Aktualitātes
29.10.2018

Kāpēc skolās vajadzīga "Drāma"? Atbild speciālisti

Komentē
0
Saglabā

Sekojot pretrunīgajai sabiedrības reakcijai uz ieceri ieviest valsts pamatizglītības standartā jaunu mācību priekšmetu "Drāma", jo tas, pēc daudzu domām, tiek darīts uz literatūras stundu rēķina, biedrība "Teātris un izglītība" apkopojusi dažādu jomu profesionāļu (režisoru, praktizējošu drāmas pedagogu, žurnālistu, psihoterapeitu) viedokļus par "Drāmas" ieguvumiem un nepieciešamību skolās.

"Pēdējo dienu laikā sabiedrībā atskan plašas diskusijas par jauno valsts pamatizglītības standartu un valsts pamatizglītības programmu paraugiem. Daudzos medijos ļoti vienpusīgi tiek atklāts literatūras skolotāju un literātu viedoklis, ka literatūrai tiek samazināts stundu skaits un tas tiek darīts uz jaunā mācību priekšmeta "drāma" rēķina. Lai arī saprotams kolēģu satraukums par stundu skaita samazināšanu, redzam, ka drāmas priekšmeta būtība nav izprasta un plānotais priekšmeta saturs tiek atspoguļots greizi. Drāmas pedagogi, praktiķi, skolu un augstskolu mācībspēki vēlas paust atbalstu daudzpusīgai, spēcīgai humanitārajai izglītībai Latvijā, uzsverot drāmas vietu un nozīmi tajā," uzsver biedrības pārstāve Ieva Niedre.

Kas ir drāma un kādi ir skolēnu ieguvumi, to mācoties?

Biedrība "Teātris un izglītība" raksta: "Drāma ir darbības māksla (gr. val). Jau 20. gs. sākumā Amerikā tika definēts jēdziens "radošā drāma" - skolas mācību metode, kura veicina pašizpausmi, literatūras dziļāku izpratni un runas prasmju attīstīšanu angļu valodas apguvē.

Drāmai pamatizglītībā Latvijā ir nepieciešams ienākt gan mācību priekšmeta statusā, gan integrētas metodikas formātā. Drāmas priekšmets sevī iekļauj divus aspektus:

1) sevis un citu apzināšanās indivīda un sabiedrības līmenī: tiešās komunikācijas prasmju, uzstāšanās prasmju attīstīšana, publiskās drosmes treniņi, verbālā un neverbālā saskarsme, komandas un līderības prasmju attīstība, sabiedriski līdzdalīga un atbildīga indivīda audzināšana;

2) teātra kā starpdisciplināras un kompleksas mākslas formas iepazīšana praktiskā darbībā pasaules un Latvijas kultūras kontekstā: teātris kā pašizpausmes forma, radošas un radīt gribošas personas attīstības veicinātājs; skolēns kā lietpratīgs skatuves mākslas vērotājs, vērtētājs; teātris kā sabiedriska, politiska vai sociāla vēstījuma platforma; teātris kā apzinātas indivīda identitātes katalizators.

21. gadsimta otrajā desmitgadē darba tirgū uzvaras gājienu turpina tā sauktā millenial paaudze, kurai paralēli sāk līdzdarboties Z paaudze jeb Gen Z. 2030. gadā millenial paaudze būs pamata darba devēji, kuriem līdzās stāsies jaunie līderi. Abām šīm paaudzēm ir raksturīga spēja brīvi orientēties tehnoloģijās, ātri pieņemt lēmumus u.c. pozitīvas īpašības, tomēr visos pētījumos tiek atzīti arī būtiskākie paaudžu trūkumi, kas abām ir līdzīgi, - nespēja veidot efektīvu tiešo komunikāciju.

Pastāvot izglītības sistēmai, ir mainījušies, nākuši klāt un transformējušies mācību priekšmeti. Laikmetīgai izglītības sistēmai ir jāpiedāvā tāds prasmju kopums, kas konkrētajai paaudzei ļauj veiksmīgi funkcionēt sabiedrībā. Tādēļ ne velti projekta "Skola 2030" komanda izvēlējusies jaunajā izglītības modelī iekļaut drāmu. Šobrīd Rietumu pasaulē izglītības modeļos, uz kuriem tiecamies, drāma ir neiztrūkstoša sastāvdaļa (Skandināvija, Lielbritānija, ASV u.c.). Arī Latvijā ir vairākas skolas, kuras praktizē drāmu kā mācību priekšmetu.

Šīs skolas kā pozitīvāko aspektu un jauniešu lielāko ieguvumu min to, ka no pilnīgas izolēšanās agrīnā pusaudža vecumā viņi vēlāk ir komunikācijai atvērti, spēj pārliecinoši uzstāties publikas priekšā, argumentēt, būt radoši brīvi un spontāni, kā arī daudz vieglāk akceptē un pieņem atšķirīgo apkārtējos, ir uz sadarbību vērsti."

Kāpēc drāma skolās nepieciešama?

Režisors un drāmas pedagoģijas praktiķis Viesturs Roziņš: "Ir ļoti svarīgi saprast, ka drāma nav kaut kāda "piedeva" vai "palīgmāksla". Tā ir suverēna radoša nozare līdzās mūzikai, vizuālajai mākslai un literatūrai. Kāpēc netiek uzdots jautājums par mūzikas vai vizuālās mākslas vajadzību skolā? Drāmas saknes ir vēl senākas nekā rakstītajam vārdam – senajās kultūrās dramatiskiem rituāliem bija gan pašaizsardzības, gan cilts kārtības, gan reliģiska nozīme. Cilvēkiem dramatiska darbība bija izdzīvošanas, nevis izklaides vajadzība. Lai arī drāmu iespējams integrēt citās jomās un mācību priekšmetos, –  šajos gadījumos drāma paliek kā "metode" vai "forma", kurā analizējamais saturs ir pilnīgi cits. Jā, var būt grupu darbs vēsturē, lomu izspēle fizikā, var sacerēt publisko runu mājturībā par mazgāšanas līdzekļiem – taču visos gadījumos šis fokuss ir uz informatīvo rezultātu, kas radies caur kādu no metodēm. Vienīgi drāmā tiek analizēts pats šis izziņas un skatuviskais process – sadarbība, komunikācija, koncentrēšanās, uzmanība, iztēle u.c.

Mūsdienu cilvēka attīstība nevar apstāties pie jomas pārzināšanas. Ja cilvēks nespēj nodot šo savu zināšanu un prasmju bagāžu citiem, neprot prezentēt sevi, sadarboties ar citiem vai atrast radošus risinājumus dažādās problēmsituācijās, viņš paliek nepamanīts – lai cik kompetents un talantīgs viņš savā jomā būtu. Tieši drāmā plānots jauniešus aicināt būt sabiedriski aktīviem un savā apkārtnē, sabiedrībā, politikā ieraudzīt pretrunas, būtiskas tēmas un runāt par tām caur mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem savos radošajos darbos. Šīs prasmes ir nozīmīgas ļoti daudzās profesijās – gan žurnālistiem, gan reklāmas aģentūru darbiniekiem, gan speciālistiem biznesā, sabiedriskajās attiecībās u.c. Drāma kā mācību priekšmets nepretendē uz mākslinieku audzināšanu – tā aptver sociāli nozīmīgas prasmes, kas ir būtiskas jebkurā jomā."

Režisors, dramaturgs un drāmas pedagogs Edgars Niklasons: "Jau vairāk nekā trīs gadus vadu savu jauniešu teātri Rīgas Teikas vidusskolā, kur ar oriģināldramaturģijas palīdzību praktizēju drāmu, vēl pirms tā bija kļuvusi par mācību priekšmetu atsevišķās vispārizglītojošās mācību iestādēs. Lielākais ieguvums skolēnam no drāmas ir iespēja veidot atklātu, atgriezenisku sarunu pašam ar sevi jeb ar savu iekšējo "es" bez starpniekiem (sveša autora teksts, kinofilma vai jebkāda cita veida informācija), kā tas mēdz būt, piemēram, literatūrā, kulturoloģijā, vēsturē utt. Skolēns tieši un nepārprotami reflektē pats uz savu raksturu un pasaules uztveri, kas tad arī veicina viņa personības attīstību, kļūstot par kritiski domājošu, saprotošu un uz izziņu vērstu indivīdu. Nodarbību epicentrā ir paša skolēna izvirzītā problemātika, tēma, kuru viņš grib analizēt, savukārt drāmas skolotājs pilda gida jeb līdzdalībnieka funkciju, palīdzot virzīties skolēnam pa viņa paša izvēlēto ceļu. Skolēns iemācās nebaidīties no sevis, savas gribas, sapņiem, attīsta spēju publiski paust savu viedokli, uzskatus par kādu notikumu un ietērpt tos radošā kultūras produktā. Diemžēl pārējos mācību priekšmetos (arī tajos, kur drāmu pielieto kā metodi) šo spēju attīstīšana ir pakārtota kādai mācību vielai, tātad prioritāte ir kaut kas ārpus paša skolēna, nevis pats skolēns."

Režisors, Latvijas Universitātes un Liepājas Universitātes pasniedzējs Dmitrijs Petrenko: "Drāmas studijas nenozīmē to, ka visi skolēni tiks mācīti spēlēt teātri vai iestudēs lugas. Drāmas studijas ļauj apgūt bērniem un jauniešiem svarīgās sociālās kompetences - viņi mācās to, kā sadarboties, kā cienīt otru cilvēku, kā arī to, kā pašam veidot attiecības ar savām emocijām - bailēm, uztraukumu. Drāmas studijas palīdz apzināties to, ka cilvēki ir dažādi, katram ir savas problēmas, drāma iemāca ētisko pieeju dzīvei - to, cik svarīgi ir saprast sevi un citus."

Latvijas Drāmas terapijas asociācijas valdes priekšsēdētāja Līga Rundāne: "Drāma kā izpildītājmāksla, kā priekšmets skolā ir ārkārtīgi svarīga, ar daudzdimensionālu nozīmi, jo tā nav tikai drāmas materiāla iepazīšana vai iestudēšana, tā ir drāmas izdzīvošana. Par to liecina pierādījumos balstīti pētījumi, ka drāma var būt ļoti efektīva ne tikai sadarbības un komunikācijas prasmju pilnveidošanai un radošuma attīstīšanai, bet arī stresa un nomāktības mazināšanai, dažādu uzvedības modeļu iepazīšanai, sociālo prasmju pilnveidei, empātijas attīstīšanai. Daudzveidīgie drāmas elementi - gan spēle, gan lomas izdzīvošana - ir ļoti nozīmīga daļa sevis iepazīšanas un personības izaugsmes procesā, un tas norit radošā un aktīvā darbībā."

Dr.med., RSU docente, ārste psihoterapeite, narkoloģe Velga Sudraba: "Daudzi cilvēki uzskata, ka drāma ir saistīta tikai ar teātra mākslu vai kaut ko nopietni pārdzīvojamu, pieaugušiem domātu, pat skumju (asociējot to ar dramaturģijas veidiem - traģēdiju, komēdiju un drāmu). Drāma ir ļoti daudzu cilvēka izziņas un saskarsmes procesu pamatā. Tā palīdz mums izprast daudzas emocionālas un sociālas lietas gan par sevi, gan par citiem, izspēlēt darbībā dažādas situācijas, kuras grūti izprast tikai kognitīvi, mainīt lomas un paskatīties uz situāciju no cita skatu punkta, trenēt jaunas iemaņas. Jau vairāku gadu garumā gan Latvijā, gan pasaulē drāmas terapija ir apstiprināta arī kā medicīnas tehnoloģija un tā tiek izmantota gan psihiatrijā, gan rehabilitācijā, gan sociālajā aprūpē.

Ja skolā līdzās mācību priekšmetiem, kur skolēnam pamatā tiek nodarbināti kognitīvie procesi, ir mācību priekšmets, kurā skolēns var iesaistīt savus emocionālos un sociālos procesus, - tas ir ļoti atbalstāmi, jo var preventīvi izslēgt arī tādas psiholoģiskas problēmas, kuru pamatā ir emocionālā distancētība, to neapzināšanās vai pat aleksitīmija. Cilvēks ir biopsihosociāla būtne, un izglītībai būtu jāattīsta ne tikai viņa intelektuālās spējas, bet arī psiholoģiskās un sociālās jomas. Skolēnam ir nepieciešams attīstīt gan komunikāciju, gan sadarbību, gan radošumu, iztēli, spontanitāti - šajā ziņā drāma būtu lielisks palīgs un atbalsts.

Atbalstu un iesaku izmantot drāmu kā mācību priekšmetu vispārizglītojošās skolās."

Žurnāla "Mans Mazais" redaktore un piecu bērnu māmiņa Sindija Meluškāne: "Mūsdienu bērnu dzīvē arvien lielāka nozīme ir tehnoloģijām, kas pašas par sevi nav sliktas, taču viens no tehnoloģiju mīnusiem: arī liela daļa komunikācijas no reālās dzīves tiek pārnesta uz virtuālo pasauli. Bērni ļoti aktīvi komunicē sociālajos tīklos, taču, satiekoties reālajā dzīvē, dažkārt jūtas apmulsuši. Pat kopīgos pasākumos bērni, kas atrodas vienā telpā, saziņai mēdz izvēlēties nevis sarunāšanos, bet sarakstīšanos viedierīcēs. Un pašreizējais mācību process to pat mazliet veicina. Piemēram, sociālās zinības bērni apgūst, aizpildot burtnīcas par to, ko un kā varētu darīt, nevis reāli to darot! Manuprāt, drāmas priekšmets, kurā komunikācijas un savstarpējo attiecību prasmes tiek mācītas tieši caur darbošanos, ir tieši tas, kas mūsdienu bērniem ir ļoti vajadzīgs. Turklāt, cik zinu, šādas nodarbības palīdz arī saliedēt klases kolektīvu un uzlabo kopējo atmosfēru klasē, bet tas savukārt ir ļoti svarīgi, lai bērniem būtu ciešāka piesaiste skolai, vēlme tur būt, piedalīties un apgūt jaunas zināšanas."

Tēmas
 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!