Recenzija
08.10.2015

Kaijas lidojums prozas pasaulē

Komentē
2
Saglabā

Par Lilijas Berzinskas romānu "Putnu osta", izdevis apgāds "Dienas Grāmata", 2015

Jaunā rakstniece Lilija Berzinska (1978) literatūrā vispirms startējusi ar divām bērnu grāmatām – "Nezināmais zvērs" (2009) un "Pļavas pasakas" (2014), kā arī fantāzijas stāstu "Filemons" (krājumā "Zilie jūras vērši", 2015). Tagad autore lasītāju vērtējumam nodevusi pieaugušajiem adresētu romānu "Putnu osta", kas vāka tekstā pieteikts kā "romantisks romāns".

Romāna centrā – trīs jaunu un viena ne tik jauna cilvēka dzīves un attiecības, kas brīžiem plūst paralēli, brīžiem savijas un sašķetinās. Dana, pirms diviem gadiem aizbēgusi no traģiskiem notikumiem ģimenē un neveiksmes privātajā dzīvē – aizbēgusi ne vairāk, ne mazāk kā uz klosteri, – tagad atgriežas Rīgā, lai sāktu visu no jauna. Mikus strādā par viesmīli nelielā kafejnīcā un šķietami nerūpējas ne par ko citu kā vien par viļņojošajām un neskaidrajām attiecībām ar Anuku – sievieti, kura savu dzīvi dzīvo kā mākslas darbu un nepiekrīt nekādām saistībām. Savukārt kā savveida brīdinājums par abu jauno sieviešu iespējamo nākotni Danai kaimiņos mitinās astoņdesmitgadīga ebrejiete Estere, kura savulaik personīgo traģēdiju dēļ (nav, protams, jājautā, kādas traģēdijas varētu piemeklēt šīs tautas pārstāvi divdesmitā gadsimta vidū) atteikusies no jebkādas privātās dzīves un ieslēgusies pilnīgas noslēgtības čaulā. Nejaušība saved kopā varoņus dažādās kombinācijās, un katrs duets vai trio teksta gaitā izspēlē savu emocionālo attiecību divstūri / trijstūri.

Kā centrālā problēma tēlu dzīvēs izkristalizējas ciešanu glorifikācija – teju visu varoņu nespēja dzīvot, pastāvīgi nenodarot sāpes sev un / vai savam tuvākajam. Aprakstītie attiecību modeļi bieži raksturojami kā vienlaikus sava veida psiholoģisks sadisms un saldkaislas pašmocības, kas robežojas ar fizisku pašiznīcināšanos, neprotot un negribot prast "dzīvot kā visi", ieslīgt ikdienībā, kas varbūt būtu glābiņš no pastāvīgi sakāpinātajām emocijām, bet varbūt – arī sapņu un ideālu bojāeja. Savukārt kā centrālā problēma romāna uzbūvē no vārdu virpuļiem (un autore patiesi raksta koši, piesātināti un barokāli blīvi) pamazām nirst ārā tāda pazīme kā sižeta trūkums. Aizsācies samērā dinamiski – ar Danas atgriešanos pilsētā, "vecās dzīves" (mantojumā tikušā vectēva dzīvokļa) iztīrīšanu un apņēmību izlauzties no pagātnes rēgu gūsta, kā arī iepazīšanos ar Miku, – sižets piepeši strauji sabremzē, varoņi sāk riņķot uz vietas un atkārtoti velties paši savu emociju bedrēs. Līdz pat romāna otrās trešdaļas beigām risinās galvenokārt ekspozīcija, autorei raksturojot notikumus, kas katru no varoņiem noveduši līdz pašreizējam dvēseles stāvoklim – proti, lasītājs gremdējas apjomīgos Danas un Mika / Danas un Esteres dialogos (pirmajā gadījumā – pārsteidzoši atklātos, ņemot vērā abu jauniešu neseno pazīšanos, bet to var pieņemt kā autores norādi uz momentānu dvēseļu radniecību) par eksistenciālām problēmām, vienlaikus seko Anukas mākslinieciskajiem centieniem, kaimiņvalstī veidojot vēsturisko tērpu fotosesiju un iepazīstoties ar liktenīgo zviedru Svenu, kurš sagraus jaunās sievietes emocionālo atsvešinātību. Tomēr pamazām rodas iespaids par tekstu kā košu diegu kamolu, kurš tā arī nav saausts kopīgā audumā. Skaistā metafora romāna nosaukumā – "putnu osta" –, ko piesaka un vienlaikus gandrīz uzreiz arī atšifrē teksta prologs – aina ar kaiju baru, kas šaudās virs Rīgas jumtiem, – kļūst par romāna varoņu eksistences simbolisku atveidojumu: kā no jūras nošķirtas pilsētas kaijas viņi šaudās katrs pa savu trajektoriju, putnu ceļiem vietumis pārklājoties, bet īsti neveidojot kopēju, jēgpilnu rakstu. Katrs lidojums neapšaubāmi ir graciozs un krāšņs, bet vienlaikus arī haotisks un bezmērķīgs.

Jau no pirmajām lappusēm par noteicošo teksta stila iezīmi kļūst zināma melodramatiska eksaltētība. Tekstā daudz simpātisku valodas atradumu, diemžēl vismaz tikpat daudz arī klišeju – tādu izteikumu kā "vēja spārniem traucās", "jauno siržu ilgas", "dzirkstošā dzīvespriekā" un tamlīdzīgi –, kas atstāj nedaudz skolniecisku iespaidu. No otras puses, šādi – izkāpināti un melodramatiski savā runā un rīcībā – ir arī varoņi, tāpēc nav izslēgts, ka teksta piebārstīšana ar nodeldētiem valodas stereotipiem ir tīši gribēts paņēmiens Danas, Mikus, Anukas un Esteres dzīves uztveres atspoguļošanai. Tomēr vismaz dialogos šis paņēmiens neattaisnojas. Varoņu intonācijas ir tik līdzīgas – blīvi savīti, krāšņiem epitetiem un metaforām piesātināti teikumi, – ka tās ne tikai nerada ilūziju par dabisku runu, bet liek domāt, ka četru balsu vietā mēs visu laiku klausāmies tikai vienu – proti, autores balsi. Un pakāpeniski rodas priekšstats, ka mūsu priekšā patiesībā ir nevis proza, bet dzeja – tāda dzeja, kādu Anuka atzīstas Mikam rakstījusi vidusskolas gados, – "skaista, dekoratīvu ciešanu pilna". Jo autore pilnīgi pareizi atzīmē: "Ja sāp pa īstam, tu par to nerunā un nevienam nerādi, kur tieši ir sāpīgi." Neraugoties uz to, visi varoņi par to vien runā. Nemitīgi.

Protams, stāsts ir par atgriešanos dzīvē. Attiecības ar Miku palīdz pagātnes ciešanu izbiedētajai Danai pieņemt dzīvi, attiecības ar Esteri – nāvi, un romāna gaitā sieviete iziet cauri sava veida daudzpakāpju iniciācijai, kas ļauj viņai pieņemt pastāvošo realitāti tādu, kāda tā ir. Šī shēma ir skaidra, bet tomēr lasot visu laiku nepamet sajūta, ka sižetiskajā risinājumā kaut kā pietrūkst vai drīzāk ir par daudz. Iespējams, tas ir tāpēc, ka autore neļauj saviem varoņiem notikumus izdzīvot pašiem, bet visuredzošās trešās personas stāstījumā atkal un atkal metas skaidrot, kā tieši viņi jūtas, ko pārdzīvo un domā, – skaidrot, tiesa, brīnišķīgi poētiskā prozā, kas tomēr rada zināmas samākslotības iespaidu, it kā autore savus varoņus kā marionetes raustītu aiz diedziņiem fonā nerimtīgi plūstoša paskaidrojoša teksta pavadībā. Un, jo detalizētāk un sirsnīgāk autore skaidro, jo mazāk mums gribas apspiest savu neticību notiekošajam. Tāpēc romāna izskaņā – un izskaņa ar nejaušām sakritībām, liktenīgiem pavērsieniem un filmas cienīgu finālu beidzot ir tā, kas sakārto visas sižeta līnijas atbilstoši romantiskā romāna kategorijai, – šķiet, ka esam noskatījušies neapšaubāmi talantīgi iestudētu, tomēr vienlaikus arī nepārprotamas nosacītības caurvītu leļļu lugu.

Bārbala Simsone

Bārbala Simsone (1978) ir filoloģijas doktore, literatūrzinātniece, kritiķe. Viņas specialitāte ir fantāzijas, fantastikas un šausmu literatūra. Ikdienā strādā grāmatu izdošanā. Regulāri publicē jaunā

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!