Redzējumi
15.08.2016

Kāds ir smagi pārcenties...

Komentē
1

Pagājušās nedēļas iekšpolitiski svarīgākais notikums bija nevis tas, ka Inga Koļegova nekļuva par VID vadītāju, bet gan ziņa par trīs ietekmīgu ministru neoficiālu tikšanos ar Krievijas premjerministra vietnieku.

Vispirms jāuzsver – tikšanās nenozīmē, ka finanšu ministre Reizniece-Ozola, zemkopības ministrs Dūklavs un satiksmes ministrs Augulis ir Kremlim slepus simpatizējoši ietekmes aģenti vai sazin' vēl kas. Tomēr tas, ka šo trīs ZZS politiķu nodomi, visticamākais, bija labi, nemazina notikušā radīto iespaidu – pretēji pašu kultivētajam "pragmatisku profesionāļu" tēlam "zaļie zemnieki" pamanās rīkoties apbrīnojami neapdomīgi.

Mēģināšu tēzi pamatot.

Vēsas vai pat naidīgas attiecības starp valstīm nenozīmē, ka tās neizmanto dažādus veidus kontaktu uzturēšanai. Publiskā retorika var būt kareivīga, tomēr gan jau Krievija, tēlaini izsakoties, pat dedzīgākās saplēšanās periodos ir runājusi ar ASV, ASV ar Irānu, Japāna ar Ķīnu utt. Līdz ar to skandāls nav tas, ka Latvijas amatpersonas runā ar Krievijas amatpersonām. Pat ja tas notiek apstākļos, kad agresivitāte Krievijas ārpolitikā nav mazinājusies ne par kapeiku. Runa ir par to, ka šāds objektīvi delikāts, sarežģīts process notiek atbilstoši noteiktiem rakstītiem un nerakstītiem spēles noteikumiem. Un tie konkrētajā gadījumā tika ignorēti.

Pirmkārt, par tikšanos nebija informēta Latvijas Ārlietu ministrija. Dūklava apgalvojums, ka tādas vajadzības neesot bijis, jo ārlietu ministrs ir atvaļinājumā, ir absurds. Jo vispār Ārlietu ministrijā ir ministrijas valsts sekretārs, valsts sekretāra vietnieks – politiskais direktors. Ja Dūklavam Rinkēvičs liekas pārāk kareivīgs attiecībās ar Krieviju, tas vienalga nav arguments. Ārlietu ministrija par tik svarīgiem jautājumiem ir jāinformē pat ne tādēļ, lai saņemtu piekrišanu iecerētajai pačalošanai, – tas nepieciešams, lai mūsu diplomātus starptautiski nenostādītu idiotiskā situācijā, kad viņiem tiks lūgts komentēt to, par ko viņi nav zinājuši.

Otrkārt, ja kādam Latvijas pusē tik ļoti bija vēlēšanās tikties "augsnes iztaustīšanai" (normāls mērķis), tad tāpēc uz tikšanos nebija jātraucas ministra statusa cilvēkiem. Tas, ka otrā pusē arī it kā bija svarīga amatpersona (lai gan es nebūtu tik pārliecināts par Arkādija Dvorkoviča pietuvinātību Putinam), neko nenozīmē kaut vai simboliski – Dvorkovičs tobrīd bija atvaļinājumā esoša amatpersona, savukārt mūsu ministri ne (tātad viņu laiks simboliski tobrīd bija vērtīgāks). Turklāt, atkārtošos, jāpatur prātā, kā Krievija uzvedas, attiecīgi diskrētums un starpnieku izmantošana kontaktos (lai cik ciniski tas skan) ir jo vairāk no svara.

Teksta rakstīšanas laikā nebija zināms (starp citu, komentāru trūkums no premjera puses ne par ko labu arī neliecina...), vai ministri par gaidāmo tikšanos bija informējuši Kučinski un saņēmuši no valdības vadītāja piekrišanu. Kā saka, abi atbildes varianti ir slikti. Ja piekrišana bija, tad nav skaidrs, kāpēc premjers, kurš pats neraujas veidot "savu" ārpolitiku, ir tā izrīkojies attiecībā uz Ārlietu ministriju. Ja piekrišanas nebija, tas nozīmē, ka ministri premjeru respektē mazāk nekā kādu citu (piemēram, Aivaru Lembergu). Arī šādā gadījumā nav jēgas sašutumā mētāties rokām (Ventspils mēra ietekmi, harizmu un darbaspējas neapšauba pat viņa oponenti), tomēr tas rada jautājumus par valdības darbu.

Neliekas, ka trīs ministri arī apdomājušies, kādā situācijā viņi nostāda trešo koalīcijas partneri, Nacionālo apvienību, ar tās, teiksim tā, specifisko attieksmi pret Krieviju. Vai nu "nacionāļi" izliksies par beigtiem un šādā gadījumā izskatīsies pēc liekuļiem un/vai neko neietekmējošiem bļauriem, vai arī viņi objektīvi būs spiesti reaģēt asi, kas pēc "zaļo zemnieku" salēkšanās ar "Vienotību" Koļegovas jautājumā gaisotni koalīcijā neuzlabos.

Visbeidzot, pati tikšanās, cik noprotams no tās dalībnieku izteikumiem, ir faktiski bijusi bezjēdzīga. Piemēram, finanšu ministre apgalvo, ka vēlējusies noskaidrot, vai Krievija turpinās izmantot Inčukalna dabasgāzes krātuvi. Vispār enerģētika nav viņa kompetencē, tomēr būtiskāk, ka Dvorkovičs par Latvijas enerģētikas lietu degošajai kundzei esot attraucis (vismaz viņa tā saka), ka tas ir "Gazprom", nevis Krievijas valdības jautājums. Īsi sakot, nav pateicis neko. Un var noprast, ka neko sakarīgu nav pateicis arī par otru mūsu ministrus it kā interesējošo jautājumu – sankciju atcelšanu pret Latvijas zivju pārstrādātājiem.

Tātad vai nu tikšanās ir bijusi bezjēdzīga no Latvijas interešu viedokļa (un tad atkal ir jājautā, kāpēc uz sarunu ar apšaubāmu jēgu nevarēja sūtīt zemāka ranga amatpersonas), vai arī runāts ir par vēl kaut ko citu. Savukārt pēdējais variants paver ceļu, ironiski sakot, galvu reibinošiem minējumiem. Tie var būt nepamatoti, tomēr provocēt šādu iespēju kā tādu no politiķa puses ir vienkārši neprofesionāli.

Vēlreiz jāuzsver tieši izvēlētās tikšanās formas nejēdzīgums no pašas ZZS interešu viedokļa. Būtu saprotams (nesaku, ka pareizi no mana subjektīvā viedokļa), ja "zaļie zemnieki" būtu secinājuši, ka vērā ņemamai Latvijas sabiedrības daļai Krievijas tirgus, saimnieciskie sakari ar šo valsti liekas būtiski. Un tad ZZS arī konsekventi un publiski iestātos par Latvijas ārpolitisko nostādņu korekciju. Tās būtu šī politiskā spēka pilnas tiesības. Galu galā Eiropas Savienībā ir politiķi, kuri uzskata, ka sankciju režīms pret Krieviju ir jāmīkstina. Savukārt publiski pret nostādnēm neiebilst, bet vienlaikus ar savu neafišēto rīcību šīs nostādnes apšaubīt ir kļūdaini. Jo tas mazina ZZS pašas loloto prognozējamības tēlu. Papildus amizantā situācijā nostādot arī dažu labu savu biedru, piemēram, aizsardzības ministru, kuram vismaz amata dēļ jābūt kvēlam šo nostādņu aizstāvim.

Vēlreiz: būtu pārspīlējums teikt, ka mūsu trīs ministru pusslepenā tikšanās ar Krievijas valdības pārstāvi ir nodarījusi reālu kaitējumu Latvijai. Runa ir par to, ka šāda improvizēšana un sekošana Krievijas bijušā premjera minētajam modelim "gribējām, kā labāk, sanāca kā vienmēr" liek apšaubīt, vai ZZS, nonākot premjera partijas situācijā, spēj attaisnot pat savu atbalstītāju cerības. Proti, viedokli par ZZS kā a) disciplinētu, b) "septiņreiz nomēri, vienreiz nogriez" partiju.

Var tikai minēt par iemesliem. Iespējams, sava nozīme ir tam, ka disciplinētību un aukstasinību vieglāk saglabāt, ja partija ir Nr. 2. Tev ir savas ietekmes sfēras, bet nav nepieciešamības vai ambīciju (to skaitā līdzjutēju un rentes prasītāju uzkurinātu) kontrolēt "visu lauku". Nu ZZS ir Nr. 1 un riskē, rupji sakot, pārplēst bikses, mēģinot kontrolēt visu. Tāpat jāņem vērā, ka vismaz uzmanības centrā nonākušie ministri – Dūklavs, Reizniece-Ozola, arī Augulis (kaut pēdējais mazāk) – ir vai nu ietekmīgi spēlētāji, vai ar pamatotām pretenzijām par tādiem kļūt. Ja atceramies pēdējo premjera meklēšanas sāgu, Dūklava izredzes tika vērtētas gana augstu. Dažādu iemeslu dēļ – to skaitā patiesi nevēloties bojāt sev nervus – abi kungi atteicās. Par premjeru kļuva Kučinskis. Savukārt kungi un dāma ieguva brīvas rokas spēlēt patstāvīgu kompozīciju, kas, ja ņem vērā viņu gana augsto pašnovērtējumu, var radīt situācijas, kad premjers viņiem ir tikai pirmais starp līdzīgajiem – un arī pirmais vien sagadīšanās rezultātā.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!