Kāpēc es neesmu kristietis

Šī lekcija pirmoreiz nolasīta 1927. gada 6. martā Betersijas domē ar Nacionālas sekulārās biedrības Dienvidlondonas nodaļas atbalstu.

Kā jūsu priekšsēdētājs jau minēja, šovakar manas runas tēma ir „Kāpēc es neesmu kristietis”. Varbūt vispirms vajadzētu noskaidrot, kas saprotams ar vārdu „kristietis”. Mūsdienās daudzi to lieto ļoti brīvā nozīmē. Daļa ar to domā vien personu, kas mēģina dzīvot labu dzīvi. Tādā nozīmē, šķiet, kristieši ir atrodami starp visu reliģiju un ticību pārstāvjiem, bet es nedomāju, ka tā būtu vārda pareizā nozīme — kaut vai tāpēc, ka tas liek noprast, ka visi, kas nav kristieši, — budisti, konfūcisti, musulmaņi un tā tālāk — nemēģina dzīvot labu dzīvi. Ar vārdu „kristietis” es neapzīmētu ikvienu personu, kas mēģina dzīvot pēc savas izpratnes krietnu dzīvi. Manuprāt, cilvēkam, lai varētu uzskatīt sevi par kristieti, jāpieturas pie zināma daudzuma noteiktu uzskatu. Šim vārdam nav vairs tik pilnasinīgas nozīmes kā Augustīna vai Akvīnas Toma laikos. Tolaik, ja kāds teicās esam kristietis, bija zināms, ko viņš ar to domā. Bija jāpieņem vesels kopums ārkārtīgi precīzi formulētu doktrīnu, un katrai šo doktrīnu zilbei bija jātic ar visu savas pārliecības spēku.

Kas ir kristietis?

Mūsdienās tā gluži vairs nav. Ir nepieciešams neskaidrāks kristietības jēdziens. Es tomēr domāju, ka, ikvienam, kas sevi uzskata par kristieti, būtiskas ir divas atšķirīgas lietas. Pirmā ir dogmatiskas dabas — proti, ticība Dievam un nemirstībai. Ja tiem neticat, nedomāju, ka varat īsti uzskatīt sevi par kristieti. Vēl, kā norāda pats vārds, ir nepieciešama kāda veida ticība Kristum. Piemēram, arī musulmaņi tic Dievam un nemirstībai, taču neuzskata sevi par kristiešiem. Manuprāt, jātic, mazākais, tam, ka Kristus bija ja ne dievišķs, tad vismaz pats labākais un gudrākais starp cilvēkiem. Nedomāju, ka esat tiesīgs saukties par kristieti, ja jūsu pārliecība nesniedzas tik tālu. Protams, šis vārds tiek lietots arī citā nozīmē, piemēram, „Vitekera almanahā” un ģeogrāfijas grāmatās, kur pasaules iedzīvotāji iedalīti kristiešos, musulmaņos, budistos, elku pielūdzējos un tā tālāk, un šajā nozīmē mēs visi esam kristieši. Ģeogrāfija ieskaita mūs visus, bet tikai noteiktā ģeogrāfiskā nozīmē, ko, manuprāt, varam ignorēt. Tādēļ es pieņemu, ka, stāstot jums, kāpēc es neesmu kristietis, man jāpievēršas diviem dažādiem jautājumiem: pirmkārt, kāpēc es neticu Dievam un nemirstībai un, otrkārt, kāpēc es neuzskatu, ka Kristus bija pats labākais un gudrākais starp cilvēkiem, lai arī es atzīstu, ka viņš bija ļoti augstā mērā tikumīgs.

Bez pagātnes neticīgo paveiktā es nevarētu definēt kristietību tik brīvi. Kā jau teicu, kādreiz tās jēdziens bija pilnasinīgāks. Piemēram, tajā ietilpa ticība ellei. Ticība mūžīgām elles liesmām bija būtisks kristietības elements līdz pat visai neseniem laikiem. Šajā valstī, kā zināms, tā kļuva nebūtiska pēc Slepenās padomes lēmuma. Kenterberijas un Jorkas arhibīskapi lēmumam nepiekrita, taču šajā valstī reliģiju pārvalda parlamenta likumi, un tāpēc Slepenā padome varēja gūt virsroku pār viņu gaišībām un elle kristietim vairs nebija nepieciešama. Attiecīgi es neuzstāju, ka kristietim jātic ellei.

Dieva esamība

Runājot par Dieva esamību: jāteic, tas ir liels un nopietns jautājums un, ja es mēģinātu to aplūkot adekvāti, man nāktos jūs še paturēt līdz nākamai valstībai. Tāpēc atvainojiet, ka aplūkošu to diezgan lakoniski. Jūs, protams, zināt, ka katoļu baznīca ir pasludinājusi par dogmu to, ka Dieva esamība ir pierādāma ar prāta spriedumiem vien. Tā nudien ir viena no katoļu dogmām, lai arī diezgan dīvaina. To nācās ieviest, jo savulaik brīvdomātāji parada sacīt, ka ir tādi un tādi argumenti, kurus prāts liek vērst pret Dieva esamību, bet, viņi, protams, pēc savas ticības zina, ka Dievs eksistē. Argumenti un pamatojumi tika izklāstīti plaši un detalizēti, un katoļu baznīcai šķita, ka tam jāpieliek punkts. Tādēļ tā izsludināja dogmu, ka Dieva esamība ir pierādāma ar prāta spriedumiem vien, un tai bija arī jāievieš pamatojumi, ko tā pati uzskatīja par argumentiem, kas pierāda Dieva esamību. Protams, tādi ir vairāki, taču es aplūkošu tikai dažus.

Pirmcēloņa arguments

Iespējams, vienkāršākais un visvieglāk saprotamais ir pirmcēloņa arguments. (Tiek apgalvots, ka visam pasaulē ir cēlonis un, cēloņsakarību virknē virzoties aizvien tālāk pagātnē, ir jānonāk pie pirmcēloņa, kas saucams par Dievu.) Šim argumentam, manuprāt, mūsdienās nav diez cik liela spēka, jo — pirmām kārtām — izpratne par cēloņiem ir visnotaļ mainījusies. Ar cēloņiem ir strādājuši filozofi un zinātnieki, un tam vairs ne tuvu nav kādreizējās dzīvotspējas, turklāt ir redzams, ka pirmcēloņa arguments nekādi nevar būt pamatots. Atzīšos, ka jaunībā, ļoti nopietni apsvērdams šos jautājumus, es uz ilgu laiku pieņēmu pirmcēloņa argumentu, līdz kādu dienu astoņpadsmit gadu vecumā izlasīju Džona Stjuarta Milla autobiogrāfiju, kur uzgāju šādu teikumu: „Tēvs man iemācīja, ka uz jautājumu „Kas mani radījis?” nav iespējams atbildēt, jo tas acumirklī liek jautāt: „Kas radījis Dievu?”” Šis vienkāršais teikums man norādīja uz — kā joprojām uzskatu — kļūdu pirmcēloņa argumentā. Ja visam nepieciešami ir cēlonis, arī Dievam vajadzīgs cēlonis. Ja var būt kaut kas bez cēloņa, tā tikpat labi kā Dievs var būt pati pasaule, tātad arguments nekādi nav pamatots. Tas ir tieši tāds pats kā hinduistu uzskats, ka pasaule balstās uz ziloņa un zilonis balstās uz bruņurupuča, un, ja kāds jautā, kā ar bruņurupuci, indietis ierosina mainīt sarunas tēmu. Šis arguments nudien nav labāks. Nav nekāda iemesla, kāpēc pasaule nevarētu būt radusies bez cēloņa, tāpat kā — no otras puses — nav iemesla, kāpēc tā nevarētu būt pastāvējusi vienmēr. Nav pamata pieņemt, ka pasaulei vispār bijis sākums. Doma, ka lietas noteikti kādreiz ir radušās, patiesībā rodas no mūsu iztēles trūkuma. Tādēļ pirmcēloņa argumentam droši vien nav vērts tērēt vairāk laika.

Dabas likumu arguments

Ļoti bieži sastopams ir arī dabas likumu arguments. Tas bija visvairāk iecienītais arguments astoņpadsmitajā gadsimtā — īpaši sera Īzaka Ņūtona un viņa kosmogonijas iespaidā. Cilvēki novēroja planētas kustamies ap Sauli atbilstoši gravitācijas likumam un domāja, ka Dievs licis tām pārvietoties noteiktā veidā un ka tieši tāpēc tās tā kustas. Tas, protams, bija ērts un vienkāršs izskaidrojums, kas ietaupīja pūles raudzīties pēc tālākiem gravitācijas likuma skaidrojumiem. Gravitācijas likuma mūsdienu skaidrojums, ko ieviesis Einšteins, ir diezgan sarežģīts. Es negrasos jums lasīt lekciju par gravitācijas likumu Einšteina interpretācijā, jo tas prasītu labu laiku; lai vai kā, dabas likumi vairs netiek izprasti atbilstoši Ņūtona sistēmai, kurā nevienam nesaprotamu iemeslu dēļ daba darbojās vienā noteiktā veidā. Tagad mēs esam nonākuši pie atziņas, ka daudz kas, ko uzskatījām par dabas likumiem, patiesībā ir cilvēku ieviestas konvencijas. Zināms, ka pat tālākajos starpzvaigžņu telpas nostūros vienā jardā aizvien ietilpst trīs pēdas. Tas, bez šaubām, ir ievērības cienīgs fakts, bet diez vai to var dēvēt par dabas likumu. Un tāpat ir ar daudzām lietām, kas reiz uzskatītas par dabas likumiem. No otras puses, iegūstot zināšanas, kā īstenībā funkcionē atomi, kļūst skaidrs, ka tie pakļaujas likumiem daudz mazākā mērā, nekā tika domāts, un likumi, kas atklājas, ir statistiski vidusmēri — tieši tādi, kas rodas uz nejaušību pamata. Kā zināms, ir likums, ka metamo kauliņu spēlē uzmest divus sešiniekus iespējams aptuveni vienā no trīsdesmit sešām reizēm, un to mēs neuzlūkojam kā pierādījumu, ka kauliņi krīt atbilstoši radītāja iecerei; gluži otrādi, būtu pamats domāt, ka tas notiek saskaņā ar kādu ieceri, ja divi sešinieki kristu katru reizi. Daudzi dabas likumi ir tieši tādi. Tie ir statistiski vidusmēri, kādi rodas uz nejaušības likumu pamata, un tas dabas likumus padara daudz mazāk iespaidīgus nekā agrāk. Neatkarīgi no zinātnes pašreizējās pozīcijas, kas nākotnē var mainīties, jāteic, pati ideja, ka dabas likumi liecina par likumdevēja esamību, ir radusies, jaucot dabas un cilvēku likumus. Cilvēku likumi ir norādījumi, kas liek rīkoties noteiktā veidā, un tiem ir iespējams gan pakļauties, gan nepakļauties. Savukārt dabas likumi apraksta, kā lietas patiešām funkcionē, un, tā kā tie tikai apraksta, kā tās funkcionē, jūs nevarat argumentēt, ka ir jābūt kādam, kas tām licis tā funkcionēt, jo, pat pieņemot, ka tā ir, jums nāktos atbildēt uz jautājumu „Kāpēc Dieva likumi ir tieši tādi un ne citādi?”. Atbildot, ka tie ir tādi tāpēc vien, ka viņam tā tīk, un bez kāda noteikta iemesla, jums būtu jāsecina, ka pastāv kaut kas, kas nav pakļauts likumiem, un līdz ar to dabas likumu ķēde būtu pārtraukta. Atbildot — kā to dara ortodoksālāki teologi —, ka Dievam bija iemesls noteikt tieši tādus un ne citādus likumus (un iemesls, protams, ir radīt vislabāko Visumu, lai arī no skata to nevar pateikt), jums būtu jāsecina: ja Dieva dotajiem likumiem ir iemesls, pats Dievs pakļaujas kādam likumam un tāpēc, ieviešot Dievu kā starpnieku, jūs neko panākt nevarat. Jums būtu jāsecina, ka ir likums, kas ir viņpus un pirms Dieva ediktiem, un Dievs jūsu mērķim nederētu, jo viņš nav augstākais likumdevējs. Vārdu sakot, dabas likumu argumentam nebūt vairs nav kādreizējā spēka. Aplūkojot šos argumentus, es ceļoju uz priekšu laikā. Argumenti, kas tiek lietoti Dieva esamības pierādīšanai, laika gaitā maina savu dabu. Sākotnēji tie bija stingri intelektuāli argumenti, kuru pamatā bija noteiktas, diezgan skaidras kļūdas. Tuvojoties mūsdienām, tie kļūst aizvien mazāk cienījami intelektuālā ziņā un tos aizvien vairāk un vairāk ietekmē moralizējoša nenoteiktība.

Radītāja arguments

Nākamais solis šajā procesā mūs noved pie radītāja argumenta. Jūs visi to zināt: viss pasaulē ir radīts tā, lai mēs varētu tajā dzīvot, un, ja pasaule būtu kaut nedaudz citāda, mēs tajā dzīvot nespētu. Tas ir radītāja arguments. Dažkārt tas sastopams visnotaļ dīvainā formā; piemēram, tiek apgalvots, ka trušiem ir baltas ļipas tikai tāpēc, lai tos būtu viegli medīt. Nezinu, kā uz šo pielietojumu raudzītos paši truši. Šo argumentu ir viegli parodēt. Jūs jau zināt Voltēra piezīmi, ka deguns nepārprotami radīts tā, lai derētu brillēm. Tamlīdzīgas parodijas izrādījušās esam tuvāk patiesībai, nekā varbūt šķita astoņpadsmitajā gadsimtā, jo kopš Darvina mēs daudz labāk saprotam, kāpēc dzīvās būtnes ir piemērotas savai videi. Ne jau attiecīgā vide iekārtota tām piemērotā veidā — tās pašas ir pielāgojušās apstākļiem, tas ir adaptācijas pamats. Nekas neliecina par radītāja ieceri.

Aplūkojot radītāja argumentu tuvāk, liekas ārkārtīgi satriecoši, ka ļaudis var ticēt, ka šī pasaule un viss, kas tajā ir, visas tās nepilnības ir labākais, kas miljoniem gadu laikā panākts ar visvarenību un viszinību. Es nudien tam nespēju noticēt. Vai jums šķiet, ka, ja jums tiktu piešķirta visvarenība, viszinība un miljoniem gadu, kuru laikā pilnveidot pasauli, jūs nespētu radīt neko labāku par Kukluksklanu vai fašistiem? Turklāt, ja akceptējat parastos zinātnes likumus, jums jāpieņem, ka cilvēce un visa dzīvība uz šīs planētas reiz ies bojā: tas ir Saules sistēmas sabrukuma posms; noteiktā sabrukuma posmā iestājas tādi apstākļi un temperatūra, utt., kas nav piemēroti protoplazmai, un dzīvība pastāv vien īsu Saules sistēmas eksistences mirkli. Mēness mums rāda, par kāda veida lietu Zeme pārtaps — par kaut ko mirušu, aukstu, bez dzīvības.

Man ir teikts, ka šādi uzskati ir nomācoši, un dažkārt ļaudis saka, ka, ja viņi tam ticētu, viņi vairs nespētu dzīvot. Neticiet tam, tās ir muļķības. Īstenībā nevienam nerūp, kas notiks pēc miljoniem gadu. Pat ja viņiem liekas, ka rūp, tie ir tikai maldi. Viņus uztrauc daudz ikdienišķāki jautājumi, vai arī pie vainas ir gremošanas traucējumi, taču nevienu patiesībā nopietni neskumdina doma par kaut ko, kas šajā pasaulē notiks pēc miljoniem gadu. Tādēļ, lai arī pieņemt, ka dzīvība ies bojā, protams, ir drūmi — vismaz, man šķiet, mēs varētu tā teikt, kaut gan dažbrīd, domājot, ko cilvēki ar savu dzīvi iesāk, tas gandrīz ir mierinājums, —, ar to nav gana, lai dzīve kļūtu nepanesama. Tas vienkārši liek pievērst uzmanību kam citam.

Morālie Dieva esamības argumenti

Aplūkojot procesu, ko es dēvēšu par teistu argumentācijas intelektuālo pagrimumu, esam sasnieguši nākamo pakāpi — tā sauktos morālos Dieva esamības argumentus. Jūs, protams, zināt, ka reiz bija trīs intelektuāli Dieva esamības pierādījumi, un tos visus „Tīrā prāta kritikā” apgāza Imanuels Kants. Bet, tikko tos apgāzis, viņš izgudroja jaunu — morālu — argumentu, un tas viņu visnotaļ pārliecināja. Kants līdzinājās daudziem citiem: intelektuālos jautājumos viņš bija skeptiķis, bet morālā ziņā nešaubīgi ticēja bērnībā apgūtām maksimām. Tas uzskatāmi demonstrē psihoanalītiķu uzsvērto — ka agrīnām asociācijām, salīdzinot ar vēlākām, ir neizmērojami spēcīgāka vara.

Kants, kā jau teicu, izgudroja jaunu morālu Dieva esamības argumentu, un tas deviņpadsmitā gadsimta gaitā dažādās formās bija ārkārtīgi populārs. Tas pieņēma patiesi dažādus veidolus. Piemēram, var teikt, ka, ja nebūtu Dieva, nebūtu labā un ļaunā. Šobrīd mani neinteresē, vai starp labo un ļauno ir kāda atšķirība vai tādas nav: tas ir cits jautājums. Mana uzmanība ir vērsta uz to, ka, ja esat pārliecināts, ka atšķirība starp labo un ļauno ir, jūs atrodaties šādā situācijā: vai šīs atšķirības pamatā ir Dieva griba vai ne? Ja tās pamatā ir Dieva griba, Dievam pašam nav atšķirības starp labo un ļauno un sacīt, ka Dievs ir labs, vairs nav jēgas. Ja — kā teologi — teiksit, ka Dievs ir labs, jums jāsaka, ka labajam un ļaunajam ir nozīme, kas nav atkarīga no Dieva gribas, jo Dieva lēmumi ir labi, nevis ļauni neatkarīgi no fakta, ka viņš tos ir pieņēmis. To sakot, jums būs jāatzīst, ka Dievs nav vienīgais labā un ļaunā avots, bet savā būtībā labais un ļaunais ir loģiski pastāvējuši pirms Dieva. Protams, ja vien vēlētos, jūs varētu apgalvot, ka Dievam, kas radījis šo pasauli, rīkojumus devusi kāda augstāka dievība, vai arī ieņemt pozīciju, ko pieņēma daļa gnostiķu, — pozīciju, kuru es nereti uzskatīju par ļoti ticamu: ka īstenībā šo pasauli brīdī, kad Dievs neskatījās, ir radījis Velns. Daudz kas liecina tam par labu, un šīs pozīcijas atspēkošana mani neinteresē.

Taisnīguma atjaunošanas argbuments

Ir vēl cita ļoti dīvaina morālā argumenta forma: pastāv uzskats, ka Dieva esamība ir nepieciešama, lai pasaulē tiktu īstenots taisnīgums. Visuma daļā, kuru mēs pazīstam, notiek daudz netaisnību un bieži vien labi cilvēki cieš, bet ļaunajiem sokas lieliski, un gandrīz nav saprotams, kas ir kaitinošāk. Bet, ja vēlaties taisnīguma nodrošināšanu visā Visumā, jums jāpieņem pēcnāves dzīves eksistence, lai līdzsvarotu dzīvi uz Zemes. Tāpēc saka, ka jābūt Dievam un jābūt debesīm un ellei, lai beigu beigās viss būtu taisnīgi. Ļoti īpatnējs arguments. Raugoties uz jautājumu no zinātniska skatpunkta, jūs sacītu: „Es taču pazīstu tikai šo pasauli. Nezinu, kā ar pārējo Visumu, bet, ciktāl var spriest uz varbūtību pamata, jāteic, ka šī pasaule, iespējams, ir tipiska vieta un, ja netaisnība pastāv šeit, visticamākais, netaisnība pastāv arī citur.” Pieņemsim, ka jums ir kaste ar apelsīniem, pēc kuras atvēršanas izrādās, ka visi augšējie apelsīni ir bojāti. Jūs nespriedīsit: „Apakšējiem jābūt labiem, lai būtu līdzsvars.” Jūs teiksit: „Iespējams, bojāta ir visa partija,” — un tieši tā zinātniski domājoša persona spriež par Visumu, sakot: „Šajā pasaulē notiek daudz netaisnību, un tas ir iemesls pieņemt, ka šajā pasaulē nevalda taisnīgums, un tāpēc tas liecina par labu morālam argumentam pret dievības esamību, nevis par labu tai.” Protams, es zinu, ka ne jau šādi intelektuāli argumenti pamudina cilvēkus ticēt Dievam. Ticēt Dievam cilvēkus vispār nepamudina intelektuāli argumenti. Vairums ļaužu tic Dievam tāpēc, ka kopš agras bērnības ir mācīti tam ticēt, un tas ir galvenais iemesls.

Otrs spēcīgākais iemesls, manuprāt, ir vēlme pēc drošības, pēc sajūtas, ka tevi piesarga vecāks brālis. Tam cilvēku vēlmē ticēt Dievam ir ārkārtīgi liela loma.

Kristus daba

Tagad es vēlētos pasacīt dažus vārdus par tēmu, kurai, man šķiet, racionālisti nav pievērsušies gluži pietiekami. Tas ir jautājums, vai Kristus bija labākais un gudrākais starp cilvēkiem. Tiek uzskatīts par pašsaprotamu, ka mums visiem tā jāpieņem par patiesību. Es pats tā nedomāju. Manuprāt, ir visai daudz jautājumu, kuros es Kristum piekrītu daudz lielākā mērā nekā tie, kas sevi uzskata par kristiešiem. Nedomāju, ka varu piekrist viņam pilnībā, taču varu piekrist vairāk nekā vairums šādu kristiešu. Kā atceraties, Kristus teicis: „Jums nebūs pretim stāvēt ļaunajam; bet, kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru.” Tas nav jauns priekšraksts vai jauns princips. Kādus 500 vai 600 gadus pirms Kristus to lietoja Laodzi un Buda, bet tas nav princips, ko kristieši patiešām pieņem. Nešaubos, ka pašreizējais premjerministrs (Stenlijs Boldvins), piemēram, ir patiess kristietis, bet es jums neieteiktu mēģināt viņu iepļaukāt. Domāju, jūs noskaidrosit, ka viņš šo tekstu sapratis pārnestā nozīmē.

Ir vēl kāds, manuprāt, lielisks princips. Atcerieties, Kristus teica: „Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti.” Diez vai šis princips kristiešu valstu tiesās bijis īpaši populārs. Savā laikā esmu pazinis diezgan daudzus tiesnešus, kas bija dedzīgi kristieši, un nevienam nešķita, ka savā darbā viņš rīkojas pretēji kristietības principiem. Vēl Kristus saka: „Dod tam, kas tevi lūdz, un neatsakies, ja kas no tevis grib aizņemties.” Ļoti labs princips. Jūsu priekšsēdētājs jau minēja, ka mēs te neesam ieradušies, lai runātu par politiku, tomēr es nevaru atturēties, nepiezīmējis, ka iepriekšējās vispārējās vēlēšanās centrālais jautājums bija, cik vēlami ir atteikt tam, kas no tevis grib aizņemties, tā kā jāpieņem, ka šīs valsts liberāļi un konservatīvie ir ļaudis, kas nepiekrīt Kristus mācībām, jo šajā gadījumā viņi nepārprotami tiem atteica.

Ir vēl viena Kristus mācības maksima, kas, manuprāt, ir vērtīga, taču neliekas, ka tā būtu īpaši populāra mūsu kristīgo draugu vidū. Kristus saka: „Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem.” Tā ir lieliska maksima, bet, kā jau teicu, reti piekopta. Tās visas, manuprāt, ir labas maksimas, kaut arī tās ir grūti pilnībā ievērot. Nevaru teikt, ka pats tās pilnībā ievēroju, taču galu galā kristietim tas ir mazliet citādi.

Kristus mācības trūkumi

Atzinis šo maksimu vērtību, es nonāku pie noteiktiem jautājumiem, kas, manuprāt, neliecina par evaņģēlijos attēlotā Kristus nepārspējamajām zināšanām vai nepārspējamo tikumību. Un šeit, var teikt, mūs neskar vēsturiskā Kristus jautājums. Vēsturiskā ziņā ir stipri apšaubāms, vai Kristus vispār eksistējis, un, ja ir, mēs par viņu neko nezinām; tā kā vēstures jautājums — kas ir ļoti sarežģīts — mani neinteresē. Mani interesē Kristus evaņģēlijos, uztverot tos nepastarpināti, un tur atrodamas dažas lietas, kas neliecina par īpašu gudrību. Piemēram, Kristus noteikti uzskatīja, ka viņa otrā atnākšana notiks slavas mākoņos, vēl pirms būs miruši visi cilvēki, kas dzīvoja viņa laikā. To pierāda daudzi teksti. Viņš, piemēram, saka: „Jūs nebūsit vēl izstaigājuši Israēla pilsētas, iekāms Cilvēka Dēls nāks.” Vēl viņš saka: „Daži no tiem, kas šeitan stāv, nāvi nebaudīs, iekāms tie neredzēs Cilvēka Dēlu nākam Savā Valstībā.” Ir vēl daudz citu vietu, kur visai skaidri redzams, ka viņš ticēja savai otrajai atnākšanai daudzu laikabiedru dzīves laikā. Tam ticēja Kristus agrīnie sekotāji, un tas veidoja lielu daļu viņa morāles mācības pamata. Kad viņš teica: „Tāpēc nezūdaities nākamā rīta dēļ,” — un tamlīdzīgi, lielākoties iemesls bija viņa ticība, ka otrā atnākšana notiks ļoti drīz un ka parastajām ikdienas lietām nav nekādas nozīmes. Es patiesībā esmu pazinis kristiešus, kas ticēja, ka otrā atnākšana ir tuvu. Pazinu mācītāju, kurš briesmīgi baidīja savu draudzi, stāstīdams, ka otrā atnākšana nudien ir pavisam tuvu, bet draudze guva mierinājumu, uzzinot, ka viņš savā dārzā stāda kokus. Agrīnie kristieši tam patiešām ticēja, un viņi atturējās no tādām nodarbēm kā koku stādīšana, jo pieņēma Kristus ticību, ka otrā atnākšana ir aiz sliekšņa. Šajā ziņā viņš nebūt nebija tik gudrs kā daudzi citi ļaudis, un viņš noteikti nebija nepārspējami gudrs.

Morālā problēma

Tagad esam nonākuši pie morāles jautājumiem. Kristus morālajai dabai, manuprāt, piemīt kāds ļoti nopietns trūkums — ticība ellei. Es nedomāju, ka īsteni humāns cilvēks var ticēt mūžīgam sodam. Evaņģēliju Kristus nepārprotami ticēja mūžīgam sodam, un viņu raksturo atriebīgs niknums pret cilvēkiem, kas neklausās viņa sprediķos, — attieksme, kas sprediķotājiem nav neparasta, bet kas tomēr grauj nepārspējamas izcilības iespaidu. Šāda attieksme, piemēram, nav piemitusi Sokratam. Pret cilvēkiem, kas viņā neklausījās, viņš izturējās laipni un pieklājīgi, un šāda nostāja, man šķiet, ir gudrā daudz vairāk cienīga nekā kvēls sašutums. Jūs droši vien atceraties, ko Sokrats sacīja mirstot un ko viņš mēdza teikt ļaudīm, kas viņam nepiekrita.

Savukārt Kristus evaņģēlijos saka: „Jūs čūsku un odžu dzimums, kā jūs izbēgsit no elles sodības?” To viņš teica cilvēkiem, kam negāja pie sirds viņa sprediķi. Es neteiktu, ka tas ir labākais tonis, un par elli tur vēl ir daudz jo daudz. Jāmin, protams, pazīstamais teksts par grēkošanu pret Svēto Garu: „Kas ko runā pret Svēto Garu, tam tas netiks piedots ne šinī, nedz nākošā mūžā.” Šis teksts pasaulē raisījis neizsakāmi daudz ciešanu, jo daudzi cilvēki ir iedomājušies, ka ir nogrēkojuši pret Svēto Garu, un pieņēmuši, ka tas netiks piedots nedz šinī, nedz nākošā mūžā. Man nudien nešķiet, ka cilvēks, kas pēc dabas ir gana labsirdīgs, varētu laist pasaulē tādas bailes un šausmas.

Vēl Kristus saka: „Cilvēka Dēls izsūtīs Savus eņģeļus, un tie salasīs no Viņa valstības visas apgrēcības un tos, kas dara netaisnību, un tos metīs degošā ceplī; tur būs raudāšana un zobu trīcēšana,” — un viņš turpina par raudāšanu un zobu trīcēšanu vēl un vēl, pantu pēc panta, un lasītājam ir diezgan skaidrs, ka raudāšanas uz zobu trīcēšanas apcerēšana sagādā zināmu baudu, citādi tā neparādītos tik bieži. Vēl, protams, jūs atceraties teikto par avīm un āžiem — kā Kristus otrajā atnākšanā nodalīs avis no āžiem un teiks āžiem: „Eita nost no Manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī.” Viņš turpina: „Un tie ieies mūžīgā sodībā.” Tālāk viņš saka: „Ja tevi tava roka apgrēcina, nocērt to; tev labāk kā kroplim ieiet dzīvībā, nekā ar divām rokām noiet ellē, neizdzēšamā ugunī. Kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest.” Arī to viņš atkārto vēl un vēl. Jāteic, ka, manuprāt, doktrīna, ka grēka sods ir elles liesmas, ir cietsirdības doktrīna. Tā ir doktrīna, kas pasaulē nesusi vien cietsirdību un pakļāvusi paaudžu paaudzes nežēlīgām mokām, un evaņģēliju Kristus, ja uztveram viņu atbilstoši viņa hronistu teiktajam, šajā ziņā noteikti būtu uzskatāmas par līdzatbildīgu.

Var minēt arī mazāk svarīgas lietas. Piemēram — gadījumu ar gadariešu cūkām: iesūtīt viņās ļaunos garus un nodzīt viņas no kraujas jūrā noteikti nebija diez cik jauki. Jāatceras, ka Kristus bija visvarens un varēja vienkārši aizdzīt ļaunos garus prom, bet viņš izvēlējās tos iesūtīt cūkās. Tad vēl ir jocīgais stāsts par vīģu koku. Tas mani vienmēr ir mulsinājis. Jūs atceraties, kas notika ar vīģu koku. „.. Viņam gribējās ēst. Un, ieraudzījis no tālienes kādu vīģes koku, kam bija lapas, Viņš piegāja pie tā, vai tanī ko neatrastu; un, pie tā piegājis, Viņš neatrada nekā kā vien lapas, jo nebija vīģu laiks. Un Jēzus sāka par to runāt un sacīja: „Lai neviens nemūžam vairs neēd augļus no tevis.” .. Un Pēteris .. Jēzum sacīja: „Mācītāj, redzi, tas vīģes koks, ko Tu esi nolādējis, ir nokaltis.”” Ļoti savāds stāsts, jo vēl nebija pienācis vīģu novākšanas laiks, un par to nudien nevar vainot koku. Man personiski nešķiet, ka Kristus vai nu gudrības, vai tikumības ziņā būtu tik dižs kā citas vēsturiskas personas. Domāju, Budu un Sokratu šajos aspektos man vajadzētu vērtēt augstāk.

Emociju faktors

Kā jau teicu, es neuzskatu, ka īstajam iemeslam, kāpēc cilvēki pieņem ticību, ir kāds sakars ar argumentāciju. Viņi pieņem reliģiju emocionālu iemeslu dēļ. Bieži apgalvo, ka uzbrukt reliģijai ir ļoti slikti, jo reliģija dara cilvēkus tikumīgus. Tā saka, bet es neko tādu neesmu novērojis. Jūs, protams, zināt šī argumenta parodiju, kas atrodama Semjuela Batlera grāmatā „Atgriešanās Erevonā” (Erewhon Revisited). Atcerieties, tur ir vīrs vārdā Higss, kurš ierodas kādā tālā zemē un pēc kāda tur pavadīta laika aizbēg no šīs valsts ar gaisa balonu. Pēc divdesmit gadiem viņš atgriežas un atklāj, ka tur ir radusies jauna reliģija, kurā tiek pielūgts viņš pats — ar vārdu „Saules Bērns” — un teikts, ka viņš uzbraucis debesīs. Viņš uzzina, ka notiek gatavošanās Debesbraukšanas svētkiem, un dzird profesorus Henkiju un Penkiju runājam, ka viņi nekad nav redzējuši Higsu un cer, ka nekad arī neredzēs; taču viņi ir Saules Bērna reliģijas virspriesteri. Higss ir ļoti sašutis un saka viņiem: „Es atmaskošu šo krāpšanu un atklāšu Erevonas tautai, ka tas biju tikai es, Higss, un es aizlidoju ar gaisa balonu.” Viņam atbildēja: „Tā nedari, jo uz šī mīta balstās visa zemes morāle un, ja viņi uzzinātu, ka tu neuzbrauci debesīs, viņi kļūtu ļauni,” — un tā viņš tiek pārliecināts un neiejaucies dodas prom.

Tieši tāda ir pamatdoma — ka mēs kļūsim ļauni, ja neturēsimies pie kristietības. Man šķiet, ļaudis, kas ir pie tās pieturējušies, lielākoties bijuši ārkārtīgi ļauni. Jāmin interesantais fakts, ka, jo spēcīgāka kādā laikaposmā bijusi reliģija un jo dziļāka bijusi ticība dogmām, jo lielāka bijusi cietsirdība un jo smagāka — vispārējā situācija. Tā sauktajā ticības laikmetā, kad cilvēki patiešām turējās pie kristietības visā tās pilnībā, pastāvēja Inkvizīcija ar spīdzināšanām; miljoniem nelaimīgu sieviešu tika sadedzinātas kā raganas, un reliģijas vārdā pret visdažādākajiem cilvēkiem tika pastrādātas dažnedažādas nežēlības.

Palūkojoties apkārt, atklājas, ka organizētā reliģija it visur ir pastāvīgi bijusi pret ikkatru cilvēcības progresa soli, katru krimināllikumu uzlabojumu, katru soli tuvāk karu izbeigšanai, katru soli tuvāk labākai attieksmei pret citām rasēm vai pat verdzības atvieglošanu, jebkādu morālo attīstību. Es pavisam apzināti saku, ka kristietība tās organizētajās formās ir bijusi un joprojām ir pasaules morālā progresa galvenā ienaidniece.

Kā baznīcas ir kavējušas progresu

Jums varbūt šķiet, ka, to sakot, eju pārāk tālu. Es nedomāju, ka tā ir. Aplūkosim kādu faktu. Piedodiet man tā pieminēšanu. Fakts nav patīkams, bet baznīcas neatstāj citas izvēles iespējas, kā vien minēt nepatīkamus faktus. Pieņemsim, ka pasaulē, kurā šobrīd dzīvojam, nepieredzējusi meitene apprecas ar vīrieti, kuram ir sifiliss; katoļu baznīca šajā gadījumā saka: „Tās ir nesaraujamas saites. Jums vai nu jāatturas no dzimumattiecībām, vai jāpaliek kopā. Ja paliekat kopā, jūs nedrīkstat lietot pretapaugļošanās līdzekļus, lai novērstu ar sifilisu slimu bērnu dzimšanu.” Neviens, kura dabiskās jūtas nav izkropļojušas dogmas vai kura morālā daba nav pilnīgi nejutīga pret ciešanām, nevarētu uzskatīt, ka ir labi un pareizi, ka tā jānotiek.

Tas ir tikai piemērs. Ir daudz veidu, kā baznīca, iestājoties par to, ko pati dēvē par morāli, mūsdienās nolemj visdažādākos cilvēkus nepelnītām un nevajadzīgām ciešanām. Un, protams, kā zināms, baznīca lielākoties joprojām ir opozīcijā visu veidu progresam un uzlabojumiem, kas mazina ciešanas pasaulē, jo tā ir izvēlējusies uzdot par morāli noteiktu, šauru uzvedības likumu kopu, kam nav nekāda sakara ar cilvēka laimi; un, ja jūs teiktu, ka jādara tas vai tas, jo tas veicinās laimi, viņi uzskatīs, ka tam ar šo jautājumu nav nekādas saistības. „Kāds morālei sakars ar cilvēka laimi? Morāles mērķis nav darīt cilvēkus laimīgus.”

Bailes — reliģijas pamats

Es uzskatu, ka reliģija pamatā un galvenokārt balstās uz bailēm. Daļēji tās ir bailes no nezināmā un daļēji, kā jau teicu, vēlme just, ka tev ir tāds kā vecākais brālis, kas par tevi gādā visās grūtībās un nepatikšanās. Visa pamatā ir bailes — bailes no noslēpumainā, bailes no sakāves, bailes no nāves. No bailēm dzimst cietsirdība, un nav brīnums, ka cietsirdība un reliģija iet roku rokā, jo bailes ir pamatā abām. Šobrīd mēs varam palēnām sākt izprast pasauli, nedaudz to kontrolēt, izmantojot palīdzību, ko sniedz zinātne, kas pamazām izcīnījusi sev vietu par spīti kristietībai, baznīcām un opozīcijā veciem priekšrakstiem. Zinātne var mums palīdzēt pārvarēt gļēvās bailes, kurās cilvēce dzīvojusi paaudžu paaudzēm. Zinātne un, manuprāt, mūsu pašu sirdis var mums iemācīt vairs nemeklēt iedomātu atbalstu, vairs neizgudrot sabiedrotos debesīs, bet gan paļauties uz pašu centieniem tepat, lai padarītu pasauli par labāku vietu, kur dzīvot, — ne tādu, kādu gadsimtiem ilgi ir veidojušas baznīcas.

Kas mums jādara

Mēs vēlamies nostāties paši uz savām kājām un raudzīties uz pasauli godīgi un skaidri — uz labo un slikto, uz skaisto un neglīto; redzēt pasauli, kāda tā ir, no tās nebaidoties. Iekarot pasauli ar prātu, bez verdziskās pakļaušanās briesmām, kas no tās ceļas. Dieva koncepcija ir attīstījusies no seno austrumu despotiskajām iekārtām. Tā nav brīvu cilvēku cienīga koncepcija. Dzirdot, kā ļaudis baznīcā pazemojas un sauc sevi par nožēlojamiem grēciniekiem, un tā tālāk, tas šķiet nicināmi un ar pašcieņu apveltīta cilvēka necienīgi. Mums jāiztaisno muguru un jāskatās pasaulei tieši acīs. Mums jāpadara pasaule tik laba, cik iespējams, un, ja arī tā nebūs tik laba, cik vēlamies, tā tik un tā būs daudz labāka, nekā citi to izveidojuši iepriekšējos laikmetos. Labai pasaulei nepieciešamas zināšanas, labsirdība un drosme; tai nav nepieciešama nožēlojama kāre pēc pagātnes vai brīvā prāta iekalšana nezinošu cilvēku sen paustu vārdu važās. Tai nepieciešams bezbailīgs skats un brīvs prāts. Tai nepieciešama cerība uz nākotni, nevis nepārtraukta raudzīšanās atpakaļ mirušā pagātnē, ko, mēs ticam, stipri pārspēs nākotne, ko var radīt mūsu prāts.

Bertrand Russell. Why I Am Not a Christian. New York: Touchstone, 1967, pp. 3–23.
No angļu valodas tulkojis Dainis Leinerts.