Komentārs
16.03.2015

Kā pieminēt: sērot vai godināt?

Komentē
3

Tuvojoties 16. martam, plašsaziņas līdzekļu uzstājīgi mudināti, gan lēmēj-, gan izpildvaras pārstāvji steidz ziņot par savu piedalīšanos vai nepiedalīšanos leģionāru piemiņai veltītajos pasākumos. Premjere, tāpat kā gadu iepriekš, paziņojusi, ka piedalīšanās leģionāru piemiņas gājienā ziedu nolikšanai pie Brīvības pieminekļa nav savienojuma ar atrašanos valdībā. To, ka premjeres vārdi nav tukša skaņa, apliecināja Eināra Cilinska demisijas pieprasījums pērn. Šogad šķiet, ka vismaz valdībā nepaklausīgo nebūs. Tai pašā laikā vairāki ietekmīgi politiķi, viņu vidū arī Saeimas spīkere Ināra Mūrniece, apliecinājuši, ka leģionārus pieminēt dosies uz Lestenes Brāļu kapiem. Sods par leģionāru pieminēšanu Lestenē nedraud. Par ziedu nolikšanu 16. martā pie Brīvības pieminekļa arī ne, kā to premjere apliecinājusi, komentējot tieslietu ministra Dzintara Rasnača nodomu 16. martā nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa individuālā kārtā. Ja pieņemam, ka leģionāru piemiņas pasākumi iebildumus nerada, tad jautājums, uz kuru būtu vērts atbildēt, skan sekojoši: ja leģionāru pieminēšana pati par sevi nav nosodāma, tad kāpēc piedalīšanās gājienā uz Brīvības pieminekli ir nevēlama, bet ziedu nolikšana Lestenē – akceptējama. Vai tiešām prom no citu, tai skaitā ārzemju žurnālistu, acīm var atļauties to, ko nevar galvaspilsētas centrā?

Tomēr atšķirība ir ne tikai pieminēšanas vietā, bet arī formā. Bijušo leģionāru un viņu pieminētāju gājiens cauri Vecrīgai, pateicoties Nacionālās apvienības gādībai, ik gadu pārvērties par leģionāru godināšanas pasākumu: sarkanbaltsarkano karogu veidotā godasardze ne tikai aizsargā gājiena dalībniekus no citādi domājošo iespējamās agresijas, bet arī "ierāmē" pašu gājienu Latvijas valstiskuma un nacionālā lepnuma ietvarā. Valstiskuma simbolu izmantošana leģionāru godināšanā ļauj domāt, ka Latvijā tiek akceptēta līdzdalība fašistiskās Vācijas bruņotajos spēkos. Pieminēt, kā to apliecina arī ieraksts Nacionālās apvienības mājaslapā: "16. marts ir leģionāru piemiņas diena, kurā godinām mūsu zēnus un vīrus, kas 2. pasaules kara laikā Latviešu leģiona rindās cīnījās pret Padomju Savienību, cenšoties nepieļaut Baigā gada atkārtošanos," [1] šai gadījumā nozīmē godināt. Atšķirībā no pasākumiem pilsētas centrā, leģionāru piemiņas pasākumi Lestenē ar svētbrīdi, svinīgām uzrunām, ziedu nolikšanu Brāļu kapos leģionāru pēdējā atdusas vietā tradicionāli norit mazāk pompozi, saglabājot to sāpi par kara izpostītajām dzīvēm un atņemtajām dzīvībām. Par nepiepildītām cerībām  un maldīgām ilūzijām.

Veidi, kā kopt un saglabāt vēsturisko atmiņu, ir atšķirīgi. Latvieši leģionāru piemiņas saglabāšanai patlaban tiek mēģināts pielāgot divus – sēras un godināšanu. Godināšana ir tā, kas met tiltu no pagātnes caur tagadni uz nākotni. Mēs godinām Brīvības cīņu dalībniekus, jo karsti vēlamies redzēt brīvu Latviju arī turpmāk. Brāļi lietuvieši 6. jūlijā atzīmē Lietuvas karaļa Mindauga kronēšanas dienu, jo, godinot Mindaugu, tiek godināta lietuviešu valstiskuma tradīcija, daudz senāka nekā Latvijai, bet nākotnē turpināma. Godināšana izceļ no pagātnes to, kas tādā vai citādā veidā devis ieguldījumu tagadnē, to, kas turpinās, kas atzīts par turpināšanas vērtu. Godā tiek celts nezūdošais, caur laika lokiem turpināmais. Godināšana uztur spēkā to nesaraujamo saiti, kas vieno godinātājus un godināmos. Šķiet, nebūs pārspīlēts apgalvojums, ka godinātāji paši labprāt sevi redzētu godināmo vietā.

Sēras – gluži pretēji – ir reakcija uz neatgriezenisku zaudējumu. Kā savā klasiskajā darbā "Sēras un melanholija" norāda Zigmunds Freids: "Sēras ir reakcija uz mīļota cilvēka vai to aizvietojoša abstrakta fenomena, kā tēvzeme, brīvība, ideāls utt., zaudējumu." [2] Godināšana fiksē pagātni, kas turpinās, tās priekšnosacījums ir turpināšanās; sēras iemājo plaisā starp pagātni, tagadni un nākotni – plaisā, kas nošķir tagadni no pagātnes. Tai pārrāvumā, kas atgriešanos pagātnē dara neiespējamu. Vienlaikus sēras ceļ piemiņas tiltu starp zaudēto pagātni un tagadni, ļaujot  neatgriezeniski zaudēto nevis turpināt, bet gan paturēt atmiņā. Atmiņas par zaudēto ir tās, kas baro sēras, aizmirstība sēras nogalina. Reizē sēras ir ļoti personisks un intīms process. Margarēta Mičerliha par sērām raksta: "Sēras ir dvēselisks process, kura laikā indivīds sāpju caurstrāvotā atminēšanās procesā mācās zaudējumu panest un pārstrādāt, lai pēc tam būtu gatavs iekļauties dzīvotspējīgās attiecībās ar cilvēkiem un lietām savā apkārtnē." [3] Turklāt svarīgi uzsvērt, ka sēras Freida un viņa sekotāju izpratnē nav vis stabils emocionāls stāvoklis, bet gan aktīvs process (Freids tā apzīmēšanai ievieš speciālu terminu "Trauerarbeit"), kura mērķis ir atjaunot sērojošā libido un akumulēt spēju dzīvi turpināt. Tādēļ arī sēras nebūt neved prom no reālās dzīves, bet gan liek pārtapt pašam sērotājam. Sēras ne tikai ļauj pieņemt zaudējumu, bet arīdzan liek meklēt jaunu sākotni. Domājams, ka Džūditai Batlerei ir taisnība, apgalvojot, ka: "Visspēcīgāk, iespējams, tiek sērots tad, kad tiek akceptēts, ka zaudējums radīs izmaiņas un, visticamākais, uz visiem laikiem… Mēs zinām, ka ir zaudējumi, bet zaudējumiem ir pārveidojoša ietekme, ko nav iespējams nedz paredzēt, nedz plānot." [4]

Liekot sērojošajam apzināties savu saikni ar zaudēto, sēras uztur šo saikni spēkā, vienlaikus būdamas arī jaunas, izmainītas identitātes konstituēšanas process. Zaudējums, par kuru sērojam, nav vienkārši zaudējums, tas vismaz daļēji ir indivīda patības zaudējums. Sērot par leģionāru likteni nozīmē pieņemt to kā mūsu identitātes daļu, vienlaikus no tā distancējoties un skaidri iezīmējot robežšķirtni starp pagātni un tagadni. Sēras ir veids, kā paturēt atmiņā to pagātnes pieredzi, kas gan veido mūsu identitātes daļu, bet kura pati ir palikusi pagātnē.

Atklājoties sēru saistībai ar pašapziņas veidošanos, kļūst skaidrs, ka sāpes un depresija šai gadījumā nav noteicošās. Sēras drīzāk ir ceļš uz atdzimšanu, kas saglabā saikni ar zaudēto pagātni. Tādēļ kļūdās tie, kas uzskata, ka sērošana kā kolektīvās atmiņas forma tikai vairo tautas bārenības sindromu, mudinot pieņemt upura lomu un liekot nemitīgi atgriezties traumējošajā pagātnē. Latviešu kapusvētku tradīcija ir vistiešākais pierādījums tam, ka sēras var būt ne mazāk dzīvi apliecinošas kā patosa pilna godināšana. Sēras nav vienādojamas ar karoga sēru noformējumā izkāršanu, sērošana prasa nemitīgu darbu ar sevi. Bet, ja runa ir par sērām, kas ļautu uzturēt leģionāru piemiņu kolektīvajā atmiņā, tad tas nozīmē arī leģionāru likteņu ierakstīšanu mainīgajā mūsdienu kontekstā. Tas nozīmē, ka, pievēršoties leģionāru liktenim, svarīgs ir ne tikai viņu skatījums uz savu vietu un lomu šai karā, bet arī šībrīža izpratne par 2. pasaules karu.

Taču ir vēl kāda būtiska iezīme, kas norāda uz sēru un godināšanas atšķirību. Godināšana izceļ iegūto un sasniegto, sēras – iespējamo, bet zaudēto. Godinot ieguvums tiek svērts un mērīts, atzīts par vairāk vai mazāk nozīmīgu, piešķirot pirmās, otrās, trešās vai ceturtās pakāpes ordeni, lemjot, kuram uz kapa likt vainagu, kuram nāksies iztikt ar ziedu pušķīti. Sēras nešķiro pēc nopelniem, jo tās fokusējas nevis uz iegūto, bet gan zaudēto. Un dažkārt ir tā, ka, jo mazāk iegūts, jo vairāk zaudēts, jo vairāk nepiepildītā zaudēts, jo sāpīgāks zaudējums. Uzlūkojot citu tā potencialitātē, sēras akceptē to kā cilvēka cienīgas dzīves subjektu. Un vienīgā potence, kurai cilvēkam jāpiemīt, lai tā zaudējums spētu raisīt sērās dibinātu attieksmi, ir spēja dzīvot cilvēcisku dzīvi. Par necilvēkiem sērot nav iespējams, tāpat kā par tiem, kuru dzīvei līdzcilvēku acīs nav nekādas vērtības.

Sēras piedāvā uz pagātni paraudzīties no cita skatpunkta, liekot tajā saskatīt nevis sasniegto un realizēto, bet gan potenciālo. Sēras par pāragri vai priekšlaicīgi zaudēto ir spēcīgākas nekā sēras par to, kas sevi realizējis pilnībā. Tādēļ  likumsakarīgi, ka sēras kā kolektīvās atmiņas fenomens būtiski paplašina tās robežas, paverot iespējas pieminēt arī tos, kurus nav iespējams godināt, tai skaitā zaudētājus un upurus.

Kā pieminēt leģionārus: sērot vai godināt? Piemiņas formas izvēle acīmredzot atkarīga no atbildēm uz daudziem jautājumiem. Viens no tiem: vai atmiņas par zaudējumiem, upuriem ir akceptējama mūsu vēsturiskās atmiņas daļa. Citiem vārdiem sakot: vai atzīstam zaudējumus, par kuriem sērot. Atmiņu politika šai sakarā dažādos laikos piedāvā dažādas atbildes. Arī tādas, kas apkopojamas sentencē – vēsturi raksta uzvarētāji. Vēsturi, kas vēsta par uzvarām, varoņiem un varoņdarbiem, zaudējumus un upurus lemjot aizmirstībai. Izslēdzot zaudējums no vēsturiskās atmiņas, kā to lielākoties dara nacionāli ievirzītā vēsturiskā atmiņa, sēras kā piemiņas forma zaudē savas pastāvēšanas pamatu. Nacionālā atmiņa, kas veidojusies 19. gadsimtā kā pamatojums nacionālas valsts pastāvēšanas nepieciešamībai, pēc savas dabas ir monoloģiska un pašpietiekama. Latviešu vēsturiskā atmiņa savos centienos pamatot savu valstisko neatkarību nav izņēmums. Sasaistē ar centieniem pamatot nacionālas valsts pastāvēšanas nepieciešamību nacionālā vēsturiskā atmiņa tiecas piedāvāt nepretrunīgu pagātnes skaidrojumu, šajos centienos traucējošo pakļaujot aizmirstības briesmām. Tiecoties stiprināt nacionālo identitāti, nacionālā atmiņa fokusējas uz cildeno, slavējamo, akceptējamo pagātni. Atbilstoši šim uzstādījumam nacionālā atmiņa sankcionē tikai trīs lomas: uzvarētājs, kas cīnījies ar ļaunumu; cīnītājs, kas cīnījies ar ļaunumu un zaudējis, kļūstot par varoni cietēju; un nevainīgs upuris, kas cietis no ļaunuma. Lai leģionāriem atrastos vieta uz šādiem principiem veidotā atmiņā, viņi jāpadara par cīnītājiem pret ļauno un jāaizmirst tas ļaunums, kam viņi kalpoja. Tas arī izskaidro Nacionālās apvienības vēlmi godināt latviešu leģionārus un caur godināšanu tos heroizēt; rūpes par "nacionālo stāju" neļauj saskatīt traģisko, arī latviešiem lemto, likteni brīvprātīgi vai piespiedu kārtā cīnīties par savu zemi zem svešiem karogiem. Monoloģiskā vēsturiskā atmiņa, aizstāvot savas nācijas tiesības uz pastāvēšanu, paliek kurla pret citu tautu vēsturiskajām atmiņām, vispirms jau pret tām, kurās varonība izrādās saaudusies ar pašu pastrādāto ļaunumu un varmācību.

Vai mūsdienu Latvijā joprojām būtu turpināma pakļaušanās nacionālās atmiņas diktētiem spēles noteikumiem? Uz šo jautājumu droši vien nav skaidras atbildes. Taču, izsverot visus par un pret, būtu vērts ņemt vērā atmiņu dabu, kas pārpilna pretmetiem, no kuriem viens balsta kopīgās atmiņās sakņotas kopības, bet otrs – kalpo par barojošu augsni neaizmirstu pāridarījumu sētai naida sēklai. Mūsdienu pasaulē, kurā plurālisms iemitinājies ne tikai pasaules uzskatos, bet arī atmiņu stāstos, šķiet būtiski atrast to atcerēšanās veidu, kas apstiprina un leģitimizē pašu atcerēšanos. Jo, kā norāda Ričards Senets, daloties atmiņās, cilvēki vēlas iedibināt uzticības un lojalitātes pilnas attiecības, kuru viņiem kopīgajā pasaulē bieži pietrūkst. [5] Ir svarīgi, lai atcerēšanās padarītu mūs un pasauli, kurā dzīvojam, labāku. Bet ir diezgan skaidrs, ka Trešā reiha bruņotajos spēkos dienējušo godināšana vairo neizpratni un grauj savstarpēju izticēšanos. Un Nacionālās apvienības mājaslapā piedāvātā atbilde uz jautājumu, kāpēc leģionāri pelnījuši piemiņu – "Tie bija mūsu tēvi, vīri, dēli, brāļi… un viņi ir pelnījuši, ka mēs viņus atceramies, neskatoties uz to, ka cīnījušies "nepareizajā pusē" [6] –, mazākais, liek vaicāt, vai patiešām leģionāriem piedēvētais mērķis nepieļaut Baigā gada atkārtošanos leģitimizē noziegumus pret citām tautām, cilvēci un cilvēcību. Kādi ir tie nosacījumi, kas "cīņu nepareizajā pusē" padara par godināšanas vērtu, un vai šie nosacījumi atbilst šodien atbalstāmiem morāles principiem?

Sēru un godināšanas kā divu atšķirīgu piemiņas formu nošķīrums, šķiet, arī sniedz atbildi uz jautājumu, kāpēc karogotais gājiens uz Brīvības pieminekli atšķirībā no privātas ziedu nolikšanas vai došanās uz piemiņas pasākumiem Lestenē vismaz augstākā līmeņa politikā netiek akceptēts. Leģionāru liktenis, neraugoties uz varonību kaujas laukā, nav varoņu liktenis. Taču kara izpostītās dzīves un izdzēstās dzīvības ir zaudējums gan personiskā, gan valstiskā līmenī, zaudējums, kuru paturēt piemiņā. Sērojot.

 

[1] 16. marts – leģionāru piemiņas diena (Nacionalaapvieniba.lv)

[2] Freud S. Trauer und Melancholie

[3] Mitscherlich A., Mitscherlich M. Die Unfähigkeit zu trauern. München: Piper, 2012. S. 24.

[4] Butler J. Gefährdetes Leben. Politische Essays. Frankfurt am Main: Suhrkamp, 2005, S. 38.

[5] Sennet R. Disturbing Memories// Memory, Cambridge: Cambridge University Press, 1998, P. 24.

[6] 16. marts – leģionāru piemiņas diena (Nacionalaapvieniba.lv)

Tēmas

Ilze Fedosejeva

Ilze Fedosejeva ir filozofijas doktore, docente. Darbošanās par un ap filozofiju joprojām liek uz pasauli raudzīties filozofiski, ko mēģinu iemācīt arī studentiem. Vislabāk domājas par kolektīvo atmiņ

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!