Recenzija
19.08.2015

Kara balss un fona trokšņi

Komentē
0
Saglabā

Uz teātra skatuvēm par nāvi ir runāts daudz: gan caur skumjām un nožēlu, gan caur veselīgu pašironiju, gan caur romantizētu nolemtību, un tas vairs nevienu nepārsteidz. Pavisam citādi ir ar tā saucamo moderno karu. Latvijas režisoru uzmanības lokā tas ir iezadzies salīdzinoši nesen, un, ja neskaita tautā iecienītās interpretācijas par atsevišķiem notikumiem 20. gadsimta vēsturē, karš kā tūlītēja varbūtība teātros pēdējo gadu laikā tikpat kā nav apspriests. Atšķirībā no nāves, kas ar savu nenovēršamo klātbūtni padara cilvēka centienus nedaudz triviālus, kara tēma šķiet smaga un nopietna, un, ja kāds man pēkšņi pajautātu, kā par to adekvāti runāt teātra valodā, es patiešām nezinātu, ko atbildēt.

2014./2015. gada sezonā "Dirty Deal Teatro" daļēji mēģināja rast atbildi uz šo jautājumu projektā "Kara piezīmes", kura ietvaros Spīķeru radošajā kvartālā reizi mēnesī tika demonstrētas jauno skatuves mākslinieku refleksijas par notikumiem Ukrainā. Šovasar "Dirty Deal Teatro" solīja apskatīt kara tēmu vēl plašāk, par sava ikgadējā festivāla "Dirty Drama" vienojošo motīvu izvēloties draudīgu vārdu salikumu "Kara balss" un līdzās teātra izrādēm un meistardarbnīcām rīkojot arī antropologu Klāva Sedlenieka un Ievas Raubiško lekcijas. Festivāls "Dirty Drama" šogad notika jau septīto reizi, un tā programmu papildināja vairāku ārzemju skatuves mākslinieku viesizrādes un meistardarbnīcas, kā arī to dalībnieku un vadītāju diskusijas ar publiku.

Vienu no šādām meistardarbnīcām vadīja Brazīlijā dzīvojošais amerikāņu skatuves mākslinieks Rikijs Seabra. Meistardarbnīcas uzstādījums, šķiet, bija diezgan vienkāršs, gandrīz skolniecisks: (piedodiet, ja es maldos) pieci Kultūras akadēmijas studenti atbild uz jautājumu "Ar ko jums asociējas karš?" un savu tēmas interpretāciju iedzīvina nelielā teātra etīdē. Taču praksē šāds uzdevums izrādījās daudz sarežģītāks, jo šeit par karu runāja nevis masu slaktiņu aculiecinieki vai dalībnieki, nevis kara veterāni, upuri vai pētnieki, bet gan pavisam vienkārši jauni cilvēki, kuriem dažādu apstākļu sakritības dēļ ir laimējies piedzimt un uzaugt tieši šajā laikā un vietā, kur karam lielākoties piemīt leģendas statuss. Rezultātā solītās "kara balss" vietā skatītājiem tika piedāvāts ieskats individuālā apziņā, kuras līdzšinējo miera stāvokli piepeši ir satricinājušas bruņota konflikta atbalsis no kaimiņu puses. Tiesa, daži entuziastiski skatītāji nepārprotami bija nākuši tieši pēc "kara balss" un nekā cita, ko arī aktīvi pauda diskusijas laikā tādos komentāros kā "Es jums tūlīt pastāstīšu, kas ir karš", "Es zinu" et cetera.

Komentējot meistardarbnīcas gaitā tapušos priekšnesumus, arī pats Seabra pieskārās jautājumam par to, kā runāt par karu teātra valodā. Viņš uzsvēra, ka mūsdienu haotiskajā mediju telpā ir svarīgi saskatīt atšķirību starp mākslu un politisko aktīvismu – par spīti mērķiem un ideāliem, kas abiem mēdz būt kopīgi, tās tomēr ir divas dažādas saziņas sistēmas, un nedrīkst aizmirst, ka aktīvistu grupējumi bieži izmanto mākslas valodu savu politisko plānu īstenošanai, kamēr mākslinieka uzdevumi var būt daudz personiskāki.

Tomēr daudz smalkāk šim jautājumam pieskārās slovēņu teātra režisors Bojans Jablanovecs. Arī viņš festivāla ietvaros vadīja meistardarbnīcu pieciem jauniem teātra māksliniekiem, taču, atšķirībā no Seabras, jau sākotnēji pieņēma lēmumu darbnīcas laikā izvairīties no jebkādas militāras retorikas. Tādā veidā "kara balss" tēma tika viltīgi apieta ar līkumu, un izrādījās, ka līdz ar to brīnumainā kārtā pazūd arī kaitinošais, sociālo un tradicionālo mediju radītais fona troksnis, kas nevieš neko citu kā vien bailes, naidu un apjukumu. Rezultātā jaunajiem autoriem izdevās radīt daudz oriģinālāku, interaktīvāku un personiskāku skatuves priekšnesumu ar pavisam minimālu aktīvisma pieskaņu. Iedomājieties: uz podesta stāv režisore Marta Elīna Martinsone un nedaudz izbiedētā balsī stāsta skatītājiem par to, kā teātra mēģinājumu laikā nejauši atklājusi sevī slēptu agresiju, spriež par to, kā katrs cilvēks pēkšņi var pārtapt par slepkavu, un paralēli ceļ ļodzīgu kafijas tasīšu torni, kas draud jebkurā brīdī sagāzties. Iepriekš pieminētie entuziastiskie skatītāji ar meistardarbnīcas rezultātiem gan nebija sevišķi apmierināti, un viens no tiem diskusijas laikā pat apvainojās, ka karš vairs it nemaz netiekot pētīts, un izgāja no zāles, nikni piecērtot durvis. Jablanovecs savu pieeju komentēja ar apgalvojumu, ka teātris ir ļoti sarežģīta mākslas forma, kuras galvenais uzdevums ir runāt vienkāršā valodā par sarežģītām jūtām. Bet vienkāršot dzīvi ir sarežģīti, it sevišķi, ja runa ir par kaut ko tik neskaidru, mulsinošu un neprognozējamu kā modernais karš. Gribot negribot uzprasās secinājums, ka tas ir kas vairāk nekā tikai  ļoti daudzu nāvju statistiska summa. Tas ir īpatnējs apziņas stāvoklis, kas diktē gan atsevišķu indivīdu, gan cilvēku grupu dzīves noteikumus pat tad, ja "kara balss" atskan kaut kur zemeslodes viņā pusē vai 75 gadus senā pagātnē, pat tad, ja ierakumu vietā šie cilvēki atrodas "Dirty Deal" teātra skatītāju zālē un ložmetēju vietā tiem rokās ir teātra festivāla programmiņas.

Festivāla pēdējā dienā es pieķēru sevi pie domas, ka daļa manas apziņas no visa spēka pretojas turpmāko izrāžu apmeklējumiem. Nevis tāpēc, ka ārā bija + 28 vai cik tur grādu karstums, un nevis tāpēc, ka lielākā daļa iepriekšējās dienās redzēto priekšnesumu galvenokārt sastāvēja no internetā uz katra stūra izlasāmiem viedokļu un aktualitāšu pavedieniem, un pat ne tāpēc, ka klausīties "kara balsī" būtu īpaši nepatīkami, – nē, pie vainas bija jau pieminētie mediju radītie fona trokšņi, kas jau tā sarežģīto realitātes modeli padarīja vēl neskaidrāku. Bet jautājumu par to, kā runāt par karu teātra valodā, aizstāja šaubas, vai tas vispār ir vajadzīgs – re, pat visniknākais kara cienītājs diskusijas laikā dziļi vīlies izskrēja no zāles. Varbūt šo karu pēc definīcijas nav iespējams saprast, jo tajā sākotnēji nav paredzēta saprašanas iespēja? Varbūt māksla te nemaz nav iespējama, tikai aktīvisms?

Tomēr es saņēmos un aizgāju. Festivāla pēdējā izrāde bija vācu režisoru Georga Geno un Benjamina Bretšnaidera sadarbības rezultātā tapušais multimediju projekts "Bailes Ukrainā" jeb, precīzāk, – Nikolajevkā, vienā no DTR svarīgākajiem stratēģiskajiem punktiem, kur 2014. gada jūnijā notika īpaši aktīva karadarbība un postoši aviācijas uzlidojumi. Izrāde sastāvēja no nelielas Geno uzrunas (kā daļu no skatuves noformējuma viņš bija izmantojis turpat Nikolajevkā atrastu apdriskātu klubkrēslu, ap kuru cīņu laikā esot miruši teju 30 cilvēki) un Bretšnaidera filmētiem materiāliem. Tie bija dokumentāli kadri no izbombardētajām Nikolajevkas ielām, kuru fonā skanēja nu jau pavisam īstas kara upuru balsis. Nikolajevkas iedzīvotāji stāstīja par to, kā izdzirdējuši pirmās ziņas par DTR autonomijas pasludināšanu, par komisko referendumu ar vienu vienīgu jautājumu un par to, kā neko no tā visa nav to uztvēruši pārāk nopietni un kā vēlāk reaģējuši uz pirmajiem trauksmes signāliem, kā patvērušies no krītošajiem lādiņiem kultūras nama pagrabā un kā, sprādzieniem norimstot, atgriezušies pilsētā, no kuras ainavas pēkšņi bija pilnībā vai daļēji pazudušas viņu mājas.

Un pēkšņi nekas vairs nebija dzirdams – ne izdaudzinātā "kara balss", ne fonā trokšņojošie mediji. Tikai apjukums, klusums un nepatīkama džinkstoņa ausīs.

Svens Kuzmins

Svens Kuzmins ir mākslinieks, literāts, etīžu teātra "Nerten" režisors un aktieris. Raksta prozu un publicistiku, kā arī glezno.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!