Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

Foto no Nacionālā Kinocentra arhīva
 
Sarunas
22.05.2009

Kad es uzņemu filmu, tā ir mana dzīve

Komentē
1
Saglabā

2009. gada maijā Nacionālā Kino centra un Rīgas Kinomuzeja rīkotajā pasākumā "Psihodrāma" tika rādītas Herca Franka filmas, ar kurām viņš ir iekļuvis dokumentālā kino zelta fondos: "Augstā dziesma" (1989), kurā 10 minūtes tiek rādīts, kā dzimst bērns, "Vecāks par 10 minūtēm" (1978, operators Juris Podnieks), kurā 10 minūšu laikā redzama trīsgadīga zēna seja, kas vēro leļļu teātra izrādi, un "Augstākā tiesa" (1987), kas vairāk kā stundu rāda sarunas ar puisi, kas izdarījis dubultu slepkavību, gaida tiesas spriedumu, tiek notiesāts uz nāvi un gatavojas sprieduma izpildei. Visas trīs filmas ārkārtīgi spēcīgi ielaužas savu varoņu privātajā sfērā, rādot to, ko šie cilvēki, iespējams, nav vēlējušies demonstrēt publiski. Autors saka – mākslā ir atļauts viss, ja vien es nepazemoju cilvēku. Pirms un pēc filmām bija iespēja tikties ar pašu režisoru, kurš dzimis Ludzā, savu karjeru veidojis padomju laikā, bet kopš 1993. gada dzīvo Jeruzalemē, taču joprojām uztur radošas un draudzīgas attiecības ar Latvijas kino cilvēkiem un turpina filmēt. Hercam Frankam šobrīd ir 82 gadi, taču prāts un sirds joprojām ideju un domu pilni. Pēc seansa, kura beigās režisors izlēma parādīt vēl kādu trīs minūtes garu īsfilmu "Pēc" (2009) – haikai līdzīgu etīdi par dzīvi pēc nāves, portāls "Satori" uzdeva dažus jautājumus.

Vai jums bieži pēc jūsu filmām ir teikuši: "Tā nedrīkst darīt"?

Hercs Franks: Man ir jautājuši – bet vai tad tā drīkst? Tik kategoriski, ka nedrīkst, nē, tā nav teikuši. Pēc filmas "Flashback", kurā es stāstīju par savām filmām un rādīju to, kā man izdara sirds operāciju – mani atver vaļā kā skapi un dara visu, ko vēlas, un vēl šajā filmā mirst mana sieva, lūk, pēc šīs filmas man ir jautājuši: "Vai tā drīkst?" Vai drīkst šādi pietuvoties nāvei?

Bet skandāli ir bijuši?

Nē, nebija. Ar varoņiem, kurus es esmu filmējis, nekad nebija skandālu, jo es viņus taču nepazemoju. Nefilmēju ar slēpto kameru. Viss bija atklāti.

Bet tad, kad jūs filmējāt, jūs sev uzdevāt jautājumu, vai nepārkāpjat kādu robežu?

Protams, protams, es to vienmēr esmu jutis. Es visu mūžu esmu pārkāpis standartus. Pat padomju laikā – mēs uzņēmām filmu "Bez leģendām", par pirmrindas strādnieku, kas cēla elektrostacijas, bet izrādījās zaglis. Nu, kā tas ir iespējams, kā tā var apvainot cilvēku? Bet mēs neapvainojām, vienkārši izstāstījām par viņa dzīvi. Kad mēs filmējām "Aizliegto zonu"… Tā nebija pieņemts, neviens nefilmēja cietumos. Padomju vara nelabprāt runāja par cietumiem. Bet mēs pārkāpām šo robežu un filmējām. Kad filma iznāca uz ekrāniem, Sibīrijā to rādīja kā mākslas filmu, lai gan tā bija tīri dokumentāla. Bet, kā mākslas filma tā izrādījās pieņemamāka – galu galā, par pusaudžiem, zagļiem, prostitūtām… Nē, es domāju, ka dokumentālajam kino kā jebkurai mākslai ir jāpārkāpj aizliedzošās barjeras. Citādi tā izsīks, saprotiet? Jautājums ir – kā vārdā jūs to darāt? Kā vārdā pārkāpjat barjeru? Lai radītu sensāciju? Lai parādītu, kāds tu esi varonis? Vai tādēļ, lai atklātu cilvēkiem kādu patiesību, kas ļautu viņiem dziļāk izprast pašiem sevi?

Vai jums kādreiz ir nācies vienā teikumā noformulēt, par ko ir jūsu filmas?

Nē, un es arī necenšos to izdarīt. Jo pats jautājums "Par ko?" jau sašaurina iespējamo atbildi. Kā var pateikt, par ko ir filma? Tā ir par dzīvi. Piemēram, "Augstākā tiesa" taču ir filma, kas vienlaicīgi ir par visu. Vai tā ir par slepkavu? Nē taču. Tā ir par grēksūdzi. Par grēku nožēlu. Es savulaik par šo filmu uzrakstīju žurnālam "Inostrannaja ļiteratura", kurā pieskāros šim jautājumam. Vai valsts, kas ir izdarījusi tik smagus noziegumus, valsts, uz kuras sirdsapziņas ir tik daudz nevainīgu upuru – vai tai ir jānožēlo grēki? Ir jānožēlo. Bet tā to neizdarīja. Un arī katram cilvēkam ir jānožēlo grēki. Atgriešanās vispār ir reliģiska tēma. Nedrīkst atņemt cilvēkam šo iespēju – nožēlot savus grēkus. Tā ir mūžīga tēma.

Vai jūs pamanījāt, ka slepkava jūsu filmā "Augstākā tiesa" ir līdzīgs Andrejam Tarkovskim?

Viņš jau vispār bija skaists cilvēks. Kad viņam tika nodzīti mati, atklājās skaista seja, klasisks vīrieša galvaskauss. Viņa tēvs teica, ka viņš ir kā Apolons. Bet māte iebilda – kam vīrietim vispār vajadzīgs būt tik skaistam? Viņa bija invalīde, viņai bija paralizētas kājas. Un, starp citu, dzemdības viņai bija ļoti smagas. Es parasti, kad veidoju filmu, uzzinu par saviem varoņiem daudz vairāk, nekā izstāstu. Jo tad, ja es kaut ko zinu, bet nepastāstu, filma sanāks viengabalaina, bet tad, ja es kaut ko nezinu, filmā būs caurums. Manās filmās parasti šādu caurumu nav. Kad es uzņemu filmu, tā ir mana dzīve. Es nestrādāju. Tas nav darbs. Tā ir iedziļināšanās dzīvē ar kinokameru palīdzību. Man tas vienmēr ir satriecoši interesanti. Es atklāju jaunus raksturus… un arī sevi pašu.

Kādu filmu jūs vēl neesat uzņēmis?

Tas ir sarežģīts jautājums…

Jūs taču bijāt nolēmis, ka vairs nefilmēsiet.

Pārtraukt filmēt man nozīmē to pašu, ko pārtraukt elpot. Es gribētu vēl kādu haiku uzņemt. Vai tanku – piecu minūšu filmiņu. Vienkāršiem līdzekļiem par nopietnām lietām. Kā japāņi savās haikās to dara – tur pat nav jābūt atskaņām, vienkārši dziļa doma jāpasaka vienkāršiem vārdiem. Pasaule jau ir pilna dažādu notikumu, man ir arī arhīvi, kuriem atliek tikai pieskarties, un atkal jauna filma top gatava. Es jau baidos tiem skarties klāt, lai netiktu ievilkts jaunā filmā. Es šausmīgi baidos no jaunām filmām. Es vienmēr jūtos ļoti nepārliecināts par sevi, es nekad nezinu, kā tas ir pareizi jādara. Man nav gatavu recepšu. Tā vienmēr ir ieiešana nezināmajā. Taisot ķeblīti, ir vieglāk, tur tu vienmēr zini, kas jādara – sanaglo un gatavs. Bet kino es nezinu, kā jātaisa.

Bet kā jūs sākat strādāt pie filmas? Jums ir vajadzīgs scenārijs?

Jūs man uzdodat jautājumu, kuram es esmu atdevis desmit savas dzīves gadus. Esmu uzrakstījis grāmatu – "Ptolemaja karte", kas veltīta šim jautājumam. Doma ir pavisam vienkārša – senais kartogrāfs Ptolemajs, kurš nekad nebija pametis savas mājas, pēc jūrnieku nostāstiem radīja pasaules karti. Tā bija visai aptuvena, bet to izmantoja Magelāns, Kolumbs, Vespuči… un visi atklāja jaunas zemes. Filmas scenārijs ir kaut kas līdzīgs šādai kartei – tas kaut ko zina par šo pasauli, bet nezina, ka tā ir apaļa. Un nezina, kāda beigu beigās būs filma. Taču, izmantojot šo karti, ir iespējams izdarīt kādu jaunu atklājumu, atrast jaunas zemes. Un – uz priekšu! Bet rezultāts var izrādīties interesants vēl daudzus gadus pēc tam.

Vai filmas operatoram, filmēšanas grupai ir jāzina, kāda ideja ir režisora galvā?

Kā gan citādi! Labs operators ir mūsu galvenais sabiedrotais! Viņš ir tas, kurš manām idejām pievieno savas un bagātina filmas attēla blīvumu. Bez laba operatora vispār ir bīstami doties ceļojumā. Un labs operators ir nevis tas, kurš prot uzstādīt asumu, bet tas, kurš filmēšanas laikā prot arī domāt. Domāt un filmēt vienlaicīgi ir ļoti sarežģīti.

Filmā "Vecāks par 10 minūtēm" kamera divas reizes novēršas no galvenā varoņa, bet pēc tam atgriežas pie viņa. Šīs nianses tika izlemtas jau filmēšanas laikā?

Pirmkārt, Juris Podnieks tajā brīdī bija ļoti uztraucies. Mēs bijām plānojuši, ka viņš vienu reizi pagriezīs kameru pa labi, bet otru reizi – pa kreisi, kur sēdēja zēna mamma. Viņš sajauca puses un divreiz nofilmēja tos bērnus, kas sēdēja pa labi. Mēs arī mēģinājām filmēt citu puiku, četrgadīgu, bet viņš izrādījās vecs – nebija viņā vairs tās sākotnējās izteiksmes. Bet šo puiku mēs pamanījām jau pirmajās provēs, viņš bija ļoti emocionāls. Ja uz skatuves notika kaut kas tāds, viņš kliedza. Vienubrīd māte viņu pat paņēma klēpī un tad viņš pazuda no kadra.

Cik piegājienos jūs uzņēmāt šo puiku?

Tieši šo? Divos. Pirms tam bija apgaismojuma tests. Bet pilnā apjomā, visā filmas garumā bija tikai viens piegājiens. Tikai vienu. Otrreiz vairs neizdevās. Taču Juris un es, mēs pilnīgi skaidri zinājām, ka jāuzņem ir pretskatā – kā spogulī skatoties. Jo viņš mums bija kā spogulis, mēs viņā redzējām sevi. Savu dvēseli.

Jūs bieži savās filmās izmantojat fotogrāfijas…

Es pēc pamatprofesijas esmu fotogrāfs. Un tētis man bija lielisks fotogrāfs. Fotogrāfija ir savā ziņā pretēja kino, taču reizēm tā spēj dzīves būtību atspoguļot daudz spēcīgāk par kino. Jo fotogrāfija aptur momentu pašā būtībā un tajā ir iespējams rūpīgāk ieskatīties. Reizēm es speciāli apturu filmu, lai skatītājs varētu ieskatīties attēlā. Kā filmā "Flashback", kur cilvēki piepeši pārvērtās renesanses laikmeta gleznā. Ja attēls turpinātu kustēties, skatītājs to vienkārši nepamanītu. Es teicu – paņemiet šo gleznu, ierāmējiet un miniet, kas to ir gleznojis – Rafaēls vai Botičelli. Es biju Florencē un tur man teica, drīzāk tas ir Mikelandželo. Tur vienam cilvēkam roka ir tādā pozā, ka šķiet – tūlīt tai pieskarsies Dievs. Bet reizēm pati dzīve apstājas. Filmā "Augstākā tiesa" bija tāds brīdis, kad notiesātā tēvs pienāca pie viņa tiesas zālē un viņi abi sastinga. Nevis es apturēju filmas kadru, bet pati dzīve apstājās. Un tēvs tajā brīdī aizsedza viņu, lai kamera to neredzētu.

Vai jums traucē tehniskas nepilnības filmā?

Kāds amerikāņu režisors ir teicis – ja filmā viss attēls ir perfekti ass, tad tas, kurš ir filmējis, nav sapratis, ko filmē. Tas nozīmē, ka viņam ir bijis laiks, lai pievērstu uzmanību asumam. Es savu pēdējo filmu vispār uzņēmu ar amatieru kameru. Bet savas labākās fotogrāfijas es esmu uzņēmis ar "Leica" kameru, kurai ir 70 gadu. Tā ir jaunāka par mani, taču vienalga diezgan veca. Protams, labāk ir strādāt ar jaunāko "Sony" vai "Canon", tur nav divu domu. Bet reizēm ir situācijas, kad kvalitāte nav pats svarīgākais.

Jūs skatāties to, kas tiek uzņemts šobrīd?

Protams. Reizēm ar prieku, reizēm – bez. Esmu daudzu žūriju loceklis festivālos un atskatījies visādas filmas. Nupat mēs skatījāmies vienu vācu filmu, kas saucās "Dzimšana" – par to, kā viena sieviete dzemdē un vīrs viņai palīdz. Bet uzņemta ļoti medicīniski, viņa vingro, mēra vēderu, tad viņa iepleš kājas un nez no kurienes tiek izvilkts bērns. Žūrijas locekļi, kas skatījās šo filmu, nebija redzējuši manu "Augsto dziesmu", un es viņiem teicu – varbūt, paskatīsimies to pašu, tikai nedaudz savādāku. Man bija līdzi disks ar šo filmu. Un mēs parunājām par to, kas ir dokumentālā filma kā māksla un kas tā ir kā informācija. Arī māksla ir informācija, taču mākslinieciskais skatījums nozīmē ieskatīties notiekošā būtībā.

Vai zināt to, ka kaut kas jau ir uzņemts, un censties neatkārtot to nenoved pie strupceļa kino attīstībā?

Visas tās trīs filmas, ko jūs šovakar redzējāt, ir atkārtojušās simtiem reižu. Mātes dzemdē ik mirkli, bērni turpina iet uz izrādēm un – tiesas strādā bez apstājas. Neko ekstraordināru es neesmu nofilmējis. Tas viss ir bijis un atkārtojies, tajā nav nekā jauna. Jaunais ir tikai redzējumā. Jaunajiem režisoriem bieži vien pietrūkst šī redzējuma. Realitāte ir jālasa kā hieroglifs. Tā ir jāatšifrē, jāsaprot, ko tas nozīmē. Katrs akmens, katra seja, ko es ieraugu, man ir jāatmin. Tikai tad es sapratīšu, ko tā sevī slēpj.

Jūs ticat liktenim?

Tas, kas notiek ar cilvēku, kaut kādā ziņā ir iepriekš noteikts. To nosaka viņa ģenētiskā informācija, raksturs, tas, kā cilvēks izturas. Ir viktīmi cilvēki, ar viņiem vienmēr gadās kaut kādas nelaimes. Liktenis ir tāda lieta, kuru definēt ir visai pagrūti. Ebreju tradīcijā ir tāds izteikums – "Viss ir iepriekšnolemts, taču izvēles brīvība tev ir dota."

 

Hercs Franks

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!