Par Agneses Vanagas grāmatu bērniem "Plastmasas huligāni" ("Jāņa Rozes apgāds", 2019).
Šogad Jāņa Rozes apgāds izdevis autores Agneses Vanagas grāmatu bērniem "Plastmasas huligāni" – stāstu par diviem zēniem, kuri sastop runājošu plastmasas maisiņu. Tajā maisiņš stāsta par savu bēdīgo dzīvi: tādus kā viņš izmet pēc vienas lietošanas reizes, bet viņu pašu – pat ne reizi neizmantotu.
Man kopš bērnības ir patikušas grāmatas ar priekšmetu personifikāciju un ideja par to, ka viss, arī šķietami sīkumi, ir dzīvs un jūtošs. Īpaši tās grāmatas, kurās priekšmetiskās pasaules atdzīvošanās notiek slepeni – pat ja visu acu priekšā, tad kā noslēpums, ko atklāt var tikai izredzētie. Tieši tā gadās "Plastmasas huligānu" galvenajiem varoņiem Klāvam un Intaram – viņi piedzīvo satikšanos ar maisiņu, ko vēlāk nodēvē par Dusmukuli. Jāatzīst, manās bērnības romantiskajās fantāzijās tik prozaisku varoņu gan nebija.
Bērnu grāmata par plastmasas maisiņu, protams, nav nejaušība, bet gan 2019. gadam raksturīga un pat sagaidāma. Šķiet, pēdējā gada laikā vides problēmu tēma ir ieguvusi citu statusu, izraujoties no zaļo entuziastu informatīvā burbuļa un aizvien biežāk nokļūstot meinstrīma medijos. Ne velti – pēc vides zinātnieku sacītā (skat., piemēram, neseno IPBES Globālo ziņojumu par bioloģiskās daudzveidības izzušanu), situācija dabā kļūst aizvien drūmāka un klāt ir pēdējais laiks kaut ko darīt. Ja cilvēku suga vispār ir spējīga vienoties par vides saglabāšanu kopīgiem spēkiem, tostarp piesārņojuma samazināšanu, tam jānotiek tagad, citādi mums var klāties kā animācijas filmā "Wall-E".
Grāmatā "Plastmasas huligāni" par piesārņojuma "seju" ir izvēlēts populārākais grēkāzis. Vēl pirms pāris gadu desmitiem maisiņi bija modernitātes simbols, tagad – pārpatēriņa un vienreizējās lietošanas kultūras rādītājs, kurš mums pašiem vairs nepatīk, tomēr iemācīties dzīvot bez tā vēl kaut kā nesanāk. "Plastmasas huligānos" problēma nav paša maisiņa eksistence, bet gan bezrūpīgais veids, kādā to lieto:
"Maisiņš [..] sāka stāstīt savu dzīvesstāstu – kā piedzima, kā nonāca lielveikalā un, kopā ar pārējiem brāļiem un māsām satīts ciešā rullī, gaidīja savu kārtu [..] Viņam ļoti gribējās zināt – kā tas būs? [..] Bet tajā laimīgajā dienā [..] gadījās nelāga ķibele [..]: "Atdalot mani no maisiņu ruļļa, viņš ieplēsa manu rokturi un tad kā nederīgu nometa zemē. Es piedzimu, bet tā arī neizpildīju pat to vienu vienīgo man lemto uzdevumu…""
Zēni uzklausa maisiņa bēdīgo stāstu un nolemj rīkoties – salasīt pēc iespējas vairāk maisiņu, kas bezdarbībā plivinās kaut kur dabā. Abi gan īsti nezina, ko ar tiem pēc tam iesākt. Puišu attiecībās ar vecākiem īpaša uzticība nevalda, toties palīgā nāk opis, kurš pastāsta, ka nederīgos maisiņus var nodot pārstrādei, bet derīgos rūpīgi salocīt un izmantot atkal. Opis uzsver: "Ja par lietu rūpējas, tad tā jūtas labi – ilgāk kalpo un sniedz prieku." Tikmēr maisiņš ir pesimists: "Cilvēki nerūpējas par lietām, kas maz maksā. [..] Kur nu vēl, ja tās neko nemaksā.”
Kad es pirms pāris gadiem sāku pastiprināti interesēties par to, kā samazināt savas saimniecības atkritumu daudzumu, pētīt dažādus blogus un vlogus, tajos bieži vien tika aktualizēts jautājums – kā par to runāt ar bērniem? Kā pasaulē, kurā aizvien pieaug patēriņš un tā negatīvās sekas, palīdzēt bērnam ierobežot viņa radīto piesārņojumu? Mūsdienās uz bērniem vērsts mārketings vairs nav nekāds jaunums, un vecāku uzdevums kļūst aizvien sarežģītāks. Taču izrādās, ka jaunākā paaudze ekoloģiskās krīzes aktualitāti izprot labāk par vecākiem. To pierāda aizvien augošā kustība "Globālais streiks nākotnei", kurā, zviedru pusaudzes Grētas Tunbergas iedvesmoti, bērni un jaunieši visā pasaulē rīko protestus, pieprasot valdībām skaidru klimata politiku.
Līdzīgi arī šajā grāmatā – bērni ir tie, kuriem rūp ledāju kušana un piesārņojums, bet vecāki tikmēr iesaka "sākt cīņu ar piesārņojumu vispirms savā istabā". Apjukušie bērni meklē risinājumu, līdz opis nāk klajā ar savu pārstrādes ierosinājumu. (Nenoturēšos, nepiebildusi, ka plānie maisiņi ir grūti pārstrādājams materiāls, daudzi atkritumu apsaimniekotāji tos nepieņem; ja pieņem, tad tikai tīrus, nevis kā grāmatā, salasītus no zemes. Turklāt pārstrāde atkritumu problēmai ir drīzāk plāksteris nekā risinājums.)
Grāmatas tēli ir mazliet stīvi, dialogi varētu būt dabiskāki, taču stāstu lieliski atdzīvina mākslinieces Līvas Ozolas ilustrācijas, kas īpaši mazam lasītājam palīdz vizualizēt notiekošo. Kad lasījām un pētījām šo grāmatu ar Ādamu, kuram ir četri gadi, teksts viņu drīz vien sāka garlaikot (tiesa, tā šobrīd notiek ar lielāko daļu grāmatu), un viņš sāka veidot savu stāstu, pētot ilustrācijas un izdomājot pats savus notikumus ar maisiņa piedalīšanos.
Man šķiet slavējama ideja par bērnu grāmatu, kas aktualizē vides saudzēšanu, bet, jāatzīst, gribējās, lai šī tēma būtu izvērsta nedaudz plašāk – lai būtu pieminēts, kāpēc maisiņi ir problēma (nesadalās), lai tiktu paskaidrots, ka tā ir pavisam maza piesārņojuma problēmas daļa. Tāpat gribējās arī vairāk radošu ideju par to, kā šai problēmai stāties pretī. Salocīt maisiņu trīsstūrī un izmantot vēlreiz ir sirsnīgs padoms, bet ar to būs stipri par maz, lai cīnītos ar mūsu negatīvo ietekmi uz vidi. Šajā ziņā daudzsološas bija grāmatas pirmās lappuses, kurās mazais Klāvs atsakās no maisiņa veikalā un grib nest apelsīnus jakas kabatās. Tiesa, atteikšanās kā risinājums tālāk netiek izvērsta, lai gan tieši tas tiek uzskatīts par svarīgāko soli piesārņojuma mazināšanā – atteikšanās ne tikai no maisiņa, bet arī no ekonomiskās izaugsmes idejas kā visas sabiedrības mērķa pasaulē, kurā resursi ir ierobežoti. Tieši šī neaugsmes (degrowth) ideja būtu tā, par kuru gribētos vairāk sarunu, taču, lai par to runātu ar bērniem, pie tās vispirms jānonāk pašiem un jāatbild sev uz jautājumu – ko tad varam likt šī mērķa vietā? Tomēr pirmais un galvenais šajā ceļā ir ieraudzīt un apzināties pārmaiņu nepieciešamību, un šo vēstījumu grāmata lasītājam nogādā.
1