Kultūra
01.12.2015

Kāpēc ziedot kultūrai?

Komentē
0
Saglabā

Mēs esam ieraduši ziedošanu uztvert kā ārkārtas līdzekli, lai palīdzētu nelaimē nonākušajam vai labotu kļūmes izraisītu netaisnību. Taču ziedošana un mecenātisms jau kopš seniem laikiem darbojas kā būtisks finansējuma mehānisms, kas brīvā un demokrātiskā tirgus ekonomikā spēj palīdzēt rasties un attīstīties jaunām iniciatīvām, uzplaukt mākslas un kultūras parādībām, kas citādi būtu spiestas iegrožot radošo fantāziju vai pakļauties apstākļu spiedienam. Mecenātisms, privāts vai sabiedrības kolektīvs ziedojums ir ļāvis rasties neskaitāmiem unikāliem mākslas darbiem, kas ir veidojuši mūsu kultūras mantojumu un turpina uzturēt to, ko mēs dēvējam par civilizāciju. Tirgus pieprasījums var palīdzēt izrauties virsotnē krāšņiem un aizraujošiem populārās kultūras faktiem, valsts atbalsts nereti nodrošina kultūras pamatvajadzību iztikas minimumu vai atbalsta izcilības, taču kultūra nav tikai tas, ko pieprasa vidējais patērētājs vai politiskās vadlīnijas. Kultūras attīstībai ir vitāli nepieciešama privāta, individuāla un subjektīva palīdzība, ko spēj dot vienīgi apzināta un cilvēciska līdzdarbība. Interneta žurnāls Satori sevi vienmēr ir uzskatījis ne tikai par kultūras procesu atspoguļotāju vai masu mediju, bet arī par aktīvu kultūras procesu līdzdalībnieku – iesaistoties sarunā par mākslas faktiem, veidojot intervijas, recenzijas un kultūrpētnieciskus rakstus, atbalstot literāro un mākslas jaunradi, mēs atrodamies šodienas Latvijas jaunrades centrā, nevis vērojam to no malas. Nevēloties pakļaut savu darbību tirgus un popularitātes likumiem, mēs esam atteikušies no peļņas gūšanas ar reklāmu palīdzību un tas ir ļāvis saglabāt izvirzītos kvalitātes kritērijus. Jau vairākus gadus mūsu darbošanās ir saņēmusi gan privātuzņēmēju atbalstu, gan valsts un Kultūrkapitāla fonda finansējumu, taču mums ļoti svarīga ir arī mūsu lasītāju un draugu palīdzība. Mēs ticam tam, ka nesavtīgs un plašs finansiāls atbalsts no dažādiem avotiem ļauj uzturēt redakcionālu neatkarību un panākt ilgtermiņa stabilitāti. Šī iemesla dēļ mēs vēršamies pie saviem lasītājiem ar piedāvājumu kļūt par sabiedrotajiem. Šī iemesla dēļ mēs esam pārliecināti, ka ziedošana nav tikai veids, kā palīdzēt, bet pirmām kārtām – iespēja piedalīties kopīgā darbā. Šajā aptaujā mēs vēlējāmies uzzināt, kāpēc ziedošanu kultūrai par svarīgu uzskata sabiedrībā pazīstami cilvēki.

Inga Spriņģe, žurnāliste: Kultūra nav desa, ko var uzlikt uz maizes un apēst. Ar kultūru vien neizārstēsim slimu cilvēku, kam vēzis lēni lien pa asinsvadiem. Ar kultūru nepiesildīsi aukstu istabu. Tad kādēļ ziedot, ja mums ir daudz nepaēdušo, kas dzīvo aukstās istabās un bez naudas zālēm? Tādēļ, ka ziedošana arī netveramām lietām, tādām kā kultūra, parāda mūsu cilvēcību. Spēju dalīties savā sirds siltumā un pārticībā, lai iedotu kaut kam naudā un kilogramos neizmērāmam. Kaut vai daži eiro vienas kafijas tases cenā var kļūt par biļeti uz kaut ko vairāk nekā dienišķā desmaize. "Ziedot kultūrai" ir pretrunīgs koncepts gan attiecībā uz iesaistīto vārdu nozīmēm, gan rīcību, ko pieprasa. Kas ir kultūra, un ko nozīmē ziedot? Kas esmu es, kas ziedo? Un kāpēc tieši man tas jādara?

Edgars Eihmanis, Eiropas Universitātes institūta doktorants, eksperimentālās mūzikas dueta "Mona De Bo" dalībnieks: Šeit un tagad ar ziedošanu es domāju līdzekļu novirzīšanu ar nolūku kaut ko saņemt pretim. Tā ir apzināti savtīga pozīcija – pazemīgs mēģinājums pārliecināt tos, kam nauda kultūrai nav vairāk pašsaprotama kā nauda hokejam, armijai, kosmosa izpētei vai svētku salūtam. Tikmēr kultūru pavisam šauri uzlūkoju kā īpašu pasaules redzējumu. Ziedošana kultūrai visupirms ir veids, kā kultivēt noteikta veida redzējumus sevī un sev apkārt. Dodot naudu noteiktām kultūras nozarēm un māksliniekiem, mēs piekļūstam kodiem, ko šie mākslinieki izmanto vai rada. Mēs varam viņus satikt un ar viņiem parunāt. Vēl svarīgāk ir tas, ka, ziedojot kultūrai, mēs nevaram izvairīties no jautājuma, kādu redzējumu mums trūkst, – kas savukārt pieprasa padomāt par to, kas esam. Jo mēs esam atšķirīgi, tāpat kā atšķiras mākslinieki un viņu radītais. Iespējams, mums vajag nedaudz mūžības vai kaut kā cēla. Varbūt valodas vai fiziska trokšņa. Izvēloties, kam dot savu naudu, mēs sev pasakām, uz kurieni ejam un kādi vēlamies būt.

Jānis Šipkēvics, mūziķis: Ziedojot kultūrai, cilvēks remdē izsalkumu pēc jēgas. Kultūra ir tā barība, kas baro mūsu garu, un bez gara – paliek tikai plika miesa. Un garā vientuļas miesas prieki, kā rāda vēsture, ir īsi.

Māra Zālīte, literāte: Kultūrai nevajag ziedot, ja šo darbību saprotam kā žēlastības un labdarības aktu. Kultūrā tāpat kā izglītībā vajag ieguldīt, investēt. Ieguldītais nāk atpakaļ. Investīcija atmaksājas desmitkārt. Kopā ar čehu draugu reiz apmeklēju izrādi Prāgas Nacionālajā teātrī. Virs skatuves lieliem burtiem bija uzraksts. Jautāju, kas tur rakstīts? Tur rakstīts – TAUTA SEV. Teātris celts par tautas ziedojumiem, man paskaidroja. Lūk, tā ir izpratne par ieguldījumu kultūrā un tā atgriezenisko saiti. Velti gaidīt dividendes, ja neko neesi ieguldījis. Politiķi skandina – labklājība, labklājība, ar to pārsvarā saprotot materiālo labklājību. Kultūra savās izpausmēs rada garīgu labklājību gan indivīdam, gan tautai. Pa desu debesīs neuzkāpsi. Bez kultūras matērijai nav gara, tai nav dzīvības dvašas. Tā ir mirusi. Tikai gars to atdzīvina un piešķir jēgu.

Andra Neiburga, rakstniece un uzņēmēja: Cilvēkus nav grūti pamudināt ziedot slimiem bērniem, vientuļiem vecīšiem vai patriotiskām idejām – kā savulaik Brīvības piemineklim vai tagad Likteņdārzam. Taču, līdzko runa ir par ziedošanu kultūrai, tā ļaudis kļūst piesardzīgi un aizdomīgi. Jo visu veidu mākslinieki, kā zināms, tādi liekēži vien ir, kas to vien lūko, kā pieplakt pie godīga darba darītāju sarūpētās nodokļu naudas siles. Un vispār – kam mums kultūra, kad trūkst medicīnai un skolotājiem, pažarniekiem un policistiem, un vispār – trūkst katram pašam sev. Bieži aizmirstas, ka latviešu tautas apziņu veidojuši un valsti izauklējuši tieši tās kultūras darbinieki – jaunlatvieši un jaunstrāvnieki. Un tieši kultūra ir bijusi tā dzīvā saite, kura mūs turējusi vienotus padomju okupācijas laikā un caur kuru mēs varējām kaut nedaudz iepazīt pasauli aiz dzelzs priekškara. Mūsu vecāku pilnie grāmatu plaukti un vecās kurpju kastēs sakrātās teātra izrāžu programmiņas ir tam liecinieki.

Mākslinieka, rakstnieka, aktiera vai režisora darbs ir tāds pats darbs kā citi darbi. Vienīgā atšķirība varbūt ir tā, ka es nezinu nevienu mākslinieku, rakstnieku, aktieri vai režisoru, kuram savs darbs riebtos. Bet lielā sabiedrības daļā, pat starp tiem, kas paši labprāt patērē kultūras augļus, diemžēl vēl arvien ir dzīvs aizspriedums, ka cilvēkam nav jāmaksā par to, ko viņš dara ar prieku un aizrautību.

Latvijas valstij hroniski pietrūkst naudas kultūrai. Vai arī tā, atšķirībā no tepat tuvējām kaimiņu valstīm, neatrod kultūru par gana svarīgu nozari. Nesaprot, ka, ietaupot materiālos līdzekļus uz kultūras rēķina, mēs kļūstam garīgi nabadzīgāki. Jo tieši kultūra māca mūs domāt ārpus ikdienas rutīnas rāmjiem.

Protams, ir vienmēr bijuši un būs arī tādi cilvēki, kuriem kultūra nav vajadzīga. No viņiem gaidīt ziedojumu šai nesaprotamajai jomai būtu nepamatoti. Taču katram, kurš apzinās kultūras nozīmi un svarīgumu kaut tikai sev, ja ne visai sabiedrībai, vajadzētu savu iespēju robežās kultūru atbalstīt arī materiāli – vismaz tikmēr, kamēr to nespēj vai negrib darīt valsts.

Katrīna Leiškalne, fonda "Mākslai vajag telpu" vadītāja: Kultūrai ir jāziedo, jo tādējādi mēs katrs varam ieguldīt savas valsts attīstībā un nācijas izaugsmē.

Ziedošana kā tradīcija ir jākopj un sevī jāaudzina, jo svarīga ir nevis naudas esamība, bet gan tās pielietojums! Mūsu kultūra, māksla un sports ir labākā Latvijas vizītkarte, tas, ar ko mēs visvairāk varam lepoties, un tas, kas mūs visvairāk attīsta! Ziedojot mēs rūpējamies par vērtībām, kuras ir svarīgas gan šodienas, gan arī nākamajām paaudzēm. 

Gribētos, lai Latvijā ziedošanas tradīcijas būtu vairāk attīstītas, kā, piemēram ASV, kur ziedot kaut savai universitātei ir pilnīgi pašsaprotama goda lieta! Lai gan jāmin, ka arī mums ir ļoti daudz sociāli atbildīgu uzņēmumu, kuri ir ieinteresēti savas valsts attīstībā un ļoti bieži ziedo lielu daļu savu ienākumu dažādu mākslas un kultūras projektu realizēšanai. Tādēļ vēlreiz vēlos pateikties visiem fonda "Mākslai vajag telpu" atbalstītājiem, bez kuru atbalsta daudzi nozīmīgi kultūras notikumi nebūtu iespējami. 

Eva Ikstena, LTV Kultūras redakcija, biedrības "Ascendum" valdes locekle: Kad Indonēzijā nodzīvoju pirmos četrus mēnešus, sāku ilgoties pēc kormūzikas, labām grāmatām un simfoniskās mūzikas koncertiem. Atceros, devos uz Singapūru, lai par salīdzinoši lielu naudu redzētu khmeru laikmetīgās dejas izrādi un koncertus. Viss šķita tik viduvējs un dārgs. Kopš tā laika īpaši novērtēju Latvijā baudāmo kultūras izcilību un pieejamību. Ikreiz, kad dodos prom no dzimtenes, apzinos, ka ilgošos pēc koncertiem Lielajā ģildē, laikmetīgās dejas izrādēm, maziem iestudējumiem, Latvijas Radio kora, jaunākās literatūras latviešu valodā. Apzinos, ka veidojam un uzturam savu kultūrtelpu – vidi, kas īpaši svarīga latviešiem. Neatbalstot, neatvēlot tai līdzekļus, zaudēsim paši savu izaugsmi. Kultūra ir civilizācijas liecība, mūsu pašu pilnveide un punkts, kurā atrodamies. Māksla ir civilizācijas dienasgrāmata. Mūsu identitātes un laikmeta daļiņa. Pagaidām nenozaudēta, jo kāds to ir atbalstījis, ziedojis, uzturējis.

 

Satori aptauja

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!