Šī nav redaktora sleja, bet drīzāk tāda kā replika par izlasīto tepat blakus, izmantojot personiskā bloga formātu un redaktora privilēģijas. Ivars Ījabs šodien raksta par Imanta Kalniņa atklāto vēstuli, kurā tiek pelta latviešu padošanās "rietumnieciskajām" strāvām un slavēta Lukašenko un Putina mugurkaula stingrība turēties pretī visam, kas nāk no ārpuses.
Man šajā manifestā (Latvijā tomēr tik reti tiek izmantota politiskā manifesta forma, ka jāpriecājas par katru gadījumu) interesantākā šķiet radikālā nekonsekvence un nevēlēšanās skatīties acīs faktiem. Tas gan ir raksturīgi radikālu ideoloģiju paudējiem, taču Imants Kalniņš mums vairāk asociējas ar smīnošu nonkonformistu, kas "var atļauties jebko". Nekonsekvenci un informētības trūkumu es saskatu pirmām kārtām priekšstatā, ka Krievija un Baltkrievija kaut kā apzināti un stingri turas pretī Rietumu liberālajai kultūrai. Tas, ka Lukašenko un daļa Krievijas funkcionāru nav gaidīti viesi Rietumu liberālajās ballītēs, vēl nenozīmē, ka viņi šo godu ir izpelnījušies par nevēlēšanos turp doties. Krievi un Putins personīgi lieto visai rietumnieciskus politiskos jēdzienus, daudz runā par demokrātijas sasniegumiem, jaunām, modernām tehnoloģijām, atvērtību un sadarbību. Galu galā tieši ar Putina valdīšanu Krievijā ir sācies neatgriezenisks privātā kapitāla un brīvā tirgus laikmets (lai arī savdabīgā – varai pietuvināto – lokā). Tas, ka praksē šīs sludinātās vērtības tiek traktētas "pa savam", ir cita lieta, taču tas nekādi nenorāda uz konservatīvu pieeju.
Arī mūsu priekšstats par Baltkrievijas kultūru varētu būt visai miglains. Nav dzirdēts par kādu īpaši nacionālu vai tradicionālu kultūras fenomenu uzplaukumu šajā valstī, gluži otrādi – vakardienas ziņās lasām par baltkrievu "čipendeilu" dejas grupas viesošanos pornoindustrijas gadatirgū "Erots". Šī miesaskāri un liberālus tikumus estetizējošā zēnu ansambļa darbība Baltkrievijā nekādi nav traucēta, bet gan plaukst un zeļ jau 20 gadus (taisni vai mēle niez aicināt Imantu Kalniņu steigšus doties uz izrādi, lai baudītu baltkrievu tradicionālisma aizliegtos augļus).
Taču jautrākais ir Imanta Kalniņa nerēķināšanās ar sevis paša praktizēto un sludināto rietumniecisko vērtību mantojumu, kas ilga un radoša mūža laikā ir sakrāts visai kupls – liberālā ārtroka un "garmataino" estētikas piepildītās dziesmas, ilgstoša darbība Saeimas Budžeta komisijā, vairāk vai mazāk veiksmīgi ieviešot Latvijā brīvā tirgus un privātīpašuma idejas ciešā sazobē ar Eiropas Komisijas un Pasaules Bankas vadlīnijām. Galu galā – kurš tad te ir nācis ar svešu "dziesmu grāmatu" Korāna pārstāsta paskatā, ja ne tas pats Kalniņš? Varam, protams, Korānu uzskatīt par tradicionālisma pieminekli, taču pie mums tas nepārprotami ieradies no Rietumiem un rietumnieciskajiem priekšstatiem par cieņu pret jebkuru reliģisko uzskatu.
Tradicionālisms ir visai viegli imitējama, taču patiesībā sarežģīta un konsekventā lietojumā grūta ideoloģija. Īsts tradicionālisms nenozīmē seklu ksenofobiju, bet gan nopietnu un uzmanīgu attieksmi pret "saknēm", kas nereti ir dziļas un savstarpēji ārkārtīgi cieši savijušās. Īsts tradicionālists ir rūpīgi aizšifrēts gnostiķis, kā to pierādīja Renē Genons vai Juliuss Evola. Ar to es gribu teikt, ka pilnīgi iespējams – arī mēs pārprotam Imantu Kalniņu un pārāk zemu novērtējam viņa mistisko potenciālu.
6