Raksti
03.10.2012

Kāpēc ne visiem patīk skulptūriņas

Komentē
0

Tiklīdz man izdodas sapludināt savu kristīgo identitāti ar domājošo, tā notiek kaut kas tāds, kas draud tās atslāņot. Bieži tā ir sabiedrības viļņošanās, kādu izraisa, piemēram, "Pussy Riot" akcija un tās bēdīgās sekas; kārtējais praids, kādas mācību grāmatas saturs vai ierosinājums mācīt kādu priekšmetu; vēl gluži svaigās bērnu "dzimuma maiņas" grāmatiņas. Tā visa sakarā mani skumdina, kā cilvēki cits citu pārprot un ieļaunojas. Gribu saprast, kāpēc vienu un to pašu parādību iespējams nolasīt atšķirīgi, vai to nosaka tikai diskurss un konteksts vai arī vēl kas.

Šoreiz vēlos parunāt par pretabortu kampaņu "Par dzīvību", kuras izpausmes šoruden labi pamanāmas Rīgas ielās. Kampaņas veidotāji un atbalstītāji, tāpat kā es, uzskata, ka cilvēks sākas no ieņemšanas brīža, tāpēc viņi pievērš uzmanību abortu problēmai. Kampaņas ietvaros pilsētvidē ir izvietoti plakāti, kuros redzama ultrasonogrāfijas fotogrāfija ar desmit nedēļas vecu embriju, kā arī norādīti statistikas dati par abortu skaitu Latvijā. Tāpat arī katrā plakātā kāda sabiedrībā pazīstama personība pateicas saviem vecākiem par dzīvību. Līdzīgi uzbūvēti ir arī TV reklāmas klipi. Otra akcijas daļa ir vides objekts Kaļķu ielas sākumā, kur uz ielas seguma izvietotas 27 pelēkas zīdaiņu figūriņas ar nelielu stāstījumu par iemesliem, kāpēc šis bērniņš nav piedzimis.

Vispirms pastāstīšu, kā es pati sākotnēji sapratu šos objektus. Manā uztverē plakāti uzsvēra apmēram tādu ziņu: "Starp bildītē redzamo "kurkulīti" un tagadējo unikālo personību ir tikai laiks, tas ir tieši tas pats cilvēks." Zinu, ka daudzi uzskata citādi, taču man šķita, ka tādējādi plakāti aktualizē šo būtisko bioētikas jautājumu arī to cilvēku apziņā, kuri ikdienā par to nedomā. Apakšā parakstītā statistika gan man nelikās tik nepieciešama, taču uz to es nekoncentrējos. Savukārt pelēkās skulptūriņas ar skumjajiem stāstiņiem šķita mākslinieciski pārliecinošas, tās manī izraisīja līdzjūtību pret visām bēdīgajā notikumā iesaistītajām personām.

Taču izrādījās, ka ne visi to saprot tāpat kā es. Kamēr vairāki mani kristiešu draugi feisbukā spieda "patīk" pie kampaņas interneta aktivitātēm un izsūtīja vēstules ar lūgumu tās popularizēt, tikmēr citi draugi un paziņas reaģēja naidīgi vai vismaz noraidoši. Viņi pauda dusmas, ka kampaņa piesārņo Rīgas centru; ka tā ir atrauta no realitātes, jo nerunā par abortu cēloņiem; ka tā nežēlīgi sāpina sievietes, kas reiz izdarījušas abortu vai grasās to darīt, un, pats galvenais, ka tā viņas biedē, nosoda un kaunina.

Kampaņas pretinieki savukārt iedalījās vairākās grupās. Vieni paziņoja, ka "embrijs ir tikai šūnas, daļa no mātes", un ironizēja, kāpēc gan kristieši neapraud bojā gājušās dzimumšūnas, kas paliek, piemēram, higiēniskajās paketēs vai uz palagiem pēc nakts pollūcijām. Daļa no viņiem uzskatīja, ka cilvēks par tādu uzskatāms tikai pēc dzemdībām, bet citi atturējās paust kādu viedokli, kurā brīdī tad embrijs top par pilntiesīgu cilvēku. Daži vīrieši teica, ka to "jūt tikai māte", savukārt dažas sievietes uzstāja, ka pat tad, ja tas jau ir cilvēks, sievietei nav pienākums upurēties un ziedot tam savu ķermeni. Izplatīts bija lozungs, ka sieviete nav inkubators un viņai jābūt tiesībām izvēlēties sava ķermeņa autonomijas dēļ. Bija sievietes, kas deklarēja, ka nevēlamas grūtniecības gadījumā vismazāk gribētu redzēt tādas skulptūriņas. Un bija arī tādi, kas piekrita, ka aborts ir slepkavība, taču nebija sajūsmā par kampaņas tiesājošo raksturu. Kāpēc arī viņi šajā akcijā saskatīja sieviešu kaunināšanu?

Tāpat kā kampaņas risinājums vidē iedalās divās daļās, proti, plakātos un skulptūriņu objektā, tāpat tās pausto ziņu iespējams uztvert kā tādu, kas sadala divās daļās cilvēku sabiedrību: ir sliktie, kas taisa abortus, un ir labie, kas netaisa. Uz plakātiem tiek uzslavēti "labie", kuriem viņu pieaugušie, talantīgie un veiksmīgie bērni pateicas par dzīvību, bet ar skulptūriņu palīdzību tiek nosodīti "sliktie" vai, pareizāk, "sliktās", un stāstiņos minētie acīm redzami nepietiekamie iemesli izmantoti tikai tāpēc, lai pateiktu, ka abortu izdarīt nav pieņemami nekādos apstākļos, neiedziļinoties cēloņos. Līdz ar to šajā skatījumā kampaņas veidotāji it kā nostājas soģa pozā, kādu kristiešiem taču nevajadzētu ieņemt.

Arī tāds redzējums ir pamatots. Ja sākotnēji man šķita, ka vienīgais arguments pret konkrēto kampaņu var būt "neuzskatu embriju par pilntiesīgu cilvēku" (jo patiešām nav iespējams racionāli pierādīt pretējo, tas ir pārliecības jautājums), tad, redzot, ka labi domātā akcija daļā cilvēku ir izraisījusi ieļaunojumu, sāku prātot, vai tik nav notikusi kāda kļūda komunikācijā. Tādas gadās pat visprofesionālākajiem reklāmu veidotājiem – tā kā iesaistīti parasti ir vairāki cilvēki, un vairāki ir arī lēmumu pieņēmēji, katrs no viņiem iedomājas rezultātu citādi, tāpēc iznākumā tas var izrādīties nekonsekvents, un auditorija izlasa pavisam citu ziņu, nekā ir tikusi sūtīta.

Jāņem arī vērā, ka reklāmā cilvēku vērtības parasti tiek izmantotas kāda zīmola tēla radīšanai. Katram zīmolam, kura veidotāji vēlas panākt tā pazīstamību, ir jābūt kaut kam konkrētam, par ko tas iestājas. Esam tiktāl pieraduši pie tāda principa, ka redzam šādu sakarību pat tad, ja kampaņas veidotāju kopums tieši nepārstāv nekādu konkrētu zīmolu, šajā gadījumā politisku grupējumu. Šoreiz man šķiet, ka aiz kampaņas izpausmēm tāds tomēr ir nojaušams. Kampaņas "Par dzīvību" mājaslapā gan ir teikts, ka tā ir neatkarīgu domubiedru grupa, un es pavisam noteikti ticu, ka jo daudzi akcijas atbalstītāji, it īpaši privātpersonas, iesaistīdamies pauž savu visdziļāko pārliecību. Manā rīcībā nav arī pierādījumu par Jāņa Čakstes demokrātijas un ilgtspējīgas attīstības biedrības, uz kuru jāpārskaita ziedojumi kampaņas atbalstam, iespējamu saistību ar kādu no labēji konservatīviem grupējumiem, un varu pieņemt, ka kampaņas finansējumu ir gluži vienkārši saziedojuši tās dažādie atbalstītāji. Tomēr nav noslēpums, ka demogrāfiju savai politiskajai platformai piesaistījusi Nacionālā apvienība. "Ja Nacionālā apvienība par prioritāti ir nosaukusi demogrāfiju, tad ir gatava par to cīnīties līdz galam," sola Raivis Dzintars [1]. Arī kampaņas "Par dzīvību" vides reklāmās jaušas uzsvars uz demogrāfijas, nevis dzīvības aizstāvības jautājumu. Savās interesēs izmantojot pēc būtības vairāk ētisko nekā demogrāfisko abortu problēmu, kā arī citu cilvēku tiem svarīgus uzskatus, politiskas struktūras cīņā par varu var profanēt nopietnu morāles jautājumu. Ja tas turklāt notiek kristīgu vērtību vārdā, tādā veidā tiek grēkots pret otro bausli: "Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu nelietīgi valkāt." Uz šo parādību, starp citu, savā šīs vasaras Aglonas sprediķī norādīja arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs [2]. Pat ja kampaņas "Par dzīvību" gadījumā saistība ar varas spēlītēm ir tikai šķietama, to ir iespējams uztvert tieši tā un tāpēc apšaubīt tās veidotāju nodomus.

Diskutējot par abortu problēmu un pretabortu aktivitātēm, tomēr ir svarīgi vismaz teorētiski nodalīt politisko līmeni no idejiskā (praktiski tas laikam būtu grūtāk, jo kurš gan maksātu par reklāmu tikai idejas dēļ vien). Iespējams, iepriekš minēto komunikācijas kļūmi izraisa kampaņas vēstījuma pagriešana demogrāfijas un sabiedriskā labuma, nevis atsevišķa indivīda tiesību virzienā. Iespējams, pie vainas ir iepriekš aplūkotais vides objektu komplekta tiesājošais raksturs. Turklāt tagad reklāma balstās uz premisu "embrijs ir cilvēks", kas diemžēl nav vispārēji akceptēta, acīm redzama un pašsaprotama. Ja kampaņas vēstījums būtu "ja vēlies saglabāt grūtniecību, nebaidies – mēs palīdzēsim", tad, visticamāk, tā tiktu uztverta atsaucīgāk. Tomēr arī ieteiktie likuma grozījumi ir vairāk orientēti uz regulēšanu nekā uz atbalstu. Pieļauju, ka bez tiesājošā dalījuma un pārmetošā konstatējuma, ka Latvijas sabiedrība ik dienu zaudē bērnudārza grupiņu, arī vēstījums "cilvēks sākas no ieņemšanas brīža, nenogalini to" būtu tīrāks. Paliktu gan problēma, ka šis uzskats, kā jau minēju, nav pierādāms racionāli. To var apgalvot tikai metaforiski, kā jau to parasti dara reklāmā. Iespējams tomēr, ka tad kampaņa skaidrāk pildītu savu uzdevumu pacelt šo jautājumu un pateikt, ka pastāv ļoti būtiski lēmumi, kuru sekas ir neatgriezeniskas. Iespējams, tad būtu nepieciešams nākamais kampaņas posms, kas vairāk pievērstos abortu cēloņiem – ne tikai konkrētiem un privātiem, bet arī tādiem, kas veido likumsakarības sabiedrībā; kā arī grūtnieču atbalsta pasākumiem.

Arī šādā gadījumā kampaņa tomēr varētu sāpināt sievietes, kuras izdarījušas abortu vai grasās to darīt. Fakts, ka viņas ir par to sāpināmas, apliecina, ka jautājums par izvēles tiesībām nav tik vienkāršs. Būdami cilvēki, mēs visi nemitīgi kaut ko izvēlamies, taču dažas izvēles var būt postošas. Tā viedokļa pārstāvji, ko visskaidrāk pauž organizācijas "Papardes zieds" aktīvisti, iestājas par to, lai "ikviens bērniņš būtu gribēts un ikviena grūtniecība – plānota", līdz ar to reklamējot kontracepciju, kas nodrošina situācijas kontroli. Gadījumos, kad tā tomēr pieviļ, tiek pieprasītas ne tikai tiesības kvalitatīvi veikt grūtniecības pārtraukšanu, kuras mūsu valstī pastāv un pagaidām netiek apdraudētas, bet arī tiesības izdarīt to bez vismazākā psiholoģiskā apgrūtinājuma – tiesības nejusties kā slepkavam, neredzēt citus iespējamus viedokļus par situāciju; justies tā, it kā nekas īpašs nebūtu noticis. Kampaņas "Par dzīvību" aktīvistiem tiek pārmesta tieksme kontrolēt citu ķermeņus un izvēles, taču ne jau viņi ir tie, kas var to visu kontrolēt; to nespēj arī politiskās partijas. Ne vienmēr tas iespējams arī cilvēkam pašam. Pat tad, ja indivīds netic Dievam, viņa dzīvē mēdz notikt pavērsieni, kurus nosaka drīzāk liktenis vai daba, vai sagadīšanās. Tie var ietekmēt dzīves kvalitāti. Lai kā ikvienam no mums gribētos pašiem noteikt savu dzīvi (mazi bērni šo vēlēšanos pauž ar ēšanas un arī tai pretējo darbību izmantošanu, lai nepakļautos vecākiem), ir lietas, ko mēs nespējam ietekmēt vai arī spējam ietekmēt vienīgi ar vardarbību.

Kampaņas "Par dzīvību" patronese, sešu bērnu māte Una Gavare atzīstas, ka, uzzinot par sesto grūtniecību, raudājusi aiz žēluma pret sevi [3]. Droši vien arī viņu, tāpat kā mani vai "Papardes zieda" aktīvisti Luīzi Ratnieci [4], pārņem panika allaž, kad aizkavējas mēnešreizes. Tomēr viņa izvēlas dzīvību, un viņai ir tiesības uz to aicināt arī citus. Lai gan mani apbēdina kampaņas, iespējams, netīši, taču politiskā piegarša un paštaisnais raksturs, es joprojām uzskatu, ka cilvēks sākas apaugļošanās brīdī. Tāpēc es atbalstu "Par dzīvību" ideju un, pat ja kampaņas realizācija ir nepilnīga, tomēr novērtēju, ka tās veidotāji ir likuši cilvēkiem diskutēt.

 

[1] Raivis Dzintars. Atbalsts dzimstībai – vecmodīgi un tumsonīgi? Delfi. Pieejams http://www.delfi.lv/news/comment/comment/raivis-dzintars-atbalsts-dzimstibai-vecmodigi-un-tumsonigi.d?id=42703184 [skatīts 01.10.2012.].

[2] Zbigņevs Stankevičs. Kāpēc mēs esam tur, kur esam? Kurzemes bīskapijas portāls Katedrale.lv. Pieejams http://www.katedrale.lv/index.php?id=17231 [skatīts 01.10.2012.].

[3] Una Gavare. Mēs, sievietes, kas mīlam un gribam dot dzīvību, esam starp jums. Rīgas apriņķa portāls Apriņķis.lv. Pieejams http://www.aprinkis.lv/component/k2/item/4727-mes-sievietes-kas-milam-un-gribam-dot-dzivibu-esam-starp-jums [skatīts 01.10.12.]

[4] Luīze Ratniece. Šī nav tā saruna. Žurnāls "Ir", 27.09.2012., 10. lpp.

Anna Auziņa

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!