Veltījums Latvijas literatūras nozarei, nolasīts Prozas lasījumos 2017
Es biju nolēmusi sarīkot dzimšanas dienas svinības rakstniekam Andrejam Upītim. Tomēr nopietns vecums – 140. Biju iecerējusi to kā pārsteiguma ballīti. Nespēju izšķirties vienīgi starp divām norises vietām – Latviešu biedrības namu un Latvijas 1. rokkafejnīcu. Beigās tomēr nosliecos par labu rokkafejnīcai, lai ir mūsdienīgāk un uzrunā arī jauniešu auditoriju. Tā kā idejas vēriens pārsniedza manas finansiālās iespējas, sākumā uzrakstīju pieteikumu Valsts kultūrkapitāla fondam. Saņēmu noraidījumu – nepārliecinošs paredzamais rezultāts. Nu, neko. Tas ir viņu zaudējums, ne manējais. Gāju pie Tetereviem.
"Vai tas ir kultūras vai sociāls projekts?" vaicāja Teterevi.
"Protams, ka kultūras! Tur būs lasījumi, performances, prozas karaoke, Upīša daiļradē balstīts kabarē priekšnesums – programma tiešām bagātīga. Konceptuāli, bet reizē arī katrs varēs atrast kaut ko savai gaumei," es atbildēju.
"Tas izklausās vairāk pēc izklaides projekta," teica Teterevi.
"Protams, ka izklaides projekts, es taču saku – dzimšanas diena," atbildēju.
"Bet mēs neatbalstām izklaides projektus," norādīja Teterevi.
"Kā? Bet Latvijas dzimšanas dienu jūs taču atbalstāt?" es jautāju.
Tā nu viņi bija spiesti piekāpties un iedot man visu svinībām nepieciešamo summu – 10 tūkstošus eiro. Pirmais, ko izdarīju, – atcēlu pirms tam ieplānoto tikšanos ar Valēriju Belokoņu. Nebiju rēķinājusies, ka šeit aizies tik gludi. Pēc tam piezvanīju dažiem draugiem, kas arī bija iesaistīti svinību plānošanā, lai pastāstītu lieliskos jaunumus. Tikāmies tās pašas dienas vakarā un uzreiz ķērāmies pie organizēšanas darbiem. Izstrādājām mobilo lietotni, kas sasaista Upīša darbu fragmentus ar mūziku un pielāgojas lasīšanas ritmam, sniedzot iespēju katram apmeklētājam uz vietas radīt unikālu performanci. Jauno dzejnieku apvienība gatavoja kabarē priekšnesumu "Salauzta sirds" pēc tāda paša nosaukuma Upīša lugas motīviem. Bijām sarunājuši vienu no Latvijas labākajiem scenogrāfiem, kurš solīja rokkafejnīcā radīt "Sūna ciema zēniem" raksturīgo estētiku. Viss balts, ledains, aizputināts. Pie sienām mākslīgās lāčādas. Tikai ar grūtībām iespējams aizbrist no vienas zāles uz otru. Svinību sponsors bija Skrīveru mājas saldējums, kas pēc scenogrāfa pasūtījuma veidoja ēdamas un dzeramas instalācijas.
Biju izsūtījusi e-pastu veselai virknei cilvēku ar aicinājumu dalīties idejās, kā mēs šo notikumu varētu padarīt vēl krāšņāku. Pirmajā atbildē, ko saņēmu, bija izteikta neapmierinātība ar norises vietu. Neesot saprotams, kāpēc Latvijas literatūras klasiķa jubileja tikšot atzīmēta jauniešu izklaides naktslokālā. Pēc tam uzrakstīja apgāds, kas vēlējās pasākuma laikā prezentēt un tirgot savu "Zaļās zemes" izdevumu. Kāds cits apvaicājās, kāpēc jubileja tiek rīkota Andrejam Upītim, vai tad citi autori šogad nesvin dzimšanas dienu. Fakts, ka Upītim ir apaļa jubileja, netika uzskatīts par pietiekami nopietnu argumentu, un turpinājās mēģinājumi noskaidrot, kāpēc svinības tiek rīkotas tieši viņam. Tika izteiktas aizdomas, ka patiesais nolūks esot prezentēt un tirgot kāda konkrēta apgāda "Zaļās zemes" izdevumu. Mīklainā kārtā pie manas vēstules bija tikusi arī kāda sieviete, kas sevi dēvēja par profesori un piedāvāja vakaru sākt ar lekciju ciklu "Sociālā reālisma izpausmes Upīša daiļradē". Pēc tam šī sieviete atsūtīja vēl vienu vēstuli, pastāstot, ka viņas tikko izdzertās kafijas biezumos esot izveidojusies sirdsveida kontūra, kas neapšaubāmi uzskatāma par zaļo gaismu "no augšas" šai idejai. Vairākas dienas nevēru vaļā e-pastus. Sevišķi tos, kuru temats bija rakstīts, izmantojot taustiņu "Caps Lock".
Kad biju daudzmaz atguvusies, ķēros pie ielūgumu izsūtīšanas. Sastādot viesu sarakstu, bijām nolēmuši noteikt objektīvus atlases kritērijus. Pirmais kritērijs paredzēja ielūgt tos, kuri apvainosies, ja viņus neielūgs. Otrais kritērijs noteica, ka jāielūdz tie, kuri jau ir par kaut ko apvainojušies. Vairāk kritēriju nemaz arī nevajadzēja, potenciālo viesu skaits jau tā gandrīz pārsniedza otrā stāva lielās zāles ietilpību. Vēl atlika ielūgt vienīgi tos, kurus nekādā gadījumā nevar neielūgt. Lai demokrātiski noklātu visas vecuma grupas, bijām tikuši pie špikeriem – Aleksandra Čaka balvas un alternatīvās dzejas balvas "T balva" šī gada viesu sarakstiem. Vēl tikai trūka vidējās paaudzes, ko veikli nosedzām, izmantojot pēdējo "Prozas lasījumu" dalībnieku sarakstu.
Pēc pāris dienām atklājās, ka mana kolēģe ielūgumus ir aizsūtījusi pilnīgi visiem, kuru vārds atradās Čaka balvas viesu sarakstā. Lai notikušo padarītu vēl sarežģītāku, tas ir bijis nevis pagājušā, bet gan 2005. gada viesu saraksts, un tātad daļa no šiem cilvēkiem jau bija miruši. Visdrīzāk vēstules jau šobrīd atradās adresātu pastkastītē. Es šausmās iztēlojos – kāds no viņiem ver vaļā nelaiķa vīram vai sievai domāto ielūgumu ar tekstu: "Aicinu tevi ar kundzi/kungu kopīgi nosvinēt manu dzimšanas dienu. Andrejs Upīts."
Dienu pirms lielā notikuma man zvanīja no rokkafejnīcas – esot ieradušies vairāki zeķubiksēs tērpti vīrieši, kuri apgalvojot, ka viņiem šovakar ir jāuzstājas, un atsaucoties uz manu vārdu. Darbinieki izklausījās satraukti – pēc pusstundas sākšoties Fēliksa Ķiģeļa singla "Pasaka" koncerttūres atklāšana, un viņi negribot, lai tas pārvēršoties kaut kādā praidā. "Tas nav praids, tas ir kabarē…" es neveiksmīgi mēģināju paskaidrot. Dzejnieku grupu man izdevās sazvanīt tikai pēc stundas, bet viņi teica, lai es neuztraucoties – visi jau sen sēžot "Jautrajā lapsā".
Upīša dzimšanas dienas svinības izvērtās varenas. Prozas karaokē mikrofons netika izlaists no rokām ne mirkli. Šķita, ka iepriekšējās dienas dzīres "Jautrajā lapsā" kabarē priekšnesumam "Salauzta sirds" bija nākušas tikai par labu, un rezultāts bija patiesi sirsnīgs. Plīša lāčādas pie rokkafejnīcas sienām atgādināja kičīgas nelaimes čupiņas, kas tikko kādam bijušas spiestas atklāt, ka tāda Laimes lāča nemaz nav, un tāpēc no skumjām izlaidušas visu gaisu. Protams, kāds nokavēja, daļa sajauca datumus un neatnāca nemaz, vienā no performancēm nestrādāja videoprojektors un jau pirms pusnakts bija apēsta lielākā daļa instalāciju, bet mēs tāpat bijām apmierināti. Svinības piedzīvoja kulmināciju, kad, tērpies frakā un elegantā platmalē, ieradās pats gaviļnieks un skaļi izrādīja sašutumu par to, ka bārā nav atļauts pīpēt. Kāda cienījama literatūras kritiķe tūdaļ piesteidzās piedāvāt viņam savu elektronisko cigareti, un jau pēc mirkļa no Upīša apmierinātās mutes vēlās laukā garaiņi ar ķiršu aromātu. Pēc tam sanākušie viesi nodziedāja viņa mīļāko dziesmu "Sijā auzas, tautumeita" un stājās rindā pēc autogrāfiem un kopīgām fotogrāfijām. Reti tomēr gadās ballītes, kuru galvenais pārsteigums ir jubilāra ierašanās. Drīzāk pārsteigums ir jubilāra ierašanās kaut kad pēc ballītes.
Īstās problēmas sākās pēc tam. Nākamajā rītā saņēmu rūgtuma pilnu īsziņu no Valērija Belokoņa: "Vai tiešām bija žēl ielūguma?" Uzskatīju to par retorisku jautājumu un neko neatbildēju. Izejot uz ielas, ievēroju, ka vairāki pazīstami cilvēki man paiet garām, it kā neredzot. Dienu vēlāk saņēmu oficiālu vēstuli no valsts lielākā apgāda vadītājas ar lūgumu sniegt paskaidrojumus, kā tika izvēlēti mākslinieki, kuri uzstājās Upīša dzimšanas dienā, un kāpēc tas nebija saskaņots ar viņu. Uzaicinājumu piedalīties neesot saņēmuši vismaz trīs vai četri tiešām labi Latvijas rakstnieki. Žurnāliste no Latvijas godīgākā medija bija uzsākusi diskusiju savā feisbuka kontā, vēloties noskaidrot, kas stāv aiz šīs dzimšanas dienas un kā tieši tika izvēlēti svinību mākslinieki un viesi. Turpinot saraksti ar viņu dienas garumā, es jau biju spējīga izveidot sarakstu "100 lietas, ko vajadzēja darīt citādi" jeb "100 lietas, ko varēja darīt citādi, ja jums būtu tāda ārzemju pieredze, kāda ir man". Vairāki cilvēki man piezvanīja personīgi, lai pateiktu, ko uz šo dzimšanas dienu pavisam noteikti nevajadzēja ielūgt, un nākamajā reizē piedāvāja atsūtīt viņiem apskatīt scenāriju un viesu sarakstu. Jo vairāk ziņu par šo notikumu parādījās medijos, jo negantāks kļuva pārējo aizvainojums. Visur cauri vijās galvenais jautājums: KĀPĒC NEIELŪDZA MANI?
Pēc vairāk nekā pusgada aizgāju līdzi draudzenei uz semināru ar nosaukumu "Atskats uz Latvijas simtgades svinībām. Veiksmes stāsts". Viņa mani pierunāja, sakot, ka pēc tam gaidāms labs bankets – vīns, lasis, kanapē un nēģi, viss tur būšot. Kā pie latviešiem!
"Par vienu no simtgades spilgtākajiem pasākumiem izvērsās Andreja Upīša svinības rokkafejnīcā, par ko milzu paldies jāsaka Teterevu fondam…" stāstu iesāka sieviete no Latvijas simtgades biroja, un visi viņai vētraini aplaudēja.
7