Vārvika Goubla ilustrācija Herberta Velsa "Pasauļu kara" 1897. gada publikācijai
 
Redzējumi
08.01.2016

Kam skanēs zvans

Komentē
1
Saglabā

Vecā gada aiziešana un jaunā sākums ir tas priecīgais brīdis, kad ne vien stājas spēkā jaunākās izmaiņas Ceļu satiksmes noteikumos, bet arī beidzas daža sen miruša autora mantisko autortiesību termiņš. Vairumā pasaules valstu autoriem tiesības uz pašu sastrādāto ir atļauts paturēt ne vien visu dzīves laiku, bet arī 70 gadus pēc nāves. Pavisam nesen pasauli pārlidoja līksma ziņa, ka jau 2016.–2017. gadu mijā no autortiesību valgiem un pakaļpalicēju kaprīzēm beidzot būs atbrīvota pasaulē pazīstamākā un biežāk dziedātā dziesma angļu valodā, vismaz pārdesmit valodās pārceltā "Happy Birthday to You". Lai gan vairumam jubilāru un viņu sveicēju droši vien mūždien šķitis, ka tā ir anonīma un ikvienam piederoša tautasdziesma, amerikāņu māsām Petijai Hillai un Mildredai Dž. Hillai kaut kā izdevās pārliecināt visu pasauli, ka tieši viņas 1893. gadā ir sacerējušas dziesmiņu "Good Morning to All" un tieši tās melodija esot kļuvusi par "Happy Birthday" pamatu. Tā kā Petija par savu vecāko māsu nodzīvoja 30 gadus ilgāk un jau kā pēdējā autortiesību mantiniece nomira 1946. gadā, pusnaktī uz 2017. gadu tā stunda būs situsi.

Par to, ka vēl 70 gadus pēc autora nāves dzīvojoši autoru radinieki visiem pārējiem var kļūt par īstām zobusāpēm, vēl nesen un lielu tiesu visa 20. gadsimta uz savas ādas varēja izbaudīt izdevēji un tulkotāji, kas vēlējās ko pasākt ar Džeimsa Džoisa sacerējumiem. Ja vien pastāvētu īpašs autoru bēdīgi slaveno pēcteču panteons, Stīvens Džeimss Džoiss noteikti varētu atrasties tā augšgalā. Šķiet, sava vectēva izdošanas aizliegšana Stīvenam sagādāja savdabīgu baudu, un aizraujošus nostāstus par viņa attiecībām ar izdevējiem un literatūrzinātniekiem var atrast kaudzēm (piemēram, šeit). Dažādas anekdotes klīst arī par viņa attiecībām ar latviešu grāmatniecības priekšstāvjiem – tā, piemēram, reiz kāds apgāds esot saņēmis Stīvena atteikuma vēstuli ar paskaidrojumu, ka viņš nevēlas, lai viņa vectēva darbiem tuvojas izdevēji, kas raksta tik aplamā angļu valodā. Saprotams, ko tādu runāt un domāt nav glīti, taču no izdevējiem vairākkārt biju dzirdējis, ka viņu dzīve, iespējams, kļūtu krietni vien vieglāka, ja Stīvens nemaz nesagaidītu tiesību beigu termiņa pienākšanu un ātrāk piebiedrotos savam vectēvam. Tā gan nav noticis vēl šobaltdien, jo pienāca 2011. gada beigas, viss atrisinājās pats no sevis, un Stīvens tik turpina ņemties – šķiet, pēdējo lielo traci viņš sacēla par Džeimsa Džoisa piemiņas medaļas izskatu.

Tepat Latvijā, kā varēja lasīt ziņās, no šā gada 1. janvāra varēs sarosīties visi, kas bez bailēm no tiesību īpašniekiem vēlēsies kaut kā izmantot Vilhelma Purvīša un Kārļa Skalbes darbus – bez tiesībām tos uzdot par savējiem. Ko šīs pārmaiņas nesīs – ar Purvīša "Pavasara ūdeņiem" apdrukātus longbordus? "Kaķīša dzirnavu" vai "Kā es braucu ziemeļmeitas lūkoties" prīkvelus vai turpinājumus? – protams, pagaidām pareģot grūti. Lūk, Anglijā Herberta Velsa mantisko autortiesību termiņa beigām šā gada noslēgumā gatavojas krietni vien plānotāk un pārdomātāk. Jau tagad, kā vēsta "BBC", zināms, ka 2017. gada sākumā, tikai pāris nedēļu pēc gadumijas, cietvāku sējumā un e-grāmatas formātā tiks izdots Stīvena Bakstera sarakstīts "Pasauļu kara" turpinājums "Cilvēces sakāve". Tajā Velsa marsieši uz Zemes ieradīšoties vēlreiz, taču šoreiz jau mācījušies no iepriekšējās reizes kļūdām, tāpēc spējīgi sēt vēl brangāku postu un paniku.

Taču, ja runājam par masu paniku, kaut ko tai līdzīgu un savā ziņā pat aizēnojot visus iepriekš pieminētos atgadījumus, ir izraisījis kāds mantisko autortiesību beigu termiņš 2015. gada 31. decembra pusnaktī. Runa gan nav par autora pēctečiem vai citiem radiniekiem piederošām tiesībām, bet gan par Bavārijas brīvvalsts īpašumā pēc Otrā pasaules kara beigām nonākušajām Ādolfa Hitlera grāmatas "Mein Kampf" izdošanas tiesībām. Tieši autortiesību likums 70 gadus Vācijā ļāva īstenot "Mein Kampf" izdošanas aizliegumu, aizliegumam tomēr neizskatoties pēc cenzūras vai izteiksmes brīvības ierobežošanas. Tagad, autortiesību termiņam beidzoties, Minhenes Mūsdienu vēstures institūts grasās laist klajā ar kritiskiem komentāriem papildinātu izdevumu. Institūts par "Mein Kampf" ar Bavārijas finanšu ministriju esot mēģinājis vienoties vēl 20. gadsimta 90. gados, taču izdošanas atļauju nebija saņēmis. Tiem, kas Hitlera garadarbu ir gribējuši izdot vai lasīt, parasti tas gan izdevies bez jebkādām atļaujām arī tāpat. "Mein Kampf" ir iznācis ASV un vairākās citās valstīs, internetā grāmata dažādās valodās pieejama bez maksas, pat Latvijā vēl tālajā 1995. gadā iznāca "autorizēts grāmatas pārstāsts", lai ko tas arī nozīmētu, taču par Bavārijas valdības mēģinājumiem šos izdevumus apkarot nekas daudz nav dzirdēts (dažviet pasaulē tas pat kļuvis bezmaz vai par dižpārdokli). Labi saprotamu iemeslu dēļ vieni no skaļākajiem iebildumiem pret "Mein Kampf" iznākšanu Vācijā izskanējuši no ebreju organizāciju un holokaustā izdzīvojušo puses, kā galvenos argumentus minot to, ka grāmata jau tā interesentiem ir pieejama un ka jaunais izdevums, neraugot kritiskos komentārus, kuru apjoms būs aptuveni tikpat liels kā grāmatas pamatteksts, varētu izraisīt pastiprinātu interesi par Hitlera prātuļojumiem. Citi kritiķi pauž bažas par to, ka grāmatu iecerēts izdot laikā, kad visā Eiropā sparā pieņemas ultralabējā ekstrēmisma, ksenofobijas un nacionālisma strāvojumi, un šis notikums varētu provocēt grūti prognozējamu reakciju gan no grāmatas iznākšanas pretiniekiem, gan Hitlera prozas cienītājiem. Palūk, pat pašā Vācijā uz kādu brīdi par skatītāko kinofilmu kļuva pēc Timura Vermeša romāna veidotā "Borata stila" satīriskā komēdija "Viņš ir atkal klāt", kurā vēstīts par Hitlera atgriešanos mūslaiku Vācijā.

Grāmatu aizliegšana nekad nav bijis labākais līdzeklis, kā apkarot tajās iespiestās idejas, taču piesardzība, ar kādu daudzi izturas pret "Mein Kampf" jauno izdevumu, ir saprotama. Nav jābūt marsietim, lai kaut ko no pagātnes tomēr arī ielāgotu vai mēģinātu mācīties. Un tāpēc jācer, ka vismaz šai no autortiesību ierobežojumiem atbrīvotajai grāmatai turpinājumu rakstīt nevienam neienāks prātā. Un, lai arī radio Hitleram esot bijis mīļš, arī jukas izraisoša "Mein Kampf" radioversija nekad nesekos. Jo, kā zināms, saskaņā ar populāru – lai arī, iespējams, nepatiesu – leģendu pat tikai Velsa "Pasauļu kara" fragments, ko 1938. gadā radiofonā bija nolasījis Orsons Velss, esot izraisījis klausītāju paniku.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!