Ja kāds apgalvo, ka viņš vairs nesaprot, kas notiek galvaspilsētas varas gaiteņos, kurš kuru atbalsta vai apkaro, tad šāda neizpratne diemžēl ir pamatota. Arī šis teksts balstās "sapņos", kas nav faktoloģiski apstiprināmi.
Pieņemsim, ka daļa no "Saskaņas" pārstāvjiem Rīgas domē – Vadims Baraņņiks, Aleksejs Rosļikovs & Co. – pēc domē valdošās koalīcijas ilggadējo līderu Nila Ušakova un Andra Amerika pārcelšanās uz Eiropas Parlamentu jūtas nenovērtēti pašu partijā (aizkulisēs savulaik runāja, ka Ušakovs kādu laiku redzējis Rosļikovā savu "mantinieku", bet tad vīlies) un/vai uzskata, ka "Saskaņas" problēmas Rīgā ir tik lielas, ka prātīgāk veidot jaunu politisku spēku. Tiek izveidota Neatkarīgo deputātu frakcija, kas kā maksu par atbalstu kādam no "Gods kalpot Rīgai" (GKR) cilvēkiem mēra postenī saņem kontroli pār Rīgas Centrāltirgus naudas plūsmām. Ja šī kontrole tiktu izmantota, teiksim tā, pašu kungu labsajūtas nodrošināšanai, tā no "Saskaņas" viedokļa būtu pusbēda. Bet, ja Ušakovam uzticību saglabājušie pamana, ka naudas plūsmas tiek izmantotas arī, lai veidotu iespējamai partijai pozitīvu tēlu "Saskaņai" līdz šim draudzīgajos masu informācijas līdzekļos, tad tas, kā saka, jau ir par traku. Ja kāds Kongo lokālais barvedis viņam atdoto robežu ar, teiksim, Ugandu izmanto, lai pelnītu no preču kontrabandas, tā ir viena situācija; ja barvedis resursus izmanto, ne tikai lai iegādātos dzīvokli Monako, bet arī lai veidotu savu partiju, tā ir pavisam cita situācija. Lūk, šāds, protams, pilnīgi no gaisa pagrābts salīdzinājums.
Pa vidu šajā situācijā ir Rīgas mērs Oļegs Burovs (GKR), kurš, turpinot salīdzinājumu, pirmdienā nezina, vai viņu atbalstošie "lauku komandieri" savu nostāju nebūs mainījuši pēc nedēļas. Burovs ir ļoti pieredzējis cilvēks – saku bez ironijas un pat bez zemtekstiem –, ja runa ir par pašvaldības saimnieciskās darbības rakstītajiem un nerakstītajiem noteikumiem. Te vērts arī atgādināt, ka viņš pirms nonākšanas Rīgas pašvaldības ekosistēmā strādāja tādā visnotaļ specifiskā vietvarā kā Jūrmala. Tomēr nodrošināt dažādu interešu līdzsvaru, kā dažkārt saka, miera laikos nav tas pats, kas nervozā periodā, kad dažādās intereses sāk ķert un grābt visu, ko var.
Publiski ir izskanējušas divas versijas par to, kā notikumi risināsies tālāk, ja Burovam neizdosies situāciju domē stabilizēt, – ārkārtas vēlēšanas vai "no malas" iecelta pagaidu administrācija. Lai gan no juridiskā un pat zināmas loģikas viedokļa otrais variants nebūtu nekāds pasaules gals, šis variants tomēr maz ticams, jo grūti iedomāties tās kompromisa figūras šādā administrācijā, kas apmierinātu ne tikai ministru Juri Pūci un viņa pārstāvēto partiju, bet arī citus valdošās koalīcijas partnerus. Atvainojos par tiešumu, bet – pārāk liels kumoss, viegli aizrīties. Te jāatgādina: ja Saeimas vairākums nobalso par pašvaldības, šajā gadījumā Rīgas, domes atlaišanu un apstiprina Ministru kabineta (tātad visas koalīcijas) piedāvāto pagaidu administrāciju, tad šī administrācija strādā līdz jaunievēlētās domes pirmajai sēdei. Respektīvi, nevis divus trīs mēnešus, bet ilgāk, tātad var iegūt reālu kontroli par pašvaldības resursiem. Tādēļ šādas administrācijas veidošanā būtu, ko teikt ikvienai no nacionālā līmeņa valdošās koalīcijas partijām un to sponsoriem.
Pirmais variants – Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas, par kuru it kā neizbēgamību tiek runāts jau ilgāku laiku. Atļaušos apgalvot, ka vairumam no domē šobrīd sēdošajiem, lai ko viņi paustu publiski, dziļu sajūsmu neizraisa arī šis variants. Pirmkārt, jāņem vērā, ka ārkārtas vēlēšanās ievēlētā dome strādātu īsāku periodu nekā, ja tā var teikt, normālā ceļā ievēlētā. No šī viedokļa pašreizējai opozīcijai – "Vienotībai", Nacionālajai apvienībai, Jaunajai konservatīvai partijai un "Latvijas attīstībai" – pietrūks laika sevi parādīt, pat ja būs tāda vēlme un prasmes. Otrkārt, jau pieminētā Neatkarīgo deputātu frakcija līdz ārkārtas velēšanām partiju pilnvērtīgi izveidot nepagūs. Domāju, ka arī GKR ārkārtas vēlēšanām patiesībā nav gatava, jo pārāk īss laiks pagājis, kopš vēlētājiem pierastā kombinācija "Saskaņa"/GKR sākusi dzīvot, ironiski sakot, intensīva demokrātiskā plurālisma apstākļos.
Tādēļ varētu teikt: ja svaru kausi noslieksies par labu ārkārtas vēlēšanu variantam, tad tas būs nevis tādēļ, ka kāda no domē ievēlētajām grupām ir dziļi pārliecināta par savu gaidāmo veiksmi, bet tādēļ, ka šis variants ir mazākais ļaunums.
Ko tas varētu nozīmēt mierīgajiem civiliedzīvotājiem, ja neskaita kārtējās kaitinošās priekšvēlēšanu kampaņas, kuras gan jau kaut kā pārdzīvosim? Problēma ir tāda – lai gan darbs pie pilsētas 2020. gada budžeta notiek, deputāti par to vēl nav balsojuši. Domāju, ka nav jāskaidro, ko nozīmē pieņemt budžetu priekšvēlēšanu gaisotnē, paturot prātā, ka pilsētai šajā ziņā nav, ar ko lepoties. Gadījumā ja vēlēšanu priekšvakarā neviena no politiskajām grupām negribēs būt "sliktie", galvaspilsēta turpinās dzīvot ar 2019. gada budžetu, pat ja tās finansiālās iespējas to vairs neatļaus. Problēmu risināšana tiks vienkārši pasperta kā skārdene uz ceļa dažus metrus tālāk, lai gan skaidrs, ka ilgstoši tā nevar rīkoties. Viedokļi par pašvaldības finansiālo stāvokli atšķiras. Opozīcija neoficiālās sarunās apgalvo, ka tas ir tik saspringts, ka izdevumus vajadzētu samazināt par 10–15 procentiem. Objektīvi runājot, tas nav gadījums, kad jārunā par krīzi vai pat bankrotu, un, lai gan neesmu Rīgas domē valdošo grupu atbalstītājs, domāju, ka opozīcijas minējumi par to, ka vai nu tiks radikāli samazināti atvieglojumi par braukšanu sabiedriskajā transportā, vai atbalsts skolām brīvpusdienu formā, ir opozīcijai piestāvoša "viļņa dzīšana". Pieļauju, ka pašvaldības izdevumus var samazināt arī tā, lai iedzīvotāji šo vingrinājumu tik skarbi nejustu, bet problēma ir tā, ka tad tas ir jāizdara, 2020. gada budžetu tomēr pieņemot, nevis turpinot krāt ogles virs galvas.
Ja noliek malā zināmā mērā bezjēdzīgos mēģinājumus tikt skaidrībā, ko kurš "lauku komandieris" ir darījis un dara konkrētajā laika nogrieznī, toties mēģina saskatīt kādas likumsakarības, tad, protams, analītiķiem nākotnē būs interesanti pētīt, kā salīdzinoši turīgā teritoriālā vienībā var tik tālu nodzīvoties. Jānorāda, ka tas vien, ka kāda pašvaldība ir kādas valsts politiskais vai pat ekonomiskais centrs (vai vismaz viens no tiem), nenozīmē, ka tāda pozīcija ļauj šo resursu tērēt ilgi un nesodīti. Problēmas – tieši municipālās atbildības līmenī – ir bijušas un pastāv gan Berlīnē un Romā, gan Riodežaneiro un Losandželosā, gan Mumbajā un Pekinā. Transports, gaisa piesārņojums, bezpajumtnieki, par jēdzīgu naudu pieejamu mājokļu nepieejamība, atkritumi utt. Par šiem gadījumiem ir sarakstītas grāmatas un zinātniskie darbi. Kaut kad nākotnē tādus noteikti ir pelnījusi arī Latvijas galvaspilsēta.
1