Zinātnes un tehnoloģiju attīstības vēsture ir pilna ar lietām, kas sākotnēji iztēlē rādījušās pavisam citādākas, nekā beigu galā, kad jau izdevies tās īstenot. Teiksim, ceļošana kosmosā, kas reiz tika attēlota pat kā pārvietošanās pa Visumu kabrioletiem vai vaļējiem aeroplāniem līdzīgās raķetēs, kopš tās pirmsākumiem patiesībā notiek ierīcēs, kas drīzāk atgādina lidojošas mucas vai ko citu. Arī "mierīgais atoms" nav nekāda atoma kodola piciņa, ap kuru glītās orbītās riņķo mazi apaļi elektroni. Lai arī to šādi reizēm attēlo vēl šobaltdien, nu jau mums labi zināms, ka nekādus atomus mums ar neapbruņotu aci nekad neredzēt, un varbūt arī labi, ka tā. Un tad vēl, protams, roboti – šie ļaužu fantāziju ilgstoši nodarbinājušie, saviem radītājiem un konstruktoriem tik līdzīgie, izpalīdzīgie, paklausīgie, bet dažkārt arī naidīgi noskaņotie cilvēciskuma atspulgi.
Dažādām tehnoloģijām pilnveidojoties, mainījusies arī izpratne par to, kam gan roboti varētu būt noderīgi. Pie mums, Latvijā, šai izpratnes maiņai ir uzcelts pat savdabīgs piemineklis. Varbūt atceraties, pie Rīgas robežas Jelgavas šosejas malā jau padomju laika norieta gados ar lepnumu tika uzbūvēta robotu rūpnīca. Saprotams, tur nebija paredzēts ražot dzelzs malkas cirtējiem līdzīgus humanoīdus, bet gan rūpnieciskos robotus, taču kaut kādā ziņā šis pasākums atspoguļo ne jau tikai plānveida ekonomikas aplamību, bet arī ar robotiem allaž saistītās lielās cerības.
Darbs pie cilvēkiem līdzīgiem mehāniskiem izpalīgiem, protams, nenorimst, un tādi uzņēmumi kā "Aldebaran" Francijā šajā nozarē pat gūst atzīstamus panākumus. Tomēr pārsvarā mēs gan esam samierinājušies ar domu, ka robots var arī nelīdzināties cilvēkam un svarīga ir vienīgi šo ierīču lietderība.
Robots var būt lielai tabletei līdzīgs pašdarbīgs putekļu sūcējs; roboti ir mehāniskas rokas, kas pārcilā un metina automašīnu virsbūves; robots var būt programmējama un no "Lego" klucīšiem uzbūvēta rotaļlieta, jā, un robots var būt "tikai" datorprogramma – viss viens, vai tā veic automatizētus uzbrukumus neaizsargātiem datoriem, vāc informāciju kādam datu meklēšanas uzņēmumam, kontrolē automašīnas gaitu uz ceļa vai pieveic meistarībā pasaules čempionu šahā.
Robotu attīstība un tik plašs, lai arī reizēm grūti pamanāms, to pielietojums nebūtu iedomājams bez kādas ar tiem cieši saistītas, paralēlas un, ja tā var sacīt, pat pāri stāvošas pētniecības nozares. Par vārdu savienojuma "mākslīgais intelekts" (angļu valodā artificial intelligence jeb AI) ieviešanos atbildīgs datorzinātnieks Džons Makartijs (1927-2011). 1956. gadā, kad dzīvas vēl bija daudzas dažādas ar zinātnes un tehnikas progresu saistītas lielas cerības, viņš atļāvās paziņot, ka, ja vien "rūpīgi atlasītu pētnieku grupa [pie šī jautājuma] strādātu visu vasaru", tiktu gūti ievērojami panākumi vismaz vienas mašīnu spējas attīstībā – vai nu valodas lietojumā, vai jēdzienu veidošanā, vai cilvēkiem grūti atrisināmu problēmu nokārtošanā, vai sevis pilnveidošanā. Kopš tā laika aizritējušas jau daudzas vasaras, un, kā pēc vairākiem gadiem bija atzinis Makartijs: "Mākslīgais intelekts izrādījās sarežģītāks, nekā mēs uzskatījām." Tagad par to mēs ikviens varam pārliecināties, kaut ko iztulkojot ar "Google Translate" vai mēģinot no visas sirds aprunāties ar "iPhone Siri".
"Sarežģītības" pamatā ir daudzi dažādi apstākļi – gan prozaiski, gan, tā teikt, konceptuāli. Pētījumus būtiski iespaidoja pieejamais finansējums un finansētāju vēlme gūt ātrus un praktiski pielietojamus rezultātus – īpaši svarīgi tas esot bijis aukstā kara gados sāktās militārās sāncensības laikā, bet, domājams, nekas daudz nav mainījies vēl šobaltdien.
Tomēr vislielākos sarežģījumus ir radījusi neskaidrība par to, kas tad īsti mākslīgā intelekta veidotājiem būtu jārada. Spēja lietot valodu, prasme izskaitļot maksimāli daudzas secīgu darbību iespējas un cēloņsakarības – katra no šīm iemaņām ir tikai lielāks vai mazāks ķieģelītis mums šķietami tik pazīstamā un pašsaprotami apdzīvotajā cilvēciskās apziņas ēkā. Par kopējo šīs ēkas uzbūvi un to, kā tajā "dzīvo" mūsu intelekts, ziņas pagaidām ir visai aptuvenas. Nezinot, kā darbojas dabiskais intelekts, ir visai grūti izveidot pilnīgu tā mākslīgu atveidu. Taču vismaz pastāv iespēja, ka, cenšoties atdarināt kādas no intelektuālajām funkcijām, pētniekiem rodas lielāka saprašana arī par apziņas darbību kopumā. Vārdu sakot, klasiska vistas un olas situācija.
Tomēr, lai arī mums vēl arvien šķiet, ka līdz atbildei uz slaveno matemātiķa un kriptogrāfa Alana Tjūringa (1912-1954) jautājumu "Vai mašīnas spēj domāt?" varētu būt jāgaida bezgalīgi ilgi, mākslīgais intelekts savdabīgu mūsu apziņas paplašinājumu formā nu jau ir kļuvis par tikpat ikdienišķu parādību kā dažādi roboti. Iespējams, mēs tam vienkārši nepievēršam uzmanību vienīgi tāpēc, ka… nēsājam šo apziņas paplašinājumu savās kabatās.
Tagadējie viedtālruņi diezin vai būtu iespējami, ja datorzinātniekiem vienā jaukā dienā nebūtu dzimusi ideja par "domāšanu lietojumprogrammās". Respektīvi, datoram vai kādai citai ierīcei tās pirmsākumā nav jāprot pilnīgi viss. Prasmes var pievienot vai noņemt atkarībā no vajadzībām, bet ierīce ir apveltīta ar minimālām pamatfunkcijām un nepieciešamajām spējām dažādās prasmes likt lietā.
Un tagad palūkojieties savā viedtālrunī. Brīdī, kad jūs to izsaiņojāt no kārbiņas, tajā jau bija noteikts skaits "iebūvēto" jeb rūpnīcā uzstādīto funkciju un lietojumprogrammu jeb lietotņu (sauktām arī par aplikācijām).
Vairums šo pamatfunkciju dublē vai atbalsta prasmes un spējas, kas kaut kādā mērā jau tāpat piemīt katram cilvēkam. Kalkulators "pastiprina" prasmi rēķināt, laika ziņu aplikācija – novērot laika apstākļus, dažādi pierakstu rīko un kalendāri – kaut ko atcerēties, kompass – orientēties telpā (kā liecina magnētisku daļiņu atrašana dažādu dzīvu būtņu un arī cilvēku smadzenēs, šī spēja varētu nebūt "tīri intuitīva") u.tml.
Daži cilvēki pie šīm pamata funkcijām arī paliek, tomēr vairākums viedtālruņu īpašnieku savas ierīces itin nadzīgi piepilda ar dažādām par naudu pirktām un bezmaksas lietotnēm. Tālruņu atmiņas līdz pēdējam megabaitam tiek "pielocītas bagātiem gabaliem", liekot "vidū maizes riecientiņu, apkārt dziesmas, pasakas". Spēles, derīgi padomi, uzziņas, ziņas, nodarbošanās ar daiļajām mākslām, draugu meklēšana, fotografēšana, filmēšana, kopīgas izklaides, veselīga dzīvesveida ieradumu veicināšana, filmu skatīšanās, mūzikas klausīšanās, visdažādākā lasāmviela – būs grūti atrast kādu jomu, kurai vēl nav radīta pilnīgi neviena lietojumprogramma.
Nebūs liela pārgalvība kārtējo reizi pārfrāzēt jau neskaitāmās variācijās pārfrāzēto un locīto Brijā-Savarēna citātu un sacīt: "Parādi, kādas programmas ir tavā tālrunī, un es pateikšu, kas esi tu pats!" Lai arī mākslīgais intelekts tā ideālajā reiz iztēlotajā formā vēl arvien nav izgudrots, tas ir kļuvis par būtisku mūsu dabiskā intelekta un mūsu apziņas daļu.
Teiksim, manā tālrunī līdzās "Amazon Kindle" grāmatu lasīšanas programmai ir lietotne "Vivino", kas ar robotisku precizitāti pēc etiķetēm atpazīst vīnus, periodisko izdevumu uzkrāšanas, sistematizācijas un lasīšanas programma "Flipboard", internetā atrastu rakstu lasīšanas programma "Instapaper", vīnu uzziņu programma "Plonk", ēdienu recepšu žurnāls "Saveur" un tagad arī interneta žurnāla "Satori" jaunā aplikācija. Tāds, lūk, es esmu. Un es domāju, ka vismaz ar dažiem citiem šo pašu programmu lietotājiem man varētu būt šis tas kopīgs un varbūt pat būtu, par ko parunāt.
Raksts tapis sadarbībā ar "Lattelecom"
6