Domas
18.02.2015

Kad pienāks gals

Komentē
2
Saglabā

Vēl pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados nonācu Kanādā. Garāmbraucot iznāca apmeklēt tur mītošo latviešu ierīkotu pansionātu veciem ļaudīm. Iespējams, kļūdos, taču šķiet, ka tolaik Latvijā tāda veida privātu iestāžu vēl nebija. Lai gan aprūpes nams, kā noprotams, bija uzbūvēts un iekārtots pirms vairākiem gadu desmitiem un tā interjerā jautās tā apbružātība, kādu parasti esam raduši sastapt publiskās, ar cilvēku veselību, labsajūtu un ikdienas nepieciešamību nodrošināšanu saistītās un aktīvi izmantotās telpās (sākot ar bērnudārziem un beidzot ar slimnīcām), viss pārējais tur redzamais likās kaut kādai antiutopiskai nākotnes pasaulei piederīgs, neierasts un grūti izprotams. Pansionāta iemītnieki bija ar atšķirīgām iespējām patstāvīgi pārvietoties un patstāvīgi kaut ko apzināties vai lemt, un tomēr bija nojaušams, ka liela daļa ar palmām un citiem istabaugiem rotātajā mītnē nodarbojās gan ar kaut kādiem vaļaspriekiem, gan izjuta nepieciešamību pēc sabiedriskas dzīves. Vismulsinošākais gan tobrīd šķita jautājums par to, kā un kāpēc vispār veci cilvēki mūža nogalē šādā vietā ir nonākuši. Man tobrīd neienāca prātā, ka vienkārši pats esmu pārāk jauns un pārāk dumjš. Tā nu mēs esam iekārtoti, ka pie domām par nāvi un vecumu ar laiku iznāk atgriezties arvien biežāk. Pat ja pieklājīgā sabiedrībā parasti par to cenšas nerunāt vispār.

Šo atgadījumu atminējos, lasot indiešu izcelsmes amerikāņu ķirurga Atula Gavandes grāmatu "Būt mirstīgam. Par medicīnu un to, kas beigu beigās svarīgs" (Atul Gawande. "Being Mortal: Medicine and What Matters in the End", Metropolitan Books, 2014).

Gavande grāmatā apraksta kādu atgadījumu ar aptuveni sešdesmit gadus vecu viņa pacienti. Zarnu nosprostojums viņai bija beidzies ar resnās zarnas plīsumu, tad sekoja sirdslēkme, septiskais šoks, pārstāja darboties nieres. Notika ārkārtas operācija, plīsusī zarnas daļa tika izņemta, tika veikta kolostomija. Kardiologs veica artēriju šuntēšanu, sieviete tika pieslēgta pie mākslīgās nieres un mākslīgās elpināšanas, barošana tika nodrošināta intravenozi, viņas stāvoklis stabilizējās. Tomēr pēc pāris nedēļām tapa skaidrs, ka nekādu uzlabošanos nav iemesla gaidīt, – septiskā šoka iespaidā turpināja streikot gan sirds, gan asinsvadu sistēma, vienā kājā bija sākusies gangrēna, un bija jādomā par kājas amputāciju. Viņai bija atvērts vēdera dobums, kurā nepārtraukti nonāca zarnu saturs, un pat ar rūpīgu vēdera dobuma tīrīšanu un citām ik dienu vairākkārt veicamām procedūrām ķirurģiskās iejaukšanās izraisīto savainojumu sadzīšanai varētu būt nepieciešamas nedēļas. Viņa vairs nespēja patstāvīgi uzņemt pārtiku, viņai būtu bijis jāveic traheostomija, un turpmāk viņai trīs dienas nedēļā būtu jāpavada pieslēgtai pie mākslīgās nieres. Bērnu sievietei nebija, un ārsts apspriedās ar viņas māsām par iespējamo tālāko rīcību.

"Vai viņa mirst?" bija vaicājusi viena no māsām. Un nav brīnums, ka pat pieredzējušam ārstam, kam jau daudzkārt bija iznākusi darīšana ar nedziedināmi slimiem vai mirstošiem pacientiem, šajā situācijā bija nācies aizdomāties, kāda gan atbilde no viņa tiek sagaidīta.

Jau franču vēsturnieks Filips Arjess grāmatā "Cilvēks nāves priekšā" (1977) bija rūpīgi dokumentējis mūsu attiecības ar nāvi, kas, kā viņš uzskatīja, beigu beigās ir izvērtušās par nāves noliegumu jeb izvairīšanos par nāvi runāt un domāt, kur vien tas iespējams.

Krietni vien pārskatāmākā laika periodā šo parādību ilustrē arī gandrīz ikvienā mūsu mājoklī atrodamie ģimenes fotoalbumi – ja vien tajos ir saglabājušies attēli no mūsu vecvecāku vai viņu vecāku paaudžu laika. Pievērsiet uzmanību, vēl pat ne pārāk senā pagātnē (iespējams, arī ap 1977. gadu, kad pirmoreiz iznāca Arjesa grāmata) cilvēki Latvijā mēdza čakli fotografēt savu tuvinieku bērēs. Nedaudz senākos bēru attēlos allaž tika iemūžināti ne vien bēru viesi, bet arī zārkā gulošais nelaiķis. Nekas pārsteidzošs nebija arī kolektīva dzīvo nofotografēšanās kopā ar jau aizgājušo. Taču tad kaut kādā brīdī arī mūsu platuma grādus sasniedza šī vēlme pieklājīgi paklusēt, kad, gluži vai atsaucoties uz Vitgenšteina rakstīto "Loģiski filozofiskā traktāta" noslēgumā, iznāk darīšana ar kaut ko, par ko it kā nevar parunāt. Vienīgie brīži, kad mēs vēl ļaujam sev par to aizdomāties, ir vien tad, kad pašiem tieši iznāk saskarties ar kādu nāves gadījumu vai ir pienākusi gadskārtējā mirušo piemiņas diena un jāpošas uz kapu svētkiem.

Cēloņus mūsu vēlmei noliegt nāvi Arjess meklēja ārstniecības zinātniskošanā un tehniskošanā 20. gadsimtā, un arī Gavande uzskata, ka lielu tiesu izmaiņu mūsu priekšstatos par novecošanu, slimībām un – beigu galā – arī par nāvi notikušas vien 20. gadsimta laikā. Arvien jaunu medikamentu (piemēram, antibiotiku) izmantošana, tehnoloģiski arvien izsmalcinātāku atdzīvināšanas un dzīvības uzturēšanas paņēmienu izgudrošana – visai straujā laikā zinātnes un tehnoloģiskais progress mūs ir atradinājis no domas par to, ka cilvēks parasti nomirst tāpēc, ka ir nenovēršami sasniedzis noteiktu vecumu, vai arī nomirst no slimības tāpēc, ka noteiktā vecumā tā vienkārši mēdz gadīties. Gadsimta laikā pilnveidojoties ne vien medicīniskajām zināšanām un prasmēm, bet arī uzlabojoties pasaules iedzīvotāju dzīves līmenim kopumā, burtiski dažos gadu desmitos par veciem uzskatāmo pasaules iedzīvotāju skaits ir sasniedzis tādu apjomu, kādu civilizācija līdz šim vēl nav pieredzējusi. Ja vēl salīdzinoši nesen proporcionālo attiecību starp jauniem un veciem cilvēkiem varēja atainot ar shematisku piramīdu, kuras pamatnē ir mazi bērni, bet virsotnē daži reti sastopami sirmgalvji, nu jau kādu laiku, kā raksta Gavande, šī figūra ar piecgadīgiem bērniem apakšmalā un 75 gadus veciem ļaudīm augšmalā vairāk atgādinātu taisnstūri. Spēku samērs ir izlīdzinājies, un jaunie ideju par ragaviņām un savu vecīšu vešanu uz mežu labāk lai aizmirst. Pieaugot vecāku cilvēku īpatsvaram, likumsakarīgi sāk buksēt gan "piramīdas" shēmā balstītas pensiju sistēmas, gan tradicionālie, ģimenēs balstītie iekārtojumi, kuros kādam no jaunākās paaudzes – nereti ziedojot šim mērķim visu atlikušo mūžu, ģimeni, pēcnācēju radīšanu, iespējamo profesionālo karjeru u.tml. – bija jāpaliek mājās un savi vecīši jāuztur, jo kurš tad pēc tam parūpēsies par tevi? Dažādas veco ļaužu mītnes, veco ļaužu aprūpes nami un ciemati kļūst par neatņemamu šīs strauji novecojušās pasaules kartes daļu, un lai arī kādi būtu šajās iestādēs nodrošinātie dzīves apstākļi, ar Apsīšu Jēkaba laika nabagmājām tiem nu jau ir maz kopīga.

Šajā pasaulē nāves (kā pēkšņas dzīvības izbeigšanās, ja vien runa nav par kādiem nelaimes gadījumiem) it kā nemaz nav, bet tās vietā ir medicīniski atbalstīti un it kā par pašsaprotamiem uzskatīti izmisīgi pūliņi turēties un turēt pie dzīvības par katru cenu. Tomēr šie centieni, kā ar daudziem piemēriem – tajā skaitā aprakstot sava tēva cīņu ar muguras smadzeņu audzēju – aprāda Gavande, ne vienmēr ir pamatoti, jēdzīgi gan pacientam, gan viņa tuviniekiem un kur nu vēl pašsaprotami.

Gavande apraksta viesošanos Veco ļaužu veselības centrā, kā eifēmistiski tiekot dēvēta viņa slimnīcas gerontoloģijas nodaļa. Pie centrā strādājoša kolēģa ieradusies paciente, kurai bijis visai garš sūdzību saraksts – grūtības piecelties no krēsla, artrīts, paaugstināts asinsspiediens, glaukoma, dzīves laikā pārciestas vairākas locītavu un iekšējo orgānu operācijas, kā arī iespaidīgs ik dienu lietojamo zāļu saraksts. Nesen veiktajā radioloģiskajā izmeklēšanā viņas plaušās bija ticis konstatēts kaut kas, ko, iespējams, būtu jāpapēta rūpīgāk, varbūt pat jāveic biopsija.

Tomēr Gavandem par lielu izbrīnu ārsts neķērās pie "ārstēšanas" un izmeklējumus nesāka ar visām šīm problēmām, bet rūpīgi pacienti iztaujāja par viņas ikdienas ieradumiem – diennakts režīmu, pašas veiktajiem mājas darbiem u.tml. Veicis vēl dažus novērojumus, viņš vēlējās apskatīt viņas kāju pēdas, īpašu uzmanību pievēršot tam, vai sieviete ir spējīga pati apkopt kāju nagus. Pārsteigtajam kolēģim pēcāk viņš bija paskaidrojis, ka viens no lielākajiem draudiem vecu cilvēku veselībai ir kritieni. Pēc šajā vecumā pārciestiem lūzumiem aptuveni 40 procenti sirmgalvju nonākot aprūpes namos, 20 procenti – vairs nekad mūžā nestaigā. Un viens no pirmajiem brīdinājumiem par iespējamu līdzsvara zaudēšanu esot nespēja apkopt pašiem savas kājas.

Gan jau pārstāstītie, gan daudzi citi grāmatā minētie piemēri mudina aizdomāties par mūsdienu medicīnas mērķiem. Lai cik arī ļoti par to ikdienā negribētos domāt, jāmirst kaut kādā brīdī ir ikvienam. Bieži vien nāve ir tikai pēdējais punkts, kuru pieliek kāda slimība vai vairāku slimību kombinācija. Tradicionālā izpratnē ārstu pienākums ir cīnīties ar slimībām, liekot lietā visus viņiem pieejamos līdzekļus. Teorētiski cīņai pret slimību būtu jāattālina arī nāve. Taču slimības mēdz būt neizdziedināmas, ielaistas, cilvēka organisms var būt jau zaudējis spēkus, un šādās situācijās mēs nonākam pie kāda nebūt ne triviāla jautājuma. Proti, kas gan ir humānāk: pārvērst smagi slima slimnieka pēdējos dzīves mēnešus par sāpju un dažādu citu mocību un procedūru piepildītu un bieži vien nemaņā aizvadītu elli (kurā necik lielu atspaidu beigu galā nespēs sniegt arī līdz mirēja apziņai nonākt nespējīgi garīdznieka mierinājuma vārdi vai tuvinieku vēlme atvadīties) vai censties mazināt šī cilvēka sāpes un ciešanas, ļaujot pēdējos dzīves mirkļus aizvadīt tā, kā nu viņš pats to uzskatītu par jēdzīgu un vajadzīgu (ja vien iepriekš būtu zinājis, kas viņu sagaida ārstēšanas gadījumā). Jā, un vai ieskats, ka veco ļaužu pansionāta iemītniekiem it kā pašu drošības apsvērumu labad būtu jāierobežo vai pat pilnībā jāaizliedz pārvietošanās, mielošanās ar saldumiem, smēķēšana, alkohola lietošana vai mājdzīvnieka turēšana, patiesi ir balstīts rūpēs par viņu labsajūtu – vai pārējo priekšstatos par to, ko šādas rūpes nozīmē?

Bieži vien tā var būt sarežģīta izvēle starp paļaušanos un iespējamību, ka ārsti ar dažādiem zinātnes sasniegumiem pastrādās brīnumu, un atskārtu, ka brīnums var arī nenotikt. Taču tad arī diemžēl būs zaudētas tās dažas nedēļas vai mēneši, ko ārsti minējuši kā prognozi, ja ārstēšana netiktu sākta. Bieži vien tā ir izvēle starp uzticēšanos ārstiem un viņu dotiem solījumiem (statistiski ārstiem piemītot indeve izlikties optimistiskākiem, nekā tas būtu nepieciešams) vai uzticēšanos paliatīvās aprūpes speciālistiem. Jāņem vērā, ka pirmā izvēle, cenšoties izārstēt neizārstējamo un neizārstējami slimiem pacientiem un viņu tuviniekiem atkal un atkal dāvājot nepamatotas cerības, arvien novecojošajai sabiedrībai mēdz būt arī ārkārtīgi dārga. Taču pat tajās valstīs, kur paliatīvā aprūpe ir pieejama, tas neliedz vēl arvien lielākus pūliņus un finansiālos ieguldījumus veltīt tieši ārstēt mēģinošās medicīnas virzienam, paliatīvo aprūpi un šīs aprūpes speciālistu izglītošanu atstumjot perifērijā.

Domāju, nav nekāds brīnums, ka Atula Gavandes darbs ir nonācis vairākos pērn pirktāko vai par labākajām atzīto ASV izdoto dokumentālās literatūras grāmatu (nonfiction) sarakstos. Lai kas arī tiktu izgudrots un atklāts, mēs paliekam vecāki. Mēs mirstam. Un nu jau ārsti varbūt ir vienīgie, kuriem mēs vēl spējam noticēt, kad šī patiesība mums beidzot tiek pavēstīta.

Kļūstot arvien vecākiem, par vecumu un nāvi mums parasti jādomā arvien biežāk. Un, lūk, pat laikraksta "The New York Times" viedokļu un blogu sadaļā šā gada sākumā parādījusies jauna rubrika – "Noslēgums" (The End) –, un pirmie tajā publicētie raksti bija "Kad "darīt visu iespējamo" ir daudz par daudz" un "Nomiršanai nebūtu jābūt tik brutālai". Iespējams, arī Latvijas presei, Sabiedriskajam medijam vai interneta portāliem (piemēram, tepat "Satori") beidzot būtu pienācis tas vecums, kad līdzās padomiem par to, "kā labāk dzīvot", vai sašutumiem par vēl pie spēka un veselības esošo gaitām, ķibelēm un ligām būtu jāievieš kāds kaktiņš pārdomām un padomiem par to, kā rīkoties savas dzīves pēdējos mirkļos. Tā teikt, mīļā miera labad.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!