Kad saviesīgos pasākumos man uzdod tradicionālo jautājumu: "Un kāda ir jūsu nodarbošanās?", es parasti atbildu, ka esmu filosofs un sociologs. Proti, humanitāriķis. Iestājas neliels klusums, kam seko nākamais jautājums: "Aha, skaidrs. Skolots. Bet ko jūs darāt?", kas ir tāds pieklājīgs veids kā pajautāt, kā ar kaut ko tik abstraktu un nepraktisku vispār var nopelnīt kaut cik cienījamu naudu, un vienlaikus neviltots izbrīns, ka kāds vispār ir gatavs par to maksāt. Es atbildu, ka esmu augstskolas pasniedzējs, un saruna tūlīt pat atgūst vieglumu. "Aha, vismaz algu saņem."
Jēdziens "humanitārās zinātnes" ir veidots no latīņu vārda humanitas, kas nozīmē cilvēcību un civilizētību. Humanitāro zinātņu priekšmets ir pats cilvēks jeb, precīzāk, cilvēka daba, bet to mērķis ir paskaidrot, kādēļ cilvēki ir tādi, kādi tie ir, kādēļ tie izturas viens pret otru tādā vai citā veidā un, kas ir pats svarīgākais, kā cilvēkiem vajadzētu dzīvot un izturēties, lai nezaudētu cilvēcību. Humanitāro zinātņu praktiskais mērķis ir sociālais humānisms – centieni veidot demokrātisku sabiedrību, kur ikviens var baudīt dažādas tiesības un brīvības.
Uz eksakto un inženierzinātņu fona humanitārās zinātnes allaž izskatījušās ļoti nepārliecinoši – kamēr vieni taisa mikroprocesorus, "iPhone", meklē vakcīnu pret AIDS un būvē tiltus, otri dara kaut ko pilnīgi nejēdzīgu – lasa, tulko un raksta kaut kādus sev vien saprotamus un nevienam nevajadzīgus tekstus. Proti, no malas raugoties, šķiet, ka vieni strādā vaiga sviedos, rada taustāmus labumus un vairo Latvijas kopproduktu, bet otri parazitē no nodokļu maksātāju un visādu projektu naudas, nodarbojoties ar abstraktām lietām, kam nav nekāda sakara ar "reālo dzīvi".
Humanitāro zinātņu reputāciju Latvijā ir sabojājis arī tas, ka tās tiek uzskatītas par patvērumu dažādiem "plānā galdiņa urbējiem" un šarlatāniem, kuri vienkārši nav spējīgi izpildīt eksakto zinātņu augstās prasības. Šāds uzskats balstās populārā aizspriedumā par to, ka humanitāro zinātņu metodes ir "nezinātniskas", proti, subjektīvas un spekulatīvas, turpretim eksakto zinātņu metodoloģija ir drošticama, jo tā ir balstīta empīriskos datos un aprēķinos. Šis uzskats ir maldīgs – metodoloģiska paviršība nošķir nevis humanitārās un eksaktās zinātnes, bet gan zinātni no pseidozinātnes. Loģikas un argumentācijas likumi attiecas uz humanitārajām zinātnēm ne mazākā mērā kā uz eksaktajām zinātnēm. Tāpat arī, ciktāl to pētījuma priekšmets ir kvantitatīvi mērāms, humanitārās zinātnes izmanto empīriskos pierādījumus un matemātiskās metodes. Par nezinātniskumu drīzāk būtu jārunā saistībā ar konkrētiem autoriem, kuri ir tik ļoti pārliecināti par savu taisnību, ka neapgrūtina sevi ar argumentāciju un empīriskiem pierādījumiem.
Maldīgo priekšstatu par humanitāro zinātņu "nezinātniskumu" veicina arī tas, ka grāmatnīcu nodaļās, kas saucas "praktiskā psiholoģija" vai "filosofija un psiholoģija", blakus zinātniskiem tekstiem ir arī tādi, kam ar zinātni nav nekāda sakara. To nosaukumi runā paši par sevi: "Dzīves instrukcija", "Apskaidrības ABC", "Bezgalīgās iespējas: māksla iedzīvināt sapņus", un tā tālāk. Šī literatūra sola uz visiem laikiem mainīt lasītāja dzīvi, padarīt viņu laimīgu un atbildēt uz visiem fundamentālajiem jautājumiem. Taču tā, protams, ir tikai ilūzija[1]. Ir ārkārtīgi naivi domāt, ka, izlasot vienu vai divas pašpalīdzības grāmatas, būs iespējams iegūt izglītota cilvēka kultūras bagāžu un prāta asumu. Diemžēl (vai par laimi) – nav nekāda vienkārša veida, kas acumirklī dāvā izpratni par cilvēkiem un sabiedrību, ļaujot izvairīties no grūtā un ilgstošā darba pašam studēt un analizēt klasisku domātāju darbus.
Mūsdienu humanitārā izglītība sāka veidoties Renesanses laikmetā, kad tā laika intelektuāļi, saukti par humānistiem, izveidoja jaunu zināšanu apguves metodi – studia humanitatis (proti, humanitārās zinātnes), kas pamazām aizvietoja viduslaiku sholastiskās izglītības modeli. Humanitārās studijas balstījās uz klasisko grieķu un romiešu autoru tekstu pētīšanu, tulkošanu un publicēšanu ar nolūku saprast un veiksmīgi izmantot pagātnes domātāju idejas sava laikmeta sociālo un politisko problēmu risināšanai. Humānisti uzskatīja, ka, cītīgi mācoties vēsturi, literatūru, retoriku, morāles un politisko filosofiju, viņiem izdosies atrast veidu kā panākt to pašu uzplaukumu, ar kuru vēsturē iegāja antīkās Grieķijas un Romas civilizācijas.
Humānisma izglītības lieliskos panākumus var skaidrot divējādi: pirmkārt, humānisti nostiprināja uzskatu, ka klasisku tekstu studijas padara cilvēku par labāku, proti, "humānāku" personu, attīsta spēju izprast sociālās problēmas un iemiesot morāli praktiskajā dzīvē. Otrkārt, viņi nostiprināja uzskatu par humanitārās izglītības efektivitāti, apgalvojot, ka seno tekstu pētījumi ļauj iegūt konkrētas praktiskās iemaņas, kas nepieciešamas tiem, kas vēlas kļūt par sabiedrības eliti, proti, veidot karjeru diplomātijā, jurisprudencē vai politikā. "Renesanses humānistu pragmatiskais mērķis bija izveidot profesionālās izaugsmes platformu, proti, sagatavot cilvēkus valsts pārvaldīšanai. Mūsdienu humanitārā izglītība ir veidota pēc tā paša modeļa."[2] Šī modeļa īstenošanai bija nepieciešama augsti kvalificēta akadēmiskā sabiedrība, kas veidoja mācību programmas un izstrādāja atbilstošas pasniegšanas metodes.
Tā kā humanitārās izglītības pamats ir klasisko tekstu studijas, nozīmīgs tās panākumu faktors bija Johannesa Gūtenberga izgudrotā grāmatu iespiešanas iekārta, kas pavēra iespēju humanitārās izglītības plašai izplatībai. Radās standartizētas tekstu kopijas, un divi lasītāji varēja apriest konkrētu vārdu konkrētā lappusē, paši atrazdamies katrs savā pasaules malā. Rezultātā "auga gan lasītpratēju skaits, gan arī skolu skaits, radot agrāk nebijušu uzsvaru uz izglītību kā cilvēku savstarpējas saskarsmes līdzekli."[3] Iespēja sarunāties ar drukāta teksta starpniecību bija arī politikas veidošanas instruments – idejas par labāku sabiedrību vispirms tika izklāstītas uz papīra, bet pēc tam, sasniedzot pietiekami daudzu ļaužu prātus, tika īstenotas praksē. Piemēram, Mārtiņa Lutera baznīcas Reformācijas projekts veiksmīgi īstenojās pateicoties tam, ka dažu gadu laikā tika nodrukāti un izplatīti vairāki simti tūkstošu viņa darbu kopiju. Vienlaikus tas viņu padarīja par pirmo dižpārdokļu autoru pasaules vēsturē.
Vēl viens apzīmējums, kuru lieto saistībā ar humanitārajām zinātnēm, ir artes liberales – brīvās mākslas. Par tādām antīkajā periodā tika dēvētas trīs (trivium): gramatika, loģika un retorika. Viduslaikos tām tika pievienotas vēl četras (quadrivium), proti, aritmētika, ģeometrija, mūzika un astronomija, savukārt Renesanses humānisti atteicās no loģikas, bet pievienoja ētiku, vēsturi un poētiku. Mūsdienās humanitāro zinātņu loks ir paplašinājies vēl tālāk un kļuvis grūti definējams, iekļaujot sevī visu veidu cilvēka studijas, sākot ar sociālajām un komunikācijas zinātnēm un beidzot ar filosofiju un mākslas studijām.
Iemesls, kādēļ tās sauca par brīvajām mākslām, bija saistīts ar brīvo pilsoņu pienākumiem, tādiem kā piedalīšanās politiskajās debatēs un tiesās. Šo mākslu apgūšanas mērķis bija sagatavot cilvēku savas brīvības pilnvērtīgam pielietojumam, turklāt tā, lai tas dotu maksimālu labumu sabiedrībai. Pilsoņa pienākumi iezīmēja atšķirību starp brīvu cilvēku un vergu. Ja vergs rūpējas par materiālo labumu vairošanu, tad brīvais pilsonis – par sabiedriskā labuma pieaugumu. Līdz ar to no vergiem tika prasīta dažādu amatu prasme, turpretim brīvajiem pilsoņiem bija jāprot kritiski domāt, precīzi un virtuozi lietot valodu, labi argumentēt un prast pārliecināt vairākumu par savu taisnību.
Šāda nostāja pamatīgi kontrastē ar mūsdienu prasību pēc ekonomiskas efektivitātes, saskaņā ar kuru izglītības primārais mērķis ir rūpēties par valsts saimniecisko izaugsmi, sagatavojot vajadzīgo nozaru speciālistus darba tirgum. Kā pasniedzējam man dažkārt nākas saskarties ar dažādu nozaru studentu neizpratni par to, kādēļ viņiem pēkšņi būtu jāmācās tādi ar izvēlēto pamata specialitāti šķietami nesaistīti priekšmeti kā filosofija, antropoloģija vai ētika un jālasa kaut kāds tur Platons, Aristotelis vai Epiktēts.
Deviņpadsmitajā gadsimtā šāds jautājums vispār nerastos, jo antīko autoru darbu pārzināšana bija vispārējas izglītotības pazīme – tos nezinot, cilvēks nevarēja saukt sevi par skolotu. Turpretim mūsdienu medicīnas studenti neviltoti brīnās par to, ka deviņpadsmitā gadsimta ārsti lieliski orientējās gan antīko filosofu, gan arī dzejnieku darbos. Iemesls, kādēļ mediķiem bija jāstudē humanitārās zinātnes, tika noformulēts jau Renesanses laikmetā – tādā veidā viņi attīstīja sevī humānu, līdzjūtīgu un cieņpilnu attieksmi pret cilvēkiem, kuru liktenis atradās viņu rokās. Profesora Paula Stradiņa klasiskais aforisms ("Medicīna ir reizē amats, zinātne un māksla") uzsver to, ka medicīnā organiski savienojas eksaktais un humanitārais – kā zinātne tā ir eksakta, bet kā prakse tā ir humanitāra māksla.
Saimnieciskais uzplaukums nenoliedzami ir būtisks sociālās labklājības pamats, un tam ir nepieciešama augstākā līmeņa zinātniskā un tehniskā izglītība. Taču, lai mēs saglabātu un pilnveidotu savu demokrātiju, ir nepieciešams līdzsvarot eksakto un profesionālo izglītību ar humanitārajām studijām. Domājams, ka tieši sabalansētas izglītības trūkums ir viens no būtiskākajiem iemesliem, kādēļ demokrātijai un pilsoniskajai sabiedrībai Latvijā klājas tik grūti. Daudzi pilsoņi ir pārāk aizņemti ar naudas pelnīšanu un citām privātām lietām, līdz ar to politiskajos procesos vai nu vispār nepiedalās, vai arī dara to minimāli. Uzskatīt, ka valsts lietas ir tikai politiķu un ierēdņu nodarbošanās, nozīmē labprātīgi ieņemt verga pozīciju, par kura dzīvi vienmēr lemj kāds cits.
Filosofe Marta Nusbauma (Martha C. Nussbaum) ilustrē to, kā ekonomisku izaugsmi var panākt arī tad, ja lielākā daļa sabiedrības ir mazizglītota un nabadzīga. Pietiek ar nelielu labi izglītotu tehnisko speciālistu daudzumu: "Kā to parāda nesenie notikumi daudzos Indijas štatos, valsts var ļoti labi attīstīties arī tad, ja nabadzīgie lauku iedzīvotāji paliek analfabēti un viņiem nav pieejamas datortehnoloģijas. Piemēram, tādos štatos kā Gudžarāta un Āndhra Pradēša ir novērots pieaugošs IKP per capita, ko radījusi izglītota tehniskā elite, kuras esamība padarījusi šos štatus pievilcīgu ārzemju investoriem. Taču izaugsmes rezultāti nav nonākuši līdz nabadzīgajiem laukiem, kur cilvēku veselība un labklājība nekādi nav uzlabojusies, un nav nekāda iemesla domāt, ka ekonomiskā izaugsme radītu vajadzību viņus adekvāti izglītot."[4] Konkurētspējai pietiek ar to, ka eksaktajiem speciālistiem ir ļoti rudimentārs priekšstats par vēsturi un ekonomiku, līdz ar to laba tehniskā izglītība ir brīnišķīgi apvienojama ar pakļāvību un konformismu – tā rada paklausīgus izpildītājus.
Humanitārā izglītība, pēc Nusbaumas domām, ir saistīta ar "spēju kritiski domāt, spēju pacelties pāri lokālajai piesaistei un domāt par pasaules problēmām kā "pasaules pilsonim", un visbeidzot – spēju iedomāties otra cilvēka grūtības un just līdzi".[5] Bez tām demokrātija viegli pārvēršas savā pretstatā, kur harismātiski populisti vai autoritāri vadoņi veiksmīgi lieto masu informācijas līdzekļus, lai manipulētu ar aprobežotu, lētticīgu un egoistisku vēlētāju masām, kam rūp tikai personiskā labklājība un kas nav spējīgas uz kritisku domāšanu un solidāru rīcību kopīga labuma vārdā.
Humanitārās zinātnes ir radījušas ne tikai to valodu, ar kuru tiek aprakstīta cilvēka personība un to savstarpējās attiecības, bet arī pašu moderna, civilizēta cilvēka personību. Šim indivīdam ir raksturīga spriestspēja, brīvība un līdzjūtība. Humanitārā izglītība palīdz saprast šo un citu visnotaļ plašu un neviennozīmīgu vārdu jēgu un saistību ar ikdienas dzīvi. Tādā veidā humanitārā izglītība palīdz izvairīties, pirmkārt, no nespējas kritiski domāt un formulēt savu pilsonisko pozīciju, kas ved pie aklas sekošanas ideoloģijai un paklausības varai, un, otrkārt, no morālas nejūtības, kas pamato un attaisno "mūsu" grupas vardarbību pret "viņiem", kurus ir ļoti viegli uzskatīt par ne-cilvēkiem. Humanitāro zinātņu uzdevums ir palīdzēt saglabāt prātu un cilvēcību dažādu sabiedrības grupu savstarpējās attiecībās, tai skaitā arī valsts varas attiecības ar saviem pilsoņiem. To, kas notiek, kad humānisms tiek zaudēts, spilgti ilustrē pašreizējā Krievijas iekšpolitika un ārpolitika.
[1] Šī ilūzija izgaist diezgan ātri, ja var ticēt Stīvam Salerno (Steve Salerno), bijušajam izdevniecības "Rodale" darbiniekam, kurš ir sarakstījis grāmatu "Sham: How the Self-Help Movement Made America Helpless" (2006). Salerno apgalvo, ka izdevniecības veiktais tirgus pētījums ir atklājis tā saukto "18 mēnešu likumu", saskaņā ar kuru cilvēks, kurš reiz nopircis vienu pašpalīdzības grāmatu, apmēram pēc pusotra gada visdrīzāk nopirks vēl vienu. Avots: Lindner, M. "What People Are Still Willing To Pay For", Forbes, 1/15/2009.
[2] Brotton, J. (2006), "The Renaissance. A Very Short Introduction", Oxford University press, p. 40.
[3] Brotton, Op. Cit. p. 41.
[4] Nussbaum, M. (2010), "Not for Profit: Why Democracy Needs the Humanities", Princeton University Press pp. 19-20.
[5] Nussbaum, M. Op. Cit. p. 7.
10