Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

 
Recenzija
17.02.2015

Kā sabojāt erotiskās fantāzijas?

Komentē
9
Saglabā

Par Semas Teiloras-Džonsones filmu "Greja piecdesmit nokrāsas", 2015

Es lieliski zinu, ko nozīmē guilty pleasure [1] un hate-watching [2] jēdzieni. Esmu noskatījusies visas seriālu "Amulets" un "Sabrina, pusaugu burve" sērijas, savulaik izlasīju arī visas "Krēslas" grāmatas un dažkārt mēdzu klausīties sliktāko no popmūzikas plauktiem. Taču līdz grāmatai "Greja piecdesmit nokrāsas" tā arī nenonācu, jo internetā pieejamie citāti radīja iespaidu, ka salīdzinājumā ar to pat Stefanijas Meieres primitīvā valoda izklausās pēc Gētes.

Tomēr šogad, kad uz ekrāniem parādījās ilgi gaidītā ekranizācija, ažiotāža un gaidas interneta vidē bija īpaši sakāpinātas. Jau ilgu laiku iepriekš klejoja baumas par potenciālo aktieru tandēmu – no sākuma tika apstiprināta Anas (jeb Anastasijas Stīlas) lomas atveidotāja Dakota Džonsone, tad pēc seriāla "Anarhijas dēli" (Sons of Anarchy) zvaigznes Čārlija Hanema atteikšanās projektā tika iesaistīts Džeimijs Dornans. Protams, ir interesanti, ka 2015. gada Valentīndienas lielais "kases grāvējs" nav kārtējā romantiskā komēdija ar Dženiferu Anistoni vai Eštonu Kačeru. Tomēr tas, ka "Greja piecdesmit nokrāsas" tiek pasniegta kā romantiska melodrāma un Kristjens Grejs kā visu sieviešu fantāziju iemiesojums, ir diezgan bīstams precedents, jo tikpat labi šis stāsts varētu izvērsties par šausmu filmu.

Ir pāris lietu, ko zināju par grāmatu, pirms sāku skatīties filmu, – tās pamatā ir "Krēslas" sērijai veltīts fan-fiction (fanu rakstīts stāsts, kas dažādos – bieži vien erotiskos – scenārijos iesaista jau pazīstamu grāmatu, filmu utt. varoņus), tur tiek runāts par sadomazohistiskām izklaidēm ar nevainīgu meiteni un Kristjens Grejs pārsvarā izklausās pēc maniaka vai izvarotāja. Iespējams, ja es nebūtu lasījusi "Krēslu", man būtu bijis interesantāk sekot diezgan triviālajam sižetam, bet, tā kā nemitīgi pamanīju paralēles starp abiem stāstiem, garlaicīgi kļuva jau sākumā. Ana ir "pelēkā pele" (bet, protams, kaut kādā neizprotamā veidā īpaša), viņa pastāvīgi kož savā apakšlūpā, ir neveikla, viņas māte dzīvo tālu un ir aizrāvusies ar jaunām attiecībām, viņai patīk klasiskā literatūra un vardarbīgi, privātīpašnieciski vīrieši. Nomainot Anas vārdu ar "Bella", mēs iegūstam "Krēslas" galvenās varones aprakstu. Nu labi, viņām ir vecuma atšķirība, un Ana vismaz šad un tad pakoķetē ar domu par savas identitātes un brīvās gribas esamību. Bellai vislabāk patīk Brontē māsu daiļrade, Ana dod priekšroku Tomasam Hārdijam. Kristjens ir noslēpumains, bagāts, noslēgts, privātīpašniecisks, mēdz nevaicājot ielavīties sieviešu mājās, pērk viņām dārgas dāvanas un, paralēli viņas stalkojot, brīdina turēties no sevis tālāk. Jā, no Edvarda viņu atšķir laikam tikai tas, ka Kristjens (vismaz burtiskā nozīmē) nav vampīrs. Varētu uzskaitīt vēl simtiem paralēļu.

It kā šis stāsts ir par to, kā sieviete atklāj savu seksualitāti (esmu dzirdējusi, ka grāmatā bieži tiek minēta kāda "iekšējā dieviete", kas – paldies režisorei! – vismaz filmā sevi nepiesaka), bet, tā kā tas notiek kopā ar partneri, kuram patīk sadomazohistiskas spēlītes, drīz vien šis aspekts kļūst par filmas galveno tēmu. Tajā pašā laikā man jābrīdina, ka jums nāksies smagi vilties, ja dosieties uz kino ar cerību paskatīties uz izsmalcinātām seksuālām izklaidēm. Tālāk par pletnītēm, lentītēm un rokudzelžiem vienā epizodē abi mīlnieki netiek. Ak jā, ledus gabaliņš arī tiek izmantots. Kristjens Grejs dažādos, pilnīgi nejauši izvēlētos mirkļos novelk kreklu, diezgan daudz figurē Anas krūtis, ir vizuāli skaisti kadri un tuvplāni, kuros tiek glāstītas dažādas ķermeņa daļas. Dakotas Džonsones varone daudz elso, protams, kož apakšlūpā, un misters Grejs lielākoties ir neapmierināts un vispār rada sociopāta iespaidu. Filmā ir pāris amizantu epizožu, skan laba mūzika, filma ir skaisti nofilmēta, abi aktieri (lai arī reālajā dzīvē viens otru neciešot) ir izskatīgi un cenšas savu darbu izdarīt labi, bet kopumā kinolente ne tikai nedara godu BDSM, bet arī glorificē ļoti neveselīgas attiecības.

"Greja piecdesmit nokrāsas" nav nekur tālu aizklejojušas no fan-fiction, kas lielākoties ir pusaugu meiteņu erotiskās fantāzijas par viņu iemīļotajām slavenībām vai grāmatu/kino varoņiem. Sižeta attīstībai šajā kontekstā nav nozīmes, jo pamatsižets jau eksistē (t. i., oriģinālais darbs vai reālā dzīve, no kuriem šie varoņi ir aizlienēti), un stāsts kalpo dažādu fantāziju izspēlēšanai. Taču "Greja piecdesmit nokrāsas" mēģina radīt kaut kādu pseidosižetu, lai aizpildītu laiku starp seksa ainām, un, to darot ar tik plakātiskiem un nokopētiem galvenajiem varoņiem, rezultāts nav spīdošs. Ja Bellas un Edvarda attiecības robežojas ar slimīgumu, tad Anas un Kristjena romāns vispār ir kaut kas fenomenāls. Jau pirmajā tikšanās reizē tiek iezīmēti "naivās dievgosniņas" un "alfa vīrieša" tēli, starp kuriem uzreiz rodas savstarpēja pievilcība. Tad šis vīrietis ļoti mērķtiecīgi mēģina panākt savu – šajā kontekstā ne tikai ievilkt meiteni gultā, bet arī padarīt viņu par savu privātīpašumu. Veidi, kā misters Grejs izpauž savu ieinteresētību, tiek pozicionēti kā romantiski, grandiozi žesti, bet patiesībā vairāk izskatās pēc vēlmes iegūt pilnīgu kontroli pār otru cilvēku. Viņš ne tikai pārdod Anas veco mašīnu, lai uzdāvinātu viņai jaunu, bet arī ielaužas viņas mājā un neaicināts ierodas Džordžijā pie viņas mātes.

Taču visbaisākais šķiet līgums, kas Anai jāparaksta, ja viņa vēlas turpināt attiecības ar Kristjenu. Ja viņa to nedarīs, misters Grejs piedraud romānu tūlīt izbeigt. Tas, ka šajā līgumā tiek apspriesti dažādi seksuālie palīglīdzekļi un drošības vārdi, šķiet pat saprātīgi, jo dominējošā (dominant) un pakļautā (submissive)  pozīcijām jābūt precīzi definētām, lai seksuālās rotaļas radītu baudu, nevis miesas bojājumus. Bet tad parādās tādi punkti kā – Anastasija nedrīkst lietot alkoholu, gulēt ar citiem vīriešiem, kā arī Kristjens izvēlas ārstu, kurš piešķir viņai piemērotu kontracepciju. Pārsteidzošā kārtā neparādās punkts par viņas ieslodzīšanu tornī bez logiem un durvīm. Kristjena rīcībai tiek doti attaisnojumi – smagā bērnība, problēmas ar uzticēšanos un tuvību, nespēja veselīgā veidā izpaust emocijas. Tikmēr viņa emocionālo šantāžu un draudus papildina pastāvīga sievietes vainošana – "Ko tu ar mani dari?", "Es nevaru noturēties". Sieviete šajā scenārijā tiek padarīta par īpašumu, un katra pretestība tiek sodīta – šajā gadījumā ne tikai ar darbībām Kristjena sarkanajā istabā, bet arī ar bērnišķīgu un emocionāli vardarbīgu attieksmi. Pat dāsni pasniegtā brokastu tostermaize kļūst par vīrieša īpašumu – misters Grejs no tās nokož gabalu, i' nedomājot lūgt atļauju! Nezinu, kā beidzas grāmatas, bet, spriežot pēc pirmās daļas ekranizācijas, nebrīnītos, ja beigās Kristjens no Anastasijas sejas pagatavotu sev masku.

Lielākā "Greja piecdesmit nokrāsu" problēma ir tā, ka šī fantāzija tiek prezentēta kā mīlasstāsts. Protams, ir patīkami, ka beidzot uz lielā ekrāna parādās sievietes erotiskās fantāzijas, bet traucēklis ir viss pārējais. Jā, iztēlē viss ir atļauts – tur sieviete var izvēlēties tikt sasieta, pļaukāta, apspļaudīta vai pat iegūta ar varu. Bet, tā kā tas notiek viņas pašas galvā, viņa vienmēr paliek noteicējas pozīcijā. Viņa izvēlas partneri, apstākļus un mirkli, kad apstāties. Fantāzijas parasti ir saraustītas un epizodiskas, un dāmas ar saviem izdomātajiem partneriem tālākas attiecības neveido. Un Kristjens Grejs ir tieši šāds tēls – noslēpumains, izskatīgs, seksīgs, runā maz un nodrošina orgasmus. Bet, līdzko viņu mēģina padarīt par pilnasinīgu varoni, kam ir jādara vēl kas cits, viss sabrūk. Ar žēlumu skatījos uz aktieri Džeimiju Dornanu, kurš no sirds cenšas, bet viņam īsti nav materiāla, ar ko strādāt. Tas, ka "Greja piecdesmit nokrāsas" tiek uztvertas kā sieviešu slēptāko vēlmju attēlojums uz ekrāna, rada potenciālu ļoti daudz neveselīgām attiecībām. Jā, varbūt daudzas sievietes sapņo par šādu misteru Greju. Tikai viņas sapņo par mežonīgu seksu, īsu, galvu reibinošu romānu, nevis par reālām attiecībām ar šādu cilvēku. Un tas, ka filma (un arī grāmata) nepaliek erotisku fantāziju vinješu līmenī, bet pretendē uz stāstu par divu cilvēku mīlasstāstu, visu sabojā. Jo mīlestībai šajā stāstā nav vietas.

Jāatzīst, ka es cerēju vismaz uz skaistiem un pikantiem BDSM skatiem, bet nekā. No visa sarkanās istabas piedāvājuma tiek izmantotas varbūt trīs lietas, un tiek radīts iespaids, ka šāda veida sekss sastāv tikai no priekšspēles un pāris pļaukām pa dibenu – beigu beigās netiek izmantotas pat virves! Un, protams, kā jau parasti, kaila ir tikai sieviete. Ja jau šī ir "sieviešu fantāzija", tad jāuzdod tas pats jautājums, ko uzdod pornozvaigznes video "5 Reasons Why Pornstars Hate 50 Shades of Grey", – where’s the dick? (Kur tad loceklis?) Tāpēc, manuprāt, vienīgās Greja nokrāsas, kuras ir vērts skatīties, ir Sašas Grejas nokrāsas. Viņa savās pornofilmās ieņem pakļāvīgo pozīciju, gūst no tā baudu un arī varas sajūtu. Saša vismaz dara to lietu līdz galam un kārtīgi, un tas ir uzbudinoši, nevis garlaicīgi, neoriģināli un bezgala neērti.

[1] Prieks vai bauda, ko pavada vainas apziņa.

[2] Filmu vai raidījumu skatīšanās par spīti savam sašutumam, ko tie izraisa.

 

Tēmas

Marta Martinsone

Marta Elīna Martinsone ir teātra režisore ar vēsturnieces pagātni. No teātra brīvajos brīžos interesējas par kino, kantri un izbāztiem dzīvniekiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
9

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!