Kino
vai tava bērnība
mazliet neatgādina nesakarīgus kino kadrus,
kurus uzņemot kāds talantīgs, bet tehniku slikti apguvis režisors
mēģinājis radīt sirreālu mākslas darbu?
cukurvates kupenas gadatirgū nomaina drebelīgs autobuss,
kura pasažieri lej sviedrus un nopūšas divās valodās,
asfalts uz šosejas aplīmēts gaišzilām tapetēm ar mākoņu rakstu, tev ir pārsista lūpa,
bet zoodārzā mītošais ponijs pamanījies norīt ķemmi un nomirt.
varbūt tas ir psiholoģisks trilleris?
katru rītu uz virtuves galda ir saārdīts apelsīns,
tu mēģini klusi pateikt dažus vārdus, lai
saprastu, vai joprojām spēj runāt,
rokas un plecus klāj metafizisku pušumu raksts.
iespējams, tā ir vēsturiska drāma –
dzeloņdrātis apvītas tavai šaurajai gultai:
tu baidies pagriezt seju pret logu,
cauri pagalmam visu nakti brauc tanki,
kurlmēms ģenerālis pārzīmē līnijas noskrandušā kartē,
no lielceļiem nobirst zeme,
mati un kauli.
ir arī šausmu filmas elementi –
māju varētu būt apsēdis dēmons,
kas naktīs zvana pie durvīm,
zvejo sliktos sapņus no tīkliņa gultas galvgalī
un liek tiem parādīties visgaišākajos saulesstaros,
kamēr tu attin konfektes vai liec klucīšus,
uz kuriem attēloti eksotiski zvēri.
tomēr neizbēgami klātesoša ir arī mīlestība,
pirms atveras un aizveras zeme,
sadevušies rokās,
cilvēki pamanās apēst cukurvati un noskūpstīt eņģeli.
***
diena – spolītei piekniebta adata
piemēra laikapstākļus un histērijas
piemēra kleitas un
reptiļa ādu
kas metāliski zaigo
kā tas tumšais
nomoda mirklis
kurā tu sēdi
piespiedis muguru aukstajai sienai
un jūti kā caur
aizvilktajām žalūzijām
aizslēgtajām durvīm
caur izslēgtā telefona
draudīgo spoguļvirsmu
tevi mēģina aizsniegt
būtne ar atvērtu ādu
zem kuras koncentrējusies
dzīvība
pulsē un uzvar
tavas
bailes bailes bailes
***
zaļganmelna tumsa
(tāda ko piedzīvo ja nejauši apmaldās biezoknī)
precīziem triepieniem ieklāta viņā
viņš pamostas jau noguris
domas tik smagas kā klavieres
ko jau pagājušajā pavasarī vajadzēja uznest augšstāvā
sviedri izsūkušies cauri gultas matracim
un raupjajiem dēļiem
satek zem zemes
kur nosodīti grāmatu varoņi
pieskata mirušos
atglauž nepaklausīgas šķipsnas
un glītās rindās sakārto kartupeļu stādus
bet jādzīvo vienmēr ir tā it kā
nekas nebūtu noticis
it kā katra jauna diena pieskartos ādai
viegli kā ūdens
kad beigsies šis dzejolis?
tās ziemas kurās varēja pakrist ja pietiekami neuzmanījās
kā rēgi caurspīdīgi maigiem pirkstiem
vēl nospēlē dziesmiņu
atstāj zem spilvena tumšu sodrējos notrieptu vārdu
kā aizmirstu šalli
ko vēlāk noliec uz paša augšējā plaukta
bet no rīta
mākoņi visas pazudušās atmiņas
atver klejojošos gaismas viļņos
un es vairs neesmu tā meitene
vējā plandošiem matiem spilvenā iespiestiem šņukstiem
maziem zvēriņiem kam lavīties pakaļ
klusajās ielās un parkos slēpjoties koku mestajās ēnās
nemaz vairs tā nepeldu kā uz labu laimi cauri svešam akvarelim
sāpēs un maigumā savilktām dūrēm
***
neredzama roka
(dažkārt viņam uznāk grūti izskaidrojama pārliecība ka tās īpašnieks
varētu būt tā pati persona kas flegmatiski miegainā tonī nosauc nākamo pieturu autobusā)
vēdera dobumā pārstādījusi ābeli
kuru viņš jau tik ilgi gaidījis izaugam
ēzdams tumšus akmeņus un kļūdams aizvien skumjāks un tālāks
austošas dienas trīcošie muskuļi
piespiežas biroja tumšajiem logiem
pieņēmis lēmumu
nodzēst svarīgos un nesvarīgos simbolus
viņš aizbrauc uz skrituļslidām
tajā virzienā kur satiksmes perifērijā brīžiem
saskatāma tumšzilā līnija
kas savieno vairākus it kā neeksistējošus punktus
uzrauto laika kaktiņu
kurā kāds ejot caur svešas pilsētas parku
bez brīdinājuma atceras tevi
ar mirkli starp miegu un nomodu
tajā kā burvju mājā
sakrātas visas pazaudētās mantas
skan mūzika pēc kuras ilgojas
noguruši cilvēki
kuri saprot ekseli
bet nesaprot savu dzīvi
***
kaut kur tevī iekšā ir apmēram tāds klimats
kā botāniskā dārza siltumnīcā
tevi vajadzētu atstāt pavisam vienu pašu
zem milzīga dzīva saulessarga
vai aizsūtīt kosmosā
ievīstītu pērļainā skafandrā
tu nespēlē gluži pēc noteikumiem
nevainīgus garāmgājējus
mēģini ievilkt savos netīrajos nodomos
savos dzejoļos
vakaros paklausīgi nenovelc kurpes un neaizmiedz
lai sapņotu sapņus
kas pamostoties pārvēršas vieglos garaiņos
un aizplūst atverot logu
vai varētu būt tā
ka katru nakti
tu pārvērties
degošā lodē
kas šūpojas tumsā virs pilsētas
draudēdama nokrist?
0