Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

Foto: Unsplash.com
 
Sabiedrība
20.09.2019

Kā katrs jauns laikmets maina sarunas tematu

Komentē
1
Saglabā

7. oktobrī Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle (RIBOCA) sadarbībā ar fondu "Oxford Muse" rīko īpaša formāta sarunu pasākumu "Svešinieku mielasts". Tajā cilvēki sanāks vienkopus, lai izkoptu mākslu sarunāties ar svešiniekiem. Apsēdušies pie vakariņu galda, viņi ēdienkartē atradīs uzskaitītus nevis pavārmākslas brīnumus, bet rūpīgi izvēlētas sarunu tēmas, ko sastādījis vēsturnieks un domātājs Teodors Zeldins. Pasākuma gaidās piedāvājam fragmentu no Zeldina grāmatas "Kā sarunas var mainīt mūsu dzīvi" ("How Talk Can Change Our Lives").

"Ir labi parunāt," vēsta "British Telecom" reklāma. Bet tā, protams, ir tikai puspatiesība. Neviens nevarētu ņemt un apgalvot, ka "ir labi paēst," nepiemetinot, ka daudz kas, ko mums patīk ēst, patiesībā mums kaitē. Ja sarunām, gluži kā ēdieniem, būtu veltītas uztura grāmatas, tajās būtu ieteikumi atsacīties no daudziem un dažādiem sarunu veidiem, un nebūtu viegli parādīt, kur jādodas, lai nobaudītu sarunu haute cuisine.

"Ir labi parunāt" bija 20. gadsimta sauklis, kas lika cerības uz pašizpausmi, dalīšanos ar informāciju un mēģinājumiem tikt saprastam. Taču nav teikts, ka parunāšanās maina pašu vai citu sajūtas un idejas. Domāju, ka 21. gadsimtā jānosprauž jauns mērķis, proti, attīstīt nevis parunāšanos, bet sarunas, kas cilvēkus patiešām maina. Īstas sarunas liek iedegties. Tās ir kas vairāk nekā informācijas sūtīšana un saņemšana.

Ir tūkstošiem grāmatu, kas šķietami vēsta par sarunāšanos, un tajās atrodamas instrukcijas, kā maldināt un teikt komplimentus, uzvesties pavedinoši, izklausīties eleganti vai sadzīvot ar tādiem cilvēkiem kā Klārks Geibls, kurš – pēc Avas Gārdneres teiktā – bija "tāds cilvēks, kurš uz jautājumu: "Sveiks, Klārk, kā iet?" nevarēja uzreiz atrast atbildi". Taču es nepiedāvāšu vēl vienu instrukciju kopumu, kas garantē izkoptu runas stilu, ar kuru palielīties draugiem. Esmu ieinteresēts tāda veida sarunās, kurās iesaistās ar vēlmi to rezultātā kļūt par nedaudz citādu cilvēku. Tās vienmēr ir eksperiments bez garantēta rezultāta. Tās ir riskantas. Tās ir piedzīvojums, kurā mēs kopīgi apņemamies pasauli pagatavot tā, lai negaršotu tik rūgti.

Viss, ko tūlīt teikšu, ir dzimis sarunās. Mana iepriekšējā grāmata dzima no sarunām ar 18 dažādu valstu sievietēm – par svarīgāko viņu dzīvē, par viņu bailēm un vēlmēm. Tas man lika katrā civilizācijā uzmeklēt arī pagātnes sieviešu un vīriešu sarunas par bailēm un vēlmēm. Kopš tā laika man ir bijušas daudzas sarunas par to, kā ļaudis runā. Cik vien spēju, esmu lasījis par sarunām un tādējādi sarunājies ar autoriem, kurus satieku vien uz lapas. Rezultātu apspriedu ar savu sievu Deirdri Vilsoni (Deirdre Wilson), kura daudzus gadus pētījusi, kas notiek cilvēku prātos brīdī, kad tie sarunājas. Mēs nebijām vienisprātis un strīdējāmies, un viens otrā raisījām iepriekš neapjaustas idejas.

Šis sarunu aspekts mani īpaši aizrauj: kā sarunas maina skatu uz pasauli un spēj pasauli pat mainīt. Es gribu iztirzāt, kā tas notiek.

Kādā veidā sarunas var novest pie tādām pārmaiņām? Tas nav iespējams, ja ticat, ka pasaulē visu nosaka nepārvaramas ekonomiskās un politiskās varas, ka dzīves pamatā ir sacensība, ka cilvēki būtībā ir dzīvnieki un vēsture ir vien ilga cīņa par izdzīvošanu un dominēšanu. Ja tā ir taisnība, neko daudz mainīt nevar. Tādā gadījumā sarunāties var tikai atpūtai vai izklaidei. Taču es pasauli redzu citādu – tā sastāv no indivīdiem, kas meklē partneri, mīlētāju, guru, Dievu. Tikšanās ar šiem cilvēkiem ir paši svarīgākie brīži, kas radikāli maina dzīvi. Vieni pieviļas, pārstāj meklēt un kļūst par ciniķiem. Otri turpina meklēt jaunas satikšanās.

Cilvēki vairākas reizes jau ir mainījuši pasauli, mainot sarunāšanās veidu. Ir bijušas sarunu revolūcijas – tikpat svarīgas kā kari, dumpji un bads. Kad problēmas šķitušas neatšķetināmas, kad dzīve likusies bezjēdzīga, kad valstis bijušas nespējīgas, dažkārt cilvēki raduši risinājumu, mainot sarunas tematu, sarunas veidu vai sarunu biedrus. Iepriekš tas ir vainagojies ar Renesansi, Apgaismību, modernitāti un postmodernitāti. Tagad ir laiks Jaunajai Sarunai.

Vēsturiski lielākā daļa cilvēku ir bijusi pārāk nobijusies, lai daudz runātu – publiski vai pat privāti. Tas ir bijis pārāk bīstami, apkaunojoši vai sāpīgi. Dažviet vēl joprojām ir bīstami runāt. Varenie vienmēr ir apzinājušies, ka sarunas viņus apdraud. Ļoti ilgā vēstures periodā pār pasauli ir valdījušas iebiedēšanas un izvairīšanās sarunas. Mēs nevaram pilnībā izskaust kautrību, taču varam novirzīt bailes tādā gultnē, lai tās veicinātu devīgumu, nevis stingumu.

Dažkārt, kad cilvēki atļāvušies runāt, viņu attieksme pret vārdiem bijusi teju kā pret dievišķiem – cienījamiem, slīpējamiem un rotājamiem. Šādi ir radies daudz brīnišķīgas mūzikas. Bet tas novedis arī pie tā, ka daži iemācījušies vārdus ekspluatēt. Viņi ir centušies sasniegt mērķi ar retorikas palīdzību, iesaiņodami savu sakāmo, lai to padarītu pievilcīgāku, un likdami lietā izpušķotu valodu – metaforas, aliterāciju, atkārtojuma figūras, ironiju un paradoksus. Iesaiņojums var kļūt svarīgāks par sakāmo.

Dzejnieki Vērdsverts (Wordsworth) un Semjuels Rodžerss (Samuel Rogers) atminējās ciemošanos pie Kolridža, viena no lielākajiem retorikas popularizētājiem. Viņš ar saviem viesiem runāja divas stundas, neļaudams tiem pateikt ne vārda. Rodžerss to atceras šādi:

"Pametuši viņa mājas, mēs kādu laiku gājām klusēdami.

"Kas par diženu vīru!" iesaucās Vērdsverts.

"Patiešām dižens," es teicu.

"Tavu domas dziļumu, izteiksmes bagātību!" Vērdsverts turpināja.

"Nekad neesmu dzirdējis neko, kas līdzinātos viņam," es atbildēju.

Sekoja vēl viena pauze.

"Un tomēr," Vērdsverts pajautāja, "vai tu saprati visu, ko viņš teica par Kanta filosofiju?"

"Ne pilnībā."

"Un par vārdu pluralitāti?"

"Nevaru galvot. Patiesībā, ja jāsaka taisnība, no viņa monologa sākuma līdz beigām es nesapratu ne zilbes."

"Tātad," teica Vērdsverts, "tikpat, cik es.""

Retorika padarīja runu pārliecinošu. To mēdza izmantot kā burvju triku, ar kuru likt citiem piekrist, apbrīnot un sajūsmināties, lai kas arī tiktu sacīts. Vārdus izmantoja, lai tiktu pie varas. Tie kļuva par veco laiku virtuvei līdzīgu diētu, kurā ēdienam gāž klāt mērci un garšvielas, maskējot pamatā esošo. Cilvēkiem tas patika, jo viņiem patika tapt apburtiem, un beigās šķietamais skaistums viņus paverdzināja. Tā vietā, lai noskaidrotu patiesību, tika uzvarēts strīdā. Liekot citiem sev piekrist, tika audzēta pašapziņa. Retorika kļuva par kara ieroci.

Taču ir interesantākas lietas par bruņu pulēšanu. No šāda runas veida sāka atteikties divu atšķirīgu iemeslu dēļ. Tas šķita nepiemērots precīziem zinātniskiem aprakstiem, īstens šķērslis, kas ar analoģijām un poētiskiem salīdzinājumiem novirza no domas. Pieaugošā ieinteresētība zinātnē radīja stila pārmaiņas. Runājot un rakstot skaidri un neizpušķoti, cilvēki bija spiesti izkopt zinātniskāku attieksmi un atteikties no burvestībām un māņticības. Tāpat retoriku sāka kritizēt kā antidemokrātisku – snobisku, tīši sarežģītu, tādu, kas apspiež patiesas izjūtas. To pielīdzināja smalkuma kultam, vēlmei būt pārākam. ASV 19. gadsimtā triumfēja skaidra runa, piespiežot pretenciozākos cilvēkus pārstāt citus tiranizēt ar etiķeti vai samākslotību. Taču skaidra runa noveda arī pie standartu atmešanas un neizglītoto runas apbrīnošanas. Tā kļuva vēl neskaidrāka par retoriku. Tāpat zinātniska skaidrība attīstījās tiktāl, ka kļuva par vien iesvaidītajiem saprotamu žargonu. Zinātniska runa bija veselības ēdienu ekvivalents. Skaidra runa bija ātro ēdienu ekvivalents.

Sarunu ideāli bija maskulīni, līdz sievietes nomainīja tematu. Viņas parādīja, ka, runājot par emocijām, var ne tikai uzlabot abu dzimumu savstarpējās attiecības, bet arī mazināt brutalitāti un agresivitāti kopumā. Šī jaunā saruna bija kā veģetārie ēdieni, pārliecinot vien mazākumu. Vairums vīriešu arī turpmāk deva priekšroku piedauzībai, farsam, komercžargonam vai akadēmiskiem disputiem, kuriem ļauties, kad klāt nav sieviešu.

Savukārt 20. gadsimtā notika būtisks mēģinājums mainīt sarunu tematu, izskaužot rasistisku un seksistisku runu. Tas ir izdevies vien daļēji, tomēr spēcīgi ietekmējis cilvēku savstarpējo izturēšanos. Protams, runas ierobežojumi var pārvērsties "politkorektumā" un jauna veida apspiešanā. Katrai tievēšanas diētai ir bīstamas blaknes.

Tādas ir pat asprātīgām sarunām. Asprātība, kas caurdur pompozu runu uzpūstos balonus, ļauj nelabvēlīgā stāvoklī esošajiem atgriezt varenos uz zemes. Piemēram, Čārlzs Lems (Charles Lamb) prata vērst par labu stostīšanos, palaikam atsakoties ņemt dzīvi pārāk nopietni. Kad ārsts viņam ieteica katru dienu pastaigāties ar tukšu vēderu, Lems viņu pārtrauca: "Ar kura vēderu?" Asprātība ir bijusi cilvēces ierocis cīņā pret lielākās sarunu daļas radīto garlaicību, cilvēces sargs pret runātājiem, kas noreibuši paši no saviem runu plūdiem. Taču asprātība var būt arī kā nouvelle cuisine. Tā var apžilbināt, atstājot izsalkušu. Tā var asināt prātu, taču pati par sevi neder kā barība.

Liliana Glāsa (Lilian Glass), Holivudā slavena sarunu eksperte, kas māca zvaigznēm sarunāties, kādā grāmatā atklāja savus noslēpumus: "Būdama komunikāciju speciāliste, es uzskatu, ka jebkuru komunikācijas problēmu ir iespējams atrisināt." Savukārt "British Telecom", kas mums vēsta, ka "ir labi parunāt", visām mājsaimniecībām valstī reiz aizsūtīja bukletu, pamācot, kā sarunu padarīt saprotamu un iejūtīgu, kā svarīgāko izceļot skaidrību. Taču mums vajag ko vairāk nekā sarunu meistaru visiem gadījumiem, kurš sarunas salabotu, lai tās pārstāj brukt kopā. Mums pašiem jāizvēlas, kurp doties, kādam mērķim izmantot spēju sarunāties.

Saruna nav tikai informācijas nodošana vai dalīšanās emocijās, vai arī veids, kā iedabūt idejas cilvēku galvās. Eksperti var palīdzēt saprast mehānismus, taču, mācoties sarunāties ar tehnisku paņēmienu starpniecību, līdzīgu Māstersas un Džonsona prasmīgas mīlēšanās instrukcijām, nekur tālu netiksiet.

Saruna ir tikšanās starp prātiem ar atšķirīgām atmiņām un paradumiem. Kad prāti satiekas, tie nevis tikai apmainās ar faktiem, bet tos transformē, pārveido, izdara no tiem dažādus slēdzienus un iemēģina jaunus domu gājienus. Saruna nevis sajauc kārtis, bet rada jaunas. Mani interesē tieši šī joma. Tā man rada azartu. Divu prātu radītais ir kā dzirksts. Un tas, kas man patiešām svarīgi, ir – kādus sarunu banketus iespējams radīt no šīm dzirkstīm?

Piemēram, daudzi cilvēki dara darbu, kas ir garlaicīgs vai nepadara viņus par interesantākiem indivīdiem. Es gribu parādīt, kā jauna saruna var to mainīt. Daudzas privātās dzīves sarunas mūs nepadara necik dāsnākus. Vai eksistē cita mīlas valoda – kas vairāk par kaitēšanos –, kuru varam apgūt un kura palīdzētu cieņpilnāk izturēties citam pret citu? Liela daļa tehnoloģiju mūsu dzīvi ir padarījusi uztraukumiem pilnāku un grūtāk saprotamu. Vai jauna veida saruna var dot mums drosmi, lai mēs saprastu, ka paši esam spējīgi pieņemt izvēles? Vairumam reliģiju ir grūtības sarunāties citai ar citu. Vai ir kāds veids, kā tās beidzot var iemācīties sarunāties solidāri? Domāju, tas viss ir iespējams, un nākamajā sarunā, kas diemžēl būs tikai pa pusei saruna, paskaidrošu, kā. Man žēl, ka nevaru dzirdēt, ko jūs sakāt vai domājat, vai protestējot izkliedzat, kamēr es runāju. Es tiešām gribētu.

Taču ļaujiet man pamēģināt atbildēt uz kādu iebildumu, kas jums varētu rasties! Proti, ne jau katram ir talants sarunāties. Kā ar tiem, kuri pēc dabas ir klusi un uz iekšu vērsti, un kā ar milzīgajām kautrīgo cilvēku masām? Kādu nozīme varētu būt viņiem, sarunām kļūstot par svarīgāko saziņas veidu un galveno pārmaiņu instrumentu?

Nedomāju, ka jābūt runātīgam vai pat prātā veiklam, lai sarunātos. Pauzes sarunām nekaitē. Viens no neaizmirstamākajiem sarunvedējiem vēsturē, franču diplomāts Taleirāns (Talleyrand), kuram bija vientuļa bērnība un fiziski apgrūtinājumi, mēdza pasākumos sēdēt, neizdvešot ne vārda, un tad pēkšņi izmest teikumu, kuru citi pēcāk nodēvēja par neaizmirstamu. Svarīgākais ir tas, vai esat gatavi spriest paši un teikt, ko domājat. Daudzi uz to nav gatavi vai nu tāpēc, ka viņiem pārāk bieži teikts, ka viņi ir tikai vienkārši cilvēki un viņiem nav nekā svarīga sakāma, vai arī tāpēc, ka viņiem dzīvē bijis pārāk daudz satricinājumu.

Mana atbilde ir tāda, ka viscaur vēsturē, saņemdami drosmi, vienkārši ļaudis pēkšņi ir nākuši klajā ar apbrīnojamiem izteikumiem. Drosme ir pats galvenais. Patīkamākais, ko esmu atklājis, pētot vēsturi, ir gadījumi, kad cilvēki, kuri sevi neuzskata par drosmīgiem, aizmirst atturību un vilcināšanos un rīkojas drosmīgi. Daudz biežāk, nekā to atzīstam, pelītes ir spējušas gāzt kalnus. Un, tā kā ar varu un autoritāti apveltītie mūsu vietā gāzt kalnus nespēj, paskatīsimies, ko varam izdarīt paši, liekot lietā savas smadzenes un mēli.

 

No angļu valodas tulkojis Lauris Veips.

Teodors Zeldins

Teodora Zeldina (1933) grāmatas tulkotas 27 valodās. Kaut gan to uzmanības centrā lielākoties ir vēsture, autors savos darbos īpašu uzmanību pievērš indivīdam un viņa jūtu pasaules dažādajiem aspektie...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!