Kafkas īstums

Kafkas stāstu kopkrājums nonāca manās rokās pirms dažiem gadiem, kad mācību nolūkos uzturējos Londonā. Latviski izdotos stāstus jau biju lasījis, un, kad radās iespēja iepazīties ar citiem autora īsprozas darbiem, kas vēl nav tulkoti latviešu valodā, ar lielu kāri ķēros klāt. Pēc akadēmisko tekstu kalniem Kafkas stāsti atsvaidzināja, turklāt visvairāk mani iespaidoja viena konkrēta šo stāstu īpatnība – to īstums. Kad apgalvoju, ka Kafkas stāsti ir īsti, es domāju to īstumu, ko angliski apzīmē ar genuine, vāciski – echt, vai krieviski – истинный.

Dzīve [UNE vie] ir visur, visos momentos, ko pieredz dotais dzīvojošais subjekts un kas mērāmi dotos [iz]dzīvotajos objektos: imanenta dzīve, kura sev līdzi nes notikumus vai singularitātes, kas tikai aktualizējas šajos subjektos un objektos. [..] Singularitātes un notikumi, kas sastāda [nenoteikto] dzīvi [UNE vie] pastāv līdzās [noteiktās] dzīves [LA vie] gadījumiem, kuri tai atbilst. [Delēzs]

Vecais Blūmfelds pārrodas mājās. Tur viņu gaida divas lēkājošas bumbas. Tās lēkā pašas no sevis, un nav zināms, kas tās ir iekustinājis un vai vispār ir bijis tāds pirmkustinātājs. Šķiet, ka problēma acīmredzama – ir izjaukta lietu kārtība. Taču kārtība un ne-kārtība nav savstarpēji pakārtotas; viena neseko otrai un nerodas no cēloņsakarības – tās tikai kvalitatīvi atšķiras (Bergsons). Un tādēļ fakts, ka Blūmfelds, kā parasti ierodoties mājās pēc darba, atrod istabā divas lēkājošas bumbas, nav kādā veidā nozīmīgāks par virtuālu faktu, ja bumbu tur nebūtu.

Kafkas stāsti neatspoguļo dzīvi, neapraksta, nereprezentē; tie nav par dzīvi vai kā dzīvē. Tie atbilst dzīvei. Un galvenā loma šeit ir šai nenoteiktajai, vēl individualitāti neieguvušajai dzīvei, imanencei, kur aktuālais nav reālāks par virtuālo. Tieši tajā arī parādās Kafkas nozīmīgums – tieši viņš panāca literatūras neatkarību, teksta patstāvību. Tekstam no šī (Kafkas) brīža vairs nav jābūt kruķim, kas balsta „reālo dzīvi”, tam vairs nav jābūt tās pagarinājumam. Literatūrai vairs nav jābūt par kaut ko, tā beidzot var būt  pati par sevi (tai vairs nav izvēles). Literatūra kļūst tīra; tā ir tīra no aprakstošā, reprezentatīvā sloga. Taču vai tas bija Kafkas mērķis?

Viss Kafkas darbs sastāda žestu kodu, kas pilnīgi noteikti sākotnēji neradīja konkrētu nozīmi autora acīs; drīzāk autors no tiem mēģināja atvasināt šādu nozīmi pastāvīgi mainīgos kontekstos un eksperimentālos apkopojumos. [Benjamins]

Nekad agrāk nebiju tā baudījis tekstu – tā īstenību savā neatkarībā. Mani vairs neinteresē, ko nozīmē šīs rindas. Stāsti manā priekšā top neatvairāmā spēkā. Tie klājas manā priekšā. Tie piepilda aizvien vairāk. Simbolika pārstāj būt svarīga; tā sašķīst drumslās, atsevišķos jēgas gabaliņos; tie sāk rotēt ap asi, kas pat nav stāsta ass, tā drīzāk jau ir mana – lasītāja – ass, un tikai mans gravitācijas spēks nosaka to tuvumu un trajektoriju. Esmu pārņemts. Bet tā ir citāda veida pārņemtība. Tās pamatā nav asociācijas, spēja atpazīt ikdienišķas situācijas, bet gan nebeidzams un kaut kādā ziņā baiss pārsteigums par lietu iespējamību. Par to vienkāršo iespējamību, kas vienlaikus iedvesmo un uzdzen šausmas.

Nekas neraksturo Kafkas stāsta virsmu (surface) labāk par tā stāsta fragmentu nepārtraukto kolāžu (marquetry), kur katrs [fragments] ir iedarināts līdzās otram, it kā tā būtu visdabiskākā lieta pasaulē, ka šādi aprauti un nesaderīgi vēstījuma gabali vienlaidus saplūstu vienā plaknē. [Kvinters]

Mākslā ir svarīga precizitāte. Delēzam, kad viņš publicēja savu grāmatu par Nīči, esot pārmetuši centienus sistematizēt domātāju, kurš tika un bieži joprojām tiek uzskatīts drīzāk par rakstnieku, līdz ar to it kā uzspiežot tam formālu rāmi (Kurš gan var sistematizēt Nīči!?). Delēzs uz to esot atbildējis, ka reti kurš filosofs, neraugoties uz tekstu šķietamo amorfumu, esot bijis konceptuāli precīzāks savā pieejā rakstniecībai.

Līdzīgi arī Kafka, kas ir ne tikai īsts, bet gandrīz vai paradoksāli precīzs; un otrādi – spēja būt precīzam savās literārajās pieejās padara viņu par īstu. Šeit nav runa par precizitāti pozitīvistiskajā izpratnē. Kafka nevienu neatmasko vai nevairo šīs pasaules patiesības.

Kāda ir dzejas jēga? nesen jautāja kāds Anglijas laikraksts. Kāda ir tās funkcija pasaulē? Brodskis kādā uzstāšanās reizē esot aicinājis lasīt un pārlasīt savas dzimtās valodas dzejnieku darbus. Jo laba dzeja ir kā diagnostika, profilakse; laba dzeja ir precīza, tajā nav liekvārdības, un katra ideja, katrs koncepts ir precīzs. Jāpiebilst, ka koncepts šeit nav tas, par ko šīs termins kalpo, piemēram, lielākajā daļā tā saucamās konceptuālās mākslas. Tas neko neaizstāj, tā nav realitātes atblāzma vai piedēklis. Koncepts, par ko runa ir šeit, ir singularitātes aktualizācija. Tas pats par sevi jau ir dzīves, noteiktās dzīves (LA vie) notikums. Tas jau ir ieausts šajā savstarpējo attiecību kolāžā. Taču tas nav miris – tam joprojām piemīt potencialitāte radīt jaunas attiecības. Līdz ar to var klausīt Brodska ieteikumam. Bet var arī lasīt Kafku.