"Kas režisoram ir pats grūtākais nākamajā rītā pēc pirmizrādes?" pirms nedēļas es jautāju Vladislavam Nastavševam Jaunā Rīgas teātra aktieru smēķētavā, kurp, viņam par atvieglojumu, mēs pārcēlāmies no iepriekš sarunai nolūkotās "režisoru istabiņas" gaiteņa galā. "Intervijas," viņš smagi nopūtās un atbildēja. "Bet ja nebūtu nevienas intervijas?" es turpināju. "Negatīvas atsauksmes."
Vladislavs ienāca Latvijas teātros pavisam nesen un uzreiz tika pamanīts. Viņš pats gan trīs gadus intervijā nosauc par "visiem šiem gadiem" un atskatās uz padarīto kā uz veselu pagājušo laikmetu. Pagājušā gada pavasarī neizpratni izraisīja "Spēlmaņu nakts" žūrijas paziņoto nomināciju saraksts, kurā Nastavševs bija "nepelnīti aizmirsts", neskatoties uz vairākām iepriekšējā teātra sezonā iestudētajām izcilajām izrādēm. Iemesli tam varēja būt dažādi, ieskaitot pavisam subjektīvus, taču skaidrs arī tas, ka viņa režijas paņēmieni ir izraisījuši vispretrunīgākos vērtējumus – no pilnīgas sajūsmas līdz mērenai neizpratnei. Šķiet, ka skatītāju ovācijas līdz šim ir bijušas skaļākas par kritiķu atzinību, taču (gribējām mēs to vai nē) Nastavševa nelatviskais uzvārds ir kļuvis par nozīmīgu un, cerams, paliekošu notikumu latviešu teātrī.
Runājot ar viņu un vēlāk montējot gatavo video materiālu, vislielāko interesi izraisīja nevis pateiktais, bet tieši tas, kas palicis pauzēs, uzdotajos pretjautājumos, iekšējā monologā un tajās aizkustinošajās "neveiklajās vietās", kas citkārt būtu gluži vienkārši jāgriež ārā, ja mēs būtu gribējuši pagatavot gludu intervijas video. Šoreiz nolēmām tās atstāt – "Kāpēc es par to sāku runāt?", "Palaimējās – ir tāds vārds jūsu valodā?", "…un Alvis… kāpēc es pieminēju Alvi?" u.c. Par šādām frāzēm mēdz teikt, ka psihoanalītiķim te būtu, ko piebilst. Lai gan, ko tur daudz analizēt – patiesībā Vladislavs ir tik atklāts un patiess, ka neko noslēpt no sarunu biedra nespēj. Arī aiz vārdiem "pēdējais, ko es gribu, ir taisīt izrādes, kuras visiem patīk".
2