Kādā necilā dienā pēkšņi sapratu, ka man nepatīk krekli, jo priekšpusē tie izlien ārā no biksēm. Pēc tam atklāju, ka zābaku šņores aizsiet var tikai stenot, bet cilvēkus, kuri var uzlikt kājas uz sava krēsla un zodu atstutēt pret saviem ceļiem, es uzlūkoju ar interesi – kā cirka akrobātus. Pētot savu atspulgu skatlogā, konstatēju, ka vairs neesmu taisns kā tornis, bet atgādinu izliektu iekavu, un izliekums ir uz priekšu. Vēroju savu ķermeni no augšas kā putns no ligzdas un redzēju, ka tas izplešas kā baobabs – tā, it kā tas sprāgtu, bet lēnām. Līdz tai dienai ar "es" vienmēr biju sapratis netveramu substanci un lēmumu summu, smieklus un gaumi, nevis to "es", kurš vakarā ēd ceptus kartupeļus pa taisno no čuguna pannas. Bet šī pretruna bija samilzusi, turklāt, apskatot sevi no visām pusēm, sapratu, ka vēderā. Nācās atzīt, ka ir jāiet uz sporta zāli, kur visi paliek spīdīgi kā vaskoti āboli un tad lepojas ar sevi. Pēc smagas dienas, kad piezvana mamma un klausulē raud par to, kāpēc Dievs viņai nav devis normālu dēlu, viņi nevis atkorķē vīna pudeli un izdzer trīsdesmit malkus, bet metas uz grīdas un trīsdesmit reizes pumpējas, tādējādi aizdzenot sliktas domas un pārvarot gribas vājumu. Kādreiz man bija tāds draugs. Šis uzskatīja, ka dzīvē visu laiku jābūt gatavam uz visu, bet es iebildu, ka nevar būt gatavs tam, ka esi muļķis.
Lai arī deviņdesmitajos gados vairākās vietās cauršautā, karogveidīgā izkārtne apgalvoja, ka ēkā atrodas sporta zāle, ieeja bija jāmeklē no ačgārnās puses, kur atradās autostāvvieta. To pieskatīja nelielā, baltā ķieģeļu būdiņā pie maza televizora sēdošs sargs un pieķēdēts suns, kas ēda putru no emaljēta kastroļa ar ķirsīti. Uz būdiņas kāpnēm vienmēr stāvēja vārgi atpazīstama "Bonduelle" zirnīšu bundža, kas sargam kalpoja par pelnutrauku. Acīmredzot viņa sieva reiz mājās gatavoja rasolu un izmeta bundžu miskastē, bet sargs visgudri izvilka to ārā, pagrozīja acu priekšā un nolēma aiznest uz darbu. Tagad tā sargu vilināja uz pīppauzēm, kurās viņš domāja par dzīvi, kas sadārdzinājusies, un par to, lai vasarnīcā pa ziemu nenozog eļļas radiatoru un gludekli. Brīžiem šķita, ka zirnīši nemaz neļauj viņam domāt par kaut ko citu, jo sargam nekad nebija lemts uzzināt, ka zem būdiņas dzīvo krupis, kurš pa nakti izlien medībās, un pat suns to vairs neaiztika, kaut pirmajā tikšanās reizē pagaršoja un atzina par rūgtu. Zirnīšu burciņa bija tikpat apbružāta kā visa pārējā apkārtne – nolupusī krāsa uz sienām drebēja vējā, zvirbuļi krūmos bija sabozušies kā pūkaini egļu rotājumi. Tikai jauniešu bari, kas nedabiski spilgtās uniformās kāšiem pārvietojās ap ēku, vedināja domāt, ka te dzīvo sporta gars. Tas pats, kas saliedēja sportistus deviņdesmitajos, lika tiem cilāt dzelžus un tad vienam otru apšaut. Un kopš tā laika ārēji te nekas nebija mainījies, viss joprojām bija kā Ļubercu pagrabos.
Pirms laika uz ielas sastapu Ralfu, kuram izstāstīju par vajadzību noskurināties, atžirgt un sākt jaunu dzīvi. Parasti cilvēki tādos gadījumos sit ar papēdi pret zemi, vērš acis debesīs un apņēmīgi vakaram nenopērk šņabi ar reņģēm tomātu mērcē. Arī pirms vairākiem gadiem es viņu satiku turpat netālu, un toreiz viņš teica, ka es neko prātīgu nedaru un esmu noklīdis no ceļa. Lai oponētu, es toreiz no kabatas izvilku marķieri un uzzīmēju viņam uz rokas garu zibensveida švīku, jo nesen biju pamodies uz sveša matrača ar pusizdzertu mokas pudeli, tādēļ negribēju, lai man kāds kaut ko māca. Neilgi pēc tam sapnī redzēju Putinu, mēs ar viņu čurājām blakus esošos pisuāros. Tad viņš pagriezās pret mani un tēvišķi sacīja: "Rvīn, tu taču saproti, ka tā dzīvot tālāk nedrīkst." Un gan Putinam, gan Ralfam es piekritu. Šoreiz piekrita arī Ralfs – viņš atzina, ka par to jau sen domājis. Mūs neapturēja pat sporta zāles darba laiks – no deviņiem rītā līdz pusvieniem.
No sākuma mums vajadzēja iegādāties abonementu, kuru izdevīgāk bija pirkt ilgam laika posmam, taču sieviete aiz stikla mēģināja pārliecināt mūs to nedarīt: "Un ja nu jums nepatiks? Ejiet izmēģiniet tāpat, pirksiet vēlāk." Viņas bažas bija tik pārliecinošas, ka mēs saskatījāmies un devāmies uz pagrabu, kur atradās sporta zāle. Tā bija telpa ar zemiem griestiem, viscaur pievilkusies ar sviedru smaku – šķita, ka mēs vienā brīdī ieraudzīsim šķidrumu veidotus stalaktītus, kas slāni pa slānim fermentējušies gadu garumā. Arī aprīkojums bija atbilstošs – visas iekārtas bija metinātas pašrocīgi, izdeldētas un atgādināja nezināma izjaukta metāla monstra detaļas. Zāles vidū stāvēja treneris, kurš drūmi apvaicājās par abonementiem. Ralfs paskaidroja, ka dāma esot ļāvusi mums ienākt tāpat, bet viņš par šo ideju nebija sajūsmā: "Ar to dāmu jūs varat iet un amizierēties, bet ar mani gan ne." Pusstundas laikā, kas tika definēta kā konsultācija, mēs uzzinājām, ka pēc pieciem gadiem man būs beigta kreisā gūža, bet Ralfa stāvoklis nebija tik kritisks. Treneris ar skepsi mūs nopētīja un sacīja, ka nav vērts nākt retāk kā trīs reizes nedēļā, kā arī pieļāva, ka mums šī zāle nederēs, jo "te nav mūzikas" un "lampiņas nemirgo". Treneris, vārdā Juris, kādreiz bija braucis motokrosā, pēc tam pārlūzis vairākās vietās, bet savedis sevi kārtībā, pateicoties disciplīnai un šaušalīgai tiecībai, ko viņš no pirmā acu uzmetiena nesaskatīja mūsos. Viņa nemainīgi sarauktajās uzacīs bija pārmetums un bardzība, kam bija jākļūst par mūsu degvielu. Todien mēs abi tik ļoti jutāmies jaunas dzīves priekšā, ka to sagribējās nosvinēt, bet vairs nedrīkstēja.
Celties agri, mazgāties, nebrokastot, savākt maisiņā mantas, ko pirms treniņa uzvilkt, tad novilkt, uzkārt žāvēties, atkal mazgāties un brokastot – tas nogurdina jau kā teikums. Sporta zāles dienasgaismas lampas dūca kā cikādes, mirkšķināja mums ar savām dzīvsudraba gāzu acīm, bet spoguļi mūs parodēja un pataisīja par tūļīgiem lempjiem. Juris nepārtraukti pārvietojās starp dzelžiem kā barakuda starp rifiem – kustību viņš uzskatīja par dzīves metaforu. Viņš lika katram no mums ieviest burtnīcu, lai pierakstītu vingrinājumu secību un nianses, kuru bija ļoti daudz. Kad mēs atvērām muti, lai uzdotu jautājumu, Juris sauca: "Burtnīca! Priekš kam tev burtnīca?" Vēl viens obligāts sporta zāles elements bija ūdens pudele, bet tikai stikla, jo Juris uzskatīja plastmasu par kaitīgu: "Viņi dzer no plastmasas pudelēm, un toksīni nāk iekšā organismā. Bet pēc tam brīnās! Agrāk plastmasas nebija un neviens neslimoja. Tagad jauni cilvēki, bet visiem alerģijas un glutēna nepanesamība. Jādomā taču ar galvu!" Tāpēc visi apmeklētāji staipīja līdzi alus pudeles ar porcelāna korķiem, kas sporta zālē izskatījās neiederīgi un ērmoti, it īpaši blakus burtnīcai ar zirgu vai Laura Reinika attēliem.
"Cik tev var teikt?" Juris bieži retoriski jautāja, kad lika karāties uz gladiatora krēsla – tā viņš sauca divus metāla soliņus. Aiz viena no tiem cilvēks aizāķēja kāju, bet otram pārkārās pāri līdz brīdim, kad sāka trīcēt pavēdere. Jautājums bija vietā, jo vai nu roka, kuras pozīcija bija definēta burtnīcā un pat apvilkta ar tintes viesuli, tiecās nepakļauties, vai viss stāvs apstiprināja gravitāti un liecās lejup kā samircis cigārs. "Cilvēka mugurkauls ir kā koks," treneris, nemitīgi staigājot turpu šurpu, vēstīja. "Ja tu koku griez ap savu asi, tas pārlūst. Ja tā notiks, tad gan te vairs nenāc, jo es to nevarēšu izturēt! Te bija viens tāds apelsīns, atnāca un uzrāva uzreiz bez iesildīšanās 32 kg smagu svaru bumbu, un pārplēsa diafragmu. Idiots tāds!" Pēc šī incidenta apelsīns esot nozudis, un Juris par to tikai priecājās.
Lai gan viņš nekad ne ar vienu nesveicinājās, paspiežot roku, bija viens izņēmums – viņa senais biedrs Andža, kurš bija kalsns un karājoties varēja pacelt ceļus līdz sejai. Ar viņu kopā esot, Juris arī smaidīja, atstāstot brīvdienu piedzīvojumus, kur nereti figurēja viskijs, jo viņš bija pret galējībām, tostarp uzturā. Uz jautājumu, vai vajag ēst daudz, viņš, piemēram, atbildēja, ka jāēd normāli. Laika gaitā viņa atkāpes no tēmas kļuva regulāras, monologos sāka figurēt zinātnieki, kuri neko nesaprot, šamaņi, dievturi, misiņa medaljons, kas spēcinājis senčus, visa saistība ar visu un zīmju saskatīšana. Šādās situācijās bija svarīgi klusēt un neko neiebilst, citādi Juris sajuta interesi, nevis kārtējo reizi atmeta ar roku sintētiskajai jaunatnei, kas piedzimusi ar visu gatavu un nav kāvusi cūku ar precīzu dūrienu sirdī. Savus jaundzimušos mazbērnus viņš meta aukstā ūdenī, izdzenot sievietes no vannasistabas, jo tās spiedza un maisījās pa kājām, bet pats visu gadu rūdījās jūrā. Ralfam viņš norādīja, ka tetovējumi nav labi, ja nesaprot to nozīmi, bet Ralfs, protams, pēc Jura domām, to nesaprata.
Sporta zālē valdīja nopūtu un vaidu pārtraukts klusums un varēja dzirdēt pa kādam sviedru pilienam. Bija grūti noticēt, ka tā jādzīvo, turklāt visu atlikušo mūžu (uz to uzstāja Juris). Ka vienmuļu kustību atkārtošana ir paredzēta Demiurga plānā, ka tas ir nopietni. Bet tā bija. Ikvienam, kas uzdrošinājās to apšaubīt, bija dažas sekundes laika, iekams viņu nonesa argumentu lavīna. Retumis sporta zālē pagadījās pa kādam jaunpienācējam, tad Juris tos biedēja ar invaliditāti un neaizmirsa piebilst par burtnīcu. Rūdītie apmeklētāji to visu jau zināja un bikli veica vingrinājumus, laiku pa laikam Jura apsaukti un atgriezti realitātē. Vērojot to, kā mēs ar Ralfu nākam trīsreiz nedēļā un cenšamies cītīgi izpildīt viņa norādījumus, viņš mēdza arī atmaigt: "Re, tev jau nākamais caurums siksnā jādur, jo tu taču nāc un dari." Tiesa, veselības smēdē mēdza atskanēt arī pērkons. Zinot Jura interesi par Mēness fāzēm, Ralfs kādu rītu viņam apvaicājās: "Šodien pilnmēness? Tad jau nevar neko forsēt, ne?" Uz to adresāts negaidot asi atcirta: "Tu tās 5 kilogramu smagās hantelītes cilā un sauc to par forsēšanu?" Vēlāk Ralfs mājup gāja sapīcis, un es nevarēju viņu uzmundrināt, jo tas nozīmētu izgudrot citu pasauli.
Lai gan sporta zāles apmeklētāji centās viens otram netraucēt un lieki nerunāt, komunikācijai bija arī cita odere. Viens no vingrinājumiem bija karāšanās uz slīpa dēļa ar rokturi galā, turklāt pie tā bija jāturas ar maziem pirkstiņiem, bet tad ar kājstarpi un arī degunu jāšļūc pa to lejup. Ralfs, kas to izpildīja pēc manis, klusiņām sacīja: "Es jutu, kā smaržo tavi pauti." Tas bija abpusēji un atgādināja sviedriem apstiprinātu zvērestu, kura ietvaros par treniņa izlaišanas attaisnojumu uzskata vienīgi nāvi. Juris neinteresējās par mūsu viedokļiem vai nodarbošanos, un nedrīkst apgalvot, ka mums tā pietrūka. Taču kādā dienā, kas atgādināja piecdesmit citas, man uznāca runīga oma. Tobrīd zālē mēs atradāmies divatā – treneris meta kantainus lokus kā muša ap spuldzīti, bet es, guļot uz zaļa matracīša, mēģināju pacelt kājas augstāk, nekā iespējams. Vairs neatminos, ko konkrēti viņš pateica, bet es pielēcu kājās un sacīju: "O, es zinu stāstu par to!" Jura klātbūtnē biju pieradis apslāpēt to, kā es ierasti funkcionēju, bet todien zaudēju modrību: "Bija tāda zelta un citu metālu lietuve pie upes Okas, milzīga, labi apsargāta rūpnīca. Vietējos varas pārstāvjus darīja tramīgu vietējo iedzīvotāju aizdomīgā labklājība. Sāka arvien biežāk konfiscēt zelta lietņus, turklāt daži no tiem bija pārcirsti ar cirvi." Juris apstājās un ļoti uzmanīgi klausījās. Šķita, viņš pirmo reizi apjauš, ka es māku runāt. "Tad lūk, un zelts bija augstākās proves. Izmeklētāji sāka domāt, kādā veidā dārgmetāls pamet ēku, bet, kas vēl būtiskāk, kā zagļi panāk, lai papīros nefigurē iztrūkumi, jo formāli visi dati sakrita. Atklājās vairākas zelta iznešanas shēmas – darbinieki ar "kaķeni" šāva gabaliņus pāri dubultžogam, slēpa lietņus krāsas spaiņos un tā tālāk. Taču beigu beigās tika atklāts arī veids, kā radās šāda iespēja, – viens no rūpnīcas darbiniekiem pievienoja kausētam zeltam varu, turklāt, ņemot vērā rūpnīcas apmērus, tas nekādi neietekmēja rezultātu, taču ļāva daļu metāla nospert. Beigu beigās visus paņēma ciet." Pēc klusuma brīža Juris nopietni, uzsverot katru vārdu, atbildēja: "Klausies! Visus nekad nepaņem ciet." Tajā dienā viņš, iespējams, mani pat cienīja. Varbūt cerēja, ka tas ir mājiens par gatavību ēnu biznesam, bet tādā gadījumā viņš maldījās, jo es māku tikai niekus.
Un tad ar mani patiešām sāka notikt fiziskas izmaiņas. Ciemos izdzēru divas glāzes vīna un aizmigu uz grīdas, lai gan pēc tam pamodos un dzēru atkal. Vēl es sāku zināt, kā jādara lietas, un dot citiem padomus saņemties, veidot rītdienu šodien, starp nespēku un slinkumu liku vienādības zīmi, kā arī aizliedzu sev splīnu. Pie tam kļuvu manāmi tievāks un mīlējoties pats sev vairāk atgādināju filmas varoni, nevis roni. Dušā pēc treniņa stāvēju kā gandarījuma iemiesojums, jo tas taču ikreiz bija varoņdarbs, ko tu pats sev izdomā. Kad dzirdēju, kā Artemijs Troickis nosauc Mihalkovu par "ūsainu organismu", es sapratu, ka esmu bārdains organisms. Es darbojos, muskuļi man pulsēja, bet liesa kļuva labi liesa – beidzot es sastāvēju no gaļas, nevis no māņiem vai parādiem. Tikai uzminiet man uz kājas tramvajā, es zinu, kas tad jādara.
Tad mani uzaicināja filmēties mūzikas klipā, kur bija jātēlo garā, baltā halātā tērpies sūfijs, kurš, protams, griežas ap savu asi. Tas notika ziemā, tādēļ ilgstoši bija jāstāv salā, bet pēc tam atkal jāsildās mājā. Kāds atnesa rumu, un es pieticīgi iedzēru dažas glāzītes. Un tad pamodos savā mājā un neko neatcerējos. Aptaustījis sevi, konstatēju, ka joprojām esmu tievs, tikai netīrs un ar nelabu dūšu. Es piezvanīju namatēvam, kurš atzina, ka "biju nestabils". Taisnojos un solīju laboties kā recidīvists, taču briesmīgākais bija priekšā – viņš paziņoja, ka aptumsuma laikā esmu salauzis kādu retu koku. Vēlāk izrādījās, ka tomēr ne, lai gan es jau teju iestādīju duci citu, ne tik retu, tomēr tagad jūs nevarēsiet atrunāties, ka nezināt – pie kā noved sporta zāle.
2