stundā mājās var iegāzties vairāk vai mazāk piedzērušies precinieki, bet mājinieku pretošanās gadījumā kautiņi bijuši neizbēgami.

Taču kāvās ne tikai precinieki ar panāksniekiem. Kaušanās kā sava dzimuma identitātes stiprināšana bija neatņemama programmas daļa ballēs, kur lietā tika liktas gan dūres, gan visdažādākie palīglīdzekļi un ieroči, sākot ar nūjām vai pudelēm un beidzot ar nažiem un šaujamajiem. Dažkārt kautiņi izvērtās īstās pilsoņkara kaujās, un presē tika ziņots par zaļumbaļļu kautiņiem ar vairākiem simtiem dalībnieku. Kāvās arī politiskie pretinieki – par to gādāja dažādas kareivīgi noskaņotas partiju jaunatnes organizācijas. Protams, kāvās arī vīrieši ar sievietēm – gan vēl neprecēti, gan jau laulības saitēm sieti. Ne reizi vien tā laika avīzes ziņojušas par gadījumiem, kad sievietes vārda tiešā nozīmē "lietas" bija ņēmušas savās rokās un saviem vīriešu kārtas pretiniekiem nošņāpušas viņu "dzimuma orgānus".

Savam apjomīgajam pētījumam (grāmatai kopā ar rādītājiem un kopsavilkumu angļu valodā ir vairāk nekā 600 lappušu) Ineta Lipša ir apzinājusi lappušu skaita vai drukas rindu ziņā milzīgu un pat grūti iztēlojamu avotu, atmiņu un dokumentu apjomu, kas atspoguļojas pedantiski veidotajās zemsvītras piezīmēs un vērēs grāmatas beigās. Vienkārši ziņkārīgs lasītājs grāmatu, protams, var lasīt arī kā vērienīgu un visai bagātīgi ilustrētu dažādu vēsturisku kuriozu un anekdošu kartotēku, tomēr autores mērķis nekādā ziņā nav bijis vienkārši izklaidēt. Savāktos materiālus viņa ir gan sistematizējusi pa tēmām, gan centusies tos ierakstīt pēdējā gadsimta laikā nemitīgi evolucionējušajos priekšstatos un teorijās par dzimti, dzimumu lomām, dzimumu līdztiesību, seksualitāti, tās attiecībām ar varu u.tml. To visu autorei izdodas izklāstīt raitā, pārsvarā no uzmācīga žargona brīvā valodā, un tikai dažviet, šķiet, pār mēru bieži ir atkārtots 20. – 30. gadiem anahroniskais vispārinājums "viedokļu līderi" vai ne no šā, ne no tā izlasāms kas tāds, ko, iespējams, varētu mēģināt izteikt arī vienkāršāk un skaidrāk: "Patvaļīgā interpretācija upurēšanas konceptā, ko bija ieviesusi daļa sieviešu, liecināja par etniskā principa pakārtošanu valstiski patriotiskajam (impēriskās tēvijas mīlestības) principam."

Rezultāts ir līdz šim nebijis panorāmisks skats "no augšas" uz šo salīdzinoši īso vēstures periodu, uzmanību galvenokārt veltot it kā šaurai un tomēr, kā zināms un šajā grāmatā itin labi redzams, ārkārtīgi daudzas dzīves jomas iespaidojušajai latviešu miesiskajai mīlestībai. Lai gan šī laikposma noslēgumā Lielais karš jau ir aiz muguras, no arhīvu materiāliem un dokumentiem noprotams, ka seksualitāte ir bijusi joma, kurā tas vēl ilgi turpinājies pilnā sparā un, visticamāk, 1939. gadā vēl nebūt nebija galā.

Tas nebija galā vēl 1981. gadā, kad ārsta Jāņa Zālīša grāmata "Mīlestības vārdā" tika izdota bez tajā paredzētajām Edgara Ozoliņa ilustrācijām. Šis karš nebija galā arī vēl 20. gadsimta 80. – 90. gadu mijā, kad, ja atceraties, Ojāra Rubeņa, Edvīna Inkēna un Jāņa Šipkēvica veidotā televīzijas raidījuma "Labvakar" noslēgumā vienubrīd sāka demonstrēt pirātiskas erotiskās filmas no "Playboy TV". Revolucionārajā situācijā izmaiņas seksualitātes kontrolē nevarēja notikt bez politiskām pārmaiņām. Vai arī otrādāk.

Pēc tam atkal viss, protams, mainījās. Revolucionārajai degsmei sekoja regress, un nu jau sen sabiedriskās TV sociālpolitiskajiem raidījumiem nekādu erotisko pielikumu vairs nav. Bet karš turpinās. Mēģinājumi seksualitāti padarīt par pamatu kaut kādai visu izskaidrojošai metateorijai līdz šim gan ir bijuši visai nesekmīgi vai laika gaitā diskreditējuši paši sevi. Tomēr, lasot Inetas Lipšas pētījumu, gribot negribot ir jāsāk vērot sev apkārt un sevī notiekošo un aizdomāties par to, cik no 20. gadsimta 20. – 30. gados vēl arvien dzīvajiem aizspriedumiem, priekšstatiem, uzvedības modeļiem atspoguļojas visdažādākajās mūsu darbībās un izpausmēs arī šobaltdien (pat ja tās ar seksualitāti it kā nav tieši saistītas). Politiķu runās, lasītāju komentāros internetā, jā, nejauši pat grāmatas autores tekstā, jo vienuviet viņa par sevi raksta: "...[avīze] "Pēdējā brīdī" pētniekam nodrošināja iespēju gūt priekšstatu..." Mēs taču paši vēl uzaugām laikos, kad ne viena vien sieviešu kārtas profesionāle laikam jau par pagodinošāku vai "nopietnāk ņemamu" uzskatīja savas nodarbošanās nodēvēšanu vīriešu dzimtē – viņas bija filozofi, nevis filozofes, celtnieki, nevis celtnieces, vīrieši, nevis sievietes.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!