Džoačino Tomā "Mazie patrioti", 1862
 
Sabiedrība
02.08.2018

Kāpēc grūti būt pacifistam Latvijā

Komentē
1
Saglabā

Pagājušā gada augustā Latvijā, Peļčos, norisinājās kārtējā Baltijas Antropoloģijas vasaras skola. Skolas tēma bija "Miera dizains: Antropoloģijas perspektīvas". Galvenā uzaicinātā zvaigzne bija Alabamas Universitātes antropoloģijas profesors Duglass P. Fraiss ar lekciju "Paradigmas izmaiņas 21. gadsimtā: pāreja no kara sistēmas pie miera sistēmām". Latvijai, manuprāt, vasaras skola ar tādu tematu ir unikāls notikums. Cilvēki sanāk kopā, brauc pie mums no dažādām valstīm, lai runātu par mieru, domātu par mieru un saprastu mieru. Mums Latvijā, dzīvojot bez kara, īpašas intereses par mieru nav. Liekas, miers ir kaut kas dabisks, vienmēr esošs, varbūt no latviskās dzīvesziņas izrietošs. Apkārt kaut kas notiek, konflikti, uzbrukumi, militāro spēku koncentrācija, bet tas notiek kaut kur tālu. Liekas, pat Ukraina ir zemeslodes otrajā pusē. Ne katrs saprot, kā notiekošais tālu vai tuvu ietekmē mūsu valsti, sabiedrību un katru no mums. Ne katrs pat Sīrijas bēgļus var saredzēt kā kara sekas. Vasaras skolas uzdevums bija kaut ko saprast par mieru un karu, saprast, lai kaut ko sniegtu sabiedrībai. [1] Pārsvarā skolas dalībnieki bija cilvēki, kas tādā vai citā veidā ir saistīti ar antropoloģiju. Esošie vai bijušie antropoloģijas studenti un pētnieki. Viņiem, manuprāt, galvenais vārds skolas nosaukumā bija "antropoloģija". Man bija citādāk. Man būtu vienalga, vai skolu veido filozofi vai politologi, man atslēgas vārds bija "Miers". Miers var tikt saprasts kā kara neesamības stāvoklis. Piemēram: "Miers – tā ir situācija vai sistēma, kas veicina dzīvību. Tas ļauj saprast, ka pēc būtības miers var būt arī kara apstākļos, jo arī šajos apstākļos ir situācijas, kurās cilvēki veicina savstarpējo sapratni." Un es biju šajā vasaras skolā ne kā filozofs, ne kā pasniedzējs vai bijušais policists. Es biju tur kā kvēkeris. Cilvēks, kurš mēģina apzināties savu izpratni par mieru. Kvēkeri vai draugi vēsturiski bija tie, kas dažādos veidos uzstājās pret karu, kara darbību, militāro dienestu, sagatavošanos karam, ieroču ražošanu un tirdzniecību, pret kodolieročiem un kodolizmēģinājumiem. Arī šodien viņi iestājas pret karu vai ieroču tirdzniecību un tiek arestēti, bet vairāki panāca iespēju neapmaksāt no saviem nodokļiem militāros izdevumus. Kvēkeri vienmēr bija un ir pret visiem kariem. Pirmā pasaules kara laikā daudziem no viņiem nācās izvelēties starp savu pārliecību un cietumu, lai neņemtu daļu citu cilvēku slepkavošanā. Citi, dalot kara smagumu, strādāja frontē par sanitāriem, atsakoties turēt rokās ieročus. Pēc kara dažādos veidos viņi palīdzēja tiem, kas cieta no kara.

Šķiet, karot neviens negrib, bet vai par mieru arī vajag cīnīties? Ir dīvaini cīnīties par mieru, dīvaini un grūti. Pacifisms vispār ir grūti sagremojams. Pacifistus sauc par nodevējiem, gļēvuļiem, viņiem mēģina iestāstīt, ka kari risina problēmas. Iestāties pret karu vienmēr bijis dīvains ceļš. Pacifisma vēsture ir bijusi drosmīgu un drošsirdīgu cilvēku vēsture. Patiešām, atteikšanās no vēlmes slepkavot citus dažreiz no malas izskatījās kā psihiska slimība. Par atteikšanos slepkavot citus varēji zaudēt savu dzīvi, brīvību, sagraut reputāciju, kļūt par sabiedrības nosodījuma objektu. Pirmā pasaules kara laikā, kad karš bija lielas gaļas mašīnas roktura griešana, arī uzskatīja, ka cilvēki, kas negrib slepkavot citus cilvēkus, ir savas tautas nodevēji. Anglijā viņi bija Anglijas nodevēji, un viņus apvainoja par to, ka viņi spēlē Vācijas labā, bet Vācijā bija tas pats, tikai viņi bija Vācijas nodevēji un spēlēja Lielbritānijas labā. Tādēļ tautas nodevējā statusam pacifisti vienmēr ir gatavi. Vieni pacifisti bija nacistu nodevēji, citi komunistu, vēl citi imperiālistu nodevēji. Bet varbūt vienkārši viņi bija kara nodevēji. Varbūt karš ir nododams?

Pacifisms un padomju laiku mantojums

Mūsu postpadomju zemēs ir savas problēmas un pretenzijas, kuras tiek izteiktas tiem, kas uzskata: karš nav risinājums. Viena no tām ir padomju pagātnes iespaids uz miera un pacifisma kustību un mūsu izpratni par tiem.

Padomju Savienība sevi pozicionēja kā valsti, kas iestājas par mieru un kas ir gatava cīnīties par mieru līdz pēdējam cilvēkam. PSRS pastāvēja daudzas organizācijas, kas iestājās par mieru valsts iekšienē, kā arī daudzas organizācijas ārpus padomju robežām, kuras no PSRS puses tika atbalstītas arī finansiāli. Pirmajā septembrī skolās tika novadītas "Miera" stundas, skolēni rakstīja uz tāfeles "Миру мир!", kas krieviski nozīmēja "Pasaulei mieru!" [2]. Šis lozungs tika plaši izmantots arī publiskajā telpā: uz transparentiem, bilbordiem un maziem karodziņiem. Pirmā maija svētki arī bija sasaistīti ar mieru, pamatlozungs bija "Miers. Darbs. Maijs". Atceros, ka krievu valodas grāmatā bija bilde, kur trīs puiši kādas demonstrācijas laikā rakstīja uz sienas vārdu PAIX. Padomju Savienībā Nobela miera prēmijas vietā bija Starptautiskā Ļeņina miera prēmija. Par atbruņošanas un kodolieroču izplatīšanas ierobežošanu, kā arī daudzām PSRS miera iniciatīvām rakstīja avīzēs un žurnālos. Bet televīzijā un radio varēja dzirdēt gan jautru dziesmu par to, ka "Saulainai pasaulei – jā, jā, jā, bet kodolsprādzienam – nē, nē, nē!", gan nopietnāku un daudz skumjāku dziesmu par to, vai krievi grib karu, kurā aicināja uzdot šo jautājumu klusumam un tiem, kas no kara neatgriezās.

Bet patiesībā šai mieru mīlošajai Padomju Savienībai bija vislielākā armija pasaulē, kas atradās arī aiz PSRS robežām. [3] Dienests bruņotajos spēkos bija obligāts, augstskolās eksistēja militārās katedras, skolas pēdējās klasēs bija priekšmets "Militāras sagatavotībās pamati", kuru pasniedza atvaļināti virsnieki formā ("voenruki"). Eksistēja vesela apvienība, kuras ietvaros jaunieši varēja iegūt automašīnas vadītāja tiesības, nodarboties ar sportu, lēkt ar izpletni, iemācīties šaut un dažādos citos veidos gatavoties dienestam padomju armijā. Šīs organizācijas nosaukums bija Brīvprātīgā armijas, aviācijas un flotes veicināšanas biedrība. Svētdienās centrālajā televīzijā varēja noskatīties raidījumu "Kalpoju Padomju Savienībai!" [4], kurā tika stāstīts par padomju armijas karavīru dienesta gaitām.

PSRS bija arī vislielākais kodolieroču arsenāls. Padomju Savienība ražoja neiedomājamu skaitu ieroču, kurus sūtīja, nodeva un pārdeva neskaitāmiem pasaules režīmiem. Tie savukārt izmantoja šos ieročus gan karam vienam ar otru, gan karam ar savām tautām. Krievu militārie speciālisti un instruktori bija plaši pārstāvēti visdažādākajās valstīs, apmācot vietējās armijas, bruņotos formējumus, apkalpojot tehniku un piedaloties militārajā darbībā. "Kalašņikova" automāts kļuva par revolūciju un terorisma simbolu un dažu valsts ģerboņa sastāvdaļu. Padomju Savienības karaspēks uzturējās arī Afganistānā, kur piedalījās plašās militārās darbībās desmit gadu garumā. PSRS nepastāvēja nekādas iespējās nedienēt bruņotajos spēkos. Tie nedaudzi sektanti un pacifisti, kas atteicās ņemt rokās ieročus, tika iesēdināti cietumā vai psihiatriskajā slimnīcā.

Tātad, neskatoties uz oficiālajiem mītiņiem, kuros ļaudis uzstājās pret karu un nosodīja kārtējos kodolieroču izmēģinājumus, Padomju Savienība bija militarizēta, kareivīga valsts, kas apdraudēja mieru. Šī bija liekulība, kad vienā rokā tev ir karodziņš ar uzrakstu "Peace! Pax!Miers!", bet otrā rokā pistole, kuru tu esi gatavs laist lietā, lai izsistu smadzenes no ienaidnieka galvas.

Vai pacifisti ir tautas nodevēji?

Mūsdienu Latvijā mēs dzīvojam militarizācijas apstākļos, mēģinām palielināt militāros spēkus, parādās runas par obligātā dienesta atjaunošanu, Latvija bruņojas, skolās grasās ieviest militāro mācību. Mūsu valstī ir ieradušies sabiedrotie, un mēs ceram, ka Latvijai neuzbruks, jo iespējamais ienaidnieks nevēlēsies iesaistīties konfliktā ar tiem. Soli pa solim tiek palielināts militārais budžets, lai sasniegtu 2% un vairāk, kas NATO valstīm pienākas. Un, ja par citiem tēriņiem kaut kādas diskusijas pastāv, tad aizsardzības budžets ir svētā govs. Diskusijas varbūt ir iespējamas tikai par to, kurš tad ir lielākais patriots un kurš gatavs vairāk tērēt aizsardzībai. Ikviens, kam nepatīk vai liekas nepareiza Latvijas militarizācija, automātiski kļūst par valsts nodevēju, citu valstu interešu sludinātāju, vienkārši muļķi. Vienīgais, ko vajag atcerēties: neattīstot sociālo sfēru, neuzlabojot medicīnisko aprūpi, nedomājot par iekšējo drošību, par ģimenēm, bērniem, par kultūru, var nonākt pie tā, ka nebūs, ko aizstāvēt. Olas čaula ir domāta, lai pasargātu putnēnu, kas atrodas tajā, kas vēlāk, izplešot spārnus, dosies lidojumā. Pašai par sevi olas čaulai jēgas nav, pat ja tajā ir kalcijs.

Mūsu valstī izpratne par patriotismu ir dīvaina, jo, manuprāt, patriotismam ir krāsa. Latvijas patriotisms ir kamuflāžas patriotisms. Esi kamuflāžā – esi patriots, neesi kamuflažā – neesi patriots. Valstij vajag pēc iespējas vairāk bruņoties – patriots, nevajag bruņoties – nodevējs. Ceru, ka pienāks laiks, kad patriotismam parādīsies arī kādas citas krāsas, ne tikai kamuflāžas.

Vai pacifisms ir bezjēdzīgs?

Bieži vien ir vērojama vispārēja neizpratne par pacifismu. Pacifistus aicina risināt problēmas, kuras radīja nevis viņi, bet gan kāds cits. Jo kopumā karš jau pats par sevi ir politikas turpinājums, sliktas politikas turpinājums. Es nerunāju par gadījumiem, kad valsts karo, lai būtu noiets ieročiem un munīcijai vai lai mazinātu tautas pārpalikumus. Tā bija vienmēr, kāds kļūst no kara bagātāks. Bet tauta priecājas, jo karā nomira nevis visi mūsējie, bet gan tikai daži. Ja karā tie sliktākie nomira lielākā skaitā nekā mūsējie, mēs uzvarējām. Ja tie sliktākie nogalināja vairāk mūsējo, tad, iespējams, mēs zaudējām, bet varbūt uzvarējām, tikai ar lielākiem zaudējumiem. Karš, "risinot" vienas problēmas, rada citas.

Pacifisms ir terapija, dispanserizācija. Pacifisms nav "ķirurģija". Nevajag novest slimību līdz gangrēnai un tad aicināt pacifistus atrisināt problēmu. Šajā gadījumā vajadzēs ķirurgu, un ķirurgs atrisinās problēmas, nogriežot kāju. Bet karš griež ne tikai kājas, tas griež arī galvas. Irākā un Afganistānā daudz galvu nogrieza, bet līdz mieram tā arī netika.

Pacifisms un tiekšanās pie miera nav idiotu ideālistu uzskati. Tā ir pārliecība: karš nenes risinājumus, jo kara piedāvātie risinājumi ir īslaicīgi. Karš ārstē tikai simptomus. Un, dzīvojot reālajā pasaulē, es saredzu šādus pacifisma uzdevumus:

1. Veikt darbības aktuālo karu un militāro konfliktu pārtraukšanai. Ir tāda paruna, ka sliktais miers ir labāks nekā labais karš. Tad neaiziet bojā cilvēki, tad dažreiz var atgriezties bēgļi, tad var nodrošināt palīdzību.

2. Izstrādāt un izmantot visus likumīgos instrumentus karu un karadarbības ierobežošanai.

3. Mazināt karā vardarbību, brutalitāti.

4. Nepieļaut civiliedzīvotāju ciešanas, personu mocīšanu.

5. Ierobežot un aizliegt ieročus un tādus kara instrumentus, kuri ir barbariski un kuru pielietošana ved pie lieliem upuriem un ciešanām.

6. Rādīt karu tieši tādu, kāds tas ir: riebīgs un netīrs.

7. Attīstīt un izmantot nevardarbīgas pretošanās metodes.

8. Saprast modernā kara būtību, lai meklētu jaunus risinājumus.

Citiem vārdiem, apzināties, ka ceļš sākas no pirmā soļa.

Man liekas, daudz kas no šī saraksta tiek darīts un to nedara tikai pacifisti, to dara daudzi vienkāršie cilvēki, daudzas organizācijas un valstis. Bet citas lietas no šī saraksta netiek darītas.

Kas noved sabiedrības un valstis pie kariem? Tas neesmu es vai tu, cilvēkiem negribas karot, bet bieži viņi ir spiesti to darīt. Jo kaut kas netika apturēts ātrāk, jo kādam ir izdevīgi. Kara cēloņu ir daudz, un bēda tajai valstij, kurā karot grib tauta. Vēlme karot ir pirmā liesma, kas sadedzinās tautu. Karš vairāk līdzinās bērēm nekā kāzām. Kāzas notiek, un tās ir jaunas dzīves, draudzības un mīlestības simbols. Bēres ir gala, beigu simbols. Karš ir pienākums, tāds pats kā beru apmeklēšana. Bet, ja parastās bērēs uzreiz ir zināms, kurš paliks kapā, kurš aizies projām, tad karā tas noskaidrojas tikai beigās. Kara cēloņi ir: elites intereses, starptautisko līgumu un noteikumu ignorēšana, divkāršie standarti, nacionālisms un ksenofobija, sabiedrības militarizācija un citas lietas. Un patiešām mēs varam iedomāties karu ar vienu kaimiņu, bet mums nākas grūti iedomāties, ka Latvija varētu risināt problēmas, karojot ar Lietuvu, vai ka mums vajadzētu būt uzmanīgiem, jo Zviedrija sagribēs okupēt Latviju. Ja tev ir draugi, tas nozīmē, ka viņi ir tie, ar kuriem tu nekarosi. Galvenais, lai tie būtu patiesi draugi.

[1] Baltijas Antropologu vasaras skolas mērķis ir izvērtēt dažādu kultūru pieredzes, meklējot veidus, kā mierpilni un pragmatiski sadzīvot ar šiem jaunajiem apstākļiem. Pasākuma dalībnieki iztirzās, kādi ir resursi un iespējamie scenāriji miera veidošanai, pievēršoties jautājumam par to, kādu fizisko un sociālo vidi jāveido, kādas institucionālās inovācijas nepieciešamas, lai panāktu mierpilnu un uz sadarbību vērstu sabiedrību.

[2] Krievu valodā šis lozungs skan iespaidīgāk, jo vārdi "pasaule" un "miers" krieviski tiek apzīmēti ar vienu un to pašu vārdu мир. Līdz revolūcijai un izmaiņām valodā vārdu pasaule rakstīja "мiр".

[3] Vācijas demokrātiskajā republikā, Čehoslovākijā, Ungārijā, Polijā.

[4] "Служу Советскому Союзу".

Iļja Marija Boļšakovs

Iļja Marija Boļšakovs 2003. gadā pabeidzis LU Filozofijas maģistrantūru, vairākus gadus pasniedzis Baltijas Starptautiskajā akadēmijā, interesējas par dzimumu līdztiesību un vardarbības pret sievietēm...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!