Šis būs stāsts par manu satikšanos ar Kairu un kādu latviešu skolotāju. Abus notikumus šķīra vien dažas dienas, un to iemesli bija līdzīgi – teātra festivāli.
Kairā no 12. līdz 17. aprīlim kā Urban Heat projekta māksliniece piedalījos D-CAF (Downtown Contemporary Arts Festival) piektajā izlaidumā, kura tēma šogad bija "Horeogrāfija, performance un publiskā vide". Šis ir vienīgais starptautiskais multidisciplinārais mākslas festivāls Ēģiptē, kurš spītīgi mēģina izdzīvot militārās diktatūras apstākļos. Tā nozīmē nedefinētu, bet visur klātesošu cenzūru, militārās policijas patvaļu, kas, neko nepaskaidrojot, var atcelt plānotos mākslas notikumus, konfiscēt festivāla organizatoru datorus vai vienkārši visus apcietināt. Tas nozīmē daudzpakāpju atļauju prasīšanu no visdažādākajiem institucionālajiem un neformālajiem varas pārstāvjiem, kā arī mākslinieku darbu starp ieročiem, dzeloņstieplēm, smilšu maisiem un betona fortifikācijas mūriem, kas ietver pilsētas rajonus un šķērso ielas. Kā sarunā atzina festivāla direktors Ahmeds El-Atars, šobrīd mākslinieki cenšas no Ēģiptes emigrēt vai arī atrodas dziļā depresijā. Tieši tādēļ šim festivālam ir tik liela nozīme, jo tas joprojām apliecina mākslinieciskas un cilvēciskas brīvības iespējamību. Festivāls tiek rīkots bez valsts atbalsta un ārkārtīgi sarežģītos finansiālajos apstākļos, jo mākslinieku sabiedriskās organizācijas, kuras varētu finansēt, piemēram, Eiropas kultūras sadarbības projekti, ir aizliegtas, bet vietējie atbalstītāji baidās ziedot mākslai. Lai iegūtu līdzekļus saviem projektiem, daļa mākslinieku savas organizācijas reģistrē Eiropas Savienībā, tomēr tas ļoti apgrūtina viņu tālāko darbu Ēģiptē, Libānā, Sīrijā, Palestīnā, Marokā un citās arābu pasaules vietās.
Jāpiebilst, ka šī situācija Ēģiptē ir izveidojusies salīdzinoši īsā laikā. Vēl 2011. un 2012. gadā, kad festivāls uzsāka savu darbību Arābu pavasara gaisotnē, mākslinieciskajai brīvībai nekādas robežas netika liktas. Pēc militārā apvērsuma 2013. gadā situācija strauji izmainījās.
Būt politiskam
Stāstot par savu festivālu, Ahmeds El-Atars vairākkārtīgi uzsver, ka viņu neinteresē politiski mākslas darbi, bet vienkārši laba māksla. Šo apgalvojumu atkārto arī Marseļā un Aleksandrijā strādājošā horeogrāfe un dejas festivāla Nasim Al Raqs kuratore Emīlija Petī. Tas izklausās mulsinoši. Emīlija jau vairākus gadus mēģina atvērt Ēģiptes pilsētu publisko telpu (ielas, laukumus, pagalmus) laikmetīgajai dejai, kas Ēgiptes mākslas kontekstā ir ļoti jauns spēlētājs. Deja kā viņas komandas izvēle ir politiska, jo ir pretēja valdošās varas pozīcijām, kas domā, ka politisks var būt tikai teksts, nevis ķermenis. Emīlijas Petī komandas mērķis ir nojaukt robežas starp mākslu un ikdienu, ļaut tām saplūst. Viņa vēlas atcelt mākslai notikuma statusu, jo tas šķir to no cilvēka dzīves. Bet situācijā, kad jebkura mākslas intervence publiskā telpā ir jāsakaņo bezgala lēnos apstiprināšanas procesos un – pat saskaņota – tā ir pakļauta neprognozējamiem policijas un armijas aizliegumiem, šis mērķis ir ļoti grūti sasniedzams. Emīlija ir viena no māksliniecēm, kas ar smaidu atzīst ilgstošas depresijas stāvokli. Viņas kompānijai, kura daļēji bāzēta Marseļā, teorētiski ir pieejams finansējums no Eiropas Savienības, bet tās institūcijas prasa pierādījumus par viņu darbu Ēģiptē, piemēram, programmu un plakātu formātā. Lai apmierinātu šo instanču prasības, Emīlija programmas drukā. Divus mēnešus pēc festivāla (šis jēdziens arī tiek lietots politisku apsvērumu dēļ, jo ir saprotams gan varas, gan naudas devēju institūcijām), tāpēc ka pirms tam tām nebūtu jēgas – Ēģiptē tās kalpotu par pamatu cenzūrai un maldinātu iespējamos skatītājus, jo izrāde var tikt aizliegta piecas minūtes pirms tās sākuma.
Visas redzētās "Arābu mākslas fokusa" programmas izrādes ir politiskas. Satura, uzdrīkstēšanās un konteksta dēļ. Sīrijas horeogrāfs Mithkals Alzghairs savu dejas performanci videoformātā "Ārā no turienes" (Out of There) ievada ar vārdiem: "Reizēm tu redzi sliktu sapni, bet zini, ka varēsi no tā pamosties. Tad sākas dzīve, sliktāka par sapni, un nav nekādu izredžu, ka tu varētu no tās pamosties." Iespējams, mūs no arābu pasaules māksliniekiem šķir tieši šis – būšanas nomodā – stāvoklis. Mēs joprojām domājam, ka redzam sliktu sapni, no kura pamodīsimies, bet viņi mēģina izdzīvot. Un radīt. Un rādīt, piemēram:
- piemājas dārzus Sīrijā, kur tuvinieki apglabā savus nogalinātos brāļus, māsas, tēvus un mātes [1], kuri ir aktīvi pretojušies režīmam,
- savu ķermeni, kas ir kā teritorija, kura tiek nemitīgi iekarota un pakļauta [2],
- kara laikā izvaroto sieviešu stāstus un varas vienaldzību pret šiem noziegumiem [3],
- palestīniešu teroristu pašnāvnieku jeb pretošanās kustības "Melnā septembra organizācija" grupas līdera Ali Taha Abu-Snina ģimenes dzīvi pēc viņa nāves 1972. gadā, kad viņš vadīja lidmašīnas nolaupīšanu, kas pazīstama kā Sabena lidojums 571 [4],
- bezjēdzību, ar kuru atnāk katra jauna vardarbības pilna diena, un cerību, ka reiz tas tomēr beigsies [5].
Un vēl, un vēl, un vēl. Tomēr sarunās festivāla mākslinieki spītīgi turas pie apgalvojumiem, ka viņu darbi nav politiski. Iespējams, šāds apgalvojums ir tikai spēlīte ar pastāvošo iekārtu, kurā politiska refleksija ir aizliegta, bet varbūt ir vēl vienkāršāk – ja esi pamodies realitātē, kas ir ļaunāka par murgu, pēkšņi saproti, ka šķirt dzīvi no politikas ir neiespējami. Un tad viss, par ko tu runā, ir tikai dzīve. Un, kamēr tu runā mākslas valodā, tu esi cilvēks.
Būt viesim
Lai atrastu izrāžu norišu vietas, reizēm ceļu nākas prasīt puikām. Viņiem nav vairāk par sešpadsmit. Sīki augumā, melnās formās tērpti, ķiverēs un ar automātiem rokās viņi saguruši tup ielu stūros vai uz smilšu maisiem, kaut ko sargā. "Welcome to Egypt!" viņi saka, bet ceļu parādīt neprot. Tad ir jāstāv un jāgaida, kamēr vājprātīgi haotiskās satiksmes vidū ieraudzīsi kādu, kurš ielu šķērso nepārliecinoši, cerot, ka nebeidzamā un skaļi taurējošā mašīnu plūsma uz mirkli pierims. Kad viņš vai viņa ar izbailēm acīs un viegli trīcošām kājām ir sasniedzis ietvi, atliek vien uzvaicāt – "uz izrādi?". Un tālāk jau ceļš tiek meklēts divatā. Sešu dienu laikā, ko pavadījām Kairā, ielās satiktie retie ārzemnieki pārsvarā bija festivāla viesi. Eiropieši Ēgiptes glavaspilsētā ir eksotika. Starp gandrīz divdesmit miljoniem tās iedzīvotāju mēs nekļūdīgi tiekam atpazīti. Bērni un uzņēmīgāki jaunieši izvelk savus gudros telefonus un vēlas kopā nofotografēties. Ielās nemitīgi skan sveicieni un labas dienas vēlējumi. Brīžiem šķiet – katru vakaru televīzijā Kairas iedzīvotājiem tiek mācīts, kā pareizi uzvesties, ja ceļu šķērso viesis. Kamēr viesis ir viens un nefotografē, piemēram, Arābu pavasara laikā radītos grafiti vai pēdējo Kairas sinagogu, viss ir mierīgi. Situācija radikāli mainās, ja viesi sāk staigāt grupās vai pievērš uzmanību aizliegtiem objektiem.
Kairas arhitekts un pilsētplānotājs Omārs Nagati [6], kura uzmanības centrā ir pilsētas publiskā vide jeb telpa starp celtnēm un pilsētas iedzīvotāju neformālās iniciatīvas šīs vides radīšanā, ved mūs pa pasāžām, pagalmiem, spraugām, šķirbām un sīkielām, kas savieno rajona, kurš 19. gs. beigās plānots pēc Eiropas lielo pilsētu parauga, galvenās ielas. Omārs ir pieteicis, ka mums obligāti līdzi jābūt pasēm, bet viņam līdzi ir aploksne. Pozitīvai korupcijai, kā vēlāk viņš paskaidro. Stalti vīri baltās uniformās ar vieglu rokas kustību apstādina mūs. Omārs sasveicinās, seko īsa draudzīga saruna, smaidi, veikla "dāvanas" pasniegšana, un mēs drīkstam turpināt ceļu. Līdz nākamajam baltajam vīram, kad kaulēšanās turpinās. Pilsētas infrastruktūra un vara kalpo sociālo slāņu un pilsētas iedzīvotāju grupu nodalīšanai. Lielās apļveida maģistrāles izplānotas tā, lai atdalītu un noslēgtu nabadzīgos pilsētas rajonus citu no cita. To iedzīvotāji risina situāciju paši, izplāno un uzbūvē neoficiālu nobrauktuvi no maģistrāles, bet uz tās atklāšanu uzaicina varas pārstāvjus un pasaka viņiem paldies.
Tās ir izdzīvošanas stratēģijas haosa situācijā, kuru minimumu apgūstam arī mēs. Ja pirmajā vakarā es atgriežos viesnīcā nesasniegusi savu mērķi, jo saprotu, ka nespēšu šķērsot vienu no lielajām ielām, kas šķir mani no lejaspilsētas, tad piektajā dienā mašīnu plūsmā ienirstu kā upē. Lai nenoslīktu, ir jāpeld. Pārliecinoši.
Būt publiskam
Publiska dzīve, no vienas puses, ir Kairas cilvēku ikdiena – vakari pilsētas ielās ir ļaužu pilni, bēres un kāzas tiks svinētas tā, lai to redz visi, māju pirmajos stāvos ierīkotās darbnīcas tiek atvērtas pilnībā, un katrs garāmgājējs kļūst par kādas mazas dzīves izrādes liecinieku – vīri pluina balto simpotija sniegu spilvenu pildīšanai, gludina kreklus, labo apavus, šuj un slīpē, metina un kaļ. Kairas mazās skatuves, kuru aizkulisēs stāv vīri ar šautenēm, katru dienu sniedz savas izrādes tiem, kas ir gatavi skatīties. Vienīgi vārds "izrāde" daudziem no viņiem nav zināms un saprotams. Tāpēc festivāla mākslinieku priekšnesumi ielās ir notikums. Mākslas procesi Ēģiptē ir centralizēti un pieejami tikai nelielai daļai valsts iedzīvotāju. Izpratne par publisko telpu kā vietu kopīgai dzīvei arī ir jaunums. Ietves kādam pieder, uz tām atrodas privātas kafejnīcas, vai arī kāds no kvartāla vecajiem tiek neformāli atzīts par ietves pārvaldnieku. Nekas nevar notikt bez šo "ietvju saimnieku" atļaujas. Kairas vidusšķira ietvi neuztver kā publisku telpu, bet kā kafejnīcu atrašanās vietu, savukārt nabadzīgajiem ietve ir mājas. Tāpēc mākslinieciska intervence sašūpo pierasto izpratni. Režisore un mākslinieku grupas "Mahata" vadītāja Heba El-Šeiha stāsta par savu projektu "Opera no balkoniem" (Opera on a Balcony). Pamesto māju tukšajos logos un balkonos parādās komiski personāži un dzied slavenas operu ārijas. Cilvēki ielās apstājas, skatās, dejo līdzi. "Re, tev nav jābrauc uz Kairu, lai būtu operā!" kāds saka, un otrs piebilst: "Dievs, svētī viņus, jo viņi ļāva man justies kā cilvēkam!" "Mahata" veido vienkāršus, mobilus, īsus uzvedumus, un viņu mērķis ir mākslas pieejamība. Lai to īstenotu, viņiem ir jāalgo apsardze, jāskvoto tukšajās mājās, jāveido savs "aģentu" tīkls katrā pilsētā, kas nodrošina attiecības ar vietējo varu un atvieglo atļauju iegūšanu, un – jāatsakās no politiskiem uzstādījumiem.
Būt akācijai
Dažas dienas pēc atgriešanās no daudzmiljonu putekļaini netīrās Kairas biju žūrijas dalībniece devītajā Latvijas bērnu un jauniešu teātru festivālā klusi zaļajā Valmierā "... un es iešu un iešu!", kas pulcēja divdesmit divus skolu un kultūras centru amatierkolektīvus no Vidzemes, Kurzemes, Latgales un Zemgales. Valmieras Viestura vidusskolā 450 bērni un jaunieši rādīja trīsdesmit trīs izrādes, kas ir radītas viņu brīvajā laikā. Iespēja pulcēties neformālas izglītības un interešu grupās, kuras vairāk vai mazāk, bet tomēr tiek atbalstītas no valsts un pašvaldību puses, joprojām ir mūsu privilēģija. Darbus, kas tiek radīti šajos kolektīvos, ietekmē tikai katra režisora pašcenzūra, gaume un izpratne par teātri un mākslas mērķiem, kā arī profesionalitāte darbā ar amatieraktieriem. Tomēr kopumā tie liecina par domāšanas tendencēm un to, ko mūsu valstī cilvēki, kas nodarbojas ar mākslu (pat ja tā ir amatiermāksla), uzskata par svarīgu. No vienas puses, salīdzināt šos divus festivālus, protams, ir nekorekti. Tie katrs pastāv savā līgā un pārstāv dažādas pasaules. Un tomēr.
Sestdienas rītā pulksten 8.30 kādas prestižas Rīgas skolas pamatskolas teātra pulciņš rādīja savu izrādi "Akāciju zeme". Stāsts bija par kādu Latvijas ceļmalu, kurā auga trīs egles, kļava, maziņš kastanis, bērzs un akācija. Izrādes sākumu nokavēju, tāpēc konflikta sākumu nezinu, iespējams, akācija traucēja mazajam kastanim augt un pārējie koki viņai to pārmeta. Vārds pa vārdam, un konflikts gatavs – egles, bērzs, kļava un kastanis nostājas pret akāciju, kura konkrētajā ceļmalā ir nonākusi nevis brīvas gribas, bet gan cilvēka izvēles dēļ. Savukārt akācija dusmās saka (aptuveni), ka uzvarēs visus šitos nīkuļus, kas vairojas ar sēklām, jo viņas spēks ir saknēs. Izrādes beigās visi latviskie koki iet bojā un Latvijas ceļmala kļūst par akāciju zemi.
Kad izrādes režisore vaicāja manas domas par savu darbu, sākumā nesapratu, ko lai atbild, kā lai izstāsta par visiem tiem arābu māksliniekiem, kas par spīti dziļai depresijai veido savus brīvību apliecinošos darbus, kas mēģina palīdzēt saviem tautiešiem, kas kaulējas ar režīmu, kas riskē ar savu dzīvību un nāves bailēs meklē savu vietu citu zemju ceļmalās.
"Mums ir jāaizstāv sava zeme!" viņa teica. Un bez šaubīšanās un jautājumiem savu domu par akāciju naidīgumu iemācīja godīgiem latviešu bērniem.
Dalība festivālā D-CAF notika ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.
[1] Gardens Speak ir Lībijas mākslinieces Taņas El-Kuru interaktīva skaņas instalācija, kurā skatītājs, guļot uz svaigi izraktas zemes, dzird tajā apglabāto Sīrijas režīma pretinieku dzīvesstāstus.
[2] Mahalli ir lībiešu horeogrāfes Danijas Hamudas monoizrāde, kas pēta personas un teritorijas attiecības.
[3] Zig Zig ir Ēģiptes mākslinieku Hakimas Abdelnaemas, Nadjas Aminas, Rūdas Gīlensa, Monas Halas, Ketrinas Holas, Rimas Hegabas u.c. dokumentāla izrāde par piecām ēgiptiešu sievietēm, kuras vienīgās cēla prasību tiesā par savu izvarošanu, kuru veica britu armijas karavīri, un tika noraidītas. Lai arī izrāde vēsta par britu koloniālisma laiku Ēģiptē, tās vēstījums nenoliedzami ir attiecināms arī uz mūsdienu situāciju kara zonās.
[4] Lībiešu/palestīniešu režisores Līnas Abjadas izrāde "Kur man atrast kādu, kas līdzinās tev, Ali?", kuras tekstu sacerējusi un izpilda Ali Tahas vecākā meita Raeda Taha, kas no 1987. līdz 1994. gadam bija Palestīnas Atbrīvošanas organizācijas vadītāja Jasira Arafata preses sekretāre.
[5] Ēģiptes/Nīderlandes horeogrāfa Mohameda El-Dipa izrāde "Ķermenis pie ķermeņa" uzdod jautājumu par mūsu darbībām, kuras veicam, tās nesaprotot, un drupām, ko cilvēks aiz sevis atstāj visur, kur dodas.
[6] Kairas Urbāno studiju laboratorijas vadītājs.
0