Bibliotēka
21.10.2004

Kaķis un pele

Komentē
0
Saglabā

...un reiz, kad Mālke jau prata peldēt, mēs gulējām zālē pie nūjbumbas laukuma. Man būtu bijis jāiet pie zobārsta, bet viņi mani nelaida, jo es biju grūti aizstājams ķērājs. Mans zobs īdēja. Diagonāli pār pļavu lavījās kaķis un netika apmētāts. Daži kodīja vai plūkāja stiebrus. Kaķis piederēja laukuma pārvaldniekam un bija melns. Hotens Zontāgs berzēja spēles nūju ar vilnas zeķi. Mans zobs mīdījās uz vietas. Turnīrs ilga jau divas stundas. Mēs bijām pamatīgi zaudējuši un tagad gaidījām revanša spēli. Kaķis bija jauns, bet ne kaķēns. Stadionā bieži un abpusēji tika trāpīts rokasbumbas vārtos. Mans zobs atkārtoja vienu vienīgu vārdu. Simtmetru skrējēji uz izdedžu skrejceļa iemēģināja startu vai nervozēja. Kaķis meta līkumus. Pie debesīm lēni un skaļi rāpoja trīsmotoru lidmašīna, tomēr nespēdama pārmākt manu zobu. Laukuma pārvaldnieka melnais kaķis aiz zāles stiebriem rādīja baltu lacīti. Mālke snauda. Krematorija starp Apvienotajām kapsētām un Tehnisko augstskolu strādāja, pūšot austrumu vējam. Skolotājs Mallenbrants svilpa: maiņa, noķerts, pāri līnijai. Kaķis vingrinājās. Mālke snauda vai tā izskatījās. Es viņam blakus cietu zobusāpes. Kaķis vingrinādamies nāca tuvāk. Mālkes ādamābols dūrās acīs, jo bija liels, vienmēr kustējās un meta ēnu. Laukuma pārvaldnieka melnais kaķis starp mani un Mālki saspringa lēcienam. Mēs veidojām trīsstūri. Mans zobs klusēja, vairs nemīdījās uz vietas: jo Mālkes ādamābols kļuva kaķim par peli. Tik jauns bija kaķis, tik kustīgs Mālkes piederums — lai vai kā, bet kaķis lēca Mālkem pie rīkles; vai viens no mums paķēra kaķi un pielika to Mālkem pie kakla; vai es, tiklab ar zobusāpēm kā bez tām, sakampu kaķi, parādīju tam Mālkes peli: un Joahims Mālke kliedza, taču tika cauri ar nenozīmīgām skrambām.

Bet man, nogādājušam viena un visu kaķu redzeslaukā Tavu peli, tagad ir jāraksta. Tas man būtu jādara pat tad, ja mēs abi būtu izdomāti. Tas, kurš izdomājis mūs sava amata dēļ, spiež mani vēl un vēlreiz ņemt rokā Tavu ādamābolu, aizvest uz vietu, kura redzējusi to uzvaram vai zaudējam; un tā nu es vispirms lieku pelei lēkāt virs skrūvgrieža, uzsviežu bariņu pierijušos kaiju mainīgajā ziemeļaustrenī augstu virs Mālkes galvvidus, nodēvēju laiku par vasarīgu un nemainīgi jauku, nojaušu, ka vraks patiesībā reiz bijis Czaika klases traleris, piešķiru Baltijas jūrai biezstikla zelterpudeļu krāsu un tagad, kad darbības vieta ir iezīmēta uz dienvidaustrumiem no Neifārvaseras ostas pieņemšanas bojas, lieku, lai Mālkes āda, pa kuru joprojām straumītēm tek ūdens, kļūst smalki līdz rupji graudaina; taču nevis bailes, bet gan parastie drebuļi pēc pārāk ilgas peldēšanās apsēda Mālki un atņēma viņa ādai gludumu.

Turklāt neviens no mums, kas tievi un garrokaini tupējām starp sāniski izslietiem ceļgaliem uz komandtiltiņa paliekām, nebūtu pieprasījis, lai Mālke vēlreiz ienirst nogrimušā mīnu tralera priekšējā tilpnē vai mašīntelpā ap tralera vidu un ar skrūvgriezi kaut ko noķimerē nost, kādu skrūvīti, zobratiņu vai kaut ko ellīgi labu: misiņa plāksnīti, blīvi aprakstītu ar kaut kādas mašīnas lietošanas instrukcijām poļu un angļu valodā; jo mēs taču tupējām uz visām klāja virsbūvēm, kas rēgojās virs ūdens līmeņa un piederēja pie bijušā, Modlīnā no stāpeļa nolaistā, Gdingenā būvētā Czaika klases poļu mīnu tralera, kurš pērnajā gadā bija nogrimis uz dienvidaustrumiem no ostas pieņemšanas bojas, tātad ārpus kuģuceļa, netraucējot kuģu satiksmei.

Kopš tā laika uz rūsas kalta kaiju mēsli. Tās, tuklas un gludas, ar sāniskām stikla pērlīšu ačelēm, jebkuros laika apstākļos, dažreiz gandrīz satveramas, laidelējās zemu virs kompasmājiņas atliekām, tad atkal augšup, juceklīgi un pēc plāna, kurš nebija atšifrējams, lidojumā izšļāca savus gļotainos mēslus un vienmēr trāpīja nevis rāmajā jūrā, bet gan uz klāja virsbūvju rūsas. Cieti truli kaļķaini šie izmetumi krājās čupiņās citcitai blakus, arī čupās citcitai virsū. Un vienmēr, kad mēs sēdējām uz tralera, bija kāju nagi roku nagi, kas lūkoja nokasīt mēslus. Tāpēc mums lūza nagi, un nevis tā iemesla dēļ, ka mēs — atskaitot Šillingu, kas mūždien kodījās ap nagiem un kam bija applīsuši atnadži, — būtu kodījuši nagus. Vienīgi Mālkem bija gari, kaut arī biežas niršanas dēļ dzeltenīgi nagi, un viņš saglabāja to garumu, tos nekodīdams un nekasīdams kaiju mēslus. Viņš palika arī vienīgais, kurš nekad neēda nolupinātos kaiju mēslus, turpretī mēs — jo tas piedāvājās pats no sevis — košļājām kaļķainos krikumus kā gliemežvāku drumslas un spļāvām tos pār bortu kā putainas gļotas. Tie negaršoja ne pēc kā vai arī garšoja pēc ģipša vai zivju miltiem, vai pēc visa, kas nāca prātā: pēc laimes, meitenēm, pēc žēlīgā Dieva. Vinters, kurš itin labi prata dziedāt, noprasīja: “Vai jūs zināt, ka tenori katru dienu ēd kaiju mēslus?” Kaijas nereti noķēra mūsu kaļķainos spļāvienus lidojumā un droši vien nemanīja nenieka.

 

Kad Joahimam Mālkem īsi pēc kara sākuma apritēja četrpadsmit gadu, viņš neprata nedz peldēt, nedz braukt ar divriteni, viņš nemaz nedūrās acīs, un viņam nebija arī tā ādamābola, kas vēlāk pievilināja kaķi. No vingrošanas un peldēšanas viņš bija atbrīvots, jo savu slimīgumu varēja pierādīt ar izziņām. Jau pirms tam, kad Mālke iemācījās braukt ar divriteni un ērmīgi minās stīvā spītībā ar tumši piesarkušām, atlutušām ausīm un sāniski izvērstiem, augšup lejup lēkājošiem ceļgaliem, viņš ziemas sezonā pieteicās Lejaspilsētas baseinā uz peldēšanu, taču sākumā tika pieņemts tikai peldēšanas apmācībā ārpus baseina kopā ar astoņgadīgajiem līdz desmitgadīgajiem. Arī nākamajā vasarā viņš vēl netika pie lietas. Brēzenas peldu iestādes vadītājs, tipisks peldmeistars ar bojai līdzīgu rumpi un īsām bezspalvu kājām zem audumā iespīlētas navigācijas zīmes, vispirms jutās spiests dresēt Mālki smiltīs un pēc tam peldināt pavadā. Taču, kad mēs ik pēcpusdienu aizpeldējām, atstādami Mālki vienu, un stāstījām viņam brīnumu lietas par nogrimušo mīnu traleri, viņš vareni sasparojās, divu nedēļu laikā visu apguva — un aizpeldēja brīvībā.

Nopietni un cītīgi viņš peldēja šurpu turpu starp molu, Lielo tramplīnu un peldu iestādi un peldēšanā jau bija ieguvis zināmu izturību, kad sāka vingrināties niršanā no mola viļņlauža, sākumā cēla laukā no ūdens vienkāršus Baltijas jūras gliemežvākus, vēlāk nira pēc smilšu pilnas alus pudeles, ko iepriekš bija aizsviedis diezgan tālu. Droši vien Mālkem drīz izdevās regulāri izcelt blašķi no jūras dibena, jo, kad viņš sāka nirt pie mums, no tralera, tad nebija vairs nekāds iesācējs.

Viņš diedelēja, lai ļaujam viņam peldēt līdzi. Mēs, kādi seši vai septiņi, patlaban taisījāmies uzņemt savu dienišķo kursu, rūpīgi un tālredzīgi apmērcējāmies ģimeņu peldvietas seklajā kvadrātā, kad uz kungu peldvietas steķiem nostājās Mālke: “Ņemiet mani līdzi. Tas man noteikti ir pa spēkam.”

Zem rīkles viņam karājās skrūvgriezis, novērsdams uzmanību no šīs rīkles.

“Nu labi!” Mālke peldēja līdzi, starp pirmo un otro sēkli apdzina mūs, un mēs necentāmies viņu panākt: “Lai jau izspārdās.”

Kad Mālke peldēja uz krūtīm, skrūvgriezis — jo tam bija koka rokturis — skaidri saskatāmi dancoja viņam starp lāpstiņām. Kad Mālke peldēja uz muguras, koka rokturis zvalstījās viņam uz krūtīm, taču nekad pilnīgi neaizsedza fatālo skrimsli, kas palika izslējies starp zodu un atslēgas kaulu kā muguras spura un ievilka ķīļūdens svītru.

Un tad Mālke mums parādīja. Vairākas reizes ar īsiem starplaikiem ienira kopā ar savu skrūvgriezi un cēla ārā to, ko izdevās noskrūvēt pēc divkārtīgas vai trīskārtīgas ieniršanas: vākus, apšuvuma daļas, gabalu ģeneratora, lejā atrada ietrunējušu tauvu, ar tās palīdzību uztauvoja augšā no kuģa priekšgala īstu Minimax ugunsdzēšamo; un tas — starp citu, vācu ražojums — vēl bija lietojams; Mālke mums to pierādīja, dzēsa ar putām, rādīja mums, kā dzēš ar putām, apdzēsa ar putām stiklzaļo jūru — un kopš pirmās dienas bija iemantojis dižumu.

Putu kumšķi atsevišķās saliņās un izstieptās strēlēs vēl gulēja uz līdzenās, rāmās ūdens virsmas, pievilināja nedaudzas kaijas, atbaidīja kaijas, saplaka un kā viena vienīga saskābuša putukrējuma cūcība slīdēja uz krastu; tad mieru meta arī Mālke, notupās kompasmājiņas ēnā un dabūja — nē, bija dabūjis jau sen, vēl pirms nomaldījušās putu skrandas uz tiltiņa pagura un trīcēja katrā vēsmiņā, — šo graudaino, sačervelējušos ādu.

Mālke drebēja, tricinādams rīkli; un skrūvgriezis dancoja virs kratīgiem atslēgas kauliem. Taču arī Mālkes mugura — vietumis bāla, no pleciem lejup koši sarkani apsvilusi virsma, no kuras abpus mugurkaulam, kas izspiedās kā veļasdēlis, lobījās allaž no jauna apsvilusī āda, — apmetās ar raupjumu un raustījās klīstošos šermuļos. Dzeltenīgās lūpas ar zilām malām atsedza Mālkes klabošos zobus. Ar lielām, izžulgušām rokām viņš mēģināja saturēt abus ceļgalus, nobrāztus pret gliemežvākiem apaugušām tralera starpsienām, un tādējādi pretoties savam ķermenim un arī zobiem.

Hotens Zontāgs — vai varbūt es? — noberza Mālki ar dvieli. “Tik nu neņem un nesaslimsti. Mums vēl jātiek atpakaļ.” Skrūvgriezis kļuva prātīgāks.

 

Lai tiktu turp, mums vajadzēja divdesmit piecas minūtes no mola un trīsdesmit piecas minūtes no peldu iestādes. Atceļš prasīja krietnas trīs ceturtdaļstundas. Lai cik izpumpējies, viņš vienmēr tika uz mola granīta vienu nepārprotamu minūti agrāk par mums. Pirmās dienas pārsvaru viņš saglabāja arī turpmāk. Ikreiz, pirms sasniedzām laivu — tā mēs dēvējām mīnu traleri —, Mālke jau vienreiz bija bijis dziļumā, un, līdzko mēs ar veļas mazgātāju rokām diezgan vienlaicīgi gramstījāmies pēc tiltiņa rūsas un kaiju mēsliem vai pēc izvirzītajiem celtņiem, viņš, nebilzdams ne vārda, pasvieda uz mūsu pusi kādu šarnīru, jebko tādu, ko bijis viegli noskrūvēt, un jau drebinājās, kaut gan, sākot ar otro vai trešo peldējumu šurp, ikreiz biezi un izšķērdīgi ieziedās ar Nivea krēmu; jo kabatnaudas Mālkem pietika.

Mālke savās mājās bija vienīgais bērns.

Mālke bija pusbārenis.

Mālkes tēvs bija miris.

Gan ziemu, gan vasaru Mālke valkāja vecmodīgus puszābakus, iespējams, mantotus no tēva.

Melnu puszābaku auklā Mālke ap kaklu nēsāja skrūvgriezi.

Tikai tagad man ienāk prātā, ka Mālkem ap kaklu bija ne tikai skrūvgriezis, bet arī vēl kas cits, zināmu iemeslu dēļ; taču skrūvgriezis bija uzkrītošāks.

Droši vien no sākta gala, tikai mēs nekad nebijām pievērsuši tam uzmanību, noteikti jau kopš pirmās dienas, kad Mālke peldu iestādē mācījās peldēt sausumā un jūras smiltīs izspārdīja vajadzīgās kustības, ap kaklu viņam bija sudraba ķēdīte, kurā karājās kaut kas sudrabaini katolisks: Jaunava.

Nekad, arī vingrošanas stundā, Mālke neņēma karekli nost no kakla; jo, līdzko Lejaspilsētas ziemīgajā peldētavā sācis peldēt gan sausumā, gan pie pavadas, viņš ieradās arī mūsu vingrošanas zālē un vairs nekad neuzrādīja nekāda ģimenes ārsta izziņu. Vai nu kareklis nozuda sporta krekla izgriezumā, vai arī sudraba Jaunava atdusējās uz sporta krekla baltā auduma tieši virs sarkanās svītras, kas stiepās pār krūtīm.

Mālke nesvīda arī uz līdztekām. Viņš neizlaida pat vingrojumus uz zirga, kuros piedalījās tikai kādi trīs vai četri labākie no pirmās komandas; līks un ar rupjiem kauliem viņš no atsperu tramplīna aizlidoja pār garo ādas rumpi, ar ķēdīti un sāniski aizšļūkušu Jaunavu greizi piezemējās uz paklāja, saceldams putekļu mākoņus. Kad viņš meta apļus ap stieni, iekāries tajā ar saliektiem ceļgaliem, — vēlāk viņam ar visu slikto stāju izdevās izgriezt par diviem apļiem vairāk, nekā jaudāja Hotens Zontāgs, mūsu labākais vingrotājs, — tātad, kamēr Mālke spieda laukā savus trīsdesmit septiņus apļus, sudraba kareklis izlidoja no sporta krekla un trīsdesmit septiņas reizes, allaž pa priekšu viņa pagaiši brūnajiem matiem, sviedās ap krakšķošo stieni, nespēdams tikt nost no kakla un iegūt brīvību, jo Mālkem bija ne tikai bremzējošā rīkle, bet arī atšāvies pakausis, kas ar matu līniju un skaidri redzamu ieliekumu turēja ciet šļūcošo, stieņapļos satrakojušos ķēdīti. Skrūvgriezis atradās virs karekļa, un zābakšņore vietumis aizsedza ķēdīti. Tomēr darbarīks neizstūma karekli, turklāt to verķi ar koka rokturi nemaz nedrīkstēja ņemt līdzi vingrošanas zālē. Mūsu vingrošanas skolotājs Mallenbrants, vingrotāju aprindās slavens ar to, ka sarakstījis vadošu norādījumu grāmatu par nūjbumbas spēli, aizliedza Mālkem vingrošanas stundas laikā nēsāt zābakšņorē iekārto skrūvgriezi. Pret amuletu, kas Mālkem ap kaklu, Mallenbrants neiebilda nekad, jo bija ne tikai fiziskās audzināšanas un ģeogrāfijas, bet arī ticības mācības skolotājs un līdz pat otrajam kara gadam veiksmīgi vadīja katoliskas strādnieku vingrošanas apvienības paliekas zem stieņa un pie līdztekām.

Tā nu skrūvgriezim vajadzēja gaidīt ģērbtuvē uz vadža, virs krekla, kamēr sudrabainā, drusku apdilusī Jaunava Mālkem ap kaklu drīkstēja sniegt atbalstu dzīvībai bīstamos vingrojumos.

Parasts skrūvgriezis: stabils un lēts. Nereti, lai noskrūvētu un izceltu virs ūdens mazu, ar divām skrūvēm piestiprinātu plāksnīti, ne lielāku par uzvārda plāksnīti blakus dzīvokļa durvīm, Mālkem vajadzēja nirt piecas līdz sešas reizes, sevišķi, ja plāksnīte bija pieskrūvēta pie metāla daļām un abas skrūves ierūsējušas. Toties dažkārt viņam izdevās jau divās niršanas reizēs, izmantojot skrūvgriezi par lauzni, ar visām skrūvēm izstīvēt no satrunējušā koka apšuvuma lielākas, krietni vairāk aprakstītas plāksnes un uzrādīt šo laupījumu uz tiltiņa. Plāksnītes viņš krāja pavirši, daudzas atdāvināja Vinteram un Jirgenam Kupkam, kas bez aizspriedumiem krāja visu noskrūvējamo, arī ielu nosaukumu plāksnes un plāksnītes no publiskajām tualetēm; uz mājām viņš nesa tikai to, kas iederējās viņa mantībā.

Mālke nenovīdēja sev atpūtu: kamēr mēs snaudām uz laivas, viņš strādāja zem ūdens. Mēs lupinājām kaiju mēslus, iedegām brūni kā cigāri, un, kam mati bija gaiši, tie izbalēja kā salmi; bet Mālke, augstākais, no jauna apsvila saulē. Kamēr mēs vērojām kuģu satiksmi uz ziemeļiem no ostas pieņemšanas bojas, viņa skatiens bija nesatricināmi vērsts lejup: apsārtuši, mazliet iekaisuši plakstiņi retu skropstu ielokā un, man liekas, gaišzilas acis, kuras tikai zem ūdens kļuva zinātkāras. Vairākkārt Mālke atgriezās bez plāksnītes, bez laupījuma, toties ar nolauztu vai bezcerīgi saliektu skrūvgriezi. Arī to viņš uzrādīja un atstāja iespaidu. Žestu, ar kuru viņš pār plecu iesvieda to jūrā, tūdaļ satraukdams kaijas, nenoteica ne gurdena vilšanās, ne bezmērķīgs niknums. Mālke nekad neaizsvieda sabojātu darbarīku ar tēlotu vai īstu vienaldzību. Pat aizsviešana liecināja: nu es jums drīz parādīšu no otras puses!

 

...un reiz — nupat bija pietauvojies lazaretes kuģis ar diviem skursteņiem, un mēs pēc īsas apspriešanās bijām sazīmējuši Austrumprūsijas flotes dienesta Ķeizaru, Joahims Mālke bez skrūvgrieža laidās lejup tralera priekšējā tilpnē, nozuda uzlauztajā, pelēkzaļi miglainajā, ūdens tik tikko apņemtajā priekšgala lūkā, ar diviem pirkstiem aizspieda degunu, vispirms lika ienirt galvai un plakaniski pieplakušajiem matiem, kas no peldēšanas un niršanas bija pāršķīrušies pa vidu, aizvilka tiem nopakaļ muguru un dibenu, pa kreisi vienreiz iespērās tukšā gaisā, tad ar abām pēdām atgrūdās no lūkas malas slīpi lejup, krēslaini vēsajā akvārijā, kur gaismas strēles ieplūda pa vaļējiem iluminatoriem: nervozi stagari, uz vietas sastindzis nēģu bars, zvalstīgi, vēl savās vietās piesieti, salēkšķējuši un jūraszāļu bārdu apviļņoti apkalpes kajītes guļamtīkli, kuros stagari ierīkojuši savu bērnistabu. Pavisam reti kāda nomaldījusies menca. Par zušiem tikai baumas. Plekstes nekad.

Mēs turējāmies ap saviem viegli drebošajiem ceļgaliem, malām kaiju mēslus gļotu putrā, jutāmies mēreni ieinteresēti, pa pusei noguruši, pa pusei aizrāvušies, skaitījām kara flotes kuterus, kas brauca eskadrā, turējāmies pie lazaretes kuģa skursteņiem, kas joprojām vilka līmeniskas dūmu švīkas, sāniski saskatījāmies — viņš ilgi palika lejā —, kaijas meta lokus, vilnis virs kuģa priekšgala uzburbuļoja, sašķīda pret nomontētā priekšgala lielgabala stiprinājumiem, šļaksti aiz tiltiņa, kur ūdens starp cirkulācijas sūkņiem plūda atpakaļ un laizīja allaž vienas un tās pašas kniedes, kaļķi zem naga, sausās ādas kņudoņa, virma, motora pukšķināšana vējā, iespiedumi ādā, loceklis pusstīvs, septiņpadsmit papeļu starp Brēzenu un Gletkavu, — te viņš izšāvās ārā: zili sarkans ap zodu un dzeltenīgs ap vaigu kauliem, izrāva ūdeni no lūkas, mati pāršķīrušies precīzi pa vidu, viņš streipuļoja pār kuģa priekšgalu, ūdenī līdz ceļiem, tvēra pēc izvirzītajiem stiprinājumiem, saļima ceļos, ūdeņaini blenza, un mēs uz—stiepām viņu uz tiltiņa. Bet, kamēr viņam vēl tecēja no nāsīm un no mutes kaktiņiem, viņš jau rādīja mums guvumu — tērauda lējuma skrūvgriezi. Tas bija angļu darbarīks. Uz tā bija ieštancēts: Sheffield. Ne rūsas plankumiņa, ne rētu, vēl pat smērvielas kārtiņas sargāts: ūdens sariesās pilēs un ripoja nost.

No vācu valodas tulkojusi Silvija Brice.

Ginters Grass

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!