Domas
29.09.2015

Kādas slimības vēsture

Komentē
0
Saglabā

Mēs dzīvojam ģeogrāfiskā platuma grādos, kur, tāpat kā laika apstākļiem, arī dažādām saslimšanām ir sezonāls raksturs. Kopš bērnības par neatņemamu un pašsaprotamu šīs sezonālās sirguļošanas blakni esmu uzskatījis arī tikpat sezonālu lasīšanu. Ja tu, vecāku, savas pašsajūtas vai iekšējās disciplīnas spiests, pavadi gultā visu dienu no rīta līdz vakaram, bet pēc tam – nakti no vakara līdz rītam, nav jau nemaz tik daudz iespēju sevi izklaidēt un nodarbināt. Īpaši laikos, kad mobilie tālruņi un internets vēl nebija izgudroti, bet televizors, vismaz mūsmājās, bija tikai melnbaltais. Taču arī tagad nekas daudz jau nav mainījies.

Veselīgajā un tīkamas rosmes pārņemtajā skrējienā diez vai atradīsies daudz tādu dienu, ko būtu iespējams pilnībā veltīt kādas grāmatas lasīšanai un izlasīšanai no vāka līdz vākam. Slimošana tad nu ir īstais brīdis, kad beidzot var izlasīt līdz galam neizlasīto, atgūt iekavēto vai beidzot ķerties klāt tam, ko izlasīt vajadzēja jau sen, bet kaut kā nebija sanācis. Jā, protams, slimošanu pavadīja un mēdz pavadīt vēl visādi, teiksim tā – procesi. Var būt paaugstināta temperatūra, termometrs azotē, sinepju plāksteri, bankas, kompreses, sāpes tur vai te, klepus, rūgtas zāles, kas zina – dažkārt pat injekcijas un vēl visādas nepatikšanas. Taču tas viss reiz pāriet, bet kaut kas no izlasītā – vismaz gribētos tā cerēt – paliek.

Taču tagad jau vairākas dienas dzīvoju pa māju, pārsvarā no rīta līdz vakaram gulšņāju, bet vēl aizvien neesmu pat mēģinājis atvērt kaut vienu grāmatu, lai gan tepat blakus rokas stiepiena attālumā ir ar tām pilni plaukti. Es pat nemēģināju, jo zināju, ka nekāda lasīšana nesanāks. Mana spēja uztvert rakstītu tekstu bija sarukusi līdz dažu elektroniskā pasta, telefona īsziņas, dakteres izrakstīto zāļu lietošanas pamācības vai tviterieraksta rindiņu izlasīšanai. Un nē, tas nebija tāpēc, ka būtu piepildījies kāds lasītprasmes vai grāmatu kultūras norieta pravietotāja pareģojums. Vienkārši slimības dēļ es ilgāk nespēju noturēt vaļā acis, jau pēc pāris teikumu izlasīšanas viss aizmiglojās, aizplūda, aizpeldēja, noslīka, plaksti paši aizkrita ciet, un tā nu kādu laiku biju spiests pavadīt ar vairāk iekšup, ne ārup vērstu skatienu.

Nevarētu jau teikt, ka arī šis skatiens neko šajā laikā nebūtu novērojis. Dažbrīd tas klejoja pa miglaino teritoriju starp nomodu un sapni, un tad man patika iztēloties grandiozas miniatūru karaspēku kaujas. Iztēles ainu pamatā bija šķitums, ka leģionu pārvietošanās ir pat fiziski sajūtama un karadarbība notiek, ja tā var sacīt, tieši acu priekšā, zem sejas ādas. Kājnieki, jātnieki un visvisādas citas karaspēka daļas taisnās ierindās virzījās uz priekšu, savā ceļā iznīcinot, sašķaidot, uzspridzinot un spiežot atkāpties ienaidnieka pūļus. Labā jeb manējā karaspēka rīcībā bija arvien jauni ķīmisko ieroču krājumi, un tie tika likti lietā pret indēm, ko ļaunais pretinieks vārīja un brūvēja pats. To, ka tie vieni ir labie, bet otri ir ļaunie, protams, pieņēmu gluži cilvēcisku apsvērumu pēc, jo patiesībā es biju tikai pasaule, un pasaulei jau nemaz nevar būt nekāda viedokļa par to, kas to vēlas apdzīvot vai pārņemt savā varā.

Taču nomodā nekādas tik sakarīgas vai vismaz interesantas domas prātā vis nenāca, un jau kādā trešajā dienā nespēja palasīt un nekā nelasīšana sāka tracināt. It kā ar slimības simptomiem vien nepietiktu, tiem pievienojās arī šāds dīdošs nemiers. Tad arī atcerējos par tādu brīnišķīgu izgudrojumu kā klausāmgrāmatas. Un, ja man neietu pie sirds nekas no tām, es prātoju – vēl taču ir pilns internets ar lekciju ierakstiem par droši vien jebkuru kādam kaut cik svarīgu tēmu. Acis ciet, austiņas iespraustas tieši galvā (teikt, ka tos miniatūros, vados iekarinātos pikucīšus kāds "uzliek", šķiet pilnīgi šķērsām), un es biju pati uzmanība. Taču drīz vien tracinošo nelasīšanas nemieru aizstāja klausītāja ērcīgums. Lai arī pats lasītais man šķita saistošs, vērtīgs, patīkams vai vēl kaut kādā ziņā labs, es nespēju paciest nevienu no lasītājiem. Vispārīgu iespaidu par tekstu es, protams, šādi guvu, taču tas bija kas pilnīgi cits, nekā pašam blenzt grāmatas lappusē, dažām rindkopām vai rindām vienkārši pārslīdēt pāri, lielu daļu vārdu uztvert kā pašsaprotamus, bet citviet apstāties, izlasīt vēlreiz, tad vēlreiz, mirkli aizkavēties, un tādā garā uz priekšu. Un nē, vainīgi nebija tekstu ierunājušie aktieri vai kas nu viņi ir. Ko līdzīgu itin bieži gadās dzirdēt arī pasākumos, kur savus darbus lasa paši autori. Un kuram gan vēl, ja ne autoram, vislabāk vajadzētu zināt, kur viņa vai viņas tekstā ir jābūt uzsvariem, pauzēm, kas tur ir svarīgākais un kas – tikai nepieciešamais fons. Diemžēl pat tad ārkārtīgi bieži jau pēc pirmajām rindkopām mana uzmanība mēdz aizpeldēt, teksts līdz tai nenonāk. Lai kā mums patiktu iztēloties, ka lasītā tekstā mēs "saklausām" tā vai cita autora balsi un spējam novērtēt tās atšķirību, unikalitāti, pārākumu vai trūkumus, manuprāt, lielu tiesu šīs balss mēs radām paši lasīšanas brīdī, un tieši tas, cik labi vai slikti mums kā lasītājiem tas izdodas, ir galvenais šo balsu atšķirības un pievilcības noslēpums.

Ja jau svešas balsis grāmatas, kā man šķita, pārvērš vien informatīvā vārdu plūsmā, nolēmu literatūru mest pie malas un laiku izmantot lietderīgi – vismaz kaut ko uzzinot. Taču arī ar šo ieceri negāja tik gludi, kā cerēts. Neatkarīgi no izraudzītās tēmas mani drīz vien sāka kaitināt lektoru liekvārdība, pat pīšanās vārdos, atkārtošanās un, ja tā var sacīt, laika stiepšana. Labu brīdi nespēju saprast, kur ir vaina, jo saturiski jau stāstītajam it kā nebija ne mazākās vainas, tika izklāstīts daudz interesanta un man jauna. Taču tad ienāca prātā, ka jau atkal vaina nav nedz runātājos, nedz viņu teiktajā, bet gan priekšlasījumu patērēšanas formātā. Sēžot ļaužu pilnā telpā un klausoties kaut kur tālu priekšā runājošā cilvēkā, droši vien vissliktākais, ko varētu vēlēties, būtu monotonā balsī no apdrukātām lapām vai grāmatas nolasīts teksts (skat. iepriekš minēto par autoru lasījumiem). Esot klātienē, tāda sarunas forma – atgriešanās pie iepriekš jau teiktā, kaut kā atkārtošana, sevis pārlabošana vai pārteikšanās – ir pašsaprotama: jo tas ir veids, kādā mēs ikdienā mēdzam sarunāties arī cits ar citu. Piedevām jāņem vērā, ka ļaužu pilnā telpā ir papilnam dažnedažādu uzmanības novērsēju – čīkst krēsli, kāsē slimie un čaklie, spindz mušas, čaukst konfekšu papīri, aiz loga mutuļo dzīve u.tml. Taču šo pašu priekšnesumu klausoties mājās klusumā un vienatnē, itin nekā no tā nav, nekādi uzmanību novērsēji šķēršļi nav jāpārvar, un tad sāk likties, ka manās ausīs runājošais lektors mani uzskata par idiotu (arī, protams, iespējams).

Taču es negribu, lai tas viss izklausītos pēc tirādes, kas vērsta pret klausāmgrāmatām vai ierakstītām lekcijām. Stāsts nebūt nav par to, jo zinu daudzus cilvēkus, kas ir sajūsmā par noklausītiem ierakstītu lekciju kursiem, citus, kas, skrienot vai braucot ar auto, ir "izlasījuši" tik daudz, cik dažs labs visa mūža garumā nav izlasījis grāmatā u.tml. Un, protams, klausāmformāts ir neaizstājams ikvienam, kam iespēja lasīt ar acīm ir nevis pazudusi vien uz dažām dienām, bet nav pieejama vispār.

Runa ir par pieradumu, varbūt pat tradīciju, kas, pašam to bieži vien varbūt pat nemanot, kaut kādas ikdienas norises, savus pārdzīvojumus rosina uzlūkot grāmatu un šo grāmatu lasīšanas kontekstā. Sajust savādu nemieru, kolīdz kādu laiku nekas nav lasīts, salīdzināt balsī ierunātas grāmatas klausīšanos ar tās pašas grāmatas lasīšanu – nekas no tā nebūtu iespējams, ja laika gaitā un daudzās paaudzēs grāmata pamazām vien nebūtu kļuvusi par materializētu mūsu eksistences pavadoni un varbūt pat pierādījumu. Un grāmatu iespaidā daudziem no mums arī savu dzīves gājumu labpatīk uzlūkot kā varbūt kādreiz pat cietos vākos iesienamu un plauktā novietojamu stāstījumu jeb naratīvu ar sākumu, beigām un dažnedažādām secīgām peripetijām tam visam pa vidu.

Britu analītiskais filozofs un literatūrkritiķis Galēns Strosons (Galen Strawson) esejā "Es neesmu stāsts" gan aizrāda, ka šo priekšstatu nevar uzskatīt par fundamentālu un uz ikvienu attiecināmu patiesību, jo līdzās ļaudīm, kas savu dzīvi dzīvojuši "kā grāmatu", ir ne mazāk tādu, kas līdzinās viņa citētajam Paulam Klē, kurš dienasgrāmatā bija rakstījis: "Es pats… esmu dramatisks ansamblis. Te parādās kāds pravietisks sencis. Te iekliedzas brutāls varonis. Te alkoholiķis bon vivant strīdas ar profesoru. Te hroniski iemīlējusies liriskā mūza paceļ skatu uz debesīm. Te priekšplānā iznāk paps ar saviem pedantiskajiem iebildumiem. Te iejaucas allaž samiernieciskais onkulis. Te tante stāsta visādas tenkas. Te atskan kalpones samākslotie smiekli. Un es ar noasinātu zīmuli rokā uz to visu apbrīnā noraugos."

Nomodā guļot aizvērtām acīm, ātri vien pārliecinies, ka nekāds naratīvs nešķetinās arī tevī. Apziņā uzpeld kāds vārds, frāze, kaut kāds nosaukums, nez kur padzirdēts teikums, kaut kur kaut kas redzēts, sajusts – uzpeld, nogrimst, aizpeld, un jau tūliņ pat tā vietā nāk kaut kas cits. Un varbūt šajā haosā tad arī dzimst nemiers un ilgošanās pēc rakstīta teksta, secīgi izstāstīta stāstījuma, pat ja tā autors ir kāds cits. Jo cik tad ilgi var izturēt koncertzālē, kurā, kā tika skaitīts reiz bērnībā populārajā pantiņā: "…viens pa bungām baigi vālē…", lai gan pat šis dzejolītis, ja atceraties, ir ar ļoti konkrētu noslēgumu: "Desmitais ar pliku pauri paziņo, ka koncerts cauri." Tātad arī tomēr naratīvs.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!