Par Mārča Lāča izrādi "Urbānie mīti" Jaunajā Rīgas teātrī
Iespēja pabaidīties drošos apstākļos
Pēc "Dirty Deal Teatro" izrādē "Gruzona ehinokaktuss" asprātīgi noformulētās paralēles starp kaktusu audzēšanu un indivīda pašsajūtu 21. gadsimtā Mārcis Lācis, šoreiz sadarbībā ar romāna "Jelgava 94" autoru Jāni Joņevu, debitē Jaunajā Rīgas teātrī un atklāj vēl vienu Latvijā neaizņemtu nišu – šausmu teātri. Režisors portālā "Lsm.lv" pats gan apgalvo, ka meklēt jaunu nišu nav bijis viņa nolūks. Vienkārši Joņevs gribējis, lai ir bailīgi, viņš pats – lai ir ņirdzīgi. Tā arī tapuši "Urbānie mīti" – īsu ainiņu virkne, kurās četri aktieri – Liena Šmukste, Ivars Krasts, Edgars Samītis un Reinis Boters – izspēlē gan labi, gan ne tik labi pazīstamus šausmu sižetus.
Pat ja Mārcis Lācis atradis to, ko nemaz nav meklējis, atradums šķiet apspriešanas vērts. Kaut vai tāpēc, ka bailes ir senākā un spēcīgākā cilvēka emocija. Panākt no publikas psiholoģisku vai fizioloģisku reakciju, kas izpaužas bailēs, centusies gan folklora, gan reliģija, gan dažādi mākslas veidi. Šausmas valdzina tiklab tos, kuri alkst pēc satraucošām izjūtām, kā tos, kuri grib aizmirst savas ikdienas problēmas.
Paši baidām un paši baidāmies
Mārča Lāča iekārtotais Mazās zāles spēles laukums ir gandrīz pilnīgi tukšs, tikai apaļš, melni drapēts galds vīd tā centrā, stipri atgādinot tos galdus, pie kuriem, rokās sadevušies, pārdabisku parādību cienītāji izsauc garus. Aktieri ap galdu sapulcējas pamazām, ar tādu kā aizķeršanos. Otrpus durvīm, pa kurām viņiem jāienāk, acīmredzot kāds ir, jo kārtējais ienācējs durvīs brīdi spārdās, neredzamas rokas atturēts. Bet galu galā visi melni ģērbtie šausmu stāstītāji un izspēlētāji sasēžas pie galda, no kaut kurienes uzrodas gabals krīta, un visi četri, kā kopību apstiprinot, roku uz rokas salikuši, neredzama spēka vadīti, velk ar krītu uz melnā galdauta baltas zīmes. Skaidrs, ka izsauc kādu pārdabisku būtni, kuras klātesamība piestrāvo gaisu ar neizskaidrojamu baiļu atmosfēru.
Dažas no Katrīnas Albužes iestudētajām kustību sērijām aktieri izpilda sinhroni, citas šķiet nākam no spontāna iekšēja impulsa. Kopā sakļāvušies vai virtenē saķērušies, viņi kustas vienā ritmā un zīmējumā, radot daudzgalvaina monstra tēlu vai ekspresionistiski pārspīlētā manierē atklājot cilvēku paralizējošās bailes. Aktieri darbojas kā viendabīga kolektīva individualitāte, kura brīžam sašķeļas četrās atsevišķās darbības personās. Būtiski, ka šis saliedētais un vienlaikus irdenais kolektīvs pārdzīvo bailes, kuras pats nemitīgi rada arvien no jauna, tādējādi darot fiziskajā telpā ieraugāmu gan to, kā no zemapziņas iznirst baiļu impulss, gan arī to, kā cilvēks uz to reaģē.
Rīgas tumšā puse
Atsevišķās epizodes virknējas un plūstoši pāriet cita citā, nereti pārmantojot no iepriekšējās ainas mizanscēnu vai rekvizītu. Par izrādes dabu diezgan daudz pasaka programmas grāmatiņa, kurā katrs sižets pieteikts ar pavisam ikdienišķu melnbaltu attēlu: piemēram, Iļģuciema daudzdzīvokļu nami, kurpju pāris, ūdenstornis. Melnbaltajam attēlam pāri klājas nākamā lapa no puscaurspīdīga papīra, uz kura uzzīmēts kāds šausmu avots – velns, koši sarkanas laiviņkurpes, naksnīgi zils ūdenstorņa siluets. Tas ir tikai nojaušams tēls, kurš ierakstās ikdienišķajā ainavā vai apēno kādu objektu, paverot tajā papildu dimensiju – neparastu un biedējošu.
Cik atceros no sava skolas laika pagājušajā gadsimtā, mācību iestāžu gaiteņos cirkulēja visdažādākie šausmu stāsti – par zilo roku, par sarkano komjaunieti, par Čapajeva galvu u.tml. Uzpeldēja un atkal aizmirsās. Lācis un Joņevs šausmu arhetipus izceļ laukā no aizmirstības un piedāvā laikmetīgā "iesaiņojumā", kura neatņemami atribūti ir viedtālruņi, ar HIV vīrusu saindētas adatas un attiecību nestabilitāte. Arhetipiskie raksturi – vampīri, traki zinātnieki, spoki, psihopāti – tiek aizstāti un papildināti ar tādiem tēliem kā Krišjānis Barons, ūdensvada cauruļu labotājs, autobusa vai tramvaja pasažieris. Arhetipiskā, ārpus modernās pasaules esošā vide – kapsēta, mežs, pils, veca māja – tiek nomainīta ar muzeju, tramvaju, apstādījumiem vai privāto dzīvokli.
Turklāt izrādes veidotāji šausmām piešķir lokālu raksturu – ja mikrorajons, tad Iļģuciems, ja kapi, tad Pokrova kapi, ja ūdensvads, tad Rīgas ūdensvads. Rīga kļūst par tādu kā šausmas ģenerējošu teritoriju, kurā baiļu pārņemtais indivīds sajūtas kā nepiederīgs ienācējs. Ne velti programmas grāmatiņas pēdējā lappusē lasāms dziļdomīgs ieraksts: "Mēs te Rīgā visi esam pāķi."
Šausmu tipoloģija un aktieru azarts
Kaut arī "Urbāno mītu" šausmas ir lokālas, tās nav vēsturiski reālas, piemēram, Stūra mājas iedvesmotas, bet tieši tādas, kā norādīts izrādes nosaukumā, – mītiskas, ja ar mītu saprotam vissenāko mutvārdu daiļrades veidu un vienlaikus izdomājumu, nostāstu, kas neatbilst patiesībai.
Šausmu spektrs izrādē ir plašs. Vēstījums par Iļģuciema velnu tiek uzburts no Toma Auniņa mūzikas brīžam aprautiem, brīžam ausi monotoni spīdzinošiem motīviem, gaismu un ēnu saspēles, kurā uzplaiksnās sarkanas ugunis, un stāsta par ilgām pēc notikuma, neparastas parādības, kas uzspridzinātu guļamrajona dzīves nomācošo ikdienību. Tās ir kosmiskas šausmas, kas atbalso cilvēka vēlmi pēc citādas, nozīmīgas pasaules.
Stāsts par Rīgas ūdeni, ar ko paģiru mocīta dzīrotāja dzesē slāpes, savukārt piederīgs erotisko šausmu kategorijai, ko raksturo jutekliska un seksuāla tēlainība. Meiča, ūdeni sadzērusies, sapnī redz, ka viņai uzmācas cauruļu remontstrādnieks, kurš darba laikā izlaidis garu un nu viņa sadalījušās miesas ar ūdens starpniecību nonākušas meičas zarnu traktā. Lienas Šmukstes ūdens lietotāja gluži kā rituāla upuris guļ uz melni klātā galda, kamēr Ivara Krasta remontstrādnieks, acis izbolījis, pie sejas piespiedis ar ūdeni pildītu petpudeli, lodā viņai apkārt un, mironīgas gaismas apspīdēts, nebalsī priecīgi gārdz, ka viņam beidzot izdevies tikt meičā iekšā.
Sirreālas šausmas, kas sakņojas sapņos, fantāzijās, groteskos tēlos, atklājas gan sižetā par ļauna vēstnesēm – sarkanajām kurpītēm –, gan stāstā par nocirsto roku, kura izpilda visas saimnieka iegribas un kaprīzes. Kad Reinis Boters apauj sarkanās augstpapēžu laiviņas, kuras ir tik tīras un biedējoši atšķirīgas no pārējiem sabiedriskā transporta pasažieru apaviem, ieraugām, ka aktiera kāju kustības kontrolē nevis viņš pats, bet gan sarkanās kurpītes. Arī nocirstā roka sāk dzīvot pati savu dzīvi, ko aktieri izspēlē, vienotā ritmā kustinot plaukstas uz melni klātā galda.
Viens no atpazīstamākajiem šausmu veidiem un vizuāli spilgtākajiem stāstiem izrādē saistās ar psiholoģiskām šausmām, ko rada cilvēka vainas apziņa. Sižetā par Rīgas kokiem Edgara Samīša atveidotais puisis, draudzenes kāmim nelaimīgi uzkāpis, nabaga zvēriņa mirstīgās atliekas izmet pa logu, bet tās aizķeras koka zaros, atgādinādamas mīlētājam par viņa briesmu darbu. Arī citkārt jauneklim totāli neveicas – viņš draudzenei nopērk puķes no bomža, bet tās izrādās paņemtas no Pokrova kapiem un to tirgotājs ir neviens cits kā no zemzemes izlīdis Krišjānis Barons.
Aktieri darbojas azartiski un ar teicamu humora izjūtu. Lienas Šmukstes vientuļā deja mājas ballītē, atsvešināti apglaudot pašai savu ķermeni un neko neredzošām acīm raugoties tālē, ir ne tikai trāpīgs konkrēta cilvēka plastiskās izpausmes raksturojums, bet arī zīme tam, kā indivīds jūtas mūsdienu pasaulē. Reinis Boters Rīgas gara hipnotiskajai iedarbībai ļaujas ar Klārka Geibla enigmātisko sejas izteiksmi un transā nonākuša trusīša nolemtību, savukārt Edgars Samītis ar līdz šim neredzētu eksplozīvu temperamentu un pašironiju atveido neveiksmīgos mīlniekus, kuru cēlajiem centieniem svītru pārvelk pārdabisku spēku iejaukšanās. Sevišķi plašā amplitūdā izpaužas Ivars Krasts – monstri, veči, jaunekļi, dzīvnieki. Līdzās ūdensvada makabrajam rēgam pilnīgi neaizmirstams ir samītais kāmis, kura ciešanas aktieris, vaigus piepūtis, ar labo ķepu, atvainojiet, roku, kasīdams kreiso ausi, dara nepārprotami nolasāmas.
Drīzāk jautri nekā bailīgi un nepavisam ne ņirdzīgi
Atgriežoties pie izrādes veidotāju mākslinieciskajiem nolūkiem, kas ietērpti vārdkopā "bailīgi un ņirdzīgi", jāteic, ka gluži precīzi tie noformulēti nav. "Bailīgi" – jā, bet diez vai "ņirdzīgi" ļauna izsmiekla nozīmē ir īstais vārds, lai raksturotu izrādes intonāciju. Šausmas "Urbānajos mītos" nav necik šausmīgas, un izrādes veidotāju attieksme gan pret šausmu tēliem, gan pret pašu baidīšanās faktu ir neslēpti ironiska. Šķiet, tur arī slēpjas galvenais izrādes pievilcības avots. Baidīties ir drīzāk jautri nekā bailīgi.
Gan paši stāstiņi, gan to spēles versijas nav vienlīdz aizraujošas. Ir epizodes, kuras iecerētas un atrisinātas pat ļoti asprātīgi, ir arī tādas, kuras atbilst izrādes veidotāju piedāvātajam pieticīgajam raksturojumam – "absolūtas muļķības". Piemēram, ekskrementu kultūrai piederīgais absurdais stāstiņš, ko izspēlē Edgars Samītis, acīm nelabi spīdot un balsij dramatisku krešendo attīstot. Puisis, ciemos pie līgavas vecākiem sēnes saēdies, nakšņojis viesistabā un, tualetes telpu svešā vietā atrast nevarēdams, atvieglojies uz avīzes un pēc tam krāvumu pa logu izmetis uz ielas. No rīta bijis spiests konstatēt, ka atvēris tikai iekšējo logu un skatu uz apkārtējo pasauli aizsedz izkārnījumu priekškars… Ne te īpaši jābaidās, ne arī bez pusstopa jāsmejas.
Tomēr satura un formas negludumi skatīšanās procesu necik netraucē, jo Lācis un Joņevs zina, ko grib pateikt, un spēj atrast veidu, kā to izdarīt. Viņi, šķiet, apzinās gan to, ka šausmām var būt terapeitiska iedarbība – vēršoties pie cilvēka primitīvajiem instinktiem, tās palīdz viņam atbrīvoties no apspiestām tieksmēm –, gan arī to, ka šausmās var materializēties neapmierinātība ar pašreizējo sociālo un politisko realitāti.
Šausmas var kļūt par metaforu visaptverošām bailēm, kas caurauž visu sabiedrību. Un baidīti ar mediju laipnu līdzdalību mēs tiekam vienā gabalā: "Ū-ū-u, ģeopolitiskā situācija!", "Ā-ā-a, nodokļi!", "Ō-ō-o, Eiropa neatbalstīs!" u.tml. Cēloņi un nolūki vēlmei šausmināt un šausmināties var būt visdažādākie. Mākslas tempļa drošajos apstākļos kārtīgi pabaidījies, cilvēks sajūtas atvieglots un uz kādu laiku, iespējams, arī brīvs. Par spīti tam, ka pasaulē joprojām ir tik daudz neizskaidrojami noslēpumainā un arī netīrās sirdsapziņas liecinieks – kāmis – joprojām turpina karāties kokā.
0