Dzeja
10.09.2014

Kaķi un mākoņi

Komentē
2
Saglabā

Rišards Kriņickis dzimis 1943. gada 28. jūnijā Santvalentinā (Lager Windberg), Austrijā, kur viņa vecāki strādāja piespiedu darba nometnē. Rišards Kriņickis, gluži tāpat kā Latvijā jau pazīstamais Ādams Zagajevskis, ir tā dēvētā Jaunā viļņa (Nowa Fala) paaudzes dzejnieks. Viens no neatkarīgo apgādu kustības vadītājiem. 1970.–1980. gados iesaistījies demokrātiskās opozīcijas kustībā Polijā. Būdams viens no tiem, kas 1975. gadā parakstīja "Piecdesmit deviņu memoriālu" pret Polijas Tautas Republikas konstitūcijas izmaiņām, kas padarītu to daudz atkarīgāku no Padomju Savienības, Kriņickis četrus gadus pieredzēja publicēšanās aizliegumu – septiņdesmito gadu beigās viņa darbi parādījušies tikai pagrīdes vai arī emigrācijas izdevumos. Kriņickis veidojis pirmo neatkarīgo Polijas literāro mēnešrakstu un bijis viens no "Solidaritātes" kustības pagrīdes laikraksta redaktoriem Poznaņā; "Solidaritātes" laikā regulāri organizējis arī vizuālās mākslas izstādes savās mājās, kas dēvētas par "galeriju bez vietas". Kopš 1990. gadu beigām dzīvo Krakovā. Kopā ar sievu Kristīnu Kriņicku vada izdevniecību "a5", kas izdod dižāko mūsdienu poļu autoru darbus, jo īpaši dzeju.

Kriņicka piecpadsmit dzejas krājumu gaitā autora poētika ir krietni mainījusies; var pat uzsvērt – viņš to ir mainījis un maina aizvien, ne tikai kā dzejnieks, kas allaž veido ceļu (vai kura ceļu veido teksts), bet arī kā ceļotājs, kam izdodas būt vienlaikus vairākos punktos. Tā, piemēram, izlasē, no kuras ņemti šeit publicētie darbi, lasītāja ceļojumu veido gan agrīnie dzejoļi, gan to vēlāki īsinājumi, pārveidojumi. Būtiski, ka lasot jūtams – tie ir nevis labojumi uz vecā audekla ar jaunu otu (pēkšņi ienāca prātā mūsu vecmeistars, gleznotājs Eduards Kalniņš, un leģenda, kā viņš ar gatavu paleti mudināts prom no Mākslas muzeja zāles, kur vēlējies 'uzlabot' eksponētos darbus), bet gan autora spēja un brīvība – ļaut dzejolim piedzimt divreiz. Piemēram, tekstus, kas tapuši sešdesmito beigās, vēl [Krakovas] avangarda iespaidā, vai septiņdesmito vidū, uz apkārt valdošā un arī mākslas mierā neliekošā plakātisma un ikdienības žņaugu fona, atbrīvot no nebrīvības, no jaunības izteiksmes pārbagātības un ceļa mokošā posma verbalizējumiem – un iecelt tos tagadnē. Minimālā, tīrā, elpojošā. Viens no šādiem piemēriem ir dzejolis "kails pamodos pēkšņi rindā pēc maizes.." – parādījies garā debijas dzejojumā "pakaļdzīšanās skrējiens, bēgšanas skrējiens" (1968) un noslēdzies ar vārdiem "lai bezmiegu nosapņotu", vēlāk izlasēs atrisinās kā "pamodos pēkšņi, / lai maldītos? / ietu" – būtiski, kā sacījis kāds poļu dzejas vērtētājs, ir tas, ka sākotnējā bēgšana un / vai pakaļdzīšanās Kriņicka dzejā ir pārtapusi citā ceļa mērošanas veidā, iespējams, svētceļojumā, un autors runā ar klusu un noteiktu balsi. Dzejas dienās piedalījās ar lasījumiem 6. septembrī "NicePlace Mansards".

Ingmāra Balode

 

Kaķi

Kaķi Tam Kungam ir izdevušies –
mēdz sacīt Vislava Šimborska.
Reizēm piebilstot: tikai.
Reizēm: vislabāk.

Mākoņi

Mākoņi peld mums pāri – gan atklāti, gan arī slepus,
un nebrīnās ne par ko, ne par vienu.

Ir vārdi

Ir vārdi, kas, dzimstot uz lūpām,
Lok tikai mūsu asinis.

Tas, kurš vienmēr zina

(No Ērika Frīda)

Tas, kurš vienmēr zina,
kādu dievu lūdz,
uzklausīts netiks nekad.

Ko grib

Biju domājis, ka trenēju atmiņu,
bet, izrādās, viņa dara ar mani,
ko grib.

Kopš zināma laika

Ievēroju, ka jau kopš zināma laika,
kad saimnieks uzsvilpj savam sunim,
atskatās vairums garāmgājēju.

* * *

Atklājies, pilnmēness gaisma!
Lai mana jau stundu miegā slīgstošā mīlestība,
ko no dzīves šķir divu gadsimtu mūris
(neviens cits kā cilvēks
ir uzcēlis sienu starp cilvēkiem),

neguļ vairs viena.

Māksla un ciešanas

Bahs remdē miesas un dvēseles sāpes.
Man lemts bija redzēt, cik pacilāti
koris izdziedāja Cilvēka Dēla
dievišķās mokas.

Ne uz mirkli

Tas ir tikai tukšums, kas atvēra durvis
un vērtīgi nopētīja mūs katru,
kas ne uz mirkli

nepārtraucām savu žēlošanos.

Tu esi

Tu esi mana vienīgā tēvzeme.

Tu esi mana vienīgā tēvzeme, klusēšana,
kurā ietverti visi
liekie vārdi;

mēmie mākoņi,
elpas, skatieni,
pasta balodis
ar bezvēsts pazudušu vēstuli;
tu esi mana tēvzeme, mirušās
valodās kliedzošais
klusum;

kā zaudējušais,
kam viss, kas var sadegt, sadedzis,
kā aizbēgušais,
noķerts netālu no nometnes,

lai arī neesmu vairs bērns
un neesmu tavs cietumnieks,
zinu, ka, pat svešumā izraidīts,
palikšu tevī, valoda,
bet tu būsi manī
kā pietūkusi mēle: sirds,
kas tikmēr tur mani pie dzīves,

kamēr ne

Daudz vienkāršāk

Tava sirds pārraida un pieņem signālus
no bojā gājušām civilizācijām

smadzenes ir izmirusi pilsēta tālā nākotnē
kapu aplaupītāji ceļ jaunus mauzolejus

papillārās līnijas stīgo nezināmos plašumos
kartotēkas sadegušas vai nonākušas maltuvē

tavs "tu" brīnās par tavu "es"

"nekas nav droši zināms" nobrauca lejā ar liftu
kamēr "viss ir iespējams"
kāpa augšup pa kāpnēm

iegūsi spēju pretoties iegūsi
tas ir daudz vienkāršāk nekā varētu likties

***
Citas

var aizaugt, bet tā viena, bezmiesīgā,
vissāpīgāk atkailinātā,
tā, kas tev dzīvot neļauj – un aizvien
tur tevi pie dzīves, tā vienīgā,
allaž neaizlāpāmā, tev vienīgajam
dotā, lai paliek

atvērta

* * *

kails pamodos pēkšņi rindā pēc maizes,
kails piepeši baznīcā ticības mācībā,
ceturtajā klasē stundā par to, ka zeme ir apaļa,
pamodos pēkšņi svešā stacijā,

pamodos pēkšņi,
lai maldītos?

ietu

Jā, izdzīvoju.
Tagad mani gaida vienlīdz
nopietns uzdevums: iekāpt
tramvajā,

aizbraukt mājās.

Gandrīz kā

Nē, ne kā sapnī: gandrīz kā
uz ielas nepazīstamā pilsētā,
kurā nekad vairs nenonāksi,
atceries vārdus un adreses,
tik maz to vairs palicis:
mēms telefons, mēms sniegs,
laužņa pēdas uz durvju malām –
ko izdosies izglābt?
Divus teikumus, mājas numuru,
neizkaisi tos, pataupi
nebaltai dienai.
Ej, apkārt neskaties.

Uzmanīgi skaties uz priekšu.

Pārlidojot

Pāris dūju uz kaila zara:

ja pārlidojot
izsalkušas, piekusušas piestāsiet baložainajā Varšavā,
pašas atradīsiet manu Skolotāju,

Panu Cogito,
Dzejnieku Karali.

Vēlēšanās

"Ilgi gulēt un lasīt Akvīnas Tomu."
Vai arī kaut reizi
izgulēties līdz sātam, izārstēt acis,
uzrakstīt vēstuli bez neviena svītrojuma,

lasīt, lasīt.

Nav daudz

Mūsu nabaga mirušie
noskatās mūsos
ar savām tukšajām acīm
un redz visu, kas mūs sagaida –
bet paši nevar mums līdzēt
nedz arī brīdināt,
ja reiz ne karš, ne miers

nav daudz mums iemācījuši.

Grāmatas, gleznas

Grāmatas, gleznas, dzintara krelles,
dzīvokli, ja tiktāl nodzīvosim,
debesu zīlītes, rasas pilītes,
tīģergliemeni, pasi, atmiņu,
cilvēcisko tēvzemi bez armijas un robežām,
laulības gredzenus, bildes, rokrakstus,
piecus litrus asiņu (kopā: desmit), badu,
vakara blāzmas un rītausmas dāvanas,

visu varam zaudēt,
visu mums var atņemt,

izņemot nepakļaujamos
bezvārdu vārdus,
pat ja tie tikai cauri mums plūda,
izņemot svēto vārdu, kurš, pat
mirušās valodās ledū iekalts,

sagaidīs augšāmcelšanos.

 

Mana meitiņa mācās lasīt

Mana meitiņa, līdz šim nekļūdīgā,
mācās lasīt un rakstīt
un tikai tagad sāk kļūdīties,

bet es savas senās cilvēces kļūdas
pārdzīvoju no jauna

Padodiet tālāk

Nepadodamies iznīcībai, padosim tālāk
milzum augsto mākoņu rakstu,

no mutes mutē.

Pārsvītrots sākums

Zbigņevam Herbertam

Pārsvītrots sākums, no otras
puses: baltums,

starp tiem ir tik daudz dzīvības, ka
neizteikt –

-- un tad vēl papīrlapa: saņurcīta
pelnu traukā deg

vai maza mūžība? nekas?
gaismas un ēnas druskas

* * *

šogad
es nedevu augļus,

tikai lapas,
kas nedod ēnu,

baidos, Rabbi,

baidos, Kungs,

ka nolādēs mani badainais

izgurušais
bezgala ceļā
uz Jeruzalemi

* * *
Akls? Kurls? Mēms?
Neaptveramais:

Ir.

Pilsēta

Visaugstākā vērtē šeit saimnieciskums, kārtība, tīrība:
sinagogu pārtaisīja par pilsētas peldbaseinu,
tirgus autostāvvietās
ne miņas no ebreju kapsētas.

"Man tikai jāiztēlojas durvis"

Negaidīta lietusgāze pilnīgi izpludināja
dzimšanas apliecību. Kas es esmu? Kad? Mans
mīļotais skolotājs, pans profesors Bruno Šulcs,
bezspēcīgi noplāta rokas: "Mēģini vismaz
laiviņu izgrebt no mizas!"

Kā lai es to zinu

Kā lai es to zinu,
kas tas bija par karu?
Man paveicās, izdzīvoju.
Jāstrādā gan bija pāri saviem spēkiem.
Ak, jā, šī pasaule
bez smagiem darbiem neko daudz
no manis nav prasījusi, neko vairāk

nav gribējusi man iemācīt.

No poļu valodas atdzejojusi Ingmāra Balode

Tēmas

Rišards Kriņickis

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!