Kāpēc es rakstu

Kopš agras bērnības, varbūt jau no piecu sešu gadu vecuma, es zināju, ka, izaudzis liels, būšu rakstnieks. Apmēram starp septiņpadsmito un divdesmit ceturto mūža gadu es mēģināju tikt vaļā no šis iedomas, taču visus mēģinājumus pavadīja apziņa, ka es varmācīgi apspiežu savu īsto dabu un ka agri vai vēlu man nāksies likties mierā un ķerties pie grāmatu rakstīšanas.

Es biju vidējais no trim bērniem ģimenē, bet gan no vecākā, gan jaunākā mani šķīra pieci gadi, un, pirms biju sasniedzis astoņu gadu vecumu, es tikpat kā neredzēju savu tēvu. Šī un citu iemeslu dēļ es biju visai vientuļš, drīz kļuvu par netīkamu savādnieku un tāpēc skolas gados neizpelnījos nekādas lielās simpātijas. Man piemita vientuļa bērna paradums sadomāt visādus stāstus un risināt sarunas ar iedomātām personām, un, manuprāt, mani literārie centieni jau no sākta gala saaudās ar izjūtu, ka tieku atstumts un pārāk zemu vērtēts. Es zināju, ka protu valdīt pār vārdiem un spēju raudzīties acīs nepatīkamiem faktiem, un jutu, ka tas manī rada noslēgtu pasauli, kurā varēju atgūties no nemitīgajām neveiksmēm ikdienas dzīvē. Tomēr nopietno — t.i., nopietni domāto — sacerējumu apjoms, kas tapa manā bērnībā un pusaudža gados, nesasniedza ne pusduci lappušu. Pirmo dzejoli es sacerēju četru vai piecu gadu vecumā, māte to pierakstīja, man diktējot. Neatceros neko vairāk kā vien to, ka dzejolis bija par tīģeri un tīģerim bija «zobi kā krēsli» — itin laba frāze, tomēr man tā vien šķiet, ka tas būs bijis plaģiāts pēc Bleika «Tīģeri, tīģeri». Vienpadsmit gadu vecumā, kad sākās 1. pasaules karš, es uzbakstīju patriotisku dzejoli, ko nodrukāja vietējā avīzē — tāpat kā otru, divus gadus vēlāk, veltītu Kičenera nāvei. Kļuvis mazliet vecāks, es laiku pa laikam sacerēju sliktus un parasti nepabeigtus «dabas dzejoļus» georgiešu stilā. Pāris reižu es pat lūkoju uzrakstīt stāstiņu, kas beidzās ar baisu neveiksmi. Tie tad nu arī bija visi tā saucamie nopietnie darbi, ko es to gadu laikā tiešām uzliku uz papīra.

Tomēr savā ziņā es tolaik no tiesas iesaistījos literārā darbībā. Pirmkārt, pastāvēja pasūtījuma darbi, kurus es sacerēju ātri, viegli un bez īpašas patikas. Pabeidzis skolas darbus, rakstīju vers d'occasion, pa pusei humoristiskus pantiņus, kurus spēju «cept» tādā ātrumā, kas man tagad liekas pārsteidzošs; četrpadsmit gadu vecumā apmēram nedēļas laikā es sacerēju veselu lugu dzejā, atdarinādams Aristofānu, — turklāt palīdzēju izdot skolēnu žurnālus: gan iespiestā veidā, gan rokrakstā, šie žurnālīši bija visnožēlojamākās burleskas, kādas vien iedomājamas, un pie tiem es nopūlējos daudz mazāk, nekā tagad noņemos ar pašu mazvērtīgāko žurnālistiku. Taču, reizē ar visu to, gadus piecpadsmit vai pat vairāk, es veicu gluži citādus literāros vingrinājumus — sacerēju garumgaru «stāstu» par sevi pašu, savdabīgu dienasgrāmatu, kura pastāvēja vienīgi domās. Manuprāt, šāds paradums piemīt tikpat kā visiem bērniem un pusaudžiem. Agrā zēnībā es mēdzu iztēloties, ka esmu, teiksim, Robins Huds, un iedomājos sevi par satraucošu piedzīvojumu varoni, taču mans «stāsts» visai drīz zaudēja klaji narcisisko raksturu un aizvien vairāk pārvērtās par vienkāršu darītā un redzētā aprakstu. Tas, kas ik pa brīdim risinājās manā galvā, izklausījās apmēram šādi: «Viņš atvēra durvis un iegāja istabā. Zeltains saulesstars, izspraucies caur muslina aizkariem, slīpi apmirdzēja galdu, uz kura līdzās tintnīcai stāvēja puspavērta sērkociņu kārbiņa. Turēdams labo roku kabatā, viņš devās pie loga. Lejā, uz ielas, lāsumains kaķis trenkāja sakaltušu lapu» utt., utt. Šis paradums mani nepameta līdz gadu divdesmit piecu vecumam — tieši tajā laikā, kad es ar literatūru nenodarbojos. Lai gan man nācās meklēt — un es arī meklēju — piemērotākos vārdus, šķita, ka šie aprakstu mēģinājumi rodas gandrīz vai pret manu gribu, kāda arēja spēka ietekmē. «Stāsts», manuprāt, būs atspoguļojis to dažādo rakstnieku stilus, kurus es apbrīnoju dažādos laikposmos, tomēr, cik atceros, tas aizvien bija un palika tāds pats — sīkumains apraksts.

Ap gadiem sešpadsmit es pēkšņi atklāju, kādu prieku sagādā vārdi paši par sevi, t. i., skaņas un vārdu asociācijas. Rindiņas no «Zaudētās paradīzes»:

So hee with difficulty and labour hard
Moved on: with difficulty and labour hee

man tagad vairs nešķiet tik bezgala brīnišķīgas; toreiz tās uzdzina sajūsmas šermuļus, un «hee» rakstība «he» vietā darīja patiku vēl lielāku. Runājot par tieksmi aprakstīt, — par to es jau zināju visu. Tātad ir skaidrs, kāda veida grāmatas es gribēju rakstīt, ja vien par mani tolaik varēja teikt, ka es vispār gribu rakstīt. Es gribēju sacerēt milzīgus naturālistiskus romānus ar nelaimīgām beigām, pilnus ar detalizētiem aprakstiem un aizraujošiem salīdzinājumiem, kā arī ar epizodēm spožā stilā, kur vārdi pa daļai tiktu lietoti vienīgi sava skanējuma dēļ. Un, patiešām, mans pirmais pabeigtais romāns «Dienas Birmā» (Burmese Days), kuru uzrakstīju trīsdesmit gadu vecumā, bet iecerējis biju daudz agrāk, ir gandrīz tieši tāda grāmata. Visu šo «fona informāciju» es sniedzu tāpēc, ka domāju — nav iespējams spriest par rakstnieka motīviem, neko nezinot par viņa sākotnējo attīstību. Rakstnieka darbu tēmas nosaka laiks, kurā viņš dzīvo — tā tas notiek vismaz šādos juceklīgos, revolucionāros laikos kā mūsējie —, taču, pirms vispār sācis rakstīt, viņš jau ir ieguvis zināmu emocionālu nostāju, no kuras pilnībā vairs neatbrīvosies nekad. Bez šaubām, rakstnieka pienākums ir turēt grožos savu temperamentu un vairīties no aizkavēšanās tādā attīstības posmā, kad vēl nav sasniegts radošais briedums, vai arī no ieilguša savāda noskaņojuma; bet, ja viņš galīgi atbrīvosies no agrīnajām ietekmēm, tad būs nogalinājis pašu tieksmi rakstīt. Ja neņem vērā nepieciešamību pelnīt maizi, tad, manuprāt, pastāv četri rakstīšanas — vismaz prozas rakstīšanas — pamatmotīvi. Dažādās pakāpēs tie piemīt ikvienam rakstniekam, un to proporcijas katrā rakstniekā laiku pa laikam mainīsies — atbilstoši videi, kādā viņš dzīvo. Šie motīvi ir:

1) Tīrais egoisms. Vēlēšanās likties gudram, lai par tevi runātu, lai tevi atcerētos pēc nāves, vēlēšanās atspēlēties pieaugušajiem, kuri tevi strostējuši bērnībā, utt., utt. Izlikšanās, ka tas nebūtu motīvs, turklāt spēcīgs motīvs, ir tīrā blēdība. Šī īpašība piemīt ne vien rakstniekiem, bet arī zinātniekiem, māksliniekiem, politiķiem, juristiem, karavīriem, veiksmīgiem biznesmeņiem — vārdu sakot, visam cilvēces «krējumam». Pa lielākai daļai ļaudis nav izteikti egoisti. Apmēram pēc trīsdesmit gadu vecuma viņi zaudē individuālo godkāri — tik tiešām, daudzos gadījumos gandrīz vai zaudē arī apziņu, ka vispār ir indivīdi —, un dzīvo galvenokārt citu labad, vai arī — viņus gluži vienkārši aprok pārvarīgs darbs. Taču pastāv arī mazākums — apdāvināti stūrgalvīgi cilvēki, kuri apņēmušies nodzīvot līdz galam paši savu dzīvi, un pie šīs kategorijas pieder arī rakstnieki. Es teiktu, ka nopietni rakstnieki visā visumā ir godkārīgāki un egocentriskāki par žurnālistiem, toties mazāk interesējas par naudu.

2) Estētiskais entuziasms. Skaistuma uztvērums arējā pasaulē vai, otrējādi, vārdos un to veiksmīgā sakārtojumā. Prieks par vienas skaņas iedarbību uz citu, par labas prozas tvirtumu vai laba stāsta ritmu. Vēlēšanās dalīties pārdzīvojumā, kurš šķiet vērtīgs un saglabājams. Vairumam rakstnieku estētiskais motīvs piemīt ļoti mazā mērā, taču pat pamfletistam vai mācību grāmatu autoram būs savi iemīļoti vārdi un frāzes, kas viņam patīk nebūt ne utilitāru iemeslu dēļ; vai arī viņam būs īpašas jūtas pret tipogrāfisko salikumu, lapas balto malu platumu utt. Jebkura grāmata, kas pārsniedz dzelzceļa izziņu krājuma līmeni, nav pilnīgi brīva no estētiskiem apsvērumiem.

3) Vēsturisks impulss. Vēlēšanās saskatīt lietas, kādas tās ir, noskaidrot patiesos faktus un krāt tos nākamo paaudžu vajadzībām.

4) Politisks mērķis — vārdu «politisks» lietojot iespējami plašākajā nozīmē. Vēlēšanās ievirzīt pasauli noteiktās sliedēs, mainīt citu cilvēku priekšstatu par sabiedriskās iekārtas veidu, pēc kura tiem būtu jātiecas. Arī no politiskas sliecības neviena grāmata nav īsti brīva. Uzskats, ka mākslai nedrīkstētu būt nekādas daļas gar politiku, pats par sevi jau ir politisks viedoklis.

Ir acīm redzams, kā šiem daudzveidīgajiem impulsiem jākaro citam pret citu un kā tiem jāpāriet no cilvēka uz cilvēku un no laikmeta uz laikmetu. Pēc savas dabas — pieņemot, ka «daba» ir iekšējais stāvoklis, sasniedzot personības briedumu — , es esmu cilvēks, kurā pirmie trīs motīvi gūst pārsvaru pār ceturto. Mierīgos laikos es droši vien būtu rakstījis krāšņa stila vai arī tīri aprakstošas grāmatas un varbūt paliktu gandrīz vai bez savu politisko noslieču apjausmas. Taču patiesībā es esmu bijis spiests kļūt par kaut ko līdzīgu pamfletistam. Sākumā piecus gadus darbojos nepiemērotā profesijā (Indijas impērijas policijā Birmā) un pēc tam cietu no trūkuma un no sajūtas, ka esmu galīgs neveiksminieks. Tas nostiprināja manu dabisko naidu pret varu un lika pirmo reizi pilnībā apzināties strādnieku šķiras eksistenci; darbs Birmā bija devis man zināmu imperiālisma būtības izpratni; tomēr ar šo pieredzi nepietika, lai es iegūtu skaidru politisku orientāciju. Tad nāca Hitlers, Spānijas pilsoņu karš utt. 1935. gada nogalē man vēl aizvien nebija izdevies nonākt pie stingras pārliecības. Atceros mazu dzejolīti, ko tolaik sarakstīju, pauzdams savu dilemmu:

Es priecīgs vikārs varēju būt
Pirms divisimti gadiem,
Kurš rāmi par mūžību sprediķo
Un raugās uz zaļoksniem stādiem.

Bet ļaunos laikos es dzimis, ak vai!
Un nav man šīs miera ostas,
Klāj augšlūpu sari, bet garīdzniekiem -
Tiem sejas ir gludi postas.

Taču vēlāk laiks bija gluži jauks.
Jo daudz jau mēs neprasījām —
Savas bažīgās domas iežūžot
Dabas klēpī likuši bijām.

Bez rūpēm, savā nodabā vien
Mēs varējām nodoties priekiem.
Pat žubīte ābeles zariņā
Lika nodrebēt ienaidniekiem.

Bet meiteņu krūtis un āboli,
Un ēnainā strautā zivis,
Un zirgi, un zosis rītausmā —
Tas viss par sapni ir kļuvis.

Tagad sapņot ir aizliegts mums,
Dziļi jāpaslēpj prieki jaukie.
Nu zirgi no spoža tērauda
Un tajos sēž vīreļi tauki.

Un ko gan es varu padarīt —
Es einuhs, kuram trūkst harēms.
Starp komisāru un priesteri
Es eju kā Jūdžins Arams.

Un komisārs zīlē man nākotni,
Kamēr radio gaudo,
Bet priesteris apsolījis man
Pašu jaunāko auto.

Marmorzālē sapnī es mājoju,
Nav tiesa — pamodies redzēju.
Es neesmu radīts šim laikmetam.
Un Smits? Un Džonss? Un tu?

Spānijas karam un citiem 1936./37. gada notikumiem bija izšķiroša loma, un no tā laika es biju skaidrībā par sevi. Katra rindiņa manos nopietnajos darbos, kas tapuši kopš 1936. gada, ir tieši vai netieši vērsta pret totalitārismu un atbalsta demokrātisku sociālismu — tādu, kādu es to saprotu. Doma, ka tādā laikposmā kā mūsējais varētu izvairīties no rakstīšanas par šādām tēmām, man liekas absurda. Par tām — dažādā aizsegā — raksta ikviens. Jautājums vienīgi, kurā pusē autors nostājas un kādu pieeju izmanto. Un, jo skaidrāk rakstnieks apzinās savu politisko tendenci, jo viņam lielāka iespēja darboties politiski, reizē neupurējot savu estētisko un intelektuālo integritāti.

Pēdējos desmit gados es vairāk par visu esmu gribējis padarīt politiskos sacerējumus par mākslu. Mans atbalsta punkts aizvien ir dedzīgas piekrišanas vai nolieguma jūtas, netaisnības apziņa. Apsēdies, lai rakstītu grāmatu, es nesaku sev: «Es radīšu mākslas darbu.» Rakstu tāpēc, ka gribu atmaskot kādus melus vai vērst uzmanību uz kādu faktu, un manas vispirmās rūpes ir — iegūt auditoriju. Taču es nespētu sarakstīt nevienu grāmatu un pat ne garāku žurnāla rakstu, ja tas nedotu arī estētisku pārdzīvojumu. Katrs, kam būtu interese pētīt manus darbus, redzēs, ka pat tad, ja kāds no tiem ir tīrā propaganda, tajā tomēr atrodams daudz kā tāda, kas, pēc profesionāla politiķa domām, neattiecas uz lietu. Es nespēju un negribu pilnīgi atteikties no tā pasaules redzējuma, kādu ieguvu bērnībā. Kamēr būšu dzīvs un vesels, man aizvien ies pie sirds prozas stils, es turpināšu mīlēt to, kas ir zemes virsū, un priecāšos gan par reāliem priekšmetiem, gan par nekur nederīgas informācijas driskām. Veltīgi ir mēģinājumi apspiest šo mana «es» daļu. Uzdevums ir — savienot šo manī iesakņojušos patiku un nepatiku ar savā būtībā sabiedriskajām (nevis individuālajām) aktivitātēm, ko šis laikmets uzspiež mums visiem.

Tas nav viegli. Rodas izskaidrojuma un valodas problēmas, jaunā gaismā parādās patiesīguma problēma. Ļaujiet minēt tikai vienu piemēru no nepatīkamākiem sarežģījumiem, kādi izraisījušies. Mana grāmata par Spānijas pilsoņu karu, «Katalonijas slavinājums» (Homage to Catatonia), protams, ir klaji politiska, tomēr būtībā tā sarakstīta, balstoties uz zināmu iekšējo brīvību un pievēršot uzmanību formai. Šai grāmatā es tiešām ļoti centos pateikt visu patiesību, varmācīgi neapspiežot savas literārās tieksmes. Taču citu starpā tur ir plaša nodaļa, pilna ar citātiem no avīzēm un tamlīdzīgi, kas aizstāv trockistus, kuri bija apsūdzēti sazvērestībā pret Franko. Skaidrs, ka šāda nodaļa, kura jau pēc pāris gadiem vairs neinteresētu nevienu parastu lasītāju, grāmatu gandrīz pazudināja. Kāds kritiķis, kuru es cienu, nolasīja man par to veselu lekciju. «Kāpēc salikāt tur iekšā visas šis blēņas?» viņš teica. «Grāmatu, kas varēja būt laba, jūs pārvērtai tīrajā žurnālismā.» Viņš runāja patiesību, taču es nebūtu spējis rīkoties citādi. Izrādījās, ka es zināju to, ko Anglijā atļauts zināt tikai ļoti nedaudziem, — ka netaisnīgi tiek apsūdzēti nevainīgi cilvēki. Ja tas mani nebūtu saniknojis, es šo grāmatu nemūžam nebūtu rakstījis.

Tādā vai citādā formā šī problēma parādās atkal. Valodas problēma ir sarežģītāka un prasītu pārāk garu iztirzājumu. Pateikšu vienīgi, ka pēdējos gados esmu centies rakstīt mazāk tēlaini un vairāk precīzi. Katrā gadījumā es uzskatu, ka rakstnieks, izstrādājis kādu rakstības stilu līdz pilnībai, reizē ir to jau pāraudzis. «Dzīvnieku ferma» bija pirmā grāmata, kurā es, skaidri apzinādamies, ko daru, mēģināju sakausēt vienā veselumā politisko mērķi un māksliniecisko mērķi. Jau septiņus gadus neesmu uzrakstījis nevienu romānu, bet ceru visā drīzumā kādu uzrakstīt. Tā noteikti būs neveiksme, ikviena grāmata ir neveiksme, tomēr man vismaz ir zināma skaidrība par to, kāda veida grāmatu es gribu uzrakstīt.

Pārskatījis pāris pēdējās lappuses, redzu, ka esmu radījis šķitumu, it kā visi manas daiļrades motīvi būtu tikai un vienīgi sociālas dabas. Negribu, lai tāds būtu galīgais iespaids. Visi rakstnieki ir godkārīgi, patmīlīgi un slinki, bet pašās viņu motīvu dzīlēs mīt noslēpums. Grāmatas rakstīšana ir briesmīga, nogurdinoša cīņa, līdzīga garai, mokošai slimības lēkmei. Neviens nemūžam nepasāktu kaut ko tādu, ja viņu netriektu uz priekšu kāds dēmons, kuram nav iespējams pretoties, kuru nav iespējams izprast. Cik vispār jaušams, šis dēmons gluži vienkārši ir tas pats instinkts, kas liek zīdainim brēkt, lai pievērstu sev uzmanību. Tomēr patiesība ir arī tas, ka nevar uzrakstīt neko baudāmu, ja rakstītājs savu personību pastāvīgi necenšas novirzīt ēnā. Laba proza ir kā loga rūts. Nevaru skaidri pateikt, kuri no maniem motīviem ir visspēcīgākie, toties zinu, kuri ir pelnījuši, lai tiem sekotu. Un, pārskatīdams savus darbus, es redzu, ka tieši tad, kad man trūcis politiska mērķa, es aizvien esmu rakstījis nedzīvas grāmatas un mani ir aizvilinājušas puķainas frāzes, tukšas sentences, dekoratīvi īpašības vārdi un blēņas vispār.

No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice.

Pārpublicēts no žurnāla AVOTS.