Autores foto
 
Dzeja
10.01.2020

Kamēr Kungs pieskata laivu

Komentē
3
Saglabā

...

Autobuss pienāk saulrietā, atveras durvis.
Pasažieri nostājušies ierindā uz siltumu, neviens nekavē.
Šoferis te ir vienīgais, kura balss vēl ir nomodā, tāpat kā kaijas,
šķeļot aukstumu virs pasažieru galvām.

Tumsai piesnigušas egles.

Te kādu laiku nevienam nebūs vārda.
Viss, kas tu esi, satilps sēdvietas numurā.
Kādreiz viņa domāja, ka skaitļu sakritība autobusa biļetē nozīmē cerību,
it kā nejaušība spētu mainīt galapunktu, uz kuru viņa dodas,
it kā jūtas, kuras viņa sargā, nevarētu izkāpt jebkurā pieturā.

Tumsai piesnigušas egles.

Šoferis, saskaitījis pasažierus, uzsāk braucienu.
Neviens nepiesprādzējas, it kā nepastāvētu nejaušības.
Aiz loga un acīm snieg. Pasažieri aizver acis un katrs par kādu domā,
lai justos mazliet drošāk. Kādreiz viņa domāja, ka naktīs snieg tāpēc,
lai Dievs varētu mūs redzēt, kamēr mūsos skumjas,
un tumsai piesnigušas egles.

 

...

Klusējam kā ugunsdzēšamais aparāts pie altāra,
tikmēr atvadas nenovērš no mums skatienu.
Aiz baznīcas loga novembris zīmē atmiņu akvareļus,
sajaukdams pēdas ar ūdeni.

Kurš mūs pieskata, Kungs, kamēr mēs skumstam.
Kurš mūs pieskata, kamēr mēs mācāmies apskaut paši sevi.
Kurš mūs iemāca nostaigāt pirmos prombūtnes kilometrus,
kā lapa, kas krīt atpakaļ kokā.

Klusējam kā acs pirms asaras, tikmēr gaisma svecē pieņemas spēkā.

Kurš mūsos aizmirst, Kungs, kamēr mēs atceramies.
Kurš mūsos padodas, kamēr mēs lūdzam.
Klusums pabeidz lūgšanu, pirksti met krustu, un rokas padodas,
un lapa krīt atpakaļ kokā.

 

...

Es tevi redzēju sapnī.
Sāka snigt pirmais sniegs.
Es tevi redzēju sniegā.
Un sāku sekot putnu pēdām.
Tajā sniegā, kas debesīs.

Es tevi neredzēju nekur.
Un sāku ieraudzīt.
Es tevi redzēju melnā bērza stumbrā.
Tā mizu lēnām lobīja atmiņa,
atklādama maiguma un gaismas kārtas.

Es tevi redzēju sapnī,
atklātā sirds jūrā, visdrošākajā
Dieva vietā, tajā sniegā, tajā vietā,
kas debesīs.

 

...

Acīm tuvojas ziema
kā atmiņai uguns.
Vienkārši un noguruši
pārskatām savas plaukstas,
kuras iztukšojis laiks un bēgums.

Upei tuvojas ledus
kā sirdij siltums.
Pamodušies un ieraudzījuši,
pārskaitām pirkstus,
ar ko turēt īkšķus.

Acīm tuvojas ziema
kā atmiņai uguns.
Kamēr tu tik vienkārši klusē,
es mācos vienkāršāk redzēt.

Upei tuvojas ledus
kā sirdij siltums.

Gaisma, pasaki,
kā Dievu pateikt.

 

...

Es gribu klusēt,
bet tu man roku dod.
Un roka grib kaut ko sacīt.
Kā koks pirms sala,
kā lapa pirms kritiena
uzticas un krīt.

Es gribu klusēt,
bet tu man dziesmu dod.
Un acis atkal grib redzēt
kā putns pirms debesīm,
kā tukšas debesis pirms lietus
piepildās un līst.

Es gribu salt,
bet tu man siltu tēju dod.
Un gribas tev ko sacīt,
kamēr lapa rokā krīt
un lietus putnā līst.

Kamēr klusums.
Kamēr Dievs tik īsts.

 

...

Nāc ar miglu, nāc ar tukšām rokām.
Viņa ar sauli galdu klāj.
Nāc ar lietu, nāc ar vaļā acīm.
Viņu pļava un bites māk.

Nāc ar rītu, nāc ar rasotu zirnekļa tīklu.
Viņa ar skatienu logos māj.
Nāc ar tumsu, nāc ar nogurumu.
Viņu varavīksne un ābece sāk.

Nāc ar neko, ar smilgu zobos,
ar jūru plecos,
kamēr viņa smiltīs skaita laiku,
kamēr Kungs pieskata laivu,
kamēr mums tik ilgi līst.

Tēmas

Agnese Rutkēviča

Agnese Rutkēviča ir dzejniece, rakstniece, dramaturģe un aktrise, kas dzīvē cenšas paspēt iespējami vairāk. 2012. gadā ar literāro pseidonīmu Anna Foma iznākusi viņas pirmā dzejoļu grāmata "Jaunā Vāgn...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!