Ojārs Pētersons “Oranžā puse”, 2011.
 
Māksla
16.08.2019

Kāpēc Latvijas māksla nevirzās uz priekšu septiņjūdžu soļiem

Komentē
0
Saglabā

""Kim?" desmit gadi ir pavadīti nemitīgā "laika dejā", ejot uz priekšu, paralēli "tinot lenti atpakaļ", atkārtojot žestus un ieviešot jaunus, brīžiem dejojot vienatnē, brīžiem kolektīvā, tomēr neapstājoties ne mirkli."

Kaspars Groševs, "Kim?" programmas direktors

Visa augusta garumā "Kim?" atzīmē savu desmitgadi ar "Kim? X" programmu, kas īstenota ar literārām, vizuālām un performatīvām aktivitātēm, vienlaikus atskatoties uz desmit gadu laikā paveikto. Tostarp "Kim?" sadarbībā ar interneta žurnālu "Satori" katru nedēļu ļaus notvert arhīva fragmentus un kādas diskusijas satekpunktus, kā arī atklāt jaunradītas atbildes uz "Kim?" jautājumiem.

Pirmo reizi šis Jāņa Taurena teksts publicēts "Kim?" izdevumā "Māksla ir viss, kas notiek. Dialogi ar Vasīliju Kim? 2009.-2010. g. izstāžu kontekstā"

Tuvojoties gadumijai, Vasīlijs parasti kļuva apcerīgs un pievērsās "dziļākiem" tematiem. Ne jau nu gluži kā romāna "Pņins" personāžs Aleksandrs Petrovičs, kas, saticis kādu vecu, sirsnīgu draugu, "pēkšņi sāka runāt par Dievu, par Ļermontovu, par brīvību un atklāja iedzimtu tieksmi uz neaptveramu ideālismu". Tomēr Vasīlijs, teiksim, varēja man pajautāt, ko es domāju par domāšanu. Kaut kas līdzīgs notika arī pavisam nesen, un es toreiz atjokoju, ka pirms vairākiem gadiem tika izsludināts filozofisku eseju konkurss par domāšanu. Nelaimīgā kārtā noteikumos īpaši bija uzsvērta atziņu oriģinalitātes nepieciešamība, ko vairums dalībnieku uztvēra kā aicinājumu ignorēt visus iepriekšējos filozofijas sasniegumus, un rezultātā viens no žūrijas – cik atceros, Roberts Ķīlis –, lai raksturotu iesniegtos darbus, bija spiests atstāstīt savas meitiņas jautājumu: "Tēti, tēti, kāpēc tu uz tām lapām visu laiku raksti "sviests", "pilnīgs sviests"?" Vasīlijs pasmaidīja un vaicāja, vai arī es esmu piedalījies šajā konkursā. Novērtēju viņa ironiju, tomēr atbildēju nopietni, sakot, ka vienu brīdi biju prātojis par dialogu, kas parādītu iztēlotu vai reālu sarunu biedru kā nepieciešamu domāšanas nosacījumu.

Pēc brīža piebildu, ka šis domāšanas modelis darbojas arī tagad, kad man, piemēram, jāraksta par Ojāra Pētersona plānoto izstādi "Kim?". Vasīlijs Ojāru personīgi nepazina, tāpēc vaicāja, vai domājot man ir svarīgi, ka iztēlojos konkrētu cilvēku ar viņam raksturīgo runas veidu, domu gaitu un kādām nu tur vēl ne personīgās izteiksmes iezīmēm. Kādu brīdi apsvēru atbildi un sapratu, ka sarunu biedrs un viņa jautājumi vai apgalvojumi, protams, ir mana konstrukcija, bet reizē ir būtiski, ka esmu iztēlojies kādu konkrētu personu. (Tas varētu būt arī cilvēks, ko nepazīstu, ja vien viņa nejauši izteikta frāze ir saistījusi manu uzmanību kādā situācijā, piemēram, uz ielas vai tirgū.) Vasīlijs vēlreiz paironizēja par sarunu "konstruēšanu", sakot, ka tā jau ir vispārcilvēciska īpašība – labākās un asprātīgākās  atbildes atrast pēc tam, kad īstais brīdis ir garām. Noteicu, ka domāšana arī ir vispārcilvēciska īpašība, un tad mēs pārgājām uz citu sarunas tematu.

Pēcpusdienā pārnācis mājās, atlaidos šūpuļkrēslā, raudzījos kamīna liesmās un, atceroties sarunu ar Vasīliju, nokļuvu tajā pussnaudas, pusnomoda noskaņojumā, ko Lūiss Kerols sauc par "fejisku" (fairyish – proti, kad mums ir iespējams sastapt kādu fairy jeb feju). Manā galvā sajaucās Vasīlija, Ojāra un manis paša iedomātie jautājumi, aprautas frāzes vai teikumu fragmenti. Mēs runājām par mākslu, par mākslas kritērijiem un tās virzību uz priekšu. Reizē es it kā lūkojos uz notiekošo no malas un dialoga dalībnieki manā prātā darbojās kā abstraktas personas: A, B un C.

***

A: Es gribu jautāt: vai mākslā pastāv kādi kvalitātes kritēriji vai nepastāv? Es pats domāju, ka galu galā izšķirošais ir subjektīvais viedoklis un tā "retoriskais spēks", ja tā varētu teikt.

B: Nu, nē. Kritēriji tomēr ir objektīvi; subjektīvisms šeit neder.

A: Bet ņemsim, piemēram, "Kim?" galeriju Spīķeros. Viens kritiķis teiks, ka vairāk nekā gadu ilgajā pastāvēšanas laikā šeit redzam noteiktu mākslinieciskās domāšanas tendenci, kurā konceptuālisma impulss savienojas ar personīgas vizuālās izteiksmes meklējumiem. Citam būs svarīgi, lai māksla būtu skaista un "glābtu pasauli", bet "Kim?" galerijā, viņaprāt, bijuši redzami vien vingrinājumi instalācijās, kas interesanti tikai no tehniskā aspekta. Trešais izstāžu apmeklētājs visus darbus šķiros pēc tā, vai tie viņā izraisa kaut kādas emocijas, un tā tālāk. Tas, kuram būs "skaļāka balss", uzdos interpretācijas toni.

B: Nu, ja runājam par skaistumu un emocijām, tad tie ir tikai tādi mākslas blakusprodukti, ja kādam kaut ko tādu vajag. Būtiski, lai māksla ir patiesa. Es pat teiktu, ka māksla ir patiesības meklējums īpašā formā.

A: "Patiesības meklējums" – tie jau tādi vārdi vien ir...

C: Protams, ka vārdi, jo mēs taču sarunājamies. Bet šo vārdu lietojuma "sāls" ir tajā apstāklī, ka termini "skaists", "emocionāls" ir jau novecojuši kā profesionālas (ar to  domāju – labas) mākslas kritikas vai vispār jebkura argumentēta viedokļa sastāvdaļa, lai arī ikdienā varam šos vārdus izmantot pēc patikas bieži. Turpretī "patiess"...

A: "Patiesība" vai "patiess"?

C: Ļauj pabeigt, – ...turpretī "patiess", lai arī ir saistīts ar noteiktu domāšanas tradīciju estētikā, kuras pamati daļēji rodami Hēgeļa loģikā (tur tad arī būtu tā "patiesība"), attiecībā pret mākslu ir brīvāks vārds, kas kā mainīgais ļauj apzīmēt kvalitātes kritērijus.

A: Esmu jau teicis kādā sarunā ar tevi un atkārtošu vēlreiz, ka vienīgais, kā varam saprast patiesības jēdziena atvedināšanu uz mākslu, ir apgalvojums par jaunas mākslinieciskās domāšanas nepieciešamību pretstatā iepriekšējo māksliniecisko risinājumu atkārtojumam. Un šis jaunais pretendē būt vairāk par tikai kaprīzi vai nejaušību. Bet tā ir vispārīga tēze, kas mums nedod konkrētus kritērijus, tieši tāpat kā tādus nedod arī tavs patiesā kā "mainīgā" jēdziens.

B: Ko mākslai nozīmē būt patiesai, ir grūti definēt, bet to var sajust...

C: Sajust?

B: ...var sajust, ja ir liela pieredze un tu redzi, kā cilvēkam veidojas darbs, kā notiek process. Ja tu esi daudz redzējis, tad vari salīdzināt un jūti, vai pie darba nonākts tā, kā mākslinieks to stāsta, vai arī, ka te ir pavisam kas cits...

A: Protams, pagājis tas laiks, kad varēja veidot dižas teorijas par mākslu un neko daudz nezināt par konkrētiem darbiem vai reālo mākslas procesu pasaulē. Citādi var iznākt kā tam profesoram Čehova lugā, kas divdesmit piecus gadus lasa un raksta par mākslu, itin neko no tās nesaprotot...

C (vēršoties pie B): Tu gribi teikt, ka māksliniekam nevajag censties kaut ko izdomāt, piemēram, par darba sociālo funkciju un tamlīdzīgām lietām?

B: Nu, jā, ja gribi panākt kaut ko patiesu, tad nevajag koķetēt ar tām lietām, kas atrodas mākslas ārpusē.

A: Bet vai tad nav tā, ka vēstījums, lai arī tas būtu sociāls vai politisks, ir tomēr svarīgs?

C: Es domāju: šeit ir kas cits. Savulaik, piemēram, konceptuālisms iesaistīja politisku vēstījumu, noliedzot novecojušo ideju par mākslas darba autonomiju. Boiss, kad viņu uzaicināja uz Ameriku, dzīvoja ieslēgts vienā telpā ar koijotu, un tamlīdzīgi. Bet tu nevari, nu...

B: Nevari "izbraukt" uz tā, ka taisi "aktuālus" darbus.

C: Un ir jau vēl kas ārējs – dažādas institūcijas, kuratori...

A: Bet tie taču ir būtiski momenti mākslas procesā.

B: Bet tādējādi uz pjedestāla, tā teikt, var nolikt arī ne pārāk labus darbus; tomēr cilvēki ir dažādi, kaut kādu daudzveidību, no kā izvēlēties, arī vajag...

A: Vai tad nesanāk tāds kā jauns formālisms? Runājot par mākslas sociālo, politisko, institucionālo un citiem kontekstiem, jūs sakāt, ka tas un tas ir ārējs mākslas darbam un tas atkal nav svarīgs, svarīga ir tikai patiesība un tā tālāk. Kāpēc tad neteikt, ka svarīga ir tikai "patiesa forma"?

C: Labi, teiksim tā: lai saprastu mākslas darbu, konteksts ir svarīgs, bet tas īstenībā darbojas kā priekšstati mūsu apziņā. Konteksts ir mūsu galvās. Mēs jau neizvēlamies darbus, bet priekšstatus, kuri nosaka to, kas mums patīk vai ko – ja esam kritiķi – vērtējam kā labu darbu. Mākslā – un arī teorijā – visu laiku rodas kaut kas jauns, tāpēc vajag būt salīdzināšanas bāzei, jo tas, ka ir izvēle (kaut vai starp priekšstatiem), nenozīmē, ka visas izvēles ir vienlīdzīgas, – var būt arī pavisam muļķīgas.

A: Kaut kas jauns jau rodas visu laiku gan mākslā, gan zinātnē, bet tas notiek pasaulē, ne pie mums. Vai nav tā, ka esam tomēr tikai province un māksla pie mums nebūt nevirzās uz priekšu septiņjūdžu soļiem?

B: Esam province, ja nevaram ieiet starptautiskajā apritē. Mākslas pārprodukcija pasaulē ir milzīga, mūsu jaunos māksliniekus vajadzētu reklamēt ārpus Latvijas, un vajadzētu būt arī atgriezeniskai saitei – uz šejieni būtu jāaicina ārzemju mākslinieki. Pagaidām, ja iedomājamies, ka brauc tāds mākslas ātrvilciens, tad Latvijā tam īsti nav, kur piestāt.

A: Tu esi pesimists.

B: Nē, esmu optimists – šeit ir gan interesanti jaunie mākslinieki, un gan jau ar laiku šeit uzbūvēs arī kādu laikmetīgās...

C: ...mākslas staciju.

B: ...mākslas muzeju.

A: Arī tagad Spīķeru galerijās ik pa brīdim "piestāj" kāds ārzemju mākslinieks, un var teikt, ka lielākā daļa no tiem, kuru darbi aplūkojami "Kim?" galerijā, ir redzējuši pasauli un var tai piedāvāt – ja lietojam ekonomiskus terminus –, piemēram, jaunus velosipēdus un klavieres.

B: Bet, ja mēs uztaisām vienu velosipēdu, tad pasaulei vajag kādus piecus tūkstošus...

C: Savulaik, lasot Fernāna Brodēla aprakstus par metropoles un provinces attiecībām pasaulē 15.–18. gadsimtā (starp citu, viņš piemin arī Rīgu), es mēģināju šo nošķīrumu pārformulēt laika terminos – piemēram, cik ātra vai lēna ir informācijas plūsma vienā vai otrā vietā, jo tas tad arī nosaka "metropoles laika" un "provinces laika" atšķirību. Tagad man šķiet, ka mēs varētu runāt arī par provinces un metropoles domāšanu un likt vārdam "domāšana" priekšā tikpat labi apzīmētāju "teorētiskā", kā – "mākslinieciskā". Domāšana tikai šķietami ir kaut kas pašpietiekams. Tomēr tās aktualitāti nevar radīt, ienesot to no ārpuses, – tā būtu tikai tāda mērkaķošanās pakaļ citiem. No otras puses – šodien vairs nav iespējams ģeniāls darbs, radīts atrautībā no pasaules ("Latvijas lauku klusumā..."), bet aktualitāte (tas būtu apzīmējuma "ģeniāls" vietā) pasaules mērogā ir atkarīga no salikta un sarežģīta nezināmā, kurā bez daudziem ārējiem faktoriem varbūt ir arī nejaušības moments. Svarīgi ir daudz domāt (mākslinieciskā domāšana atšķiras no teorētiskās – katrai ir vajadzīga sava prakse), bet domāšanai vajag noteiktu vidi, un kādam tā ir jārada un jāuztur, – tad būs arī tie pieci tūkstoši velosipēdu, kas palīdzētu trāpīt aktualitātes mērķī... mērķī, kas novietots tādā kā tumšā istabā un tāpēc nav tik viegli saskatāms...

Vārdi, ko teica C, kļuva arvien klusāki un nesakarīgāki. Es sadzirdēju un it kā pie sevis atkārtoju "pieci tūkstoši velosipēdu", "mērķis", "istaba"...

***

...līdz atkal atrados savā istabā, kurā valdīja krēsla, un sapratu, ka ir iestājies vakars. "Fejiskais" noskaņojums bija pagaisis, un es pacentos pierakstīt šo sarunu, kamēr tā nav pagaisusi no manas atmiņas. (Drošības dēļ citēšu Vladimiru Šinkarjovu, kurš analogā situācijā ir teicis: "Šie vārdi un notikumi ir izdomāti, un jebkura līdzība ar īstenību ir tīra nejaušība.")

Nākamajā rītā – tā bija brīvdiena – e-pastā saņēmu Ojāra sūtījumu, kura pielikumā bija jābūt materiāliem par viņa plānoto izstādi. Mēģināju failu atvērt, un mans datora ekrāns iekrāsojās vienmērīgi oranžā tonī. Sākumā domāju, ka tas ir kāds vīruss, pēc tam atcerējos, ka Ojāram visi mākslas darbi ir oranži. Sāku prātot par Snarka medību karti, "perfektu un absolūti baltu", vai 19. gadsimta franču dzejnieka Alfonsa Alē pilnīgi sarkano lapu, kurai viņš deva nosaukumu "Apoplektiskie kardināli, ievācot tomātu ražu pie Sarkanās jūras". Tad teicu sev: "Nē, tādi joki nav Ojāra gaumē, droši vien vainīgs mans dators." Prātā iesēdās jautājums: kāpēc mēs lietojam idiomu "pelēkais kardināls", ja drēbes viņiem, šķiet, ir sarkanas? (Atcerējos, kā Vasīlijs reiz bija jokojis, ka, viņaprāt, katoļu kardināliem ir spilgti oranži tērpi...)

Todien pārsteidzošā kārtā es visur – laiks bija nomācies un, kā jau tas raksturīgi novembrim, pelēks – ievēroju oranžo krāsu. Arī atgriežoties mājās no regulārās ikdienas pastaigas pulksten četros pēcpusdienā, man acīs iekrita meitene, kas brauca uz oranža velosipēda (lai gan šajā gadījumā uzmanību varbūt vairāk piesaistīja meitene, nevis velosipēds)...

 

Redaktora piezīmes

Sarunas neparastais nosaukums – kā var saprast no dialoga beigās esošās atsauces – ir parafrāze par Vladimira Šinkarjova kāda teksta nosaukumu. (Sk. Шинкарёв Владимир. Почему митьковская культура тем не менее пока не идет семимильными шагами. В кн.: Собственно литература. СПБ: Гранд, 2000, c. 248–250.) Šajā Šinkarjova rakstā atrodama dialogā citētā atruna, ka visi "vārdi un notikumi ir izdomāti". No Šinkarjova teksta aizgūts arī veids, kā ar burtiem "A", "B" un "C" apzīmēt sarunas dalībniekus. Turklāt ir zināms, ka Vasīlijs kādreiz bija pazīstams kā spožs Šinkarjova sarakstītā dialoga izpildītājs improvizētā teatrālā priekšnesumā. Savukārt tas apstāklis, ka Šinkarjovs savā dialogā parodē kādreiz mākslinieku grupas "Mitki" vidē populāro alkohola lietošanu, šeit publicējamās sarunas pierakstam (vai vismaz tās literārajai apstrādei), iespējams, piešķir ironisku nokrāsu.

…"Pņins" personāžs Aleksandrs Petrovičs… – domāts Vladimira Nabokova angļu valodā sarakstītā romāna "Pņins" (Pnin, 1957) personāžs. Citāts, iespējams, ņemts no nesen iznākušā romāna tulkojuma krievu valodā. (Sk. Владимир Набоков. Пнин. Перевод с английского Геннадий Барабтарло при участии Вери Набокови. Азвука-класика, 2008, c. 177–178.)

…ko Luīss Kerols sauca par "fejisku"… – Sk. Carroll Lewis. Sylvie and Bruno. The Penguin Complete Lewis Carrol with an Introduction by Alexander Woollcott and the Illustrations by John Tenniel. Penguin Books, 1983, p. 354.

…skaista un "glābtu pasauli"…  – Iespējams, domāta atsauce uz Fjodora Dostojevska romānā "Idiots" izteikto domu – 3. daļas 5. nodaļas sākumā Ipolīts Terentjevs apgalvo, ka kņazs Miškins esot teicis, ka pasauli glābs skaistums. (Sk. Достоевский Ф. М. Идиот. в кн.: Достоевский Ф. М. Полное собрание сочинений в тридцати томах T. 8 Ленинград: Наука, 1973, c. 317)

Kādā nepublicētā sarunā Vasīlijs Voronovs ir stāstījis, kā skolas laikā krievu literatūras stundās viņš vienkārši sēdējis un lasījis klasiķus, tikai dažkārt pieslēdzoties stundā notiekošajam. Skolotāja vēlāk esot atzinusi, ka Vasīlijs krievu literatūru zinājis labāk par viņu.

…Hēgeļa loģikā… – Varētu būt domāta gan tā sauktā "Lielā loģika" jeb "Loģikas zinātne" (Wissenschaft der Logik, 1821–1816), gan Hēgeļa sistēma kopumā.

…veidot dižas teorijas par mākslu un neko daudz nezināt par konkrētiem darbiem… – Šī frāze diezgan tieši atkārto Teodora Adorno domu, ka Hēgelis un Kants bija pēdējie, kas spēja radīt dižu estētiku, neko nesaprotot mākslā. (Sk. Адорно, Теодор B. Эстетическая теория. Москва: Республика, 2001, c. 473)

…tam profesoram Čehova lugā… – Domāta Čehova luga "Tēvocis Vaņa" (sk. Чехов П. А. Дядя Вaня. B кн.: Чехов П. А. Избранные сочинения в двух moмax T. 2 Москва: Художественная литература, 1986, c. 532)

…Boiss,kad viņu uzaicināja uz Ameriku, dzīvoja vienā telpā ar koijotu… – domāta Jozefa Boisa (Joseph Beuys) performance "Man patīk Amerika, un Amerikai patīku es" (I like America and America likes me, 1974)

…jaunais formālisms? – Sarunā ar Vasīliju Voronovu, kas publicēta žurnālā "Studija", Jānis Taurens atsaucas uz kādu citu sarunu ar amerikāņu literatūrzinātnieci Keitu Māršalu (Kate Marshall). Tā risinājusies starptautiskās konferences Textures (Rīga, 15.06.–19.06.2010.) laikā, un tajā minēta formālisma atdzimšana ASV literatūrzinātnē. (Sk. Taurens, Jānis. "Vai 20. gadsimts ir beidzies?" "Studija", Nr. 73, 2010, augusts–septembris, 57. lpp.)

…jaunus velosipēdus un klavieres… – "vēlreiz izgudrot divriteni", protams, ir valodas idioma, bet vārds "klavieres", iespējams, domāts kā norāde uz "Kim?" galerijā notikušo Armanda Zelča izstādi "Bēgšanas mēģinājums" (13.06.–19.07.2009.)  un darbu "Do" (2009), kas tajā bija aplūkojams.

…lasot Fernāna Brodēla aprakstus (..), es mēģināju šo nošķīrumu pārformulēt laika terminos… – Atsauces uz Fernāna Brodēla (Fernand Braudel) darbu "Materiālā civilizācija, ekonomika un kapitālisms, XV–XVIII gadsimts" (Civilisation matérielle, économie et capitalisme, XV–XVIII siécle, 1967–1979) un tajā atrodamo laika izpratni var atrast Jāņa Taurena rakstā "Rīgas valoda". (Sk. Taurens, Jānis. "Rīgas valoda". Grām.: "Rīgas astoņdesmitgades burvju flauta". Sast. un galv. red. Helēna Demakova. Rīga: Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2001, 49. lpp.)

…par Snarka medību karti… – atsauce uz šo Lūisa Kerola pazīstamajā nonsensa dzejojumā minēto karti reiz jau izmantota Volfganga Velša rakstu tulkojuma pēcvārdā (Sk. Taurens, Jānis. "Estētikas karalienes jaunais tērps". Grām.: Velšs Volfgangs. "Estētikas robežceļi". No vācu valodas tulk. Raivis Bičevskis. Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2005, 318.–319. lpp)

…franču dzejnieks Alfons Alē… – franču dzejnieka un žurnālista Alfonsa Alē (Alphonse Allais) 19. gadsimta beigās tapušos "zīmējumus", ko veidoja tikai vienkrāsains laukums (sarkans, balts vai melns), kā minimālisma stila stingrās vienkāršības priekštečus savā 20. gadsimta mākslas vārdnīcā min Īans Čilverss. (Sk. Chilvers, Ian. A Dictionary of Twentieth-Century Art. Oxford University Press, 1998, p. 395.)

Jānis Taurens

Jānis Taurens ir studējis arhitektūru un filozofiju, raksta par mākslu, tulkojis Vitgenšteinu un draudzējas ar Vasīliju Voronovu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!