Recenzija
01.07.2016

Kad dzeja vairs neuzbudina

Komentē
2

Par Eduarda Aivara dzejas krājumu "Parādības", 2016, apgāds "Neputns"

Šķita, te mēs beidzot būsim pārvarējuši postmodernismu, tā mērķtiecīgo haotiskumu, sadrumstaloto domu spontānu izlādi, meklējot jaunus izteiksmes līdzekļus, kas tiektos ietvert domas, kuru pieraksts – jāsaka, visai abstrakti – kaut ko nozīmētu, apzīmētu un attēlotu, nevis tikai skanētu. Tomēr dzejnieks Eduards Aivars – a.k.a prozaiķis Aivars Eipurs – šo kultūras sērgu tik viegli nelaiž vaļā, tiesa, nevis viennozīmīgi cīnoties par tās nepieciešamību un aizstāvot tās visai nekanoniskos kanonus, bet gan, lai piedod man visi dievi, vienkārši muldot. Nevar apgalvot, ka autors nemitīgi pūlētos pārrakstīt vai kaut mazākajā mērā atdarināt savus agrīnās dzejas krājumus "Jā" (1996) vai "Ainava kliedz" (1996), censtos pārkāpt pats pāri savai galvai, konfliktēt. Tomēr divdesmit gadu laikā domas apzināta precizitāte, vārdu uzmanīga izvēle paradoksālu un savdabīgu pasaules vērojumu veidā dzejnieka daiļradē ir gājusi mazumā. Veiklību nomainījis gausums, azartisku aizrautību – "neviļus noplūdusi sēkla"  (31. lpp.).

Pirmo iespaidu par krājumu radīja pats autors, oficiāli informējot: ""Parādībās" esmu ievērojis savu kompozīcijas principu, radot kulminācijas ar satura un māksliniecisko izteiksmes līdzekļu palīdzību." Izklausās intriģējoši, tomēr, izlasot grāmatu, krājuma kontekstā neizprotami un nedefinējami kļūst vārdi kompozīcija un kulminācija. It kā raksturlielumi, kas izmantojami, lai spriestu par pārdomātu dzeju, kura savā saturā ir divdabīga – tradicionāla un reizē arī inovatīva. Tā kā rūpīgi izstrādātu formālu kompozīciju šī vārda ierastajā nozīmē – krājuma dalījums nodaļās, dramaturģiska attīstība, tēmu noteiktība – nav, tad arī ir grūti spriest, kur būtu atrodamas un meklējamas kulminācijas. Visticamāk, atslēgvārds dzejnieka izteikumā ir savu, kas neparedz neko citu kā vien neveiksmīgus lasītāja minējumus par to, kā tad tas būtu saprotams. Turklāt – vai jebkurš māksliniecisks teksts neatkarīgi no tā mērķiem, emocionālā vai intelektuālā rakstura, ekspresīvās vai pieklusinātās intonācijas netiecas radīt tekstuālu baudu ar satura un izteiksmes līdzekļu palīdzību?

Tālāk pats autors par krājumu: "Arī šajā grāmatā būtisku vietu ieņem dzejoļi ar gariem virsrakstiem, mans jaunievedums. Šādas formas dzejoļiem nav analogu ne tikai šeit, bet arī, cik man zināms, citur pasaulē." Būsim atraduši jaunumu, inovāciju, domas un izteiksmes oriģinalitāti, jo, nenoliedzami, šādai dzejoļu formai piemīt šarms, spēja rotaļāties ar absurda poētiku. Citēju "Dzejoli, kurā iet divas žirafes un viena atsitas ar galvu pret sauli tā, ka saule nokrīt": "Tumsa." (87. lpp.) vai arī "Dzejoli par to, ka es uzlūdzu uz deju par mani lielāku meiteni, piespiedu sev klāt, man sacēlās un viņa skaisti nosarka": "Man likās, ka viņa nav komjaunatnē." (76. lpp.) Šajos dzejoļos ir manāmas anekdotiskuma, komiskuma pēdas, ko galvenokārt izraisa tas, ka dzejolim ir uz otru pusi izgriezta āda, proti, būtisks ir virsraksts, nevis pats dzejolis. Tā kā tiek uzskatīts, ka dzejoļu nosaukumam kodolīgi sevī būtu jāietver galvenais motīvs vai ideja, tad Aivars veiksmīgi pretojas ierastajam, tradicionālajam, nosaukumam-apskates objektam, bet tam, kas seko aiz tā, tikai atrisinājumam. Kaut arī šāda forma ir gana asprātīga, lai būtu nelielas sajūsmas vērta, pēc pirmā iespaida dzejolis izgaist, pazūd mutuļojoša absurda dzīlēs, saglabājoties tikai statiskam nekam, kas, vadoties pēc aktīvā postmodernisma sludinātāja Gunta Bereļa uzskatiem, nozīmē literatūras izsīkumu, beigas. Dzejoļiem ar garajiem virsrakstiem, kā arī visam krājumam kopumā ir raksturīgi tiekties uz asociāciju precīzumu, domai tikt noasinātai kā nazim pret galodu, lai uzšķiltos kā parādībai – jāatzīst, nosaukuma izvēle ir ļoti adekvāta un piemērota autora dzejoļu formai –, lai jau mirklī pēc uztveres akta izgaistu, pāri nepaliekot ne emocionālam, ne intelektuālam pārdzīvojumam vai piedzīvojumam. Tomēr šajā gadījumā autoram tas nav labvēlīgi, ja par uztveres sākumpunktu būtu uztverama viņa paša dotā definīcija tam, kas ir māksla, šajā gadījumā dzejas māksla: "Māksla ir subjektīvs jebkā atveidojums, kas citos izraisa piedzīvojumu vai pārdzīvojumu." Protams, no šāda viedokļa raugoties, būtu iespējams izteikt daudzreiz izsacītus secinājumus par mūsdienu cilvēku, uzskatīt, ka dzeja allaž pastāv kā protests pret sabiedrību, bet Aivara teksti nepretendē uz šādu zemtekstu, tie drīzāk ir sabiedriski inerti un autora individuālo stilu manifestējoši, kas liek uzskatīt, ka lasītājs tajos ir izdilis, izgaisis bez tiesībām uz izlasītā interpretāciju, subjektīvu teksta apsmadzeņošanu, jo ne tikai forma, bet arī saturs, proti, tēlu sistēma, ir bez dziļākas semantiskas slodzes. Un, tā kā Aivara dzeja bieži tiek balstīta subjektīvā autora pieredzē, šādam teksta tukšumam par iemeslu varētu būt pārlieku dažādā autora un lasītāja pieredze un domāšanas veids.

Jāatzīst, ka jaunajā krājumā zem biezajiem, vārgu un izplūdušu refleksiju slāņiem – un to var uzskatīt par akmeni krājuma redaktora dārziņā – pavīd viena tēma, ko dzejnieks spēj risināt citādi, latviešu literārajai tradīcijai diezgan neraksturīgi; tā ir nāve, tās apjausma, tuvums. "Es gribētu būt sirmgalvis Lisabonā / Kurš vairs nepaspēs nodzerties / Sēdētu vēsā kafejnīcā, domātu vecas domas / Dzertu jaunus un jaunus dzērienus / Arī vecus vīnus / Un domātu jaunas domas / Kas sirmgalvim gandrīz nav pa spēkam, bet gadās." (59. lpp.) Skatīt arī 15., 97., 118. lpp. Neierastais šīs tēmas interpretācijā ir tas, ka tā netiek saistīta ne ar patosu, ne kādu dziļākas apziņas apskaidrības iegūšanu, ne traģisku vai eksistenciālu pasaules izjūtu. Tā ir tikai kārtējā parādība, kura vienādi ierindojas dzīves mutuļojošās ikdienas izpausmēs, bet reizē ir arī spēcīgākais iedvesmas avots dzejniekam, kuram jebkas ir aprakstīšanas vērts. Varbūt tieši šādā rakstīšanas pieejā slēpjas Aivara dzejas lielākais trūkums – tā cenšas apgalvot, ka viss pieredzētais ir literatūras cienīgs, taču, kā zināms, sirmgalvim nav pa spēkam izdomāt jaunas domas, ko arī rēni autors apgalvo dzejolī "Ārpus rituāla": "Esmu aizmirsis nogrimt sevī pa vakariem / Iet pa apziņas kā pa ezera dibenu / Ar akmeni paceltu rokās / Bezveidīgu domu plūsmā kā ūdenszālēs / Bailēs no augstuma ceļoties." (117. lpp.) Krājums kopumā atstāj iespaidu – ja dzeja vairs neuzbudina un nekairina, tad jaunu pārdzīvojumu labad ir jāmeklē jaunas pozas.

Raimonds Ķirķis

Raimonds Kirķis ir dzejnieks. Studē Latvijas Kultūras akadēmijā un raksta recenzijas par grāmatām.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!