Foto: Grāmata "Monta Kroma. Re:"
 
Blogs
03.06.2019

Kam no Montas Kromas bail

Komentē
0

Ir 2019. gada pavasaris, aiz loga ņipri čivina zvirbuļi un citi putniņi, ar katru dienu kļūst gaišāks. Lai gan līdz septembrim un Dzejas dienām vēl tālu, man jau tagad ir pagalam poētisks noskaņojums – pa visu māju un pat nesaklātajā gultā starp piekarsušajiem palagiem ir izmētātas atšķirtas un puslasītas nupat izdotas dažādu autoru dzejas grāmatas.

Literatūras un filozofijas žurnāla "Punctum" piektā jubilejas gada festivāls "Monta. Tu. Monta. Es.", kas notika no 20. līdz 30. maijam un bija veltīts padomju Latvijas modernisma literatūras un urbānisma dzejas klasiķes Montas Kromas (1919–1994) simtgadei, savā ambiciozajā un kvalitatīvajā vērienā, pasākumu dažādībā, organizācijas apdomātībā, saturiskajā kvalitātē un blīvumā – uzdrošinos salīdzināt – varēja droši sacensties ar Raiņa un Aspazijas visa jubilejas gada izrīkojumiem. Savā ziņā tās bija kā tādas priekšlaicīgas dzejas dienas. Festivāla laikā notika priekšlasījumi, dzejas lasījumi, grāmatu prezentācijas un pat īpaši šim notikumam sarakstītu skaņdarbu ar Montas Kromas tekstiem pirmatskaņojumi Māras Ķimeles režisētajā dzejas un mūzikas koncertā Rīgas cirkā.

Spriest varu vienīgi par tiem pasākumiem, kuros pats biju klāt, taču izrādījās, ka ikvienā no tiem bija iespējams kaut ko nozīmīgu iegūt – jo īpaši tiem, kas ar Montas Kromas daiļradi līdz šim necik daudz nav bijuši pazīstami. Un es sevi pieskaitu tieši šādiem cilvēkiem, jo, atzīšos, par Montu Kromu, viņas biogrāfiju un dzeju līdz šim nebiju pārāk daudz interesējies un raizējies. Dzeja man vispār allaž ir bijis kas noslēpumains – laikam jau tāpēc, ka pats rakstu prozu. Gan 23. maijā Mākslas akadēmijas Jaunajā korpusā notikušajā starptautiskajā konferencē "Monta Kroma un padomju literatūra: modernisms, dzimte, aukstais karš", gan nākamajā dienā kādreizējā Rakstnieku savienības ēkā (tagad viesnīcā "Europa Royal Riga") rīkotajā diskusijā iezīmējās trīs tēmas, kas vijās cauri visam festivālam.

Pirmā tēma bija šķietama mistērija: kā gan tas iespējams, ka Monta Kroma, kura dzimusi un augusi komunistiski noskaņotā ģimenē, piedalījusies Otrajā pasaules karā padomju armijas pusē, pati bijusi pārliecināta komuniste, muļķīgu, kolhoziem veltītu "viltus tautasdziesmu" autore, pēc Maskavas Maksima Gorkija Literatūras institūta Augstāko literatūras kursu pabeigšanas kļuvusi par vienu no nozīmīgākajiem modernisma strāvojumu virzītājspēkiem latviešu dzejā. Taču atbilde ir krietni vien vienkāršāka par jautājumu. Kā intervijā raidījumā "Kultūras rondo" atgādināja viens no festivāla virzītājspēkiem, dzejnieks Kārlis Vērdiņš – arī komuniste var būt moderniste, nekādas pretrunas šajā kombinācijā nav, un tas ir pat likumsakarīgi, jo modernisms ir dzimis kreisu ideju ielokā.

Otrā caurviju tēma bija dažādie modernisma paveidi un to individuālais iekrāsojums – Montas Kromas modernisms nepavisam nebija kaut kāds vispārinājums. Brīvais pants, dzejas rindiņu lauzums un grafiskais izkārtojums bija viņas privātīpašums, personības un laikmeta nospiedums uz papīra.

Trešā tēma ir pagalam latviska – tas ir konflikts starp pilsētu un laukiem. Gan Kromas dzejoļos, gan festivāla konferencē dzirdētajos priekšlasījumos šis pretnostatījums izskanēja ne reizi vien. Radās iespaids, ka lauki Kromai īpaši nav patikuši nekad. Acīmredzot modernitāte (laiks kā priekšnoteikums modernisma dzimšanai) viņu bija piemeklējusi jau pavisam agrīnā vecumā, un pilsēta ar visiem tās trotuāriem, komunālajiem dzīvokļiem un virtuvēs notikušajām diskusijām bija kļuvusi par Kromas stihiju.

Ne jau velti viena no divām grāmatām, kas iznāca festivāla norises laikā, – no 1959. līdz 1993. gadam tapušās dzejas izlase – tā arī nosaukta: "Trotuārs". Laukos trotuāru nav. Tur, saskaņā ar jaunākajos laikos izplatītām norādēm, ļaudīm jāapkarinās ar atstarojošiem elementiem un jāpārvietojas gar autoceļu kreiso malu. Kolīdz parādās trotuārs, tā apdzīvota vieta kļūst par ciematu, pilsētciematu vai pat pilsētu, cilvēkam tiek dāvāta izvēles brīvība, pa kuru ceļa pusi iet, un acumirklī lauki pārvēršas urbānā ainavā. Latviešiem šī metamorfoze sākās 19. gadsimta vidū, laikā, kad pamazām vien visā tagadējās Latvijas teritorijā tika atcelta dzimtbūšana un zemniekiem tika atļauts gan brīvi pārvietoties, gan izvēlēties savu dzīvesvietu. Mūsu pusē tas bija arī industrializācijas sākums, lielākajās pilsētās – Rīgā un Liepājā – tika būvētas jaunas rūpnīcas, un tām bija nepieciešams darbaspēks. Brīvlaistie ļaudis steidza no laukiem pārcelties uz pilsētām: tur bija nauda un tur bija iespējas. Tas bija pirmais mirklis, kad tika iezīmēta šī robežšķirtne: lauki bija pagātne, pilsēta – nākotne. Jau pēcāk Edvarts Virza "Straumēnos" centās lauku dzīves realitāti pārvērst par idealizētu vispārinājumu, taču Jānis Akuraters ar "Kalpa zēna vasaru" jau bija nodarījis tādu postu, ka atpakaļceļa latvietim vairs nebija – vajadzēja vien kļūt par pilsētnieku. Bez Montas Kromas dzeju izlases "Trotuārs" viņas jubilejas brīdī sabiedrībai tika priekšā stādīta arī grāmata "Monta Kroma. Re:", kurā virkne mūslaiku dzejnieku publicējuši savus veltījumus, interpretācijas vai variācijas par Montas Kromas dzeju.

Konferencē neiztika arī bez atklājumiem uz līdzenas vietas. Aleksandrs Zapoļs uzstājās ar priekšlasījumu "Pagrīdes dzeja – parindenis", kurā izvirzīja hipotēzi, ka Kroma bijusi pati savu dzejoļu krievu valodas parindeņu autore. Kad pēc viņa uzstāšanās un konferences sadaļas "Kroma un urbānais modernisms" beigām tika atvēlēts laiks klausītāju jautājumiem un diskusijām, māksliniece un Kromas pazinēja Helēna Heinrihsone iebilda, ka visu Kromas dzejoļu krievu valodas parindeņu autore patiesībā esot bijusi viņa.

Par festivāla emocionālo kulmināciju man kļuva dzejkoncerts Rīgas cirkā, kurā pamīšus Kaspars Znotiņš, Guna Zariņa un Jana Čivžele lasīja Kromas dzeju un virkne mūziķu – Alise Joste, grupas "Ezeri", "Sigma", "Zāle" un "JUUK" atskaņoja īpaši pasākumam komponētus skaņdarbus ar Kromas tekstiem. Pasākuma veiksmes pamatā, manuprāt, bija dažādība – katrs no mūziķiem un komponistiem Kromas dzeju bija interpretējis tik atšķirīgā un sev tuvā rokrakstā, cik vien iespējams. Mani favorīti šajā vakarā bija disko ritmos radītā "Sigmas" versija par "Melno māsu" un Edgara Šubrovska bandžo spēle. Apzinoties daudzkārt pieminēto Kromas komunistisko pārliecību, muzikālais iespaids radīja savādi sirreālu noskaņu un mudināja domāt, ka arī 100 gadi vēl nav nekāds vecums. Tas dāvāja cerību un vismaz uz pāris stundām ļāva noticēt, ka pasaulē vēl nepavisam viss nav sagājis dēlī. Un šāda cerība, pat ja tā sakņojusies komunisma ideālos, nepavisam nav tas sliktākais, kas mūs varētu piemeklēt.

P.S. Vēl vairāk nostiprinot šo pavasara dzejas dienu noskaņu, tieši ap Montai Kromai veltītā festivāla laiku tika izdota arī virkne citu dzejas grāmatu: "Orbītas" bibliotēkā Anda Surgunta "Skaistākā no aizmiršanās hipotēzēm", Semjona Haņina "ne tā" un Artūra Puntes poēma "Ieceļotāji", kas ieslēpta "Jērcēnu pagasta nezāļu herbārijā", bet neilgi pirms tam apgāda "Neputns" "samta sērijā" – krievu Sudraba laikmeta klasiķa Mihaila Kuzmina "Tīkli" Kārļa Vērdiņa un Eināra Pelša atdzejojumā.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!