Recenzija
27.05.2016

Kā pareizi lasīt Lavkraftu

Komentē
3
Saglabā

Par H. F. Lavkrafta grāmatu "Ktulhu aicinājums", apgāds "Jumava", 2015

Reiz pie manis atnāca kāds draugs un paziņoja, ka vēloties rakstīt romānu mitoloģiskās fantastikas žanrā. Viņš teica, ka esot nejauši piefiksējis kādu maznozīmīgu ideju, kas izšāvusies cauri viņa iztēlei. Tagad šī ideja esot apaugusi ar veselu mitoloģisku sistēmu, turpinot patvaļīgi izvērsties plašumā un naktīs traucējot gulēt. Viņš bija manāmi satraukts un apsēdās uz gultas malas, nenovilcis mēteli. Kad jautāju, kāda ir šī ideja, viņš ļāvās garam un saraustītam stāstījumam. Neko daudz no tā neatceros, vienīgi to, ka idejas mērogs bija vairāk nekā globāls. Tur bija kaut kas par diviem visumiem. Viens sastāvēja no elementārdaļiņām (tas pats, kurā mēs šobrīd atrodamies), otrs, šķiet, no materializētām dievu kaprīzēm vai kā tamlīdzīga. Šie visumi bija gandrīz identiski, turklāt vietām tie saskārās un radīja kaut ko līdzīgu īssavienojumam.

– Un šādos brīžos, – viņš stāstīja, enerģiski žestikulēdams, – cilvēkam ir iespēja pārceļot no viena visuma otrā.

– Un kas ir tajā otrā visumā? – es jautāju.

Viņš paskaidroja, ka otrs visums gandrīz ne ar ko neatšķiroties no pirmā, taču tajā esot īstenojušies visi vēstures alternatīvie scenāriji. Atceros, viņš lika īpašu uzsvaru uz to, ka cilvēki šajā paralēlajā visumā bija iemācījušies "dezintegrēties" – sadalīt sevi molekulās, bezķermeniskā stāvoklī pārcelties uz citu vietu un laiku un pēc tam atkal salikt sevi kopā.

Bet tas tā – cita starpā.

Romānu viņš, protams, neuzrakstīja, taču ļoti ilgi krita man uz nerviem ar jautājumiem par vēstījuma struktūru. Problēma bija tāda, ka šajā visaptverošajā kosmoloģiskajā sistēmā viņš nebija spējīgs izstāstīt nevienu cilvēcīgu stāstu. Viņa teksti sastāvēja no bezgalīgām ekspozīcijām un garām teorētiskām pasāžām, taču šajā pasaulē trūka galvenā – dzīvu un ticamu personāžu. Taču ideja nelika mieru.

To visu es atceros tādēļ, ka šis draugs ļoti aizrāvās ar Hovarda Filipsa Lavkrafta daiļradi – viņa guļamistabā bija speciāls melns grāmatplaukts ar hronoloģiski sakārtotiem šausmu romāniem un stāstiem, kuru darbība, kā man tika paskaidrots, notika milzīgā, savstarpēji vienotā mitoloģiskā sistēmā. Šāda pieeja literatūrai mani vienmēr ir fascinējusi. Ideja, ka autors savos darbos var radīt pats savu kanonu, ir apburoša gan no rakstītāja, gan no lasītāja viedokļa – tas vairs nav tikai literārs process, tā ir jaunas pasaules radīšana un iepazīšana. Saprotamu iemeslu dēļ šāds formāts ir īpaši raksturīgs fantastikas žanriem, taču arī Viljama Folknera radītais Joknapatofas novads vai Gabriela Garsijas Markesa Makondo pilsēta ir lieliski piemēri tam, kā šādas pasaules var pārtapt par sāgām rakstnieka dzīves garumā.

Vārdu sakot, es aizņēmos nelielu grāmatiņu ar nosaukumu "The Call of Cthulhu", kas esot lielisks ievads Lavkrafta universā un 20. gadsimta šausmu literatūrā vispār. Ja nemaldos, tas bija pirmais stāsts no plašā cikla "Cthulhu Mythos", kas tiek uzskatīts par Lavkrafta fundamentālāko literāro darbu. Turpat blakus stāvēja plastmasas statuetīte – nikna izskata radījums ar uzblīdušu vēderu, sikspārņa spārniem un astoņkāji galvas vietā: neviens cits kā noslēpumainais Kthulhu, slavenākais no Lavkrafta iztēles radītajiem briesmoņiem. Sena dievība, kas guļ okeāna dzīlēs un sapņo paverdzināt cilvēci.

Grāmata bija absolūti nebaudāma.

Pavisam nesen es to pārlasīju, šoreiz jau latviešu valodā, nelielā "Jumavas" izdevumā, kas izdots 2015. gadā, par godu Lavkrafta 125. dzimšanas dienai. Par spīti diezgan pieklājīgajam Daces Andžānes tulkojumam, grāmata joprojām bija tikpat nebaudāma kā iepriekš. Valoda likās neveikla un pārmērīgi izpušķota ar īpašības vārdu savirknējumiem (Lavkrafts savos darbos apzināti izvēlējās novecojušas angļu valodas formas, taču latviešu tulkojumā šī stila īpatnība gandrīz nav saglabājusies), vairumā gadījumu ekspozīcija aizstāja sižetu, un šausmu stāsts, kura uzdevums bija viest bailes no nezināmā, lielākoties bija balstīts uz šovinistiskiem anglosakšu aizspriedumiem. Un briesmīgākais – grāmatā nebija gandrīz neviena ticama personāža. Stāstā, protams, bija minēti cilvēku vārdi un uzvārdi, taču tie nebija literāri varoņi. Tās bija tikai statistiskas vienības. Un ne uz brīdi nepameta sajūta, ka šis stāsts, kurš atstāja ne mazāk amatierisku iespaidu kā mana paziņas aizdomīgi līdzīgie literārie centieni, tomēr risinājās diezgan interesantā pasaulē.

Noteiktās aprindās par šādiem izteikumiem varētu izpelnīties skarbu kritiku, jo angliski runājošajā pasaules daļā Lavkrafts ir iemantojis fenomenālu slavu un kulta statusu. Lavkrafta darbi ir tulkoti, izdoti, pārizdoti un ekranizēti. Kthulhu mīts ir ņemts par pamatu visdažādākajām datorspēļu un galda spēļu sistēmām. Šausmu un fantastikas žanru literatūrā viņš tiek uzskatīts par ietekmīgāku figūru nekā Edgars Alans Po – kurš, starp citu, bija viens no Lavkrafta mīļākajiem autoriem. Horhe Luiss Borhess ir veltījis Lavkraftam stāstu "There Are More Things" no krājuma "Smilšu grāmata" (latviski izdevis apgāds "Jumava", 2009). Mišels Velbeks ir sastādījis Lavkrafta literāro biogrāfiju "H. F. Lavkrafts: pret pasauli, pret dzīvi". Stīvens Kings, Alans Mūrs, Nīls Geimens, Viljams Borouzs un citi rakstnieki uzskata Lavkraftu par spilgtāko fantastu 20. gadsimta literatūrā. Par godu Lavkraftam un viņa kanonam tiek rīkotas konferences un festivāli. Un, ja ar to nepietiek, Lavkrafta slavenā antivaroņa Kthulhu vārdā ir nosaukts vesels reģions uz Plutona virsmas. Jā. Rakstniekiem mūsdienās vēl ir uz ko tiekties.

Taču šo pārdabisko popularitāti viņš iemantoja tikai post mortem. Hovards Filipss Lavkrafts piedzima 1890. gadā un jau agrā bērnībā bija liecinieks tam, kā viņa tēvs Vinfīlds Skots Lavkrafts, cienījams un turīgs dārglietu tirgotājs, tika ievietots psihiatriskajā klīnikā pēc smaga, iespējams – sifilisa izraisīta, nervu sabrukuma. Pēc tēva nāves Lavkrafts tika pakļauts puritānskai mātes audzināšanai. Viņš bija trausls, bieži slimoja un ārpus literārās darbības bija ārkārtīgi pasīvs. Lavkrafts nepārtraukti rakstīja – gan stāstus, gan vēstules draugiem, kas ir ne mazāk interesantas, – taču tieši savas pasivitātes dēļ lielāko dzīves daļu viņš pavadīja pusbadā un trūkumā. Viņš nomira 1937. gadā, tā arī nepiedzīvojis neviena sava darba izdošanu grāmatas formā.

Tagad, atskatoties uz Lavkrafta dzīvesstāstu un iepazīstot viņa radīto pasauli caur netiešiem avotiem, es saprotu, kādēļ tā ir tik intriģējoša un vilinoša. Tas – kā teiktu mans nabaga literārais draugs – ir "alternatīvs vēstures scenārijs", kas risinās uz Amerikas lielās depresijas fona un ir pilns ar šim laikam un vietai atbilstošiem aizspriedumiem un fobijām. Un tieši tāpēc man nav skaidrs, kādēļ no visas šīs saturiskās pārbagātības "Jumava" ir izvēlējusies izdot vienu niecīgu fragmentiņu, kurš, atdalīts no kopējā mitoloģiskā konteksta, šķiet vājš un skolniecisks. Šis noteikti ir viens no tiem gadījumiem, kad jāizdod vai nu viss, vai nekas.

Pēc kāda laika es atkal apciemoju savu draugu, atdevu viņam mazo Lavkrafta grāmatiņu un izteicu par to ne pārāk glaimojošu kritiku. Viņš viszinoši pasmaidīja un sacīja:

– Lavkrafts jāmāk pareizi lasīt.

Es nemāku pareizi lasīt Lavkraftu. Taču man ir aizdomas, ka saprotu, kā tas būtu jādara, ja nu pēkšņi pēc tā rastos nepieciešamība. Izklaides pēc uzskaitīšu dažus punktus, kuri, manuprāt, būtu jāievēro, iepazīstot šo savdabīgo literatūras parādību:

  • pirms ķeraties pie Lavkrafta grāmatām, iepazīstieties ar viņa biogrāfiju. Tas nekas, ka grasāties lasīt fantastiku, – autora dzīve šeit ir svarīgs atspēriena punkts;
  • ja angļu valoda nav šķērslis, lasiet oriģinālvalodā. Lavkrafta arhaiskā angļu valoda ir tas, kas šos tekstus padara noslēpumainus;
  • iemācieties mīlēt īpašības vārdus, pretējā gadījumā Lavkrafta rakstības stils jūs sarūgtinās;
  • Lavkrafta pasaule ir plaša, un tajā ir viegli apmaldīties. Lietojiet internetu, lai precizētu optimālo stāstu lasīšanas secību;
  • nerēķinieties ar lineāru vēstījuma struktūru. Ja nepieciešams, uzzīmējiet notikumu shēmu;
  • vizualizējiet darbības vietu un laiku. Tas ir svarīgi. Lavkrafts plaši apraksta to, cik briesmīgi ir Kthulhu gļotainie taustekļi un afrikāņu lūpas, taču ar vietu raksturojumiem sevišķi neaizraujas;
  • ņemiet vērā, ka Lavkrafts bija rūdīts ksenofobs, antisemīts un šovinists. Centieties nenosodīt. Faktu, ka Lavkrafta pasaulē visas kataklizmas izraisa melnādainie vai dienvidamerikāņi, uztveriet kā humora elementu – citu joku viņa grāmatās ir ļoti maz;
  • nešaubieties, ka tas viss notiek pa īstam;
  • atcerieties, ka pasaule iet bojā un jūsu estētiskajam literatūras baudījumam nav nekādas nozīmes (skat. iepriekšējo punktu);
  • esiet pacietīgi;
  • uzņemiet vismaz 3 litrus šķidruma dienā.

Svens Kuzmins

Svens Kuzmins ir mākslinieks, literāts, etīžu teātra "Nerten" režisors un aktieris. Raksta prozu un publicistiku, kā arī glezno.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!