Katru rītu, dodoties uz bērnudārzu, Alise man stāsta pašas izdomātus jokus – patiesībā jau tās ir mīklas, un man, tādai mazliet aizmigušai un skrienošai (jāpaspēj tik daudz un nedrīkst nokavēt darbu), jābūt asprātīgai un gana attapīgai. Piemēram, Alise man jautā: "Vai zini, kādēļ akmens neko neēd?" Man ir jāsaka: "Nē!" Un tad seko atbilde: "Akmens neko neēd, jo ir veģetārietis!" Pēc tam meita grib, lai es izdomāju šādu pašu mīklu – joku. Bet atzīšos, ka manas ar liela cilvēka prātu veidotās konstrukcijas (kādēļ suns kustina asti – jo vējš viņu kutina) meitai parasti nešķiet diez ko smieklīgas.
Mīklu minēšana vispār ir laba lieta, to praktizējuši jau senie latvieši, tumšos ziemas vakaros sēžot pie skalu uguns, un mācību procesā mīklu minēšanu izmanto arī pedagogi – gan bērnudārzos, gan sākumskolā. Gudrās grāmatās teikts, ka domas asums bērniem neattīstās pats no sevis, bet prasa pareizi organizētas prāta vingrināšanas darbību – un viena no šādām darbībām ir mīklu minēšana, kas veicina bērnu domāšanu un bagātina valodu. Savukārt Janīnas Kursītes "Dzejas vārdnīcā" mīkla definēta kā dialoga struktūras folkloras teksts, kas ietver jautājumu un atbildi un sākotnēji bijis saistīts ar kosmogonisko (pasaules rašanās) tematiku; mīklas žanrā tika izmantotas sarežģītas domas un skaņu apspēles, paradoksālas dažādu sfēru lietu un parādību sasaistes, ko minētājam bija jābūt gatavam aptvert un atminēt; mīklu minēšana bija piesaistīta pārejas rituāliem (veļu laiks, kāzas, bēres; 255. lpp.). Motīvi ar mīklu uzdošanu un atminējumu kā balvu (vai pazudinājumu) atrodami arī daudzās pasakās, piemēram, kur karalis liek atminēt vienu vai vairākas mīklas un tam, kas uzminēs, gatavs dot savu meitu par sievu. Tikai izveicīgākais un gudrākais spēj paveikt šo uzdevumu, un bieži vien tas izrādās trešais tēva dēls (jeb tas, kurš ir bērna prātā).
Bērniem patīk gan minēt, gan izdomāt pašiem savas mīklas. Un, protams, patīk, ja izdodas mīklu atminēt, bet mammai, tētim vai mazajam brālim tas nav pa spēkam. Prāta un iztēles vingrināšanai mums ar meitu lieti noderēja Māra Runguļa mīklupanti – mīklas dzejoļu formā, kuru atminējums gan iešifrēts dzejoļa tekstā un atskaņās, gan jāierauga meistarīgi veidotajās ilustrācijās. Māksliniecei Agijai Stakai patiešām ir izdevies novērst uzmanību no ilustrācijās apslēptā mīklas atminējuma ar asprātīgiem, krāsainiem, nereti mazliet baisiem tēliem – piemēram, piecas milzīgas mušas mielojas ar kūku, bet "Ziemas mīklas" atminējums (mazītiņš sniegavīrs) ir paslēpies uz lielās rozā kūkas, savukārt mušas sēž uz mušmires, kas ir "Rudens mīklas" atminējums, vai kaut kāds rozā uzputenis ar ragiem sēž uz milzīgas zemenes, novērsdams mazā lasītāja uzmanību, lai tas tik viegli nepamanītu, ka kaut kur ir paslēpies ods ("Niezošās mīklas" atminējums) un ka lielais rīma ir nevis rozā pikucis, bet gan gliemezis ("Rijīgās mīklas" atminējums). Uz vizuālām maņām vien paļauties nevar, jāasina arī prāts un jātrenē domāšana. Atzīšos, ka dažas mīklas arī man uzreiz nedevās rokās, jo neiedarbināju pareizās maņas (atskaņu minēšanu), bet iekritu ilustrācijas lamatās un uzreiz neattapu, ka stārķis (kas redzams zīmējumā) taču tiek saukts arī par svēteli.
Klaboša mīkla
Klabina rītā un vakarā vēlā,
Galvu atpakaļ atliecis cēli.
Plecos tam balts mētelis,
Garu knābi s – – – – – – –.
Māra Runguļa dzejoļi ir asprātīgi, lakoniski un viegli lasāmi. Visu dzejoļu nosaukumos ir ietverts vārds mīkla un kāds izteiksmīgs īpašības vārds kā norāde iespējamajam atminējumam. Šķiet, ka ne visi dzejoļi rakstīti tieši šai grāmatai, jo intonācijas ziņā tie ir atšķirīgi, bet tam nav izšķirošas nozīmes. (Vienu no mīklupantiem man Alise noskaitīja no sava bērnudārza repertuāra, un viņa bija to iemācījusies, pirms tika izdota šī grāmata). Tas pat ir interesanti, ka tiek izmantoti dažādi mīklas atminējuma šifra kodi – aprakstošais princips, kad jāiedarbina ne tikai prāts, bet arī tēlainā domāšana; atskaņu uzminēšana, kur atminējums slēpjas dzejoļa pēdējā vārdā (kā "Klabošajā mīklā"): grāmatā redzams vien vārda pirmais burts, bet pārējo burtu vietā ir svītriņas (tā palīdzot uzminēt īsto vārdu) – vai dzejolī apslēpts uzdevums, kā, piemēram, "Svītrainajā mīklā":
Lapa bez "a",
Sēne ar "e" –
Dzīvo un dūc
Pa-jumtē.
Alisei šī grāmata patika, viņa gan negribēja visu izlasīt vienā vakarā, teica, lai atstājot arī citām dienām. Laikam jau prāta asināšanai ar 22 mīklām vienā piegājienā ir par daudz, tādēļ grāmatu lasījām ne vienu reizi vien, un tā joprojām ir aktuāla. Tomēr pirmajā piegājienā Alisei tā arī neizdevās uzminēt, kas ir pūķis ar trim krāsainām acīm, kurš stāv ielas stūrī ("Ielas mīkla"), un par grūtu bija arī "Garšīgā dārza mīkla":
Kaut kas no cūkas,
Kaut kas no upes,
Pākstīs vāra,
Garšo ar sāli.
Pirmsskolas vecuma bērniem (pat ja mazais pats prot lasīt) bez vecāku palīdzības tomēr neiztikt, un mīklas minēt daudz interesantāk taču ir kompānijā, jo tad var saukt: "Es pirmais uzminēju!"
Mana vismīļākā ir "Pilsētas mīkla":
Gari pilsētas pieši
Debesīs duras,
Stiepj sodrēju astes
Virs laukiem un jūras.
P. S. Vai atminējumu zināt? Starp citu, grāmatas beigās pie satura rādītāja atrodami arī visu mīklu atminējumi.
0