Foto - Pauls Bankovskis
 
Domas
28.07.2014

Kantoris, birojs, ofiss un sekreters

Komentē
1
Saglabā

Pirms pāris dienām izlasīju dažas recenzijas par Nikila Savala grāmatu "Cubed: A Secret History of the Workplace" (apgāds "Doubleday"; grāmatas nosaukumu varētu tulkot: "Iekuboti jeb Darbavietas noslēpumainā vēsture"; "cubed", protams, ir atvasinājums no "cubicle", un tā angļu valodā tiek dēvētas parasti ar ne pārāk augstām šķērssienām nodalītas darbavietas jeb biroju aizgaldi). Savalu ar saviem darbiem un dzīves gājumu esot iedvesmojis amerikāņu sociologs, 1951. gadā iznākušās grāmatas "Baltā apkaklīte" autors Čārlzs Raits Mills (1916-1962).

"Pagājušā gadsimta vidū Č. Raits Mills iegādājās parikti, kas saucās "Shopsmith"," tika stāstīts vienā no recenzijām. "Tas bija universāls piecas pēdas garš darbagalds ar virpu, slīpmašīnu, ripzāģi, urbjmašīnu un finierzāģi. Tajā laikā viņš no Oksfordas universitātes apgāda gaidīja sava kantoru darbiniekiem veltītā pētījuma "Baltā apkaklīte" korektūras. Par "Shopsmith" viņš samaksāja no honorāriem, ko bija saņēmis par Maksa Vēbera eseju tulkojumiem no vācu uz angļu valodu. Starp tām bija arī viena, kas veltīta birokrātijai. Pēc tam viņš iegādājās vecu lauku māju un piecus akrus zemes Pomonā Ņujorkas štatā. Pirmdienās, trešdienās un piektdienās viņš no fermas, kur bija iecerējis nodarboties ar dārzeņkopību, ar motociklu brauca uz Kolumbijas universitāti lasīt lekcijas socioloģijā (motociklu Vācijas rūpnīcā viņš bija saskrūvējis paša spēkiem). Atgriezies savā lauku mājā, viņš ķērās pie darbarīkiem. Viņš būvēja mēbeļu iekārtu savam darba kabinetam. "Esmu uzbūvējis dokumentu plauktu ar 30 nodalījumiem un astoņas pēdas garu galdu ar saplākšņa virsmu," viņš stāstīja vecākiem. Materiālus viņš iegādājās par 500 dolāriem, ko bija saņēmis par interviju, kuru sniedza saistībā ar gaidāmo grāmatas iznākšanu, bet mēbeļu rasējumus viņš bija nošpikojis no mēbeļu dizaineriem Čārlza un Rejas Īmsiem. Viņš uzbūvēja sešpadsmit pēdas platu skapi, ko nodēvēja par "organizatoru", un trīsdesmit pēdas garu grāmatplauktu pa visu sienu. Sienas un griestus viņš apšuva ar skaņu absorbējošām flīzēm."

1951. gadā iznākusī "Baltā apkaklīte" bija Milla pārskats par to, kā pēckara laika Amerikas jaunizceptā vidusšķira – birojos strādājošie balto apkaklīšu darbinieki, pārdevēji, birokrāti, profesori, uzņēmumu vadītāji – nošķir darbu no dzīves un jēgu no eksistences. Pēc Milla ieskatiem, viņi tik ļoti atsvešinās no visa, kas var būt patiesi svarīgs, ka viņiem vairs neeksistē ne pagātne, ne nākotne, ne politika, ne kultūra.

Lasot šo, atcerējos vēl bērnībā bieži apmeklēto veco kantori – tā bija zema vienstāva ēka ar garu, tumšu gaiteni no viena gala līdz otram. Abpus gaitenim bija kabineti – pašā galā grāmatvedība, kadru daļa, arodbiedrība u.c. Netālu no ieejas durvīm sienā bija mazs aizrestots lodziņš, kas tika atvērts divreiz mēnesī – algas un avansa dienās. Tad pie tā rindā mīņājās darbinieki, bet tas, kurš nonāca pie lodziņa, atspiedās ar elkoņiem uz tā malas, sakumpa, ieliecās bezmaz vai iekšā un vairāk vai mazāk asprātīgi mēģināja jokot ar kasieri. Naudu saņēmušie iedami to pārskaitīja un bieži vien devās uz turpat līdzās esošo veikalu. Iepretī lodziņam bija ar brūnu dermatīnu apsistas polsterētas durvis. Aiz tām zem vara skārdā kaldināta Ļeņina profila sēdēja "šefs". Kabinetos skanēja monotona rakstāmmašīnu klaboņa, kāds kaut kur tālruņa klausulē kliedza tālsarunu, bet pie šefa sekretāres ik pa laikam tarkšķēja teletaips. Kantora ēkas priekšā abās pusēs bedrainajam asfaltētajam celiņam auga dažas tūjas, bet līdzās esošajā tukšajā laukumā stāvēja uz metāla cauruļu kājām uztupināta goda plāksne ar darba pirmrindnieku portretiem.

Pēc kāda laika goda plāksnes vietā izraka bedri un sākās jaunās kantora ēkas celtniecība. Tās trīs stāvos bija vieta gan kabinetiem un autoskolai, gan plašai ēdnīcai un īpaši saviesīgiem gadījumiem paredzētam bāram, tur bija arī pamatīga skatītāju zāle, kur varēs notikt koru un vokāli instrumentālo ansambļu koncerti, izrādes, darba un bērnības svētki. Darbaļaužu izglītošanai bija paredzēta pat izstāžu zāle ar virsgaismas apgaismojumu, bet strādājošo drošībai pagrabstāvā tika sarūpēta ar visu nepieciešamo aprīkota pretgaisa aizsardzības patvertne. Goda plāksne tika pārcelta uz zālāju jaunās ēkas priekšā, līdzās karogu mastiem, – tagad tās pamats bija mūrēts, bet pirmrindnieku fotogrāfijas tika ievietotas stiklotā alumīnija vitrīnā. Jaunais kantoris bija plašs un gaišs, tā celtniecībai bija izmantoti moderni materiāli, no kuriem pats modernākais, protams, bija gan kabinetu grīdu ieklāšanai, gan dažviet pat sienu apdarei izmantotais mīksti sintētiskais un asi mīlīgais vorsalīns vai nu dzeltenīgi brūnā, vai sarkanbrūnā krāsā. Rakstāmmašīnu klaboņa te tika veiksmīgi apslāpēta, bet kafija noteiktās stundās kabinetos smaržoja vēl aromātiskāk. Tas viss darbam.

Mana mamma vēl paguva strādāt gan vecajā, gan jaunajā kantora ēkā. Taču – it kā ar darbavietā pie rakstāmgalda aizvadītajām stundām vēl nebūtu gana – mājās viņai bija arī pašai savs "sekreters". Tajā gan nebija nekā no muzejos redzamajām romantisma apdvestajām mēbelēm, kas aizvērtā veidā atgādina nelielas kumodes uz kājiņām, bet atvērtā – rakstāmgaldiņus, kuru darba virsma noslēdzas ar augšup kāpjošu atvilktnīšu un nelielu durtiņu kaskādi. Mammas sekreters bija horizontāls, ar atvāžamām skaidu plātnes durtiņām aizverams nodalījums mūsu lielās istabas sekcijā. Virs un zem tā bija grāmatplaukti, līdzās durtiņas, aiz kurām stāvēja vecāku sudrabkāzu servīze, glāzes un kaut kas, ko varētu nodēvēt par mājas bāriņu. Sekreters bija tikai un vienīgi mammas valstība. Tur viņa pierakstīja dienišķos laika apstākļu novērojumus, rakstīja vēstules un apsveikuma kartītes. Sekreteru viņa izmanto vēl šobaltdien.

Mana pirmā darbavieta bija kaut kāds savdabīgs vecā un jaunā kantora krustojums ar sekretera iezīmēm – smaga darba nomocītās, jau sākotnēji štruntīgi izgatavotās un it kā jau tūliņ sabrukt gatavās mēbeles atgādināja manu vecāku sekciju, jo arī tajā allaž kaut kas lūza, izļodzījās un bija labojams. Šī darbavieta bija Preses namā. Strādāšana arī tur bija organizēta pa atsevišķiem kabinetiem, visur tika čakli smēķēts, klabēja rakstāmmašīnas, bet, kad pasaule nolaidās tik zemu, ka preses izdevumus sāka maketēt datorā, ar roku vai mašīnrakstā sacerētos rakstus vajadzēja nodot pārrakstītājas jeb, kā viņa tika dēvēta, ievadītājas ziņā. Kabinetu iemītnieki bija parūpējušies, lai stiklotās kabinetu durvis nebūtu caurredzamas, un tāpēc kabinetos bez tiešo darba pienākumu pildīšanas varēja pagūt vēl visu ko. Teiksim, sirsnīgi iedzert ar kolēģiem vai savā nodabā sajukt prātā. Redakcijas vadība vai avīzes "Labrīt" izdevēji laikam gan tomēr bija vēlējušies šos haotiskos procesus kaut kā kontrolēt, tāpēc uz katra gaiši finierētā un priekšgājēju izļodzītā rakstāmgalda bija pelēka kastīte. Jebkurā brīdī kastīte varēja iečerkstēties, un tad no tās atskanēja vai nu paša galvenā redaktora, vai viņa vietnieka balss, mudinot ierasties uz sapulci vai pavēstot vēl ko īpaši svarīgu. Dažs sprieda, ka, iespējams, kastītes ne vien runājot, bet arī klausoties.

Pie kastītēm biju tā pieradis, ka, nonācis "Dienas" redakcijā, jutos pārsteigts, ka tur tādu nav. Tāpat nepatīkams pārsteigums bija fakts, ka jāraksta nevis "Apple" datorā, bet "pīslī", izmantojot kādu no pirmajām "Windows" versijām un šo to darot pat "MS-DOS". Pārējais gan bija tāpat kā citos kantoros – daudzi dažādi un vairāk vai mazāk nodzīvoti un apdzīvoti kabineti, pats galvenais kabinets – ar tādu kā uzgaidāmo priekškabinetu, kurā bija vieta sekretārei, bet pirmajā stāvā ēdnīca ar mākslīgiem plastmasas augiem, kotletēm "Lāča ķepa" un iekšpagalmu, kurā varēja aizbēgt no darba gada siltajos mēnešos.

Taču laiki mainījās, un "Diena" no Vecrīgas pārcēlās uz bijušo radiorūpnīcas ēku Pārdaugavā. Laikmetu grieži atspoguļojās arī redakcijas "kantora" iekārtojumā. Nē, nu jau tas vairs nebija nekāds kantoris, tas bija "atvērtā tipa ofiss". Vairs nekādu nošķirtu kabinetu, tikai ar audumu apvilktu norobežojošu un tomēr neko īsti neaizsedzošu šķērssieniņu labirints, bet daži stikla sienu būri bija piešķirti vien galvenajai redaktorei un komentētājiem. Pīpēt brīv bija tikai tajos, bet iztraucēt darbā vai, teiksim, pornogrāfisku attēlu aplūkošanā tagad ikviens ikvienu varēja jebkurā sev tīkamā brīdī. "Gribi, izstāstīšu anekdoti?" un pāri tava darba aizgalda malai parādījās sabiedriskuma alkstoša kolēģa seja. Mēs abi – gan es šķērssienas iekšpusē, gan viņš ārpusē – bijām "iekuboti".

Atsaucoties uz dažādām autoritātēm – šķiet, pārsvarā tie bija tobrīd vēl labi zināmie uzņēmuma zviedru īpašnieki –, tika klāstīts, ka šāds redakcijas telpas plānojums nākšot par labu auglīgai ideju apmaiņai, efektīvai un ātrai informācijas apritei un esot noderīgs vēl daudzos dažādos veidos. Teiksim, kad redakcijas centrā novietotais faksa aparāts bija izvēmis kādu pussimtu lappušu ar TV kanāla "Eurosport" nākamā mēneša programmu un bija iztērēts kārtējais rullis ar faksa papīru, pie faksa tuvāk sēdošajam nekur nebija jāiet – atlika vien nobļauties pa visu redakciju: "Man uzreiz šito izmest, vai kāds tomēr atnāks savākt?" Visu atrašanās vienā telpā ļāva apgūt un visos smalkumos izkopt mikromenedžmenta iemaņas – vēl nekad nepacietīgi trīties aiz muguras rakstītājam, attēlu skenētājam vai maketētājam nebija bijis tik viegli un "produktīvi". To varēja darīt, pat nepieceļoties no sava krēsla – atlika vien atsperties, un biroja krēsla ritenīši paši tevi aizvizināja, kur nepieciešams.

Tas viss pārceļoja arī uz jauno arhitekta Andra Kronberga projektēto redakcijas ēku. Atvērtā ofisa ideja tur jau iemantoja kaut ko vai nu no leģendas par Apaļā galda bruņiniekiem, Žaka Tatī filmām (skat. filmu "Playtime"), vai ieslodzījuma vietu fen šui. Pirmie, otrie un trešie galdi tika stumdīti un pārbīdīti arī vēl ilgi pēc redakcijas telpu nodošanas ekspluatācijā. Atkal un atkal tika spriests par mēbeļu un tām "piesaistīto" darbinieku ideālo izvietojumu. Varbūt atceraties, ar ko Deivida Linča seriālā "Tvinpīka" beidzās aģenta Deila Kūpera centieni savā kabinetā atrast ideālo mēbeļu izvietojumu – viņa kabineta stūrī bija no visiem tur esošajiem priekšmetiem izveidota piramīda, un pats aģents sēdēja tās virsotnē. Piramīda redakcijā netika uzcelta, taču ideja kaut kādā ziņā bija līdzīga – centrā bija jābūt galvenajam ziņu redaktoram, bet viņam apkārt koncentriskos apļos jeb tādos kā gadu gredzenos būtu bijis jāsēž nodaļu redaktoriem, tad attiecīgo nodaļu darbiniekiem u.tml. Ar ko tas viss beidzās "Dienas" redakcijā, ir labi zināms. Taču tas jau notika pēc tam, kad es gluži vai Milla (vai Nikila Savala) aprakstīto "balto apkaklīšu" garā biju sācis sevi nodarbināt ar klasisko jautājumu: "Vai es dzīvoju, lai strādātu, vai strādāju, lai dzīvotu?" Kad kādudien, atgriezies no bezalgas atvaļinājuma, atklāju, ka manā aizgaldiņā jau sēž kāds cits, man šķita, ka tā arī ir atbilde. Nesen, kad tur atkal iegriezos, pārsteigts manīju, ka reiz tik atvērto redakcijas ofisa telpu pamazām vien no visām malām sākuši sašķelt un nograuzt dažādi par zemām šķērssienām krietni vien pamatīgāki būceņi.

"Baltās apkaklītes modernajā sabiedrībā ir iefiltrējušās paklusām," rakstīja Mills. "Lai kāda arī būtu viņu vēsture, tā ir vēsture bez notikumiem; lai kādas būtu viņu kopīgās intereses, tās nav pamats nekādai vienotībai; lai kāda būtu viņu nākotne, tā nebūs viņu pašu rokās." Kamēr visu šo rakstīju, elektroniskajā pasta kastītē manā portatīvajā elektroniskajā "sekreterā" ir iekritušas divas vēstules ar diviem šodien paveicamiem darba uzdevumiem, tāpēc šajā vietā varētu likt punktu. Ir jau arī jāpastrādā. Pēcpusdienā vajadzēs nopļaut otru pusi pļavas, būs jāpērk benzīns. Tā teikt, darbs dzen darbu.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!