Komentē
0
Saglabā

Šis stāsts piedalās interneta žurnāla Satori.lv organizētajā literāro leģendu konkursā "Šekspīrs bija latvietis", kas tiek veidots sadarbībā ar Britu padomi Latvijā un NORVIK Banku, Viljama Šekspīra 450. jubilejas gada ietvaros.

Visas desmit Satori.lv publicētās leģendas par Šekspīru piedalās lasītāju balsojumā, tāpēc ikviens ir aicināts balsot par savu mīļāko stāstu, spiežot "Patīk" pogu konkrētās publikācijas atvērumā.

 

Vendene, 1577. gada 20. septembrī. Rit Livonijas kara 20. gads, Krievijas cara Jāņa IV armija jau vairāk nekā mēnesi aplenkusi Vendenes pilsētu. Pēc pērnā gada pavasarī notikušā vendeniešu dumpja pret poļu varu un pāriešanas Livonijas letu un estu zemju dievišķā valdnieka dāņu prinča Magnusa (Magnus, Divine Gratia Rex Livonia Dominus Esthoniae et Littiae) pakļautībā situācija pilsētā ir kļuvusi arvien ļaunāka. Lai gan Livonija ir krievu varā, saskaņā ar Jāņa IV galmam tuvu stāvošu avotu sniegtu informāciju, Krievija jau labu laiku Magnusu tur aizdomās par neuzticību un ilgstoši vērptu viltu. Pārtikas apgāde pilsētā ir gaužām nožēlojama, trūkst pat visvienkāršāko ēdamlietu, sadzīves priekšmetu, ir cēlušās cenas, bet naudas nevienam nepietiek. Vendene slīgst arvien lielākā postā, visur izplatās šļura, smirdoņa un sērgas, pagrimst tikums, netiek godāts Dievs. Kā zināms, princis Magnuss ir Dānijas un Norvēģijas karaļa Kristiāna III un Saksijas-Lauenburgas princeses Dorotejas otrais dēls, kas kopš agras bērnības bijis spiests pieredzēt sava tēva cīņu par varu ar pēcāk gāzto ziemeļzemju karali Kristiānu II. Jau agrāk vēstīts, ka Kristiāns II tika ieslodzīts cietumā, kur arī sagaidīja savu bēdīgi nožēlojamo galu. "Kaut kas ir sapuvis dāņu karaļvalstī," apliecina Magnusa galma pārstāvis, kas vēlējās palikt anonīms, tādējādi liekot manīt, ka Jānim IV jau pašos pirmsākumos nav bijis iemesla dāni uzskatīt par uzticamu sabiedroto.

Vendene,1577. gada 11. oktobrī. Pēc pagaidām nepārbaudītām ziņām Livonijas valdnieks Magnuss ir kritis Jāņa IV gūstā, viņa atrašanās vieta nav zināma. Šodien pēc piecas dienas ilgušas lielgabalu apšaudes krievu karaspēks pārgāja uzbrukumā un drīz vien pārņēma savā varā visu Vendenes pilsētu, izņemot daļu vecās pils, kurā bija patvērušās Magnusam uzticīgas armijas vienības. Acīmredzot apjautuši savu bezcerīgo stāvokli, drīz pēc pusdienas šie vīri padarīja sev galu, uzspridzinoties kopā ar pilī palikušajiem pulvera krājumiem. Tā viņi aiztaupīja sev krietni vien bēdīgāku likteni, kāds viņus sagaidītu, ja viņi būtu padevušies krievu gūstā, kas tagad uzkritis nelaimīgajai Vendenes pilsētai. Cirsti, durti, sisti, kārti un šauti tiek visi pēc kārtas – nešķirojot, vai tur jauns vai vecs, vīrs vai sieva, vai pavisam vēl bērns. Ātra nāve ir liela Tā Kunga žēlastība, jo daudzi tiek visādi nežēlīgi mocīti, neļaujot tiem aiziet Dieva mierā.

Vendene, 1577. gada 9. novembrī. Ar spēju pārsteiguma uzbrukumu pagājušā naktī aptuveni 200 drosmīgu jātnieku padzina no Vendenes krievu karaspēku. Lai gan iesākumā nebija skaidrs, kam piederīgi uzbrucēju spēki un kas tos vada, drīz atklājās, ka tie pakļauti Livonijas dievišķajam valdniekam Magnusam. Izrādījās, ka Magnuss ar viltību ticis brīvībā no Jāņa IV gūsta un slepenībā sapulcinājis nelielu karaspēku, kura tiešo vadību uzticējis Bīriņu Jānim. Magnusam pietuvināti avoti vēsta, ka pēc izkļūšanas brīvībā viņš gandrīz nepārtraukti esot redzams vienīgi kāda noslēpumaina jaunekļa, gandrīz vai pusaudža sabiedrībā, par kuru baumo, ka tas varētu būt anglis. Tāpat runā, ka ārzemnieks nepavisam negodājot Dievu To Kungu, lai gan mīlot ik mīļu brīdi un bieži vien zobgalīgi atsaukties uz Svētajiem Rakstiem. Pēc skata pagalam jaunajam, bet dažādās zinībās itin izglītotajam anglim esot bijusi liela loma valdnieka atbrīvošanā un Jāņa IV apmuļķošanā. Viņš pārliecinājis Magnusu dot viltus uzticības zvērestu Jānim IV un pārvarēt šaubas par to, vai maz mēģināt atkarot Vendeni. Magnuss esot dienām klīdis pa sava slepenā patvēruma gaņģiem un kā plānprātīgs pie sevis murminājis: "Būt vai nebūt, būt vai nebūt?" Jauneklis uz Magnusa šaubām esot atbildējis vārsmās:

"Kas prāta cienīgāk: vai ciest tās šautras,

Ar ko mūs tirda saniknotais liktens,

Vai ieročus grābt pretī moku jūrai

Un viņas beigt ar varu?"

Maskava, 1577. gada 28. novembrī. Pēc jaunākajām ziņām no Vendenes pilsētas Livonijā turienes "dievišķā valdnieka" Dānijas prinča Magnusa galmā notiek patiesi dīvainas lietas. Runā, ka par gandrīz 40 gadus vecā Magnusa aizbilstamo un tuvāko sabiedroto esot kļuvis kāds noslēpumains ārzemnieks, pavisam vēl bērns. No šī zeņķa, kuram nevarētu būt vairāk par 14 vasarām, Magnuss nešķiroties gandrīz ne mirkli – iespējams, pat naktīs. Taču arī dienasgaismā abi balodīši galmam pietuvinātām personām sagādājot daudz mulsinošu un uzjautrinošu mirkļu. Tā, piemēram, pagājušajā nedēļā abi esot redzēti pārģērbušies dāmu apģērbos, turklāt arī uzrunājuši viens otru sieviešu vārdos.

Vendene, 1577. gada 28. novembrī. "Teātrim jākļūst par visas tautas izklaidi," ar šādu paziņojumu šodien notikušajā sapulcē nācis klajā Livonijas letu un estu zemju dievišķais valdnieks Magnuss. Savā uzrunā galmam viņa augstība pieminēja pirms pusotras nedēļas pilī notikušo un plašu atzinību guvušo teātra izrādi, kurā aktīvu dalību bija ņēmis arī viņš pats. Teātra māksla mūsu pusē pagaidām ir salīdzinoši sveša, norādīja valdnieks Magnuss, tāpēc jo svarīgi ar labiem piemēriem veicināt tās izplatīšanos un pazīšanu. Saskaņā ar citās zemēs labi zināmām teātra ieražām, šo mākslu piekopt atļauts ir vienīgi vīriešu kārtas ļaudīm, un, kā norādīja viņa augstība, šajā ziņā neesot ne mazākā pamata kaut ko mainīt, tāpēc arī turpmāk visas izrādēs atainotās personas jeb lomas, tajā skaitā arī tās, kas rāda sievietes, atveidos vienīgi vīrieši. Kā ziņo pilij tuvu stāvoši avoti, ar teātra mākslu valdnieku varētu būt iepazīstinājis viņa jaunais ārzemju padomnieks, par kuru runā, ka tieši viņš augstībai palīdzējis atbrīvoties no krievu gūsta un atgriezties tronī. Šis ārzemnieks, kā noprotams, arī bijis izrādīto komisko ainu autors, lai gan pats apgalvojis, ka stāstu par diviem mazotnē izšķirtiem dvīņiem esot aizguvis no seno grieķu sarakstītām grāmatām.

Pats valdnieks Magnuss pietuvinātām personām esot stāstījis, ka jaunekli angļiem visai netipiskā un pat drosmīgā kārtā viņa vecāki labprātīgi sūtījuši pasaulē mācīties un gūt pieredzi, kurpretī tādās vietās kā Venēcija un daudzviet citur šāda ieraža esot itin izplatīta un vecāki savus bērnus palaižot savā vaļā pat uz desmit vai vairāk gadiem.

Vendene, 1577. gada 1. decembrī. Vecās pils tornī kopš vakardienas ir parādījies jauns karogs, kas krietni samulsinājis ne vien pilsētas iedzīvotājus, bet arī krievu spēkus, kas vēl arvien cietoksni tur aplenkumā. Karogs ir tumši sarkans ar baltu svītru pa vidu. Kā paskaidroja valdnieka Magnusa galmā, turpmāk tas būs viņa karogs. "Par šādu karogu lasāms jau gadu simteņus senās hronikās," teikts oficiāli izplatītajā viņa augstības paziņojumā, "un tajā redzamās krāsas simbolizē šaubas, nedrošību un tām pretī – izlēmīgu rīcību. Ja jautājums ir – būt vai nebūt, mūsu karoga atbilde ir: "Būt!""

Vendene, 1578. gada 13. maijā. Pilsētu vēl vienmēr ir apsēdis krievu aplenkums. Visur, bet jo īpaši vecajā pilī ir vērojams liels pārtikas lietu trūkums un posts. To visu pavada arvien pieaugoša netīrība, žurku savairošanās un dažādas sērgas. Tomēr Vendene turas, sarkani balti sarkanais karogs turpina plīvot.

Vendene, 1578. gada 21. augustā. Agri no rīta pilsētu satricināja lielgabalu dārdi. Acīmredzot nosprieduši, ka Vendene jau gana vārdzināta, krievi drīz pēc saullēkta pa pils mūriem atklāja dižgabalu uguni un drīz vien akmeņos izsita tik brangu caurumu, ka pa to pilī līdzās varētu bez grūtībām iejāt trīs četri jātnieki. Tomēr brīdī, kad šķita, ka pils un valdnieka Magnusa valdīšanas laikam pienācis gals, notika kas neizskaidrojams. Krievi atvilka savus dižgabalus, drīz vien nojauca arī teltis un diezgan juceklīgi pameta pilsētu un tās apkaimi. Pret vakaru no prāvā krievu karaspēka vairs nebija ne miņas. Nav ne mazāko šaubu, ka tā būs bijusi paša Dieva iejaukšanās, atbildot uz ilgstošajām pilsētnieku lūgšanām.

Maskava, 1578. gada 25. augustā. Dziļās sērās paziņojam, ka 27 gadu vecumā pāragri Dievs pie sevis saucis mūsu mīļoto princesi Mariju Ivanovnu. Aizlūgsim To Kungu!

 

Vendene, 1578. gada 26. augustā. Kā ziņo no Maskavas, pirms dažām dienām pāragri mūžībā aizsaukta Krievijas ķeizara Jāņa IV jaunākā meita, princese Marija Ivanovna. Lai gan viņas nāves apstākļi netiek izpausti, Kremlim tuvu stāvoši avoti zina stāstīt, ka princeses nāve saistīta ar kādu tumšu un Krievijas ķeizaram īpaši netīkamu atgadījumu. Runā, ka pirms dažiem mēnešiem Marijai Ivanovnai sākušās romantiskas attiecības ar kādu par viņu ievērojami jaunāku jaunekli. Ir izteikti pat pieļāvumi, ka viņš par viņu bijis gandrīz uz pusi jaunāks. Taču tā vēl būtu mazākā bēda, jo izrādījies, ka jaunais cilvēks ir Livonijas valdniekam Magnusam īpaši pietuvināta persona, iespējams, pat spiegs. "Nav cita stāsta, skumjāka par šo," notikušo komentējis Kremļa avots, kas vēlējies palikt anonīms. Ko tādu Jānis IV nav spējis pieciest un vēlējis nekaunīgo pārdrošnieku notvert un sodīt ar nāvi, bet, kad tas nav izdevies, ieslodzījis Mariju Ivanovnu cietoksnī. Laikam jau mīlestība bijusi patiesi liela, jo Marija Ivanovna izmisumā darījusi sev galu, izdzerdama indi. Ar pārgalvīgo mīlnieku viņa iepazinusies pēc tam, kad viņš ieradies, uzdodamies par ceļojošu aktieri un kopā ar saviem sabiedrotajiem Jāņa IV galma ļaudīm cēlis priekšā izdomātu izrādi par saprātu zaudējušu ķēniņu, kas trakuma lēkmē ar savu zizli nogalina pats savu dēlu, troņmantnieku. Jāpiezīmē, ka izmanīgais aktieris Jānim IV neesot paticis jau tad un tāpat pie sirds nav gājusi izrāde – brīdī, kad uz skatuves notikusi slepkavība, ķeizars esot piecēlies un purpinādams aizgājis.

Vendene, 1578. gada 27. augustā. Jau ilgāku laiku valdnieks Magnuss sabiedrībā atkal redzams viens pats, bez sava uzticamā ārzemju pavadoņa. Runā, ka viņš nakts aizsegā no pilsētas aizbraucis vēl pirms dīvainā krievu uzbrukuma un pēkšņās atkāpšanās. Pats valdnieks uz jautājumiem par svešinieka vārdu, izcelsmi un pašreizējo atrašanās vietu atbildēt atteicies. Galms ir publiskojis īsu un kodolīgu oficiālo paziņojumu, kurā teikts, ka "minēto personu, kuras vārdu neesam pilnvaroti izpaust, ar pili saistīja līguma attiecības, un tā bija pieaicināta sniegt konsultācijas astronomijas, militāro zinātņu un mākslu jomā". Saskaņā ar nolīgto, pēc līgumā noteiktā termiņa beigām "persona ir tiesīga pati izraudzīties sev nodarbošanos un dzīvesvietu".

Vendene, 1579. gada janvārī. Skaļu sabiedrības viļņošanos izraisījis kāds šķietami sadzīvisks skandāls. Pirms dažām dienām kādai jaunai dāmai Z. ir piedzimis bērns. Bērni gan pilsētā dzimst itin bieži, taču šis gadījums bijis ievērības cienīgs ar to, ka jaundzimušajam it kā nav bijis tēva. Pēc droši ticamām ziņām Z. gan bijusi precējusies, taču viņas vīrs gājis bojā krievu artilērijas apšaudē. Pēc aptaujāto vecmāšu teiktā teorētiski, protams, pastāv iespēja, ka bērns ieņemts pavisam īsu brīdi pirms traģiskā atgadījuma, tomēr Z. ģimenei pietuvināti avoti šādu versiju apšauba. Baznīcas grāmatā kā tēvs gan esot ierakstīts likumīgais Z. vīrs, tomēr bērna āriene itin ne mazākajā mērā neliecinot par to, ka viņus varētu saistīt kādas radniecības saites. Zēns esot visai tumsnējs, sprogainiem melniem matiem, savukārt gan Z., gan viņas nelaiķa vīrs esot gaišmataini – un tādi ir arī viņu pārējie bērni. Jaundzimušajam esot dots pagalam dīvains vārds – baznīcas grāmatā esot ierakstīts, ka viņu sauc Džeiks Spīrs.

Maskava, 1581. gada 19. novembris. Dziļās sērās paziņojam, ka šorīt agri no rīta pēc traģiska negadījuma bojā gājis mūsu visu mīļotais ķeizara dēls Ivans. Aizlūgsim to Kungu!

Vendene, 1581. gada 19. novembris. Kaut gan no Maskavas tiek ziņots, ka ķeizara dēls Ivans gājis bojā pēc traģiska negadījuma, mūsu avoti Kremlī ziņo, ka patiesība ir krietni vien briesmīgāka. Dēla nāvē vistiešākajā veidā esot vainojams viņa tēvs – Jānis IV, kas tagad saukts arī par Briesmīgo. Abu starpā esot notikusi saķeršanās, jo ķeizars atļāvies fiziski iespaidot savu vedeklu, sava dēla sievu. Jāpiebilst, ka viņa bijusi uz grūtām kājām. Vārds pa vārdam, un Jānis Briesmīgais sadzīves ķildas karstumā esot iesitis dēlam ar smagu un trulu priekšmetu, iespējams – savu zizli. Ķeizara dēls Ivans steigšus nogādāts slimības gultā, taču pēc dažām dienām no gūtajiem ievainojumiem miris.

Londona, 1592. gada 4. marts. Sautvārkas Rožu teātrī Londonas pievārtē vakar ar lielu publikas piekrišanu tika uzņemta jaunā un daudzsološā rakstnieka Viljama Šekspīra izrāde "Henrijs VI. Pirmā daļa". Var tikai apbrīnot jaunā autora iejušanās spēju un zināšanas, atainojot mūsu karaļa Henrija VI nonākšanu tronī vēl agrā jaunībā, kara gājienu uz Parīzi, Žannas no Arkas un Mārgaretas no Anžujas sagūstīšanu un mūsu valdnieka kāzas ar Mārgaretu. Viss izrādē redzamais atainots tik dzīvi un ticami, ka rodas aizdomas, vai pats Šekspīrs ar kādām pārdabiskām spējām nav pratis atgriezties pagātnē, ielūkoties jaunā karaļa Henrija VI galmā un pats pārdroši piedalīties Francijas pakļaušanā. Jau tagad var teikt, ka publika ar nepacietību gaidīs arī nākamās izrādes daļas.

Rīga, 2014. gada 23. marts. Lai gan pensionētais astronoms un tulkotājs amatieris Jēkabs Kārkluvalks (1928-1999) lielu daļu sava mūža bija ziedojis, cenšoties pierādīt Šekspīra latvisko izcelsmi, tagad varam puslīdz droši apgalvot, ka dižais angļu bards tomēr nav dzimis "latvietis", tomēr zināma saistība ar tagadējās Latvijas teritoriju Šekspīram, iespējams, varētu būt bijusi. Kā galvenais pieturas punkts Jēkaba Karkluvalka pētījumos allaž bijusi norāde kādā pamatīgi bojātā 16. gadsimta baznīcas grāmatā, kas tika uzieta, cenšoties izveidot pilnīgu mūsu tautas dzejnieka Raiņa ciltskoku. Grāmatā minēts jaundzimušais ar vārdu, kuru var izlasīt arī kā "Džeiks Spīrs". Tomēr dokumenta ķīmiskā analīze Kārkluvalka teoriju liek apšaubīt, jo manuskripta izcelsme datējama ar vēlāku laiku, jau pēc Viljama Šekspīra piedzimšanas. Tas gan neliedz izteikt pieņēmumu, ka ievērojamajam dramaturgam ar šo dīvaino vārdu tomēr varētu būt saistība. Kā zināms no Šekspīra biogrāfijas, laiks no 1577. līdz 1581. gadam tiek uzskatīts par vienu no viņa dzīves gājuma "baltajiem plankumiem" jeb "klusajiem gadiem". Ir izteikts daudz dažādu minējumu par to, ko gan Šekspīrs šajā laikā darījis – apceļojis pasauli, karojis, apguvis astronomiju un citas zinātnes u.tml. Lai vai kā, dramaturģijai Šekspīrs pievērsās jau tikai pēc atgriešanās Anglijā, un, kā liecina viņa darbos aplūkoto tēmu un sižetu daudzveidība, viņam ir bijusi pamatīga zināšanu un pieredzes bagāža. Pētījumi turpinās, un jācer, ka reiz pienāks diena, kad arī Viljama Šekspīra gars varēs sacīt:

"Kā katrs vēlas būt no visiem grēkiem tīrs,

Ar jūsu iecietību, lai es topu brīvs."

 

Miranda Pizanio

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!