Viedokļi
10.11.2016

Kāpēc mēs to pieļāvām?

Komentē
6
Saglabā

"Tu nevari vienmēr dabūt to, ko tu vēlies," šie grupas "The Rolling Stones" dziesmas vārdi skanēja Donalda Trampa kampaņas laikā un arī viņa uzvaras runā. Ar cinisku ironiju mierinot visus tos, kas šo uzvaru uzskata par katastrofu un postu.

Viena no grūtākajām lietām, ko dzīves laikā mums nākas mācīties, ir pieticība. Šķiet, ka tas ir tikums, kas reti iedzimst. Pieticība ne vien ēdiena un apģērba izvēlē vai ikdienas tēriņos, bet arī pieticība attieksmē pret citiem, saviem tuvākajiem un tālākajiem.

Pieticība ir vispretrunīgākais jēdziens tirgus sabiedrībā jeb kapitālismā. Tā palīdz kapitāla uzkrāšanā, taču traucē paplašināt tirgu. Sanāk, ka plaukstošā sabiedrībā kapitālistam jābūt pieticīgākiem par patērētāju, bagātajam jābūt pieticīgākam par nabagu. Taču pieticību vienlīdz grūti iemācīties gan bagātam, gan nabagam, jo tā nav tikai dzīvesveida izvēle – nav jau tā, ka zelta vidusceļš itin visur būtu optimāls un racionāli pamatots.

Dažreiz radikāla askēze vai visu pieejamo resursu tūlītēja izmantošana ir pareizāka izvēle. Ir sfēras, kur maksimāla slodze stimulē organisma mobilizāciju, tā, piemēram, runā medicīniskās badošanās vai ziemas peldēšanās aizstāvji – ķermenis ekstremālos apstākļos spēj tikt vaļā no neārstējamām slimībām, un labāk neēst vispār, nevis ēst nepareizi, labāk ielēkt ledainā ūdenī, nevis saaukstēties, stāvot krastā. Bet ne par medicīnu es gribēju parunāt. Es par to pieticību, kas parādās attiecībās un uzskatos. Par pieticību, kas izpaužas lepnības trūkumā un iecietībā pret citiem.

Un arī te ir svarīga, šoreiz – morāla, dilemma, kas kaut reizi dzīvē bijusi jāatrisina ikvienam cilvēkam: ko darīt situācijās, kad redzam, ka otrs rīkojas slikti? Ļaut viņam to darīt nozīmētu vairot ļaunumu pasaulē, kļūt par līdzdalībnieku un veicināt šā cilvēka nesodāmības izjūtu. Bet, neļaujot un iejaucoties, mēs atņemam tam otram iespēju pierādīt, ka viņam ir bijusi taisnība, faktiski – arī iespēju pierādīt, ka taisnība bijusi mums. Jo rezultāts tā vai citādi tiek ietekmēts. Taču, pat pieņemot nodomu un rīcības pilnīgu saskaņu, mērķu un rezultātu atbilstību, man nav nekādas garantijas, ka mani uzskati par labo ir pareizāki par jebkuriem citiem.

Protams, ir tā saucamie vispārpieņemtie uzskati, tradicionālās morāles normas, likumi un kārtība, galu galā, taču reālās dzīves situācijas ir daudz sarežģītākas par desmit baušļiem vai pārsimt Krimināllikuma pantiem. Mēs nekad neuzzināsim, kas būtu noticis, ja Huseina režīms Irākā netiktu gāzts (nebūtu bēgļu krīzes?), ja Latvija neiestātos Eiropas Savienībā (plauktu un zeltu?), ja "Parex" bankai būtu ļauts bankrotēt (nesāktos krīze?), ja Latvijas Nacionālā bibliotēka netiktu uzcelta (tajā iztērētā nauda tiktu izdalīta skolotājiem?) un tā tālāk, un tā joprojām. Ir tūkstošiem lietu, kas varētu vai nevarētu notikt, un mūsu iejaukšanās vai neiejaukšanās ietekmē to, ka galu galā tiek realizēta tikai viena no iespējām. Mēs vai nu pieļaujam, vai nepieļaujam to, kas notiek pasaulē. Balsojot, protestējot, izejot ielās vai sēžot pie interneta, mums nemitīgi jāizdara izvēle. Un ar katru dienu šo izvēļu kļūst vairāk, jo mēs uzzinām vairāk. Šodien mēs varam pieļaut nesalīdzināmi vairāk nekā pirms divdesmit vai septiņdesmit gadiem. Mēs uzskatām, ka mūsu spēkos ir ietekmēt ASV prezidenta vēlēšanu rezultātu – ar viedokli, ar komentāru, ar asprātīgu joku, ar faktu pavairošanu, ar šērošanu un laikošanu. Mēs sekojam procesiem, cipariem, aptauju rezultātiem un sāpīgi izjūtam to, ja kaut kas nenotiek tā, kā mums būtu gribējies to ietekmēt. Jo tas nozīmē, ka mēs – mēs visi kopā ar savām darbībām vai bezdarbību – esam pieļāvuši Trampa ievēlēšanu. Un to, ka nekad neuzzināsim, kas būtu noticis, ja par prezidenti būtu kļuvusi Klintone. Aizmirstot pieticību, mēs alkstam, lai viss notiek tā, kā mēs vēlamies. Un, skatoties interneta tiešraidē to, kā notiek (vai beidzas) vēsture, lamājam tos, kas nobalsojuši citādi.

Interneta portālos komentāru autori parasti ir tie, kas par savu pārliecību ir vispārliecinātākie. Iespējams, tas ir tāds kā filtrs – cilvēki, kuri ir mazāk pārliecināti, neraksta. Un nav nekāds brīnums, ka notiek pretēju viedokļu sadursme – ķīviņš, kuram nav lemts nonākt pie savstarpējas izpratnes, jo interneta formāts arī neprasa kaut cik cilvēcīgu samierināšanos, kaut nedaudz pieticības un piekāpšanās, kas fiziskā saskarsmē dzēš potenciālo agresiju. Vai tas nozīmē, ka virtuālajā laikmetā pieticību mācīties ir kļuvis vēl grūtāk? Man gribētos būt pieticīgākam un paturēt tiesības kļūdīties, nebūt pārliecinātam, neuzņemties atbildību. Taču es nezinu, vai tā ir labāk. Neesmu pārliecināts.

Ilmārs Šlāpins

Ilmārs Šlāpins ir latviešu publicists, filozofs, tulkotājs, dramaturgs, dzejnieks un pasaules mūzikas dīdžejs. Brīvajā laikā dara to pašu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!