Viedokļi
18.02.2016

Kārdināšana ar vēstures paralēlēm

Komentē
2
Saglabā

Cilvēkiem ir vieglāk saprast šobrīd notiekošo (iespējams, arī prognozēt nākotni), meklējot analoģijas pagātnē. Piemēram, nu jau vairāku mēnešu garumā Rietumu un Krievijas attiecības tiek raksturotas, lietojot vārdu savienojumu "jauns aukstais karš". Vai apzīmējot imigrācijas tēmu kā "lielāko problēmu, ar kādu Eiropa saskaras kopš Otrā pasaules kara" (tātad šis karš kā atskaites punkts). Cik pamatots ir šāds argumentācijas modelis?

Mēs to varam aplūkot, atvainojos par socioloģisko žargonu, izmantojot dažādas optikas.

Pirmā būtu ļoti pragmatiska – salīdzināt apzīmējumu veidojošās sastāvdaļas. Piemēram, daudzi komentētāji noraida apzīmējumu "jauns aukstais karš", norādot, ka ir būtiski mainījušies saskaitāmie. Mūsdienu Krievijai nav tādu ekonomisko resursu kā savulaik PSRS, tai arī nav tāda satelītvalstu kopuma gandrīz vai visos kontinentos, kādu spēja uzturēt PSRS, īsi sakot, par "auksto karu" runāt nevar, analoģija ir nepareiza. (Starp citu, to pašu var teikt par otru "aukstā kara" spēka centru – ASV.)

Te gan var iebilst, ka saskaitāmie tiešām var mainīties, tomēr nemainās pati situācija, tās potenciāls. Jā, mūsdienu Krievijai vairs nav "brālīgo sociālistisko" sabiedroto Austrumeiropā vai Āfrikā, toties tā, traģikomiskā kārtā izmantojot kapitālisma iespējas, ir "uzsēdinājusi uz finansiālās adatas" ietekmīgus politiskos un ekonomiskos lobijus Rietumos. Un tas, ka šiem sabiedrotajiem nav tanku, neko nemaina – toties viņi prasmīgāk manipulē ar sabiedrisko domu. Jā, mūsdienu Krievijas finansiālās iespējas ir mazākas nekā PSRS (lai gan neesmu pārliecināts par šī apgalvojuma korektumu), bet kurš teica, ka 21. gadsimtā konflikta uzturēšanai ir nepieciešamas tieši banknotes vai iespēja kādu šantažēt ar izejvielu piegādi? Pietiek ar militārā potenciāla demonstrēšanu un pārliecinoša iespaida radīšanu, ka "šitiem bremžu nav". Tātad tikpat labi var teikt, ka analoģija ir pareiza.

Un, starp citu, ja kādam arguments pret analoģiju ir tēze, ka mūsdienu Krievija ir tik cieši integrēta globālajā ekonomikā, ka tā nav ieinteresēta ilgstoši spriedzi uzturēt, tad jāatgādina, ka a) cieša integrācija nav šķērslis (skat. situāciju Pirmā pasaules kara priekšvakarā), b) nedz Krievijas eliti,  nedz būtisku sabiedrības daļu ar integrācijas saišu saraušanu iebiedēt nevar.

Tomēr es gribētu – lai cik interesanta ir saskaitāmo salīdzināšana – vēsturisko paralēļu jēdzīguma vērtēšanai piedāvāt optikas maiņu.

Krievijas vēsturnieks Mihails Gefters (1918–1995) savulaik pauda, ka vēsturiskos laikmetus būtu auglīgi salīdzināt pēc tā, kādi katrā no šiem laikmetiem ir bijuši vislielākie, vissarežģītākie izaicinājumi (Gefters tos formulēja pat kā "neatrisināmas problēmas").

Ja mēs lietojam šādu metodi, tad, manuprāt, rezultāts ir visnotaļ savdabīgs. Jo, no vienas puses, mēs tiešām varam atteikties no paviršas paralēļu vilkšanas vārdu savienojumu līmenī – "aukstais karš", "jauns aukstais karš" utt. Nu, nav tām jēgas. No otras puses, jāsecina, ka... vispār nekas nav mainījies.

Proti, aprakstot situāciju vienkāršoti, galvenais cilvēces izaicinājums tolaik ("aukstā kara" gados) bija risks, ka kādam neizturēs nervi vai – vēl trakāk! – cilvēciskas/tehnoloģiskas kļūdas rezultātā tiks "nospiesta poga" ar visām no tām izrietošajām sekām. Es ļoti nopietni izturos pret ekoloģijas jautājumiem, tomēr kopumā – tas pats izaicinājums ir primārs arī šobrīd (jo vairāk tāpēc, ka "pogas", sasodīts, savairojušās).

Neieslīgšu tālākā iztirzājumā, tomēr pieļauju, ka ne tikai primārā problēma, bet arī, piemēram, svarīgāko piecu "buķete", salīdzinot vienu laika nogriezni ar citu, būtu visai līdzīga. (Te arī nepievērsīšos jautājumam, kopš kura laika tā tas varētu būt – ir versija, ka kopš cilvēku nogalināšana ieguva rūpniecisku, tehnoloģisku raksturu, tātad apmēram kopš 19. gadsimta beigām.)

Lai kā arī būtu, lietojot šādu optiku, jāsecina, ka vēstures analoģijas ir bezjēdzīgas tāpēc, ka ir bezjēdzīgi ar kaut ko salīdzināt – "viss turpinās".

Un ir vēl kāds arguments pret vēsturisko paralēļu lietošanu, ko mēs varētu apzīmēt kā retrospektīvisma risku. Ja mēs atrodamies kaut kādu vēsturisku notikumu secības posmā x, mums ir objektīvs kārdinājums uzskatīt: mēs saprotam šo posmu x, kas ir sekas iepriekšējiem posmiem; ja mēs zinām "sekas", tad mēs saprotam arī "priekšvēsturi", kas pie mums saprotamajām sekām ir novedusi.

Saprotu, ka riskēju iebraukt neauglīga relatīvisma purvā, bet a) es neesmu pārliecināts, cik adekvāti es un mani populācijas māsas un brāļi saprot posmu x, b) un, pat ja saprot kaut cik adekvāti, vai tas dod tiesības apgalvot, ka mēs saprotam arī "priekšvēsturi". Un, ja nesaprotam, meklēt analoģijas ar kaut ko tev patiesībā nezināmu ir bezjēdzīgi.

Vai tas nozīmē, ka ir noraidāma analoģiju metode? Ja mēs runājam par vēsturi izpratnē "notikumi", domāju, tā ir noraidāma. Tomēr tas nenozīmē, ka mēs nevaram mēģināt labāk saprast sevi šodien, lietojot kaut kādus modeļus. Labi, tās nebūs tieši "paralēles", "analoģijas", tie būs modeļi, tēmas, ar kurām strādā evolucionārā psiholoģija, sociālantropoloģija un jā, jā, kaut vai neirofizika. Bet tā jau ir viela citam tekstam.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!