Vakarā, pārnācis mājās, sapratu, ka uzreiz vēlos likties gulēt. Vēl nebija pat "Panorāmas" laiks. Kaut kādas mulsinošas sajūtas, sagurumu biju pamanījis jau pirms pāris dienām, tomēr centos par to nelikties ne zinis. Tas nebija nekas nopietns, tā nav nekāda slimība. No rīta nolēmu palikt gultā. Kādreiz – pirms gadsimta vai pusotra – palikšana gultā netika uzskatīta par kaut ko aizdomīgu vai pat nosodāmu, taču, šķiet, tāpat kā pret daudzām lietām un parādībām, arī pret to laika gaitā attieksme ir mainījusies. Tā vien šķiet, ka ar paša lēmumu šādos gadījumos vien ir par maz, savas pašsajūtas novērtējumam nav pienācīgā svara, un, pat ja termometrs uzrāda paaugstinātu temperatūru un samanāmi citi simptomi, tomēr allaž liekas, ka ar to nav gana. Tā, bezdarbībā vāļādamies, tu sāc justies bezmaz vai vainīgs. Vai es patiesi esmu slims, vai tikai sev to iegalvoju? Vai, diespas’, par slimu tikai izliekos? Citi steidzas, strādā, rosās, visa pasaule tev riņķo apkārt (uzminiet, kas atrodas tās centrā), bet tu tā vienkārši gulšņā, satīstījies siltās jakās.
#
Bet bērnībā tas bija tik vienkārši. Slimības esamību vai neesamību parasti noteica vecāki. Pamanīja žulgainu skatienu, karstu galvu, lika mērīt temperatūru un secināja, ka nākamajā dienā uz bērnudārzu vai skolu labāk neiet. Vai arī iejaucās skolotāji. Ja kādam stundas laikā palika slikti, tas tika sūtīts mājās, bet, ja sāka plosīties gripas epidēmija, atcēla pat visu skolas lielo egli – tas nekas, ka sporta zāle jau bija izrotāta ar kreppapīra vītnēm un eglītē sakarinātas spuldžu virtenes.
Un tā nu tu, slimnieks, paliki mājās. Parasti slimošana nozīmēja paaugstinātu temperatūru, sāpošu galvu, klepu un iesnas. Jāslimo bija gultā, arī priekšpusdienā, kad temperatūra pēc nakts parasti bija nokritusies un vēl nesākusi celties. Un jāslimo bija savā istabā. Neatminos ne reizi, kad bērnībā slimības laikā būtu skatījies televizoru. Televizors – iesākumā ar melnbaltu attēlu, vēlāk arī krāsainais – bija otrā istabā, bet to vakaros ieslēdza pieaugušie un veselie.
Arī televizoriem tajos laikos dažādas ķibeles piemetās gandrīz tikpat sezonāli kā cilvēkiem augšējo elpošanas ceļu infekcijas. Saskaņā ar izplatītu priekšstatu, pie krāsainā televizora bija jāsauc meistars un jāregulē krāsas ikreiz, kad televizors tika pārvietots pat tikai no viena istabas kakta uz citu. Tāda pagalam smalka elektroniska ierīce. Tad nu meistari atnāca, izbīdīja ierīci istabas vidū, atskrūvēja tai aizmugures vāku un, klusi sabubinādamies, kaut ko tur ķimerējās. Pie kontaktiem bija pieslēgti osciloskopi un vēl kaut kādas ierīces, ekrāniņos lēkāja viļņveida līknes, meistari tajās blenza, bet, kā šķiet, necik gudrāki un pie kaut kādas vienprātības netika. Kā viņiem izdevās saregulēt televizoru, neko atkal nesakratot, un no istabas vidus iedabūt atpakaļ kaktā uz televizora galdiņa – nav ne jausmas. Neatceros, ka pēc šīs regulēšanas kaut cik nozīmīgi būtu uzlabojusies arī attēla kvalitāte – ja iepriekš tas bija dzeltenīgs, tagad tas bija zilgans vai sārts.
Bet atgriezīsimies pie cilvēku slimībām. Slimošana mājās parasti nozīmēja krūzi ar aveņu ievārījuma zaptsūdeni pie gultas un grāmatu lasīšanu. Dažkārt, spītējot dullumam galvā, sāpošam kaklam un pieaugošai temperatūrai, varēja pamanīties pat vienas slimības dienas laikā izlasīt veselu grāmatu no vāka līdz vākam. Teiksim, Verna "Astoņdesmit dienās apkārt Zemeslodei", izlasīt – un tad iegrimt karsti murgainā miegā.
Nekādu ātru atveseļošanās zāļu tolaik nebija. Tā tikai tagad tu izšķīdini karstā ūdenī kaut kādu ķīmisku sajaukumu, izdzer un turpmāko dienu pavadi narkotiskā reibumā, bet šķietami vesels. Un, kā jau tas mūslaiku korporatīvajā vidē pieņemts, ar visiem puņķiem degunā un dobumā, sāpošu kaklu, aizsmakumu un visu pārējo tu esi gatavs turpināt savu skrējienu pretī dedlainam.
Zināms, šāda pašdakterešanās ir ļoti šaubīga lieta – to ar prieku jums pastāstīs ģimenes ārsts un homeopāts, jo īpaši, ja tādiem ticat. Un runa jau nav tikai par ātro saaukstēšanās zāļu iespējamo kaitējumu jūsu miesai. Palūk, britu karaliskā galma dzejnieks Endrjū Moušens (šajā oficiālajā un mūsu zemē droši vien grūti izprotamajā amatā viņš bija no 1999. līdz 2009. gadam) ar saviem zāļu lietošanas ieradumiem presē izraisīja veselu sašutuma un viedokļu vētru. Kādā intervijā dzejnieks neapdomīgi izpļāpājās, ka dzeja viņam vislabāk nākot tad, kad esot iedzēris šķīdināmās pretsaaukstēšanās zāles, jo tās radot nepieciešamo atsvešinātības sajūtu.
Un tomēr, lai ko teiktu ārsti, dzejnieki vai bulvārprese, mēs pie šiem ātrajiem pulverīšiem ik pa laikam pieķeramies. Jo slimot nav laika, slimot nav, kā nu jau bieži vien šķiet, pat diez ko pieklājīgi. Un tad arī nav lielas jēgas klausīt, ko tur par to vai citu zāļu iedarbību bubina ārsti. Kurš tad vispār vairs klausa ārstus, jo kā gan citādi lai izskaidro to, ka mūsu valstī pat sabiedriskajā televīzijā bez jebkādiem ārstu vai Veselības ministrijas iebildumiem tiek veicināta žurnāla "Ko ārsti tev nestāsta" tirdzniecība.
Bet bērnībā, ja tev sāpēja galva, iedzēra "Citramonu" vai īpašos gadījumos "Analgīnu", ja bija klepus, dzēra klepus sīrupu. Un likās gultā. Garšīgākais bija "Solutāns", kuru mamma pilināja pienā. Taču "Solutānu" drīz pēc tam pārstāja tirgot, jo tā labās īpašības bija atklājuši arī tie, kurus nemocīja nedz bronhīts, nedz mūzas, bet vēlme atsvešināties gan. Ja nu ar šīm zālēm nelīdzēja, sāka kaut ko spricēt. Vienu ziemu viss jau bija tik nopietni, ka poliklīnikas māsiņa ar grūtībām uz sēžamvietas spēja atrast kādu vēl neskartu punktu, kur iedurt.
Ja nonāca līdz slimnīcai, tas jau bija pavisam smags gadījums. Manā pieredzē tik smags, ka ārstiem patiesībā nebija ne jausmas, kas man kaiš un kā to ārstēt. Mammai bija līdzi trīslitru burka ar ūdeni, taču dzert man deva tikai pa vienai tējkarotītei. Pirmajā reizē turpat vietējā slimnīcā tika secināts, ka tas man būs bijis no iepriekšējā vakarā ēstiem kūpinātiem lučiem. Pārāk trekna barība, sprieda pieaugušie. Taču nākamajā reizē nekādu kūpinātu luču nebija. Vispār nebiju ēdis neko īpašu, bet to pašu, ko vienmēr. Brokastīs bija sviestmaize vai nu ar desu, vai sieru, un krūze tējas ar trim karotītēm cukura, pusdienās vai nu kāda no četrām piecām vecāku allaž vārītajām zupām (frikadeļu, vistas un klimpu, skābu kāpostu, svaigu kāpostu un citu dārzeņu, zirņu), vai kāds no parastajiem ēdieniem (kartupeļi ar maltās gaļas mērci, kartupeļu biezputra ar sviesta aci un vēl kaut ko, griķu biezputra, grūbu biezputra u.tml.), vakariņās – atkal krūze tējas un kāda sviestmaize vai reizēm – uz pannas sviestā apcepta baltmaize, kuru ēda ar ievārījumu. Nekā ārkārtējā.
Un tomēr mani veda uz slimnīcu, šoreiz uz Rīgu, jo nespēju nedz ko iedzer, nedz ieēst. Atkal mani slēdza pie sistēmas, un atkal ārsti centās izdibināt, kas tad ar mani varētu būt noticis.
Vai es neesot ēdis, piemēram, sviestu. Jo esot tādi bērni, kas sviestu ēdot karotēm. Tiešām? Stulbums kaut kāds. Un tad ārsts pagalam laipni vaicāja, vai es neesot ēdis kādas zāles? Varbūt mammai un tētim kaut kur stāvējušas viegli pieejamas zāles? Jautājumā šķita ietverta kaut kāda patiesība. Un, jā, jo vairāk es par to domāju, jo dzīvāk redzēju, kā būtu varējis piebīdīt krēslu pie virtuves galda, virs kura pie sienas karājās mazais skapītis ar sākotnēji nemākulīgi inkrustēto, bet pēcāk ar sarkanu krāsu pārkrāsoto krustiņu uz durtiņām. Jā, kāpēc gan ne? Es to mierīgi būtu varējis izdarīt. Un es ārstam piekritu. Jā, tā būtu varējis būt. Pārbraukusi mājās no Rīgas, mamma bija pārlūkojusi visas skapītī esošās zāles, cik nu to tolaik mājās bija, un nekādu iztrūkumu nebija atklājusi. Un tikai vēlāk, iespējams, pat pēc vairākiem gadiem, es atskārtu, ka aptuveni tajā pašā laikā biju lasījis un pētījis ilustrētu bērnu grāmatiņu par puisīti, kurš, vecākiem nezinot, bija okšķerējies pa vecāku zāļu skapīti un pēcāk nonācis slimnīcā. Pamācošais stāsts bija mani labi pamācījis.
Tā nu ārstiem vēl vienmēr nebija lielas saprašanas, kas man kaiš, un es tur gulēju, gluži kā tagad dziesmā dzied – pilnīgi viens. Nē, nu ne gluži viens. Turpat netālu bija no visām pusēm skatienam aizklāta gulta, kurā gulošais cauru nakti vai nu skaļi kliedza vai vaidēja. Kad priekškari tika pavilkti vaļā, paguvu redzēt, ka tas ir par mani mazāks puika, kuram visās malās sabakstītas daudzas dažādas trubiņas. Viņam uzbrauca mašīna, kurai bija sabojājušās bremzes, man paskaidroja nakts dežūrmāsiņa. Palūk, pat mašīnas bērnus tolaik sabrauca nevis vadītāju dauzonības, dzēruma vai muļķības, bet bojātu bremžu dēļ, lai gan varbūt tas vienkārši bija lādzīgās māsiņas mēģinājums bērnam izskaidrot šķietami neizskaidrojamo.
No slimnīcas mani izrakstīja komunistiskās sestdienas talkas rītā. Spīdēja saule, rosījās ļaudis ar grābekļiem un slotām, vīri no ielām ar lāpstām kasīja nost pa ziemu sakaisītās un samelnējušās smiltis, visur gruzdēja pērno gružu kaudzes, bet man bija jāsēž istabā un tas viss jāvēro pa logu. Gulēdams slimnīcas gultā, biju atradinājies no staigāšanas, un bija jāpaiet pāris dienām, iekams spēju puslīdz stabili nostāvēt uz kājām.
Tagad, vairāk nekā pēc 30 gadiem, man ir aizdomas, ka mani būs piemeklējis kāds no nu jau katru gadu mūs apciemojošajiem rotavīrusiem. Rotavīrusi tika atklāti manā piedzimšanas gadā, un kāds gan tur brīnums, ka padomju mediķiem vēl nekas daudz nebija zināms.
#
Nākamajā rītā pēc gultā aizvadītas dienas un ciešā miegā nogulētas nakts pamodos un sajutos vesels. Vai varbūt gandrīz vesels. Pieaugušie ar tiem vīrusiem tomēr tiek galā žiglāk. Un tajā pašā acumirklī sāku izjust sirdsapziņas pārmetumus un vainas sajūtu kā tāds simulants. Varbūt patiesībā necik slims es nebiju bijis arī vakar? Varbūt vienkārši rakstura vājums bija pārmācis saprāta balsi un miesa, būdama vēl vājāka, ar lielu prieku bija oblomoviski piebalsojusi un ļāvusies palikt gultā? Varbūt vispār tā bija vienīgi vēlme vēlreiz izbaudīt to bērnības slimības sajūtu, kāda bija guļot, cieši sasegtam zem siltas segas, un piesardzīgi strebjot karstu tēju ar aveņu ievārījumu, lasot grāmatu no sākuma līdz beigām, aizmiegot un tad atkal pamostoties, bet nesaprotot, vai ir diena, vakars, nakts vai rīts?
Sociālajos tīklos pamanīju, ka daži draugi iepriekšējā naktī līdz rītausmai dauzījušies pa krogiem un tagad cīnās ar paģirām. Lūk, viņu sliktajai pašsajūtai bija objektīvs iemesls, pat attaisnojums. Ja kāds no viņiem atlikušo dienas daļu nolems pavadīt gultā, šāds lēmums būs saprotams. Pēcāk sirdsapziņas pārmetumi varbūt mocīs arī kādu no viņiem, taču vismaz tiks aiztaupīti tādi jautājumi kā: "Vai es esmu slims, vai arī tikai to iztēlojos? Slimot tālāk, vai varbūt tomēr izlikties veselam?"
1