Reiz vīrs pārstāstīja man kādu sarunu ar savu bērnības paziņu. Tādu īstu cilvēku no tautas, proletārieti. Domājot par savu nākotni, iespējamo ģimeni, viņš teica, ka grib, lai viņam piedzimtu dēls. Uz jautājumu, kāpēc, atbilde bija ļoti vienkārša: "Iedomājies, meita atnāks pie tevis un pateiks, ka viņu kāds paņēma priekšā. Bet, ja dēls atnāks, tad pastāstīs, ka viņš pats kādu paņēma priekšā." Vienkārša loģika: ir tie, kurus ņem priekšā, un tie, kas paši ņem priekšā. Lūk, visa mīlestība. Priekšā ņem tas, kuram ir vara, bet ņemts tiek tas, kuram varas ir maz vai nav vispār. Vīrieši ir tie, kas ņem priekšā, bet sievietes ir tās, kuras tiek ņemtas priekšā. Patriarhāta īsais formulējums. Ir cilvēki subjekti, darītāji un veicēji, un cilvēki objekti, kuru uzdevums ir paciest ar viņiem notiekošo. "Tāda ir daba," saka subjekti, "Dieva griba, lietu kartība, tā ir bijis vienmēr." Un viņi grib, lai tā būtu vienmēr. Ja tev ir vara, tev ir tiesības, bet, ja varas nav, tad tev ir tikai pienākumi. Bināras opozīcijas stāvoklis. Bet ja parādās kaut kas cits? Cilvēki, kurus vadošā "seksuālās" varas grupa nesaprot. Šona Bērna savā grāmatā "Dzimtes sociālā psiholoģija" [1] raksta par to, ka no sabiedrības puses vislielākais spiediens tiek izdarīts uz cilvēkiem, kas neseko savas dzimtes (gendera) noteikumiem, kuri ir pieņemti noteiktajā sabiedrībā. Viņa raksta: "Cilvēki, kuriem nav bērnu, kuri nestājas laulībā, kā arī tie, kuriem ir romantiskas un/vai seksuālas attiecības ar sava dzimuma pārstāvjiem, bieži tiek skatīti kā gendera lomu pārkāpēji un atrodas zem nopietna sociāla spiediena." Homoseksualitāte tiek skatīta kā smagākais dzimtes (gendera) lomu pārkāpums. Šona Bērna norāda, ka par tradicionālo sociālo normu pārkāpšanu vajag dārgi maksāt. Attiecībā uz homoseksuālām personām tas var izpausties kā fiziska vardarbība pret viņiem, diskriminācija darba tirgū, personīgo attiecību saraušana, ņirgāšanās utt. Sabiedrības negatīvais spiediens nosaka arī to, vai LGBT persona būs spiesta dzīvot "slepeno" dzīvi. Homoseksuālie cilvēki vēstures gaitā vienmēr tika dzīti un noliegti, apklusināti, sēdināti cietumos un nogalināti. Tagad sabiedrība mēģina šos cilvēkus neredzēt un nedomāt par to eksistenci. Mūsu sabiedrībā ir pieņemts: ja kāda parādība ir apslēpta un tiek noklusēta, piemēram, vardarbība pret sievietēm vai homoseksualitāte, tad šīs parādības it kā nav.
Bet ir vēl kaut kas. No viņiem baidās. Homofobija vispirms ir bailes. Un to nevajag aizmirst. Ja cilvēks apgalvo, ka ir homofobs, viņš apgalvo, ka viņam ir bail. Bet, ja homofobs baidās atzīties tajā, ka ir homofobs, viņš baidās atzīties bailēs. Bailēs no citiem, no sevis, no savas un svešas seksualitātes. Vīrieši baidās. Visi šie mačo, "īstie veči", "radical and toxic masculinity" pārstāvji. Viņi baidās. Bailes izpaužas dažādos veidos. Joki, apsaukāšana, naida runa, komentēšana un bļaušana nav no pārākuma, bet no bailēm. Jo "īstie veči" pārstāv valdošo patriarhālo kultūru, viņi ir aizsargāti no galvas līdz kājām, viņiem pieder vara un resursi, viņi dzīvo un neredz savas privilēģijas. Tomēr viņi baidās. Kādēļ? No kurienes bailes? Vajadzētu jau būt otrādi: gejiem vajadzētu baidīties no "īstiem večiem". Kaut kas neiet kopā.
Savulaik feisbuka feministu forumā tika uzdots jautājums, kāpēc daži puiši necieš gejus. Un pirmā atbilde bija: viņi baidās, ka geji pret viņiem izturēsies tāpat, kā viņi izturas pret sievietēm. Šeit uzreiz vajadzētu paskaidrot. Piemēram, cilvēks baidās no liela monstra ar trim galvām, kas dzīvo viņa skapī. Patiesībā monstra skapī nav, bet bailes no monstra ir. Ja nav monstra, bet ir bailes, tad tām ir cits avots. Monstrs ir viņa galvā. Bet pieņemt to negribas, un par monstru tiek padarīts cits.
Kad vīriešiem vajag paskaidrot, ko viņi dara, lai pasargātu sevi no seksuālas vardarbības, viņiem "galvenais drošības padoms ir viens – nenokļūt cietumā. Skaidrs, ka nenokļūt vīriešu cietumā, vietā, kur nebūs sieviešu, bet būs citi vīrieši". Citi vīrieši, kuriem būs vara un kontrole. Šajā vietā pārējie vīrieši būs objekti, zaudējot savu subjekta statusu. Līdzīgi kā sabiedrībā šiem vīriešiem objekti ir sievietes, pār kurām var pielietot varu, lai parādītu savu pārākumu pār citiem, lai pakļautu, izmantojot seksu. Šie vīrieši varmākas, kas seksuāli izmanto citus vīriešus, nav geji, tie ir tie paši heteroseksuālie vīrieši, kas izmanto sievietes un, kad sieviešu nav, arī vīriešus. Lūk, kāpēc cietums ir vieta, kur vīrietis visvairāk var ciest no seksuālas vardarbības un seksuālas aizskaršanas. No tā, ar ko sieviete var satikties ikvienā vietā: savās mājās, kopmītnēs, ciemos, uz ielas, skolā. Un "īstais vecis" baidās no šīs iespējamās seksuālās vardarbības, jo viņš saprot: ja viņu citi "īstie veči" padarīs par "sievieti", tad viņš izjutīs daudzas lietas uz savas ādas. Piemēram, to, ka viņu uztvers kā seksuālu objektu. Situācija, kurā tu esi bijis subjekts, kas varēja objektivizēt citus, apgriežas kājām gaisā, un tu pats tiec objektivizēts. Tu vari kļūt par seksuālās uzmākšanās upuri. Kļūt par upuri un izjust to, ar ko upuriem sanāk saskarties. Tu būsi vainīgs tajā, kas ar tevi notiek. Ka ne tur esi gājis, ne to esi darījis: tas tiek pārmests sievietēm. Un tad uz tevi arī būs attiecināma frāze #MeToo.
"Īstais vecis" saprot, cik bīstami ir citi "īstie veči", bet negrib pieņemt, ka viņi paši ir monstri skapī. "Īstie veči" nevar būt vainīgi, tādēļ vainīgi ir geji, tie kļūst par monstru skapī, kas var tevi apdraudēt un padarīt par upuri. Homofobija maz ko var pateikt par tiem, no kuriem homofobi baidās, bet daudz par to, kādi tad viņi ir paši. Paturiet to prātā, kad sanāks šos cilvēkus satikt. Paturiet prātā, ka viņi baidās. Bailes neattaisno viņus, bet rod kādu skaidrojumu viņu naidam.
Un praids nav tikai par gejiem. Praids nav tikai par cilvēka tiesībām. Tas ir par daudz ko citu. Praids ir arī par sievietēm. LGBT kopienu negrib redzēt, ne tikai ielās, nekur. Visa pretpraida darbība ir saistīta ar vēlmi padarīt LGBT par neredzamiem, līdz ar to neeksistējošiem. Tāpat kā seksuālas vardarbības upurus. #MeToo kustība parādīja ne tikai to, cik daudz ir to, kas uzdrošinājās runāt, bet arī to, cik daudzi grib, lai sievietes būtu apklusinātas, cik daudzi grib viņas apklusināt. Lai viņas arī sēdētu skapī un klusi ciestu. #MeToo ir par mūsu sabiedrību un par mūsu sabiedrībā pieņemtajām dzimumu lomām, par to, ka dzimums ir politisks un sekss ir varas instruments. #MeToo ir par seksuālo dzīvi, par brīvību pār savu ķermeni. #MeToo ir par sievietēm un "īstiem večiem". Katrs praids un katra #MeToo akcija ir solis uz atbrīvošanos. Tie atbrīvo ne tikai LGBT cilvēkus un sievietes, bet arī vīriešus. "Īsie veči" arī atrodas skapī, kuru sev uzbūvēja un no kuriem savas dvēseles dziļumos grib tikt laukā. Un tad izrādīsies, ka mēs esam parasti vīrieši un sievietes, dažādi un dīvaini, un neatkārtojami. Mēs esam cilvēki, kas mīl citus cilvēkus, un tas ir galvenais. Sievietes arī ies praidā kopā ar māsām un brāļiem, jo praids atklāj īsto sievišķību un vīrišķību bez pēdiņām.
[1] Shawn, Burn. The Social Psychology of Gender. Atsauce pēc krievu izdevuma: Шон Берн, Гендерная психология. Санкт-Петербург, 2001. Citāti un pārstāsts no nodaļas "Homoseksualitāte kā dzimtes lomu pārkāpšana" (34–38. lpp.)
6